Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvijas vāciešu izceļošana
Inesis Feldmanis, profesors, habilitētais vēstures doktors

Šogad aprit sešdesmit četri gadi, kopš sākās vācbaltiešu izceļošana no Latvijas. Kopā ar viņiem Vācijā "atgriezās" ārzemju vācieši arī no vairākām citām Eiropas valstīm. Pēc oficiāliem datiem, no 1939. līdz 1944. gadam Vācijā pavisam ieradās 770 577 vācu tautības izceļotāji. Lielāko daļu no viņiem nometināja 1939. gada rudenī anektētajos Polijas rietumu novados. Viņiem it kā vajadzēja nostiprināt paplašināto "vācu valsti", jo šā uzdevuma izpildei Berlīnei nepietika cilvēku. Vēsturnieki šajā sakarā nereti runā arī par vācu tautas apvienošanu.

Mājup uz reihu

Ārzemju vāciešu izceļošanas akcijas pieder pie Otrā pasaules kara savdabīgākajām parādībām, kuras liecināja par Vācijas politikas maiņu pret vācu mazākumtautībām. Līdz 1939. gada vasarai tā mēģināja ar dažādiem līdzekļiem nostiprināt "vācu elementa" pozīcijas Eiropas valstīs, bet Polijas kampaņas laikā Berlīne izšķīrās par jauno "mājup uz impēriju politiku" (Heim — ins — Reich — Politik). Šī politika radās improvizācijas rezultātā un katrā konkrētā ārzemju vāciešu izceļošanas gadījumā tai bija atšķirīgi motīvi. Piemēram, 1939. gada 21. oktobrī Vācija noslēdza vienošanos ar Itāliju par Dienvidtirolē dzīvojošo vāciešu "atgriešanos reihā", lai novērstu iepējamās savstarpējās nesaskaņas. Citi motīvi savukārt bija pamatā Vācijas un PSRS protokolam par izceļošanu, ko parakstīja 1939. gada 28. septembrī. Berlīnei vajadzēja glābt no boļševisma briesmām vāciešus, kuri dzīvoja tajos Austumviduseiropas reģionos (arī Baltijā), ko saskaņā ar Molotova—Ribentropa paktu atdeva PSRS. Turklāt Vācija gribēja radīt iespaidu, ka notikusī interešu sfēru norobežošana ar Maskavu ir ilgstoša, jo nav taču iepējams ātri un vienkārši anulēt "notikušu faktu" un "atgriezt" iedzīvotājus iepriekšējās dzīvesvietās.

1939. gada 28. septembra protokols bija pirmais oficiālais akts, ar kuru Berlīne ārpolitiski sagatavoja un nodrošināja arī vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas. Pēdējos priekšdarbus šai akcijai starpvalstu līmenī pabeidza 30. oktobrī, kad Vācija ar Latviju parakstīja attiecīgu līgumu. Tas bija juridisks pamats vācbaltiešu aizbraukšanai, kurai vajadzēja norisināties kā vienreizīgai akcijai un noslēgties ar to, ka vācieši kā "tautas grupa" (ar noteiktu statusu) Latvijā izbeidz savu pastāvēšanu. Visiem vāciešiem, kas gribēja aizbraukt no valsts, līdz 1939. gada 15. decembrim bija labprātīgi jāizsaka griba "uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības". Vācija apņēmās šos izceļotājus "uzņemt Vācijas valstī ar nolūku piešķirt viņiem Vācijas pavalstniecību".

Izceļošanas process

Vāciešu aizbraukšana no Latvijas tomēr nenorisinājās kā vienreizēja akcija, bet gan vairākos posmos, kuri kopā veidoja vienotu izceļošanas procesu, kas ar pārtraukumiem turpinājās pusotru gadu — no 1939. gada rudens līdz 1941. gada pavasarim. Parasti vācbaltiešu aizbraukšanu iedala trijos posmos. Pirmais — izceļošana — aptvēra 1939. gada oktobri — decembri, otrais — pirmā pēcizceļošana — 1940. gada pavasari, bet trešais — otrā pēcizceļošana — ilga no 1941. gada 10. janvāra līdz 25. martam. Pareizāk gan būtu runāt tikai par divām Latvijas vāciešu izceļošanas akcijām, jo vāciešu aizbraukšanai 1939. gada rudenī un1940. gada pavasarī bija viens un tas pats juridiskais pamats — 30. oktobrī noslēgtais Latvijas un Vācijas līgums.

