Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vairas Vīķes–Freibergas intervija 
Hard talk with Tim Sebastian
(BBC World) 06.11.2000


Gandrīz pusgadsimtu Kremlis Baltijas republikai Latvijai teica, ko darīt. Taču tagad tā vien šķiet, Latvija neklausās, neraugoties uz Krievijas prezidenta brīdinājumiem, sašutumu par to, ka Latvija notiesājusi krievu veterānu par kara noziegumiem un izmeklē daudzus līdzīgus gadījumus. Mans viesis šodien ir Latvijas prezidente. Vai valsts spēlējas ar uguni? Un vai viņa gaida, ka Rietumi palīdzēs?

- Vai jūs spēlējaties ar uguni attiecībās ar Kremli?

- Noteikti nē.

- Viņi tā nedomā.

- Es gan tā domāju

- Putina kungs savos komentāros bijis ļoti tiešs, vai ne tā? Latvijas represīvais aparāts aizvien vairāk uzbrūk antifašisma cīnītājiem. Jums ir represīvs aparāts?

- Nē. Mums nav. Pēc 50 gadu represīva režīma, kas pastāvīgi apspieda cilvēkus visdažādākajos veidos, mums bijuši 10 neatkarības gadi. Kopš mūsu neatkarības atjaunošanas mēs Krimināllikumu esam papildinājuši ar trim pantiem. Viens par kara noziegumiem. Viens par noziegumiem pret cilvēci. Un viens par genocīdu.

- Vai tā ir atriebība?

- Nē. Tā nav.

- Par visiem šiem apspiestības gadiem?

- Tas ir taisnīgums.

- Kādēļ tad jūs piesienaties krieviem?

- Mēs viņiem nepiesienamies. Mēs vedam pie tiesas tos, par kuru nodarījumiem gaismā nākušas liecības. Tā nu ir sanācis, ka ir cilvēki, kas pārdzīvojuši Otrā pasaules kara zvērības. Izdzīvojuši aculiecinieki, kas atpazinuši cilvēkus, kas piedalījās šajos noziegumos. Pamatojoties uz šim liecībām, notika tiesa. Šis cilvēks tika notiesāts. Un tagad, kā to nosaka likums, šis lēmums tiek pārsūdzēts. Tās ir viņa tiesības. Ir bijušas vairākas tiesas, taču nekāda nopietna virzība, ka jātiesā tikai krievi, nav notikusi. Viss atkarīgs no tā, cik daudz pierādījumu nāk gaismā, lai apsūdzību varētu celt. Apsūdzību pret kādu citu.

- Prezidentes kundze, ļaujiet nolasīt, ko Vīzentāla centra vadītājs Efraims Zurofs ir teicis. Ne reizi latvieši pēc savas gribas nav notiesājuši kādu par ebreju noslepkavošanu. Kas ir lielā pretstatā tai enerģijai, ar kādu viņi tiesas priekšā ved komunistus.

- Tam ir vienkāršs iemesls. Cilvēki, kuri paveica noziegumus pret ebrejiem, tika tiesāti, sodīti vai uzreiz uz 25 gadiem izsūtīti uz Sibīriju.

- Vai sakāt, ka visus? Latvijas teritorijā mira 75 000 ebreju.

- Protams, nekad nevar būt pārliecināts, ka ikviens, kurš ir izdarījis noziegumu, ir notiesāts. Lai kurā konflikta pusē tas būtu. Taču es saku, ka daudzi cilvēki, kas sadarbojās ar nacistiem, tika tiesāti padomju režīma laikā. Nošauti vai aizsūtīti uz Sibīriju.

- Taču daudzus citus jūsu administrācija atstājusi neskartus.

- Nē. Tā nav

- Tā gan nedomā starptautiskā sabiedrība. 1948. gadā Latvija pat tika aicināta parakstīt speciālas konsesijas, speciālus dokumentus, lai apliecinātu, ka tā respektē minoritāšu tiesības, tikai pateicoties Latvijas parādītai darbībai.

