Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latviešu sāpju grāmata iet nu arī pie cittautu lasītājiem
6. novembrī tautā tika laists Valentīna Jakobsona Sibīrijas stāstu krājuma "Brokastis pusnaktī" izdevums angļu valodā.

Grāmatas atvēršanas svētbrīdis notika Okupācijas muzejā, un to ievadīja autora drauga Mārtiņa Celmiņa Brāļu kapu elēģija. Jo tas ir stāsts par izsūtījuma vietām Sibīrijā, no kurām daudzi neatgriezās. Valentīns Jakobsons ir viens no tiem, kas atgriezušies un jūt aicinājumu runāt arī to likteņa biedru vārdā, kas vairs nespēj liecināt. Atverot jauno grāmatu, Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs sacīja: "Man bieži vaicā, kā es, Sibīriju nepiedzīvojis, varu par to stāstīt. Un es atbildu - tikai tāpēc, ka ir cilvēki, kas visu to piedzīvojuši un ir kļuvuši par vidutājiem. Valentīns Jakobsons ir viens no viņiem. Ar savu rakstnieka talantu viņš visu notikušo spēj parādīt skaidrāk un izjustāk, lai mēs savos prātos varētu sakārtot vēstures notikumus to patiesajā gaismā, ierādīt tiem atbilstošu vietu un tālāk dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi Latvijā, Eiropā un pasaulē."

Valentīns Jakobsons piedzima Rīgā 1922. gada 27. maijā. 1941. gadā pabeidza Franču liceju un 14. jūnijā kopā ar ģimeni tika izsūtīts. Strādāja kolhozā Novosibirskas apgabalā un Tomskas gultņu rūpnīcā, 1947. gadā tika notiesāts uz 25 gadiem un sodu izcieta īpaši stingra režīma labošanas darbu nometnē Noriļskā. 1955. gadā tika atbrīvots un reabilitēts. Kopš 1956. gada viņš atkal ir rīdzinieks. Strādājis Leļļu teātrī un Rīgas kinostudijā, rakstījis multiplikācijas filmu scenārijus, publicējis vairākus stāstus periodikā. Stāsti par izsūtījuma un ieslodzījuma vietām apkopoti krājumos "Brokastis zaļumos" (1986), "Brokastis ziemeļos"(1992) un "Brokastis pusnaktī" (1995). Šā gada maijā Valentīns Jakobsons kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.
Sibīrijas stāstu krājumu "Brokastis pusnaktī" angļu valodā laidis klajā Maijas Hinkles apgāds "Mežābele" Amerikas Savienotajās Valstīs, kas angļu lasītājus iepazīstinājis arī ar Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas un vairāku citu latviešu autoru darbiem. Ar filoloģijas un filozofijas doktores Maijas Hinkles gādību un atbalstu Latvijas Zinātņu akadēmija vairākus gadus rīkojusi dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijas un šai tematikai veltītas starptautiskas konferences. Paužot prieku par Valentīna Jakobsona stāstu tulkojumu angļu valodā, Maija Hinkle sacīja: "Tā ir gudra, humāna un daudzšķautņaina grāmata. Ļoti vajadzīga grāmata, jo pasaule vēl ārkārtīgi maz zina par padomju laiku Latvijā. Par gulagu zina daudzi, bet to, ka latviešus, gluži tāpat kā ebrejus, vajāja tikai tautības, etniskās piederības dēļ, to nezina gandrīz neviens. Palīdzot ar savu "Mežābeli" celt tiltus starp tautām un zemēm, es godinu arī savus vecvecākus, kas palika Sibīrijā."

Daudzu klātesošo domas izteica dzejnieks Knuts Skujenieks:
"Nu jau lavīnveidīgi aug dokumentu krājumi un atmiņas par pārdzīvoto un pārciesto lēģeros un izsūtījuma vietās.

Valentīnam Jakobsonam, kurš pats arī izgājis cauri visām šīm padomju režīma ellēm, ir Dieva dots talants par to runāt ar humoru un ironiju. No tam visas šausmas nekļūst ne gaišākas, ne saldākas, bet apziņā tās tomēr ir uzvarētas. Te varētu citēt rindas no rakstnieka autobiogrāfijas:
"Visu izdzīvoto jaukumu pēcgalā jaunatbraucēju sveic ziemeļu pērle Noriļska, komjaunatnes dāvinājums partijai un valdībai. Ikvienam komjaunietim uz muguras un uz pieres mirguļo savas kārtas numurs, lai dzimtene pa gabalu pazītu dāvinātāju. Varenā pilsēta vēl aug augumā, tā gaida dēlu un meitu rokas. Tā gaida gan liriķus, sasalušās zemes racējus, gan fiziķus un ķīmiķus, jūrniekus un mūrniekus, kalējus un malējus, zvejniekus un dzejniekus, kalnračus un kapračus, ikvienu, kas jaudā celt, nest un noturēties kājās."
Caur šo pašu prizmu dzīve skatīta arī viņa stāstu krājumos. Grāmata "Brokastis pusnaktī" tagad iztulkota angliski un sāks savu ceļu pie neierastāka lasītāja.

Tikpat precīza un saturīga kā ironija ir arī Valentīna Jakobsona valoda. Tās labskanība un bagātība, manuprāt, joprojām nav pienācīgi novērtēta. Lai vismaz daļa no tās tiek arī citvalodā lasošajiem.
Valoda un stils nes sev līdzi arī paša autora cilvēcisko stāju - izturētu, vīrišķīgu un humānu. Valentīns ir mans draugs, un tas man nozīmē ļoti daudz. Es vēlu viņam tik ļoti vajadzīgo veselību, rakstītprieku un arī panākumus ārpus dzimtajām robežām."

Valentīns Jakobsons sirsnīgi pateicās grāmatas izdevējai, klātneesošajai tulkotājai Birutai Sūrmanei no ASV un dzejniecei Astrīdei Ivaskai, kuras katra devušas savu ieguldījumu angļu izdevuma tapšanā. Par savu darbu autors sacīja tā: "Es to esmu veltījis savām meitām. Bet būtībā tas ir mans ziņojums pasaulei, tai pasaulei aiz dzelzs priekškara. Dabā priekškars ir nojaukts, bet daudzu cilvēku domāšanā un saprašanā tas ir palicis. Padomju laikā tik ļoti plauka "Potjomkina sādžas" tradīcijas, tik daudz tika darīts, lai apmānītu paši sevi un apmānītu citus, vispirms jau Rietumu pasauli. Pret šādiem stāstiem par cilvēku likteņiem izsūtījuma un ieslodzījuma vietās tikusi veidota noraidoša attieksme, kuras pamatā ir tādi argumenti kā uzvarētājus netiesā un bailes no "melnā čemodāna", kā gluži vienkārši - lieciet mani mierā!

"Latvijas Vēstnesis", 19.11.2003 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home