1939. gada rudenī no Latvijā dzīvojošajiem 54 567 vācbaltiešiem — Latvijas pavalstniekiem — vēlēšanos aizbraukt no valsts izteica vairāk nekā astoņdesmit procenti. Uz Vāciju devās arī gandrīz visi Latvijā dzīvojošie vācieši — ārzemnieki vai bezpavalstnieki. Viņu aizceļošana, kas visumā nebija slikti organizēta, notika pa jūras ceļu. Vācbaltiešu lielākā daļa aizbrauca no Rīgas. Te izceļošanai pulcējās Vidzemes, Zemgales un Latgales vācieši. Rietumkurzemē dzīvojošie vācieši "atgriezās reihā" no Liepājas, bet Ziemeļkurzemē — no Ventspils. Pirmais kuģis ar vācbaltiešiem atstāja Rīgu 1939. gada 7. novembrī, bet pēdējais — 16. decembrī. Pavisam, lai aizvestu izceļotājus un viņu mantu no Latvijas, vācu kuģi veica ap 100 reisu.

"Vāciešu — Latvijas pavalstnieku vairs nav"

Paralēli vācbaltiešu aizbraukšanai Latvijā norisinājās cits ar izceļošanu saistīts process — "vācietības" kultūras un sabiedriski politisko institūtu likvidēšana. Jau 1939. gada 1. novembrī slēdza vācu skolas, iecēla likvidatorus 151 vācu biedrībai un organizācijai, kurām savu darbību vajadzēja pārtraukt 14 dienu laikā. 28. novembrī K. Ulmaņa valdība pieņēma likumu par vācu augstskolas Rīgā — Herdera institūta — slēgšanu. Decembra sākumā notika pēdējā centrālās vācbaltiešu organizācijas "Vācu tautas apvienība Latvijā" galvenās valdes sēde. 13. decembrī iznāca vācbaltiešu galvenās avīzes "Rigasche Rundschau" pēdējais numurs. "Vāciešu — Latvijas pavalstnieku vairs nav " — tā skanēja oficiālais viedoklis.

Latvijas valdība uzsvērti deklarēja pozitīvu attieksmi pret vācbaltiešu izceļošanu. Par savu galveno uzdevumu tā uzskatīja vienīgi mazināt satraukumu, kuru latviešu sabiedrībā izsauca pirmās ziņas par vietējo vāciešu "atgriešanos reihā", jo daudzi to saistīja ar iespējamu un drīzu Latvijas sovjetizāciju. Izvēloties sevis mierināšanas un citu maldināšanas taktiku, Latvijas oficiālās amatpersonas atklātībai paredzētajos paziņojumos konsekventi noliedza minēto saistību. Rūgtās un nepatīkamās patiesības vietā latviešu tautai piedāvāja propagandistisko Berlīnes versiju, kas izskanēja Vācijas kanclera Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra runā. Vācu diktators izsludinātās ārzemju vāciešu izceļošanas akcijas saistīja ar nepieciešamību atrisināt mazākumtautību jautājumu utt.

Rīkojoties saskaņā ar oficiālo līniju, Latvijas valsts iestādes centās sekmēt vācbaltiešu aizbraukšanu. Īpaši aktīvi šajā virzienā darbojās Latvijas politpārvalde. 1939. gada 30. novembrī tās priekšnieks J. Fridrihsons izdeva rīkojumu, ka visiem Politiskās policijas pārvaldes priekšniekiem steidzami jānoskaidro, kuri no rajona robežās dzīvojošajiem vāciešiem nevēlas izceļot. J. Fridrihsons ieteica pie šiem vāciešiem nosūtīt politiskās policijas ierēdņus, lai izdibinātu palikšanas iemeslus un oficiāli pateiktu, ka viņu atteikums izceļot uz Vāciju nozīmē savas tautības noliegumu. Reizē ar to šo ierēdņu uzdevums bija paskaidrot vāciešiem — paliktgribētājiem, ka viņus turpmāk uzskatīs vienīgi par Latvijas valsts konjunktūras pilsoņiem, kurus te saista tikai ekonomiskās intereses.