- Nē. Nē. Baidos, ka jūs esat to visu sapratis nepareizi. Patiesi, mums pastāv likums, kas ļauj tiesāt cilvēkus. Šobrīd Austrālijas pilsonis, pret kuru prokurori ir savākuši dokumentus...

- Konrāds Kalējs?

- Tieši tā. Izdošanas procedūra tiek organizēta.

- Taču tikai pēc ASV  Tieslietu departamenta spiediena.

- Pēc tam, kad tika savākti visi pierādījumi.

- Bet no viņu puses taču bija ilgstošs spiediens.

- Es tā neteiktu. Domāju, ka mūsu prokuroriem iepriekš nebija iespēju atrast visus pierādījumus. Tos vāca vesela izmeklēšanas grupa, kura arī saņēma ievērojamu palīdzību, piemēram, arī no Zurofa kunga komandas. Kad liecības, kuras viņš bija savācis, tika atsūtītas mūsu izmeklētājiem, viņi nekavējoties ķērās pie darba. Nepastāv nekāda nevēlēšanās tiesāt kādu, kas izdarījis noziegumu. Tas ir pilnīgas muļķības.

- Kopš Latvija ieguva neatkarību, 41 kara noziedznieks tika apžēlots. Tā saka Vīzentāla centrs.

- 41 cilvēks ticis apžēlots starp daudziem tūkstošiem, kurus apsūdzēja dažādos noziegumos komunisma sistēmas laikā, kas izgudroja visādas apsūdzības pret visdažādākajiem cilvēkiem. Ja jums piederēja divas govis, jūs būtu...

- Nē. Nē.

- Jā.

- Mēs nerunājam par govīm, bet gan par 75 000 nogalinātu ebreju. Pastāvēja taču divas latviešu SS divīzijas, ne tā? Te bija sarežģīta situācija.

- Sadarbošanās ar armiju no dažādu indivīdu puses bija tikpat aktīva kā jebkur citur pasaulē. Laikā, kad valstī ienāk okupācijas armija, vienmēr pastāv sadarbošanās. Un ja tā rezultātā noticis noziegums un tam ir pierādījumi, Latvija ir pilnībā gatava tiesāt šos cilvēkus. Mūsu Krimināllikumā ir trīs panti. Lieciet pierādījumus galdā un izmeklēšana sāksies.

- Neviens jau nerunā par jūsu Krimināllikumu, bet gan par jūsu vēlmi izmantot to pret pašiem latviešiem. Holokausta vēsturnieks...

- Mums ir vēlme to pielietot. Zurofa kungs varbūt domā, ka negribam. Es kā prezidente varu jums apliecināt. Mēs gribam.

- Holokausta vēsturnieks Ralfs Hilbers saka, ka latvieši ebreju iznīcināšanā bijuši iesaistīti proporcionāli vairāk par visām pārējām nācijām.

- Domāju, ka viņam būs jāpārskata sava statistika. Domāju, ka vācieši sāka šo procesu. Viņi ienāca Latvijā, izveidoja savas nometnes, iesūtīja cilvēkus no citām valstīm. Ja runa ir par nacionalitātēm, tad būtu jāpārskata savi cipari.

- Bet kādēļ "Waffen SS" veterāniem šogad tika atļauts soļot cauri Rīgai?

- Mūsu pilsēta Rīga, kas ir Latvijas galvaspilsēta, ir atguvusi savu demokrātiju un tiesības cilvēkiem pulcēties, ja viņi lūdz atļauju to darīt.

- Pat "Waffen SS"? Neviena cita valsts pasaulē neļauj viņiem maršēt caur savu galvaspilsētu.

- Pie mums nesoļoja "Waffen SS", bet gan cilvēku grupa, kas bija piedalījušies Otrajā pasaules karā. 13. oktobrī cilvēku grupa no Sarkanās armijas, cilvēki, kas iekaroja Latviju, pakļāva to 50 gadu represijām, netraucēti soļoja pa ielām pie Uzvaras pieminekļa, lika sarkanus ziedus, dziedāja savas častuškas un savas kara dziesmas. Mums ir brīva un atvērta sabiedrība. Taču pie mums nesoļo oficiālie "Waffen SS".

- Varbūt ne oficiāli, bet bijušie "Waffen SS" dalībnieki tur soļoja. Vai tas jūs apmierina?

- Mēs esam atrunājuši viņus soļot oficiāli. Pie mums ir cilvēki, kas pieder barkašoviešiem un dažādām citām kustībām. Viņi ir soļojuši pa mūsu ielām. Latvijā darbojas ekstrēmi labējās kustības no Krievijas, kuras aicina sacelties. Taču kamēr viņi pakļaujas vietējai kārtībai, šie cilvēki drīkst soļot un darboties. Būtu pilnīgi muļķīgi teikt, ka tā ir Latvijas valdības iniciatīva.

- Es runāju par to, ka jūs neko nedarījāt. Ne jau ka tā būtu jūsu oficiālā politika. Jūs varējāt darīt ko vairāk, lai to novērstu.

- Piemēram, atņemt cilvēkiem pulcēšanās tiesības? Vai jūs tā darāt Anglijā? Vai jūs neļaujat cilvēkiem soļot ielās?

- Nacistu soļošana ir aizliegta. Cilvēki ar plakātiem, uz kuriem ir "Waffen SS"...

- Katrā ziņā pie mums cilvēki nekādā ziņā nenes "Waffen SS" plakātus. Taču mums dažreiz ir krievu ekstrēmisti, kuri lieto ekstrēmiskus simbolus. Starp citu, pirms dažām dienām viņi iesoļoja mūsu parlamentā un neviens viņus nearestēja, ja kas.

- Kad Putina kungs saka, ka Latvijas represīvais aparāts aizvien vairāk uzbrūk antifašisma cīnītājiem, viņam nav taisnība, ja?

- Noteikti. Tikai nedaudzi cilvēki no tūkstošiem, kas Latvijā izdarījuši zvērības krievu okupācijas laikā.

- Taču tie, kurus jūs esat izmeklējuši, bijuši krievi. No viņu viedokļa izskatās, ka jūs bargi vēršaties pret bijušajiem komunistiem.

- Tie, kas 1940. gada 17. jūnijā ar tankiem ienāca Latvijā, pārsvarā bija krievi. Kaut gan viņi, protams, pārstāvēja Padomju Savienību.

- Cik nopietnas ir šīs nesaskaņas ar Kremli?

- Nedomāju, ka nopietnas. Liekas, ka Kremlis cenšas radīt problēmu, kur tās nav, cerībā atjaunot impēriju, kas sabruka, jo nebija spējīga izdzīvot.

- Jūs domājat, ka Putina kungs vēlas to panākt?

- Tā izskatās. Tas, ko gribu teikt, ir - pastāv tāda kā nostalģija un aizvainojums par to, ka Latvija atdalījās no impērijas un vairs neklausa Maskavas pavēlēm. Domāju, ka tas viņiem sāp.

- Kā šis aizvainojums izpaužas?

- Tādās deklarācijās, ko jūs citējāt. Dažādos uzbrukumos. Piemēram, mūsu uzaicināšanas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti priekšvakarā pirms Helsinku samita Krievijas Ārlietu ministrija uzbruka mūsu Valodas likumam, kuru es kā prezidente nosūtīju atpakaļ parlamentam.

- Jums tur pašai kas nepatika?

- Gribēju, lai tas tiek uzlabots līdz pilnībai. Lai būtu tāds, kas atbilst starptautisko cilvēktiesību prasībām. Visi to bija pārbaudījuši. Van der Stūla kungs to izskatīja un uzslavēja mūs par lielo darbu, kas tika ieguldīts, lai šo likumu padarītu atbilstošu starptautiskajiem un Eiropas standartiem. Tajā pašā brīdī Krievija izvēlējās teikt, ka mūsu likums pārkāpj katru cilvēktiesību principu. Domāju, ka būtībā tā bija pļauka van der Stūla kungam. Tā bija pļauka Eiropas standartiem. Pļauka starptautiskajai pārliecībai par to, kas ir cilvēktiesības.

- Putina kungs ir jums rakstījis personīgi, vai ne?

- Ne šajā sakarā.

- Jums nav bijuši nekādi tieši kontakti?

- Es viņam esmu sūtījusi līdzjūtības vēstuli, piemēram, pēc tam, kad nogrima zemūdene “Kursk”. Tāpat oficiālu apsveikumu nacionālā dienā. Mums bijusi tikai šāda veida oficiāla sarakste.

- Bijuši kādi draudi? Iebiedēšana?

- Nē. Nē. Nē.

- Nekā? Neviena lietišķa drauda no kādas amatpersonas?

- Nē.

- Tātad nav tik slikti, kā agrāk likāt saprast.

- Es neesmu neko likusi saprast.

- Jūs teicāt, ka Krievijā ir šaubīga demokrātija, jo tā nav stabila. No tās varētu sagaidīt visu ko.

- Es sacīju, ka tā ir neparedzama. Jā. Tā ir neparedzama. Vai jūs esat gatavs derēt uz savu pēdējo dolāru, pēdējo mārciņu par to, ka varat paredzēt, ko Krievija darīs rīt vai parīt? Domāju, ka paši krievi nevar paredzēt, ko darīs rīt vai parīt. Domāju, ka šajā valstī pastāv zināma nestabilitāte. Un katrs lai pats izdara secinājumus.

- Ja jums nāktos saskarties ar spiedienu, vai nu ekonomiskās sankcijas, vai pie jūsu robežām notiktu militārie manevri, vai jūs meklētu palīdzību Rietumos?

- Domāju, mēs skatītos uz starptautiskajiem likumiem, starptautiskajām tradīcijām, starptautisko vienošanos, kas regulē attiecības starp valstīm. Starp suverēnām valstīm. Citiem vārdiem sakot, mēs gaidītu civilizētu Krievijas attieksmi pret savu kaimiņu.

- Viss būtu citādi, ja valstis viena pret otru izturētos civilizēti.

- Jā, bet mēs runājam par nākotnes Krieviju.

- Mans jautājums bija hipotētisks.

- Jā. Hipotētiski runājot, es gribētu redzēt Krieviju, kas neizdara spiedienu. Gribētu redzēt Krieviju, kas visas savas pūles velta sevis sakārtošanai, nostiprina demokrātiju, palielina savu mediju brīvību, uzlabo attiecības ar dažādām starptautiskajām organizācijām, piemēram, ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju un tā tālāk. Viņiem pietiek ar ko nodarboties zināmu laiku. Un mēs ar nepacietību gaidām, kad viņi kļūs stiprāki un sabiedrība demokrātiskāka. Man ir liela pārliecība par Krievijas cilvēkiem. Viņi sagrāva komunisma sistēmu. Es ar prieku gaidu uz viņu spēku, apņēmību un gribu radīt jaunu sabiedrību.

- Mans jautājums patiesībā bija par to, ka jūs šobrīd esat daļa no NATO sadarbības plāna. Ja jūs tagad saskartos ar Krievijas spiedienu, vai jūs cerētu sagaidīt specifisku palīdzību no NATO?

- Es cerētu sagaidīt, ka NATO darbotos pēc principiem, uz kādiem šī alianse tika radīta.

- Bet jūs taču neesat alianses pilntiesīgs biedrs. Viņi jums nav neko parādā.

- Šai aliansei ir noteikti uzskati par notikumiem arī citur. Kosova taču arī nav NATO alianses biedrs, taču tā bija gatava darboties, jūtot, ka pēc principiem, uz kuriem tā tika radīta, iejaukšanās ir nepieciešama. Es cerētu sagaidīt, ka tieši tāpat rīkotos arī jebkur citur Eiropā.

- Bet šīs gaidas taču nav balstītas uz kādām šāda veida oficiālām saistībām?

- Tā nav divpusēja vienošanās. Tā ir saistība, ko NATO ir uzlikusi pati sev. Saistība, kas definē šīs organizācijas būtību.

- Jūs vēl esat patālu no pilnas dalības NATO.

- Mēs virzāmies ļoti strauji. Mēs būsim iestājušies līdz 2002. gadam.

- NATO saka, ka jums vēl daudz kas jāpaveic.

- Mums ir divi gadi.

- Jā. Un jums daudz kas jāmodernizē.

- Mēs to spēsim.

- Ar jūsu ekonomisko stāvokli un sarežģīto pozīciju, kādā atrodaties?

- Mēs palielinām ieguldījumus aizsardzības jomā, saņemam palīdzību no draudzīgām valstīm. Mēs to paveiksim.

- Patiešām tik tālu modernizēties? Jūs pirksiet NATO standartiem atbilstošus ieročus?

- Nē. Mums nevajag ballistiskās raķetes. Mums jāizveido valsts, kurai ir ko piedāvāt NATO aliansei. Trīs Baltijas valstis ir gatavas sadarboties, piemēram, izveidot drošu gaisa telpu, drošas ārējās robežas. Mēs varam dot ieguldījumu daudzējādi. Jau vairākus gadus piedalāmies NATO miera uzturēšanas misijās ar panākumiem. Un mēs varam turpināt to darīt.

- Jūs pieminējāt Valodas likumu, kuru nosūtījāt atpakaļ pārstrādei, jo nedomājāt, ka tas ir gana labs. Krievi sūdzas, ka augsta amata ieņemšanai nepieciešamie latviešu valodas pārbaudījumi ir pārlieku grūti. Vai tā nav diskriminācija?

- Atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar vārdu “diskriminācija”. Kad kāds atbrauc uz Angliju un negrib mācīties angļu valodu, vai tā ir diskriminācija? Tas atkarīgs, kā uz to skatās. Mēs domājam...

- Skatoties no viņu viedokļa.

- Teiksim, krievs iebrauc Anglijā. Vai tā ir diskriminācija, ja lūdzat viņu iemācīties angļu valodu?

- Viņam nevajag noteiktu līmeni, lai vadītu uzņēmumu šajā valstī. Viņš var vadīt savu kompāniju, kādā valodā grib.

- Vai viņš var to reģistrēt?

- Noteikti, noteikti.

- Vai tiešām?

- Jā.

- Būs jāpārbauda.

- Jā.

- Es būtu ļoti pārsteigta, ja...

- Nepastāv nekādas valodas prasības. Viņam tikai jāmaksā rēķini.

- Pēc 50 rusifikācijas gadiem Latvijā latviešu valoda bija zaudējusi savu vietu sabiedrībā. Valodas likums vienkārši atdod tiesības latviešu valodai kā valsts valodai. Nekur tālāk likums arī neiet. Tas nosaka dažas prasības, kad to lietot cilvēkiem, kuri citādāk to nedarītu. Tas ir līdzīgs Kvebekā pieņemtajam likumam, kas noteic franču valodas tiesības galvenokārt angļu valodā runājošā kontinentā. Tas nostrādāja Kvebekā. Tāpat notiek arī Latvijā. Jaunas valodas apguve nav nasta. Tā ir bagātināšanās.

- Vai tas nav veids, kā atriebties krieviem par to, ko viņi jums ir nodarījuši?

- Par ko atriebties?

- Par okupāciju. Par diviem padomju iebrukumiem.

- Kā jūs domājat, var atmaksāt par zaudētu dzīvību, zaudētu nākotni, par cilvēkiem, kas nogalināti, miruši bada nāvē tālu prom stepēs? Domājat, ka, prasot viņiem iemācīties latviešu valodu, mēs viņiem atriebjamies? Tas taču ir muļķīgi.

- Nē. Nē. Mana jautājuma būtība ir tajā, cik daudz aizvainojuma ir pret krieviem?

- Apbrīnojami maz. Esmu pārsteigta, cik maz tā ir. 20% laulību tiek noslēgtas starp krieviem un latviešiem. Piecu gadu laikā, kopš tika ieviesta latviešu valodas mācību programma, krievu skaits, kuri nezina to, ir sarucis ļoti strauji. Un šobrīd ir 9%. Bērni skolās mācās latviešu valodu. Padomju laikos to nevajadzēja. Tagad gan. Gandrīz 75% krievu vecāku savus bērnus sūta latviešu skolās. Viņi izaugs divvalodīgi, pilnībā funkcionējoši, spējīgi komunicēties ar līdzpilsoņiem.

- Patiesībā ļoti nedaudz nepilsoņu piesakās pilsonības saņemšanai.

- Viņi piesakās regulāri. Pēdējos dažos mēnešos bija 5000. Un viņi turpina pieteikties. 95% šo cilvēku eksāmenu nokārto sekmīgi. Mēs viņus aicinām nākt un pieteikties.

- 12 000 pagājušajā gadā nav nemaz tik daudz.

- Aptuveni 60 000 ir pieņēmuši Krievijas pilsonību. Tā ir viņu izvēle. Mēs nevaram viņus piespiest.

- Ņemot vērā to, kas ar jums pašu ir noticis. Vajadzēja pamest valsti, kad kara pēdējās dienās ienāca padomju karaspēks. Jums būtu visi iemesli izjust aizvainojumu pret krieviem, vai ne tā?

- Es aizvainojumu uztveru kā greznību, ko vesels cilvēks nevar atļauties. Tā atņem enerģiju. Bezjēdzīga emocija. Es skatos nākotnē.

- Vai jūs varat kontrolēt savas emocijas?

- Katrs var centies un kultivēt savas emocijas.

- Jūs esat bijusī psiholoģijas profesore.

- Jā. Tāpat kā es apkopju savu dārzu vai audzēju istabas augus, es domāju, cilvēkam jākultivē tolerance. Jāskatās nākotnē, nevis pagātnē. Runāt par vecām rētām, manuprāt, nav veselīgi. Nācijai jāskatās nākotnē. Man personīgi nav aizvainojuma pret visu nāciju. Tam nav jēgas. Es vienmēr esmu gribējusi, lai mani uzņem kā cilvēku, kā personību. Mazākais, ko varu darīt pati, ir uztvert citus cilvēkus kā personības. Un es iedrošinu savus līdzpilsoņus pret citiem izturēties kā pret cilvēkiem.

- Cik spilgtas jums ir palikušas atmiņas par bēgšanu?

- Man atmiņas patiesi ir spilgtas. Un domāju, ka līdzīgi ir arī citiem.

- Šausminošas?

- Daļa no tām – jā. Taču esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem, kas piedzīvojuši šaušalīgus pārdzīvojumus. Un ziniet, viņi sevī neglabā aizvainojumus. Saprotiet, viņi nealkst atriebības. Tas ir apbrīnojami. Jums vajadzētu atbraukt uz Latviju un kādu no viņiem nointervēt. Tur ir daudz brīnumainu cilvēku. Viņi netur sevī aizvainojumu.

- Beidzot strādāt Monreālas universitātē par psiholoģijas profesori, jūs atgriezāties Rīgā, lai izveidotu mazu informācijas centru. Pēc pavisam īsa brīža jūs kļuvāt par Valsts prezidenti. Kā tas notika?

- Tas ir garš stāsts.

- Pastāstiet man īso versiju. Parlamentā jūs bijāt kompromisa kandidatūra, vai ne?

- Jā.

- Vai tas jums bija pilnīgs pārsteigums?

- Nē. Jau iepriekš man tika teikts, ja tas būs nepieciešams, ja partiju oficiālās kandidatūