Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Uzvaras diena un pēc tās
Ā. KLIMKĀNE

Ilgs bija šis ceļš, kas sākās 1944. gada septembrī Doles pagastā un beidzās 1945. gada vēlā rudenī Ēdoles pagastā.

Ilgs bija šis ceļš, kas sākās 1944. gada septembrī Doles pagastā un beidzās 1945. gada vēlā rudenī Ēdoles pagastā. Ne tāpēc, ka mūsu vienīgais četrkājainais transportlīdzeklis Fricis, tāpat kā visi citi vezumnieki, nebūtu spējuši šos pāris simtus kilometru nosoļot ātrāk. Bēgļu ceļā vienmēr gadās gan paredzētas, gan neparedzētas pieturas. Jā, tas bija bēgļu laiks, bēgļu ceļi, un mums, bērniem, skolēniem, tas bija kaut kas jauns, neizprotams. Kāpēc jāpamet savas mājas ar visu, kas tajās ir – kūtis ar lopiņiem, šķūnis, kur tikko bijām saveduši labību, un līdzi var paņemt tik, cik saiet vienos ratos, bet pašiem jāpaliek kājniekos, un tikai laiku pa laikam kāds no ģimenes drīkst iekāpt ratos, lai atpūtinātu kājas. Pirmā paredzētā pietura bija kāda iebraucamā vieta Rīgā. Te – vezums pie vezuma. Mājas pametuši, vēl gaida un cer, ka varbūt tomēr… Kaut gan jauni vācu zaldātiņi, kuri reizēm pienāk pie mūsu vāģiem parunāties, sadrūmuši atkārto: "Hitler kaput! Alles kaput!"

Bēgļu rindas dodas uz Kurzemes pusi – turp, kur ir ostas, kur ir kuģi un laivas. Lēni virzāmies. Žandarms ar bleķa karekli uz krūtīm kliedz: "Fort, fort!" – un nogriež ratu rindu uz jūras kāpu pusi. Likteņa biedrs Jēkabs, vecākais no trim brāļiem, skaistu māju saimniekiem, kuru ziedošajā ķiršu dārzā kopā ar visiem māju ļaudīm pats Kārlis Ulmanis nofotografējies, un tā bilde mājās stāv pie sienas goda istabā, mēda žandarmu. Brālis Pēteris viņu apsauc. Bet šis tik laiž tālāk: dirst, dirst, dirst…

Kas ar mums būtu noticis, ja žandarms to saprastu!

Nākamā nakts paiet kāda Jūrmalas ciema pagrabā – vieni guļ, otri snauž, pārējie domā garo domu. Citā reizē, kad jau esam krietnu gabalu nobraukuši, kāda lauku māju saimniece mums ierāda tukšu istabu, kur nakti pārlaist. Sanesti salmi – ko vēl labāk vēlēties. Citi jau šņākā, daži grozās no vieniem sāniem uz otriem. Bet tad viena ceļabiedre iebrēcas: "Vai dieniņ, kas te notiek!" Visapkārt čabēšana un paukšķināšana. Iededz lampu. Prusaki! Mums uzbrūk prusaku armija, tās desantnieki krīt no griestiem salmos iekšā, un tai brēcējai uzkritis tieši uz pieres. Miegs aizbaidīts.

Toties Matkules pagastā – diemžēl māju nosaukumu neatceros – mēs guļam lielā šķūnī smaržīgā sienā. Varu teikt, ka te mums, bērniem, iet pavisam jautri. Priekšā ir jau pāris dienu agrāk iebraukušie bēgļi. Mēs savā komandā esam trīs, kam ir 13–14 gadi, ir arī jaunāki, ir viena Rīgas ģimnāziste un viņas draudzene.

Ir jau nokrēsla, kad pamanu, ka mans kaimiņš un draugs Vitauts un krustmātes puika Mintauts nospēruši manu dienasgrāmatu. Mēs ar meitenēm dzenamies šiem pakaļ. Jandāliņš liels, bet man tajā grāmatā taču visa mana slepenā dzīve! To esmu rakstījusi jau vairāk nekā gadu, līdzi sev paņēmusi kopā ar dzejoļu kladītēm, kur man izrakstīti Eglīša, Pelēča, Bendrupes un citu dzejnieku avīzēs publicētie dzejoļi. Bet, ja puikas lasīs dienasgrāmatu, tad viņi uzzinās, ka esmu bijusi greizsirdīga uz Rīgas meiteni Dagniju, kura vasarā dzīvoja mūsu mājās. Par ko greizsirdīga? Par to, ka uz mūsu vēstulēm un paciņām, ko nosūtījām leģionāriem, viņa saņēma atbildi, bet es ne. Jā, sen jau esmu atzinusi, ka Dagnija visādā ziņā bija pārāka par mani – tāpēc arī viņa kļuva par rakstnieci Dagniju Zigmonti, bet es tikai par žurnālisti.