Izpildot šo rīkojumu, Latvijas politiskās policijas rajonu priekšnieki līdz 1939. gada 10. decembrim piesūtīja J. Fridrihsonam to vāciešu sarakstus, kuri nevēlējās izceļot uz Vāciju. Piemēram, Liepājas rajona priekšnieka N. Roznieka atsūtītajā sarakstā bija minētas 1303 personas. Izrādījās, ka Liepājā dzīvoja 534, Liepājas apriņķī — 325, Aizputes apriņķī — 149, bet Kuldīgas apriņķī — 295 uz Vāciju braukt negribētāji. Interesanti, ka minētajā sarakstā atspoguļojās arī neizceļošanas iemesli. Kādi tie bija? Nosauksim tikai galvenos: piederīgie neizceļo, vecums, materiālie apstākļi, Latvija — dzimtene, negatīva attieksme pret Vācijas valsts iekārtu, nevēlēšanās nokļūt frontē, nevēlēšanās likvidēt nekustamo īpašumu, slimība, bailes no bada un kara, piederīgo neesamība Vācijā, vācu valodas neprasme, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks u. c.

"Uz visiem laikiem"

Arī Iekšlietu ministrijas pasu nodaļa līdzīgi politpārvaldei, ieņēma tikpat stingru pozīciju pret vācu izceļotājiem. Tā uztvēra 30. oktobrī noslēgtajā izceļošanas līgumā ierakstīto frāzi par atlaišanu "uz visiem laikiem" burtiski kā kategorisku noliegumu "atlaistām personām jebkad atgriezties Latvijas pavalstniecībā". Minētās nodaļas vadītājs P. Kurzemnieks savā dienesta atzīmē, kas datēta ar 1939. gada 29. novembri, norādīja, ka vāciešiem — izceļotājiem "nav tiesību atgūt Latvijas pavalstniecību ne pēc viena no pastāvošajiem pavalstniecības iegūšanas veidiem, t. i., nedz uz likuma pamata, nedz deklaratīvā ceļā, nedz naturalizācijas ceļā". Jānorāda, ka šāds noliegums bija pretrunā ar Latvijā spēkā esošo pavalstniecības likumu. Tāpēc pasu nodaļas vadība ieteica mainīt "pastāvošo likumu vai izdot speciālu likumu".

Latvijas valdības pārstāvētā oficiālā līnija pret vācbaltiešu izceļošanu atspoguļojās arī presē. Avīzēs un žurnālos parādījās daudzi raksti, kuros no izteikti nacionālistiskām pozīcijām ar neslēptu gandarījumu bija uzsvērts, ka Latvija tagad kļūst vēl nacionālāka, jo vācietība Latvijā ir izzudusi. Atsevišķās publikācijās īpaši bija izcelta arī doma, ka līdz ar vācbaltiešu izceļošanu ir izgaisis pēdējais iespējamo strīdu objekts Latvijas attiecībās ar Vāciju.

Latvijas preses tonis bija vāciešiem neapšaubāmi aizvainojošs. Tam pievērsa uzmanību arī Vācijas oficiālās iestādes, kuras rūpīgi sekoja līdzi šai problēmai. 1940. gada janvārī Latvijas sūtnis Berlīnē E. Krieviņš ziņoja uz Rīgu, ka Latvijas avīžu raksti tiekot sīki pārrunāti attiecīgajās vācu institūcijās un vācieši "esot nepatīkami pārsteigti". Arī pats E. Krieviņš uzskatīja, ka daudzās publikācijās "izpaužas vienīgi naids un pat latvju cilvēka pašcieņas trūkums". Protams, bija arī atsevišķi izņēmumi. Viens no tādiem — J. Lapiņa raksts "Baltvācu pastarā tiesa", kas publicēts žurnāla "Sējējs" 1939. gada decembra numurā un kurā visumā pausta korekta attieksme pret izceļotājiem. Pēc Lapiņa domām, deviņdesmit procenti vācbaltiešu šķīrās no Latvijas ar sāpīgu sirdi. "Kas ir tas, ko vācieši atstāj mūsu zemē?" viņš jautāja un atbildēja, ka "tie ir viņu senču kapi un Latvijas vēsture".

Presē paustā nostāja pret vācbaltiešu izceļošanu jūtami ietekmēja Latvijas sabiedrības noskaņojumu. Daudzi Latvijas iedzīvotāji uztvēra vietējo vāciešu aizbraukšanu pozitīvi, ar izteiktu atvieglojuma sajūtu. Par to varam pārliecināties, ja iepazīstamies ar Latvijas uzraudzības iestāžu dokumentiem. Vienā no tiem, kas datēts ar 1939. gada 11. oktobri, ir tieši apgalvots, ka "latvieši un pārējās tautības" uzņem "vāciešu izceļošanu ar zināmu prieku".

Pretvāciskais noskaņojums

Galvenais iemesls, kas noteica šādu tuvredzīgu un nepārdomātu attieksmi, bija Latvijas sabiedrībā valdošais pretnacistiskais un arī pretvāciskais noskaņojums, kuru lielā mērā veicināja un noteica Berlīnes agresīvā ārējā politika. Turklāt Latvijas iedzīvotāju skatījumā daudzi vācbaltieši toreiz bija kļuvuši par valstij svešu un naidīgu spēku. Viņus uztvēra kā nacisma aģentūru Latvijā. Fakti liecina, ka Rīgas advokāta E. Krēgera vadītajā nacistiskajā organizācijā "Kustība" (Bewegung) iesaistījās tikai apmēram 1000 biedru, bet liela daļa no Latvijas vāciešiem pret valsti izturējās visumā lojāli. Un nevar atstāt neievērotu arī to, ka ikdienas apziņas līmenī daudziem latviešiem izceļošanas akcija saistījās ar iespējām konsolidēt savu nacionālo valsti un uzlabot savu ekonomisko stāvokli.

1940. gada 29. maijā Latvijas iekšlietu ministrs K. Veidnieks, uzstājoties Rīgas garnizona vecāko virsnieku sanāksmē, uzsvēra, ka "tikai vēsture varēs pilnīgi novērtēt, cik liels ieguvums mūsu tautai bija vāciešu izceļošana". Viņš rūgti kļūdījās. No mūsdienu pozīcijām ir pilnīgi skaidrs, ka vācbaltiešu izceļošana Latvijai bija neatsverams zaudējums. Valsti atstāja nacionālā mazākumtautība, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu. No Latvijas aizbrauca izglītotākā un ar iniciatīvu apveltītākā iedzīvotāju daļa. Daudzi vietējie vācieši bija vadošie speciālisti dažādās ekonomikas, veselības aizsardzības un citās nozarēs. Līdz ar viņu izceļošanu Latvijā sāka veidoties intelektuālais vakuums, ko vēl vairāk pastiprināja vēlākās staļiniskās deportācijas, holokausts, iedzīvotāju masveida aizbraukšana pēc Latvijas kārtējās okupācijas 1944. un 1945. gadā.

Vācbaltiešu aizbraukšana Latvijai un latviešiem bija liktenīgs un nelaimi vēstījošs notikums. Tā izskanēja kā bēru zvans Latvijas neatkarībai. Daudziem kļuva skaidrs, ka Latvija atdota PSRS un tai no piespriestā "nāves soda" tagad būs neiespējami izvairīties. Tā varēja vēl vienīgi izraudzīties "nāves soda" veidu.


Izšķiršanās palikt

Kaut arī vācbaltiešu izceļošana pēc būtības bija kolektīva akcija, tomēr katram indivīdam jāvārds bija jāpasaka atsevišķi. Izceļošanas pretinieks vārdos un darbos bija Pauls Šīmanis (1876 — 1944) — izcilais 20. gadsimta 20. un 30. gadu vācbaltiešu jurists, publicists un politiķis.

Dr. iur. Pauls Šīmanis piedzima 1876. gadā Jelgavā jurista ģimenē, viņš Eiropā studēja jurisprudenci, vēsturi un literatūru. No 1902. līdz 1907. gadam P. Šīmanis aktīvi darbojās Tallinā — gan žurnālistikā, gan politikā. 1907. gadā viņš atgriezās Rīgā un strādāja laikrakstā "Rigasche Rundschau". Pirmā pasaules kara laikā P. Šīmanis bija armijas rezerves virsnieks Krievijā. Pēc Oktobra revolūcijas viņš atgriezās vācu okupētajā Rīgā, kur viņu arestēja un atbrīvojot aizliedza jebkādu politisko un publicistisko darbību. Līdz 1919. gadam viņš strādāja Berlīnē, bet pēc tam atkal Latvijā, aktīvi iesaistoties jaunās valsts politiskajā dzīvē.

P. Šīmanis bija Tautas padomes, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts. 1919. gadā viņš nodibināja Vācu demokrātisko partiju, bet 1922. gadā piedalījās Latvijas Vācbaltiešu partiju apvienības izveidē. Turpmāk viņu kā šīs apvienības pārstāvi ievēlēja parlamentā, kur viņš vadīja vācu frakciju. No 1920. līdz 1925. gadam P. Šīmanis bija arī Rīgas domnieks un divus gadus — domes vācu frakcijas līderis.

Starptautiskā līmenī P. Šīmanis kā Latvijas vācu minoritātes pārstāvis piedalījās 1925. gadā Ženēvā dibinātajā Eiropas tautību kongresā (līdz 1939. gadam) kā tā viceprezidents. Kā atzīst prof. Dr. iur. D. A. Lēbers, Paulu Šīmani var uzskatīt par tā laika Eiropas nacionalitāšu kustības neoficiālo vadītāju.

Pēc politiskās pārliecības P. Šīmanis bija liberāls demokrāts, kurš atbalstīja parlamentārismu un noliedza totalitārismu. Viņš bija viskonsekventākais nacionālsociālisma pretinieks sava laika vācbaltiešu sabiedrībā. P. Šīmanis izstrādāja nacionālas valsts teoriju, kuras pamatā bija prasība pēc kultūras autonomijas mazākumtautībām, kā arī ideja par pilsoņu vienlīdzību un lojalitāti pret valsti. P. Šīmanis rīcībā sekoja saviem principiem — viņš reizē gan aizstāvēja vācbaltiešu intereses, gan iestājās par dažādu tautību sadarbību. Latvijas mazākumtautību skolu autonomija bija arī P. Šīmaņa darbības rezultāts. Saeimā viņš nodibināja minoritāšu bloku, kurā ietilpa vācbaltieši, ebreji, krievi un poļi. Lojalitāti pret Latvijas Republiku viņš pierādīja, veicinot tās starptautisko atzīšanu valsts tapšanas gados, kā arī sekmējot lojalitātes idejas nostiprināšanos vācbaltiešu vidū. Viņš bija ne tikai praktiķis, bet arī teorētiķis, turklāt Eiropas mēroga, kurš ienesa daudz konstruktīvu domu uzskatos par minoritātēm.

P. Šīmanis kļuva plaši pazīstams arī kā Baltijā lielākā vācu valodā iznākošā laikraksta "Rigasche Rundschau" galvenais redaktors (no 1919. gada). Tā kā izdevums finansiāli bija atkarīgs no Vācijas, tad 1933. gadā pēc Ā. Hitlera nākšanas pie varas nacionālsociālistiskā valdība panāca P. Šīmaņa atstādināšanu no darba avīzē, jo galvenā redaktora liberāli demokrātiskā nostāja nesaskanēja ar nacistiskās Vācijas propagandētajām idejām. 1933. gada oktobrī veselības stāvokļa dēļ P. Šīmanis atteicās arī no parlamentārās darbības un devās uz Vīni, kur turpināja darboties minoritāšu politikas jomā. Pēc Austrijas pievienošanas Vācijai 1938. gadā P. Šīmanis atgriezās Rīgā.

Tomēr arī Latviju drīz skāra totalitāro lielvaru politika, kuras rezultātā 1939. gada 30. oktobrī Latvija un Vācija noslēdza līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju. Pauls Šīmanis noraidīja izceļošanu, kā arī vērsās pret Vācijas iestāžu masveida izceļošanas kampaņu un tās maldīgajiem saukļiem. Viņš atteicās pārcelties uz valsti, kuras ideoloģija, kā viņš izteicās, ir pretrunā ar "mūsu reliģiju, dzīves uzskatiem un tiesisko apziņu". P. Šīmanis nosodīja to, ka Vācija ar izceļošanas līguma noslēgšanu vācbaltiešiem Latvijā atņēma minoritātes statusu un tiesības, par kurām viņš visu mūžu bija cīnījies. Līgums noteica, ka ne tikai individuāli pilsoņi, bet gan visa "vācu tautības grupa izstājas no Latvijas kopības". P. Šīmanis prognozēja, ka vācbaltieši līdz ar izceļošanu zaudēs savu savdabīgumu, ar kuru viņi atšķiras no vācu tautas, kas arī lielā mērā piepildījās. Var teikt, ka vācbaltieši piedzīvoja "sociāli kulturālu genocīdu". Rezultātā politiski vislabāk organizētā Latvijas mazākumtautība atstāja valsti tikpat organizēti un saliedēti, kādi viņi bija visus 20. gadsimta 20. un 30. gadus.

Vācbaltiešu galvenā organizācija šajā laikā bija "Vācu tautas apvienība Latvijā", kas vadīja izceļošanas praktisko norisi, informējot tautiešus ar t. s. "kaimiņu organizāciju" palīdzību. Tā bija plaša un sazarota struktūra pa visu Latviju, kas ļāva ātri ziņot par tautas grupas aktualitātēm apmēram 80% no visiem vāciešiem. 1939. gada novembrī "Vācu tautas apvienība Latvijā" pasūtīja "Rigasche Rundschau" bez maksas tiem, kuri vēl nebija izšķīrušies par aizbraukšanu, lai mudinātu viņus to darīt. Likteņa ironija, ka nacionālsociālistisko propagandu vietējiem vāciešiem izplatīja tieši ar tā laikraksta starpniecību, kura ilggadējais vadītājs savā laikā bija P. Šīmanis.

Pēc izceļošanas (pārvietošanas) tikai neliela vācbaltiešu daļa palika Latvijā. Nav izsverams, kam bija traģiskāks liktenis — aizbraucējiem vai palicējiem. No aizbraucējiem tikai nedaudzi nokļuva Vācijā, pārējos izmitināja Vācijas impērijas jauniegūtajos Polijas apgabalos, kas viņiem Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos, tuvojoties padomju armijai, lielā steigā bija jāpamet. Savukārt tiem, kas palika Latvijā, baumas un bailes par Padomju Savienības okupācijas draudiem 1940. gadā pārvērtās realitātē, bet pēc gada te jau saimniekoja nacistiskā Vācija.

P. Šīmanis, palikdams Latvijā, pakļāva sevi represiju draudiem. Padomju laikā politiķi no deportācijas izglāba viņa dārznieks. Savukārt nacistiskās Vācijas varas orgāni P. Šīmani izolēja — ar viņu nebija ieteicams uzturēt kontaktus. Zināms, ka vācu okupācijas laikā P. Šīmanis bija palīdzējis vajātajiem ebrejiem, dodot viņiem patvērumu. Izcilais valstsvīrs mira 1944. gada vasarā. Vācu pārvalde panāca, ka par P. Šīmaņa nāvi nevienā preses izdevumā nebija ne rindiņas, pat piedalīties viņa bērēs bija nevēlami. Tomēr bija arī cilvēki, kuri godināja aizgājēju: Paulam Kalniņam, pēdējam Saeimas priekšsēdētājam, pietika drosmes, lai publiskā runā pie kapa atvadītos no kolēģa un drauga.

Rasa Pārpuce, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas galvenā speciāliste

Lauku Avīze,  2003. gada 31. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home