Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Vaidere: «Minoritātes definīcija padara bezjēdzīgu cīņu par okupācijas fakta atzīšanu»
Aija Cālīte

INESE VAIDERE, Eiroparlamenta deputāte, Ārlietu komitejas locekle, "TB"/LNNK valdes locekle, sarunā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Aiju Cālīti stāsta par ārpolitiskajām aktualitātēm EP un vērtē Latvijas iekšpolitikas problēmas.

Voldemārs Krustiņš: – Vai ir sākusies kaut kāda rīcība pēc tam, kad tika pieņemta Eiroparlamenta rezolūcija par Otro pasaules karu un tā sekām? Bet varbūt Eiropas izpratnē ar šīs rezolūcijas pieņemšanu galvenais uzdevums jau izpildīts?

Inese Vaidere: – Man šķiet, ka tā ir. Eiropas Parlamentā pieņemtajās rezolūcijās formulētais nav jāietver valsts likumdošanā, nav jāseko konkrētai rīcībai. Bet domāju, ka gan rezolūcija par Otro pasaules karu, gan rezolūcija, kuru EP maija beigu plenārsesijā pieņem attiecībā uz situāciju Krievijā, ir milzīgs solis uz priekšu Eiropas apziņā. Ja vairākums no 732 eiroparlamentāriešiem pirmo reizi pēckara vēsturē spējuši vienoties par šādiem jautājumiem, tas jau ir liels sasniegums. Un to nevarēs ignorēt tas mazākums, kas ir un būs pret šādām rezolūcijām.

– Kas balsoja pret rezolūciju? Grieķu komunisti, par kuriem dzirdēts, nav nekāda mēraukla, pat tad, ja viņi domā citādi nekā mēs.

– Viena no tādiem deputātiem bija arī Tatjana Ždanoka. "Pret" balsoja lielākoties grieķu, portugāļu, spāņu, itāliešu komunisti. Sarosījās arī čehu komunisti no Morāvijas. Bet jauno valstu pārstāvju vairākums deklarāciju ļoti atbalstīja. Tomēr Eiropas vairākums ir sapratis, kādas patiesībā bijušas kara beigas Austrumeiropai un Baltijas valstīm.

– Bet vai atbalstošais vairākums nav arī klusējošais vairākums? Jo mums Latvijā tomēr ir iespaids, ka Eiropā mūs daudzos jautājumos nesaprot. Dīvaini.

– Saprātīgais vairākums ir klusāks. Bet šoreiz kompromisu cīņās abas minētās rezolūcijas izdevās pieņemt. Lai gan maigākas, nekā mēs būtu vēlējušies…

– Kāpēc tā sanāca maigāka?

– EP darbojas vairākas politiskās grupas ar dažādiem uzskatiem. Ja vairākumam grūti vienoties par radikālāku definīciju, tad, lai panāktu vienprātību, parasti izvēlas maigākus formulējumus, kuru nozīme ir tāda pati kā asajiem.

– Kas ir tie, kas vēlas, lai Krieviju neaiztiktu un nekaitinātu?

– Mēs zinām, ka sarunās ar Krieviju vajadzīga atklāta pozīcija, jārunā par lietām, kādas tās ir. Bet ir cilvēki, kas uzskata – tā nevajag. Varbūt vajag mīlīgāk, "mierīgāk". Dažkārt viņi ir tādās pašās domās kā mēs, bet izpratne par ceļiem, kā to sasniegt, ir atšķirīga. Piemēram, Vācija ļoti cenšas parādīt savu draudzību attiecībā uz Krieviju: vāciešiem ir pielipuši gan vēsturiskās vainas kompleksi, gan pastāv arī savas biznesa intereses. Pozīcija atšķiras arī Francijas un Itālijas vadītājiem.

Aija Cālīte: – Kā tapis EP ziņojums par stāvokli Krievijā un rezolūcija par šo valsti?

