|
Viktors AVOTIŅŠ
Izgaršosim maisus
Čekas maisu lieta
nav skaidrota risinājuma līmenī, bet uzturēta politiskas un
administratīvas šantāžas pakāpē.
VDK vai čeka te aizvien modē. Taču ne jau kā bijušā režīma
politiski represīvs orgāns, bet gan kā esošās varas politisks
instruments.
Tāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) ar Arvīdu
Ulmi saistītie atklājumi vai gaišredzība, berot vienā maisā valsts
ārējo drošību ar iekšējām totalitārām represijām Jāņa Ādamsona
sakarā, nekādā mērā nemainīs manu attieksmi pret šiem cilvēkiem.
Arī tad, ja kāds valsts orgāns paziņos, ka ir kaut ko pierādījis.
Jo VDK problēma valstī risināta nevis pēc būtības, bet tikai
spekulatīvi. Iespējamā to vai citu cilvēku saistība ar VDK nav
tikusi vis skaidrota galīga risinājuma līmenī, tā, lai realizējot
noteiktu valsts attieksmi, konkrēta cilvēka jautājums šajā ziņā būtu
izsmelts. Nekā - problēma arvien tiek uzturēta politiskas un
administratīvas šantāžas pakāpē.
Varbūt tas tā ir tāpēc, ja neatkarīgās Latvijas vara pārsteidzošā
kārtā nav vēlējusies vērtēt totalitāro represīvo sistēmu pēc būtības
un atbilstoši faktiskajai tās hierarhijai.
Pirmkārt, tai šķitis pieņemami atdalīt režīma pasūtītāju (PSKP)
no izpildītājiem (VDK u.c.) un pievērsties pārsvarā pēdējiem.
Pret pasūtītāju vara bijusi noskaņota kā pret ideoloģisku
antagonistu kopumā, izvairoties no lielas ielaišanās detaļās un
iztiekot ar partijas iemiesošanu vienā personā. VDK lietas uzpeld
personāli, vai nu izvelkot kādu no maisa, vai periodiski ar
administratīviem un sociāliem knaģiem pakarot gaisā bijušos legālos
VDK darbiniekus. Lai arī katram skaidrs, ka, piemēram, ikviena lielajā
mājā, nevis Stabu ielā mītošā VDK kuratora loma VDK rīcībā bija
daudz lielāka nekā ceturtā vai piektā ešelona aģenta loma.
Otrkārt, arī par šo aģentu lomu varētu runāt daudz precīzāk, ja
varai būtu kāda principiāla attieksme pret kolaboracionismu. Runā,
ka PSRS bijuši apmēram trīs miljoni šādu aģentu, Latvijā ap
20 000. Kur viņi ir? Ja tiem valsts ieskatā pienācās kāds sods, tad
tagad tiem vajadzēja jau sen būt to saņēmušiem un tagad mierīgi,
bez represijām darīt savu godīgu darbu. Ja vara izvēlas par labāku
tikt galā ar šiem aģentiem vai darbiniekiem, izmantojot politisku šantāžu,
absurdu selekciju (ko ir izdevīgi, to vilksim laukā, ko nav izdevīgi,
tas lai vēl pagaida), tad tā nav tālu aizkritusi no iepriekšējā režīma.
Treškārt, nav nācies lasīt saturīgus valsts drošības iestāžu
apsvērumus par VDK aģentūras iespējamajām transformācijām pēc
neatkarības atgūšanas un VDK sabrukuma. Pilnīgi iespējams, ka daļa
šīs aģentūras ieguva jaunus saimniekus. Un ne tikai Krievijā. Pilnīgi
iespējams, ka daļa no tiem tiek turēta ietekmes aģentu vai kurmju
kategorijā. Paradoksāli no Latvijas politiķiem regulāri nākas
dzirdēt, ka «VDK vienmēr ir aktīva», «čeka darbojas», bet viss
konkrētais materiāls veltīts labākajā gadījumā sen novītušiem
«sniegpulkstenīšiem». Arī pēc NATO brīdinājuma par informācijas
drošību pirmā tika sakustināta ne drošības sistēma, bet «štata
vainīgie». Būtu apsveicami, ja varētu runāt par jauniegūtu vai
jaunatklātu informāciju, kura līdz šim nav bijusi TSDC vai kādas
citas iestādes rīcībā. Tad šo cilvēku iz maisa periodisko parādīšanos
varētu ieskaitīt slepenpolicijas, nevis politpārvaldes darba stilā.
Jāsecina, ka bijušais režīms varai mazāk svarīgs kā negatīva
politiska pieredze, bet vairāk kā instruments sabiedrības dresūrai
un tās šķirošanai. Attieksmes pret pagātni vietā tiek liktas
manipulācijas ar pagātni. Protams, tāds stils kā čekas maisu čabināšana
pēc vajadzības ir labs, lai izkoptu cilvēkos ne tik vien pareizos
uzskatus, bet arī pareizos instinktus (Dž. Orvels). Sabiedrība būs
daudz stiprāka, ja pēc varas signāla reaģēs uz vārdiem VDK, PSKP,...
un arī vārdiem Latvija, Eiropa,... nevis refleksu, bet apziņas līmenī.
Problēma, ar kuru varai konsekventas attieksmes līmenī vajadzēja
tikt galā pirms desmit gadiem, acīmredzot tiks izgaršota vēl gadu
desmitiem
NRA, 2003.01.27
|