*****
…Braucam tikai uz priekšu. Bet galamērķis – zvaigznēs rakstīts. Mūsu vezumnieku grupa spiesta apstāties šosejas malā, jo garām iet pārgurušu, izslāpušu karavīru kolonna. Septembra nogales saule ir karsta, un, pēc putekļainiem zābakiem spriežot, jaunekļiem un vīriem nācies pārstaigāt lielus ceļa gabalus. Te pēkšņi viens zaldāts ar ermoņikām rokās iziet no ierindas un savu mūzikas instrumentu ieliek Imantiņam klēpī. Imants, jaunākais mūsu rindās, viņš vēl drīkst sēdēt ratos, jo vēl neiet skolā. Viņš gan no ermoņikām neko nesaprot, taču kopā ar mums ir Griša, kara gūsteknis, ukrainis, kas strādāja pie pagasta vecākā Mārtiņa, un viņš bija galvenais muzikants, kamēr bijām kopā Padures pagasta Slokās.

Visu vēlo rudeni, ziemu, līdz pat pavasarim nodzīvojām Slokās. Kopā esam palikušas trīs ģimenes. Karavāna sadalījās. Istabā virs tukšiem labības apcirkņiem vīri uztaisa guļamlāvas, bet otrā telpā ir plīts. Visbiežāk vakaros pie plošku gaismas Griša spēlē ermoņikas un mēs sacenšamies – kurš ilgāk izturēs: muzikants vai dancotāji. Visi sameklē kaut kādus darbus, izņemot mātes un bērnus. Skolēniem sākas skola Īvandes pagastā, Apūzes muižā divi bēgļi – Banders un Jaunslāviete mācīs bērnus – tāda ziņa nonāk arī līdz mums. Es, Vitauts un arī Imants ejam vairākus kilometrus, arī cauri mežam. Visa skola ir vienā telpā. Mācās bēgļu bērni, kā arī vietējie, kas te tuvāk dzīvo – Pirtnieku Anniņa, Mundeciemu Līžuks…

Saulainā maija dienā, kad esam saņēmuši mūsu jauno skolotāju pašizgatavotus diplomus – ar roku zīmētu auseklīti par 7. klases beigšanu, atceļā mežā ieraugām dažādas izmētātas lietas – kaut kādus dokumentus vācu valodā, dažus ordeņus, norautus uzplečus. Kādu ķiveri. Neko neaiztiekam. Mūs pārņem baiļu sajūta. Tad ieraugu mazu metāla kārbiņu un, neko nedomājot, to paceļu. Attaisu vaļā. Iekšā it kā margarīns. Bet tajā dziļāk iespiests – gredzens. Izskatās kā sudraba.

*****
Arī nākamās dienas rīts ir saulains. No pagalma var redzēt, ka pāri rudzu zelmenim, kas zaļo plašā nogāzē, šurp nāk trīs cilvēki. Tie ir mūsējie, leģionāri. Vai nevarot iedot kādas vīriešu drēbes? Nekā lieka gan mums nav, tomēr mātes šo to sameklē. Mūsu tēvi jau ir prom – katram savs darbs.

Karš esot beidzies – tādu ziņu šorīt atnes leģionāri un, pateikušies par drēbēm, aiziet pa laipu pāri Ķimalas upītei uz pirtiņu. Tur viņi bija atstājuši savus armijas mundierus.

Karš beidzies? Vēl gan nav īsti izprotams, ko tas mums nozīmē.

Taču pēc dažām stundām izpratne sāk rasties, kad pagalmā iebrauc jau citos mundieros tērpti un citā mēlē runājoši zaldāti.

Neatceros, kur tolaik palicis Griša, taču saimnieka Anša sieva Gaļina ir krieviete, un viņa mums ir tulks. Mūs sadzen vienā istabā, ārā nekur nelaiž. Prasa: kur ir vīrieši? kur ir vācieši? Sāk pārmeklēt visas telpas, izokšķerē bēniņus, šķūnīti. Tur stāv mūsu rati, tajos vēl šāda tāda līdzpaņemtā manta un arī kāda zaptes burciņa… Pēc tam redzam tikai izvandītus ratus. Taču meklēšana turpinās arī kūtī un uz kūtsaugšas. Un… no kūtsaugšas noved mūsu pagastveci Mārtiņu, kuru bruņotie iebrucēji notur par ģenerāli. Pēc izskata viņš tiešām līdzīgs, manuprāt, ģenerālim Balodim – platiem pleciem, padrukns, sirmu galvu, brašu stāju. Viņu nostāda pagalmā pie koka ar kuplu lapotni. Pretī stāv zaldāti ar automātiem. Komandē strups, bakurētains, melnīgsnējs – acīmredzot šis ir priekšnieks. No dienesta pakāpēm neko nesajēdzam. Sievietes cenšas ar Gaļinas palīdzību ieskaidrot, ka Mārtiņš nav nekāds ģenerālis, pat armijā nav bijis. Tas bakurētaino neietekmē. Tad Mārtiņa meita Rūta noslīgst šī atbrīvotāja priekšā uz ceļiem, lūdz, lai nenošauj tēvu. Tajā brīdī nogrand pērkons, tuvojas negaiss, un man liekas, ka viss tas, kas pašlaik notiek, ir kaut kas nereāls, kā lugā, kā filmā. Bet zaldātu priekšniekam tai brīdī, šķiet, galvā rodas, viņaprāt, labāka ideja. Viņš liek Rūtai, kurai ir 18 gadu, gaiši mati un zilas acis, kāpt uz bēniņiem aprunāties ar viņu. Sievietes saprot, ko tas nozīmē. Viņas nostājās kā dzīvs vairogs trepju, kas ved uz bēniņiem, priekšā. Rūtu paglāba. Taču Mārtiņu padomju armijas pārstāvji paņēma līdzi. Uz visiem laikiem. Viņš palika Sibīrijas zemē. Arī Rūtu tur aizveda, taču viņa atgriezās dzimtajā pagastā un dus kapsētā, kur arī viņas māmuļa, kura, dzīva būdama, nepieredzēja šos laikus.

*****
Pēc aizvadītās uzvaras dienas mūsu kopiena sadalījās. Tā vajadzēja. Mani vecāki pārbrauca uz tuvējo Īvandes pagastu. Tur darbojās ķieģeļu ceplis, tēvs sāka tur strādāt. Taču tas ir sezonas darbs, bet blakām Īvandei ir Ēdole, kur spirta brūzī darbs ir cauru gadu. Brūzim ir arī palīgsaimniecība Liellankas, kurā darbs būs mammai. Bet es jau esmu iestājusies Kuldīgas vidusskolā, rudenī sākšu dzīvot Kuldīgā pie Gūtmaņiem Mucenieku ielā. Bet visā šajā pārbraucienā pats neticamākais ir – mēs dzīvosim Ēdoles pilī.

Jā, tā arī viss notika. Lai arī pils bija nolaista, zālē brūnie ozolkoka paneļi ar eļļas krāsu pārkrāsoti, tur uz skatuves mēģināja gan tautisko deju kolektīvs, gan koris. Kolektīvi gatavojās dziesmu svētkiem. Bet pirmie dziesmu svētki Ēdolē notika 1948. gadā Ēdoles pils parkā, kur tika uzcelta liela estrāde, sabrauca dziedātāji no tuviem un tāliem pagastiem. Ēdolnieku koris tika izvirzīts arī uz lielajiem dziesmu svētkiem Rīgā, Esplanādē. Tā es arī tur tiku. Un vēl šodien lepojos, ka esmu kādreiz dzīvojusi Ēdoles pilī.

*****
Bija vēlēšanās šopavasar ceļu, sākot no Ēdoles, izbraukt pa sen atstātajām vietām. Šoreiz – ar automašīnu.

Ēdoles pils lielie vārti slēgti. Neredz neviena cilvēka. Parkā pērno lapu klājiens, piemētāts, arī ezers neizskatās vairs pēc ezera, bet pēc pusizžuvuša dīķa. Bet Rūķīšu ozols pilnīgi izdedzis, neredz neviena dzīva asniņa. Vai tiešām būs kā teikā – līdz ar ozola bojā eju nogrims pils? Bet dažus desmitus metru no parka atrodas māja, kur Krišjānis Valdemārs dibinājis bibliotēku. Toreiz, 1948. gadā, pie tās piestiprināja piemiņas plāksni. Tagad tā pārkrāsota baltā krāsā. Ja labi ieskatās, tad var izlasīt, ka to mūsu tautas dižvīram veltījuši pateicīgie ēdolnieki.

Īvandes pagasta centrs. Pagasta padome ir muižā. Te arī sākumskola. Tiekamies ar padomes priekšsēdētāju Andu Upleju. Īvandnieki, atšķirībā no kaimiņiem, cenšas atgūt visu to, kas kādreiz atdots, bet ēdolnieki tikai visu grib atgrūst prom no sevis. Fakti par to liecina.

Bet kas ar veco Apūzes muižiņu, kur beidzu septīto klasi? Nav, nav vairs šīs ēkas. Taču satieku Mundeciema Līžuka vecāko māsu Annu, kas turpat blakām arvien vēl dzīvo. Viņa parāda vietu, kur muižiņa stāvēja, līdz to aizšķūrēja… Un tur, starp pelēko pērnā gada zāli, ieraugām šogad pirmās dzeltenās māllēpes. Līžuks dzīvo Vilgalē, Pirtnieku Anna – netālu no leišu robežas. "Mēs jau vienmēr atceramies bēgļus, kas te dzīvojuši," saka Anna. Tālāk nekur vairs nepiestājām, jo esmu jau uzzinājusi, ka nav vairs ķieģeļu cepļa un vecās mājas, jaunajā mīt citi ļaudis. Bet mežs liekas daudz plašāk izpleties, koki lielāki. Diemžēl pagājis sešdesmit viens gads. Varbūt arī šai mežā jau aug un dzīvo otrā vai trešā paaudze.

Neatkariga Rita Avize  09.05.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home