– Šoreiz referente par Krieviju ir zviedriete Cecīlija Malmstrēma no liberāļu grupas. Viņa ir ļoti kompetenta, rezolūcijas projekts ir ar racionālu, reālistisku pieeju. Pēc tam Ārlietu komitejā notiek debates, vēlāk tiek iesniegti priekšlikumi. Es ierosināju rezolūcijā iekļaut Baltijas valstu okupācijas faktu un to, ka ir nepieciešams, lai Eiropas Savienības valstis ar Krieviju runā vienā balsī, lai nav tā, ka katra valsts veido savas divpusējās attiecības. Ierosināju, lai manus priekšlikumus paraksta arī igaunis Tomass Ilvess, kurš pārstāv sociālistus, un Francijas soms Āri Vatanens no Eiropas tautas partiju grupas. Tādējādi mums Ārlietu komitejā izdevās iegūt vairākumu, un šis teksts rezolūcijā ir iekļauts. Man tas ir liels gandarījums, jo EP pateicis vismaz divas mums svarīgas lietas, un, ja tad kāds darbosies pret šo viedokli, būs jāatgādina kopīgā nostādne.

Voldemārs Krustiņš: – Cik tālu šīs EP rezolūcijas un ieteikumi ir obligāti Havjeram Solanam, ES augstajam pārstāvim ārlietu jautājumos, faktiskajam ES ārlietu ministram?

– Domāju, ka viņam tie ir obligāti. Būtu savādi, ja viņš to neievērotu.

– Bet iekšpolitiski jūs neesat pietiekami aktīvi. Redz, kā rīkojas Ždanoka: enerģiski, pat bezkaunīgi. Varbūt jums, latviešiem, arī jābūt ne tik delikātiem, vairāk bezkaunīgiem? Jāielūdz delegācijas, jāliek sevi manīt. Citādi – tādi pieklājīgi, akadēmiski, intelektuāli…

– Ja kāds iedomājas, ka Ždanoku Eiropā dzird, tas ir liels misēklis. Ždanoku dzird Latvijā.

– Bet trīs avīzes mums katru dienu ziņo, ka "Eiropa dzird tikai Ždanoku!". Tiek izmantotas visas sviras, lai viņa veiktu savu propagandu. Domājiet, kā būt tikpat enerģiskiem, uzbrūkošiem!

– Paskatīšos uz lietām nevis tā, kā atspoguļo Latvijas prese, bet kādas tās ir realitātē. Ždanokai ir trīs rupori – krievu valodā iznākošās avīzes, bet pārējiem Latvijas EP deputātiem, īpaši tēvzemiešiem, šāda rupora nav. Mēs savā zemē jūtamies kā svešinieki, preses neatbalstīti. Līdz ar to vairāku preses izdevumu lasītājiem rodas nepareizs priekšstats, ka "Ždanoka kaut ko dara, bet pārējie neko nedara".

Strādājot EP Ārlietu komitejā, kura ir pati nozīmīgākā komiteja, kuru dzird un ņem vērā visi eiroparlamentārieši, nekad tur neesmu dzirdējusi Ždanokas uzstāšanos. Viņa uzstājas kaut kur kuluāros to dažu komunistu priekšā, un krievu avīzēs tas tiek atspoguļots kā EP deputātu viedoklis un ar milzīgas propagandas mašīnas palīdzību parādās kā viņas liels nopelns.

To, ka gan es, gan Kristovskis esam uzstājušies Ārlietu komitejā, plenārsēdēs, visi ir dzirdējuši, un šīs runas ir ļoti pamanītas. Par citiem jautājumiem runājuši arī visi pārējie mūsu deputāti.

– Taču Saeimā "TB"/LNNK nedara pietiekami.

– Manuprāt, mūsēji strādā aktīvi. Man ir vilšanās par to, kas noticis kopš tā laika, kad pametu Saeimu. Gada laikā attiecības ar Krieviju ir pasliktinājušās katastrofāli. Vienas Tautas partijas ietvaros bijušas ļoti atšķirīgas ievirzes: Pabriks un Kiršteins – liekas, ka viņi ir pretēju nometņu cilvēki. Nesaskaņotā rīcība, kur iesaistījusies arī Valsts prezidente, novedusi tur, kur pašlaik esam. Tagad tiek meklēti kaut kādi atkāpšanās ceļi, mēģinājumi izlīdzināt… Tautas partijas pieeja ārpolitikā ir neprofesionāla un nekonsekventa.

– Patlaban jautājums, vai mums atdot vai neatdot Abreni Krievijai. Bet visas partijas labi zina, ka šīs sarunas par robežlīgumu jau no paša sākuma bija pretkonstitucionālas. Nevienam nebija tiesības risināt sarunas par Latvijas teritorijas samazināšanu. Tagad visi meklē vainīgos, meklē ierēdni ĀM, kurš ko pārkāpis, bet kāpēc neviens tautai neprasa? Esam gatavi iedarbināt Satversmes tiesu, pat vēl īpašu likumu pieņemot. Piekarinām deklarāciju vientiesīgā cerībā, ka tad mūsu rociņas būs tīras.

– Atbildi uz šo jautājumu var atrast. Pirms mēneša mūsu EP "četrinieks" uzrakstīja vēstuli Pabrikam ar prasību nekavējoties atslepenot robežlīgumu, lai pirms parakstīšanas tauta zinātu, ko tieši parakstām. Tā vietā Pabriks ātri uzrakstīja deklarāciju, bet ar tautu tā arī nekonsultējās.

– Kāpēc jūsu partija Saeimā nepieprasīja paskaidrojumu ārlietu ministram?

– Pabriks atnāca pie mūsu Saeimas frakcijas, bija ļoti agresīvs, uz mūsu jautājumu neatbildēja, bet vēlāk pieņēma deklarāciju.

– Bet partijas, tostarp "TB"/LNNK, nedomā, ka Latvijas teritorijas dalīšana būtu problēma. Baidos, ka sabiedrība pat īsti nesaprot, par ko ir runa, atskaitot dažus cienījamos seniorus no Abrenes apriņķa.

– Rīgā bija Eiroparlamenta politiskās grupas sanāksme, kur uzstājos, stāstot par to, kā mums nelikumīgi Krievija atsavinājusi teritoriju, un kolēģi no citām valstīm šo problēmu ļoti labi izprata. Tas, ka Abrenes apriņķa piesavināšanās bijusi nelikumīga, visiem ir skaidrs, taču kā šo problēmu atrisināt juridiski – tas ir Ārlietu ministrijas un valdības pienākums. Tajā brīdī, kad jākonsultējas ar tautu, kad jāizsludina referendums, tas ir jādara. Bet jāgaida notikumu attīstība. Nedomāju, ka tagad būs īsti pareizi, ja aicināsim tautu uz referendumu. Baidos, ka tas būs pilnīgi bez rezultātiem, jo cilvēki īsti nesaprot, par ko ir runa: viņi teiks – nu priekš kam mums to Abreni vajag! Šis jautājums ir jāizskaidro. Ja Abrenes jautājums netiks saistīts ar okupācijas faktu, tad tā var notikt.

– Ar ko mums šis robežlīgums ir izdevīgs un ar ko ne? Uz to neviens nav atbildējis.

– Latvijai kā ikvienai valstij vajadzīgas savas robežas, un stingri novilkta robeža dos zināmu garantiju. Ja robežlīgumu noslēdz bez jebkādām atrunām, tas legalizē okupācijas varas nelikumīgās darbības, kuru rezultātā Latvijas teritorijas daļa ir pazaudēta. Starptautiskajā juridiskajā praksē vairākkārt bijusi situācija, ka valsts šādos gadījumos līgumiem pievieno savu deklarāciju, kur katra puse definē savus uzskatus. Cits jautājums, ka šo deklarāciju vajadzēja izskaidrot saviem partneriem gan Rietumos, gan Austrumos.

– Kāda ir līguma parakstīšanas bīstamība?

– Pati parakstīšana mums bīstama nav. Esmu vairākkārt teikusi, ka Latvijai nav jāsteidzas ar robežlīguma parakstīšanu. Nezinu, kāpēc Pabriks, ja viņam kopā ar igauņiem neizdevās šo līgumu parakstīt, ir pat ar mieru iekrist otrā galējībā un iesniegt likumprojektu par Minoritāšu konvencijas ratifikāciju. To uztveru kā kompensāciju par to, lai Krievija būtu ar mieru meklēt kaut kādus atkāpšanās ceļus un tomēr līgumu parakstītu. Daudz vairāk esmu satraukta par Minoritāšu konvencijas ratifikāciju. Neviens Latvijai šo konvenciju īsti nav prasījis ratificēt, atskaitot Krieviju un ar to saistītās institūcijas.

– Ko jūs sakāt: vai Saeima ratificēs?

– Jā, un ar minoritāšu definīciju, kura, manuprāt, ir tāda, kāda Ždanokai, Plineram un Kabanovam visrožainākajos sapņos nebija rādījusies. Jo tajā aptverti visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā. Eiropā mēs skaidrojām, ka Ždanokas un Krievijas runas par minoritāšu tiesību pārkāpumiem nav pamatotas, jo Latvijā ir daudz pirmās, otrās un jau trešās pakāpes imigrantu. Bet ar šādu definīciju visi šie imigranti kļūst par nacionālajām minoritātēm. Turklāt vēl uzsvērts, ka šīs konvencijas sniegtās priekšrocības var baudīt ne tikai pilsoņi, bet arī tie, kas pastāvīgi un likumīgi dzīvo Latvijas teritorijā. Šāda minoritātes definīcija padara bezjēdzīgu cīņu par Latvijas okupācijas fakta atzīšanu. Igaunis Tomass Ilvess "Financial Times" bija teicis, ka "okupācijas atzīšana šos minoritāšu strīdus padarītu par bezjēdzīgiem". Bet mēs to risinām no otras puses: padarām bezjēdzīgu pašu okupācijas fakta atzīšanu, ja visus pēckara imigrantus atzīstam par nacionālajām minoritātēm. Formulējumā ir frāzīte: "…kas Latvijā dzīvo paaudzēm ilgi". Bet kopš 1945. gada jau ir vairākas paaudzes! Pie šā formulējuma strādājusi darba grupa, taču tā vistiešākajā veidā paņēmusi Eiropas Padomes rekomendācijas un vēl papildinājusi tās ar nepilsoņu pieminēšanu. Esmu šokēta par šādu Ārlietu ministrijas darba grupas veikumu.

– Ko jūs tagad ieteiktu darīt?

– Kad biju Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja, vienmēr teicu, ka šis jautājums mums nav aktuāls, un neliku to ne uz izskatīšanu, ne uz balsošanu. Nezinu, kā izturēsies mans pēctecis Kiršteina kungs, vai viņš to nodos ratificēšanai. Bet, ja tik tālu nonāktu, tad par šo traģisko minoritāšu definīciju gan ir jārunā. Manā skatījumā minoritātes Latvijā varētu būt līvi, kas vienlaikus ir arī pamattauta, kā arī ebreji, čigāni – tās tautas, kurām līdz 1940. gadam nav bijis sava valstiskuma, bet kas Latvijā dzīvojušas paaudzēm ilgi, un varētu būt arī veckrievi, kas noteiktā teritorijā dzīvo gadsimtiem ilgi. Šādā gadījumā Latvijai Minoritāšu konvencijas ratificēšana būtu labs un izdevīgs solis. Ja mēs cittautiešiem piedāvājam mācības ukraiņu, poļu, krievu valodā, tā ir Latvijas valsts labā griba, attieksme, kādas nav nekur citur pasaulē, – nezinu, kur imigrantiem nodrošinātu iespējas mācīties viņu valodā par valsts līdzekļiem.

– Jūsu partijas frakcija Saeimā nostāsies pret patlaban piedāvāto definīciju?

– Noteikti. Kam tas "ātrāk, ātrāk!" ir vajadzīgs? Ja kāds kaut kam ir kaut ko apsolījis, lai atzīstas!

Mēs dažkārt gribam būt katoliskāki katoļi par Romas pāvestu un skriet citiem pa priekšu, un būt lojāli – tikai nezinu, pret ko. Labāk vajadzētu būt lojāliem pret mūsu pašu tautu un skatīties, kādas ir tautas intereses šajā zemes stūrī. Šī mana pozīcija, kādu patlaban skaidroju, Eiropas Parlamentā ir radusi izpratni, man nav grūti izskaidrot, kādas ir Latvijas intereses. Brīnos, kāpēc daži apsola kaut ko kādam, kaut ko dabū pretī – amatus vai vizītes, vai kaut ko vēl. Var jau solīt, tomēr jāpatur prātā, ko tas sliktu vai labu nodarīs Latvijai.

Konvenciju daudzas valstis nav parakstījušas, daudzas – nav ratificējušas. Tas nozīmē, ka šīs valstis jūt, ka vairākas konvencijas nostādnes ir novecojušas. Daudzi politiķi teic, ka mūsdienu Eiropā tā jau uzskatāma par neatbilstošu jaunajai situācijai. Sakarā ar pastiprināto migrāciju un imigrantu pieplūdumu Eiropā izveidojusies pavisam cita situācija nekā tad, kad konvencija tika gatavota. Tāpēc pašlaik šie jautājumi jārisina citādi, valstīm pašām jādod daudz lielākas tiesības noteikt šos jautājumus.

 Latvijas Avīze
2005, 30.05 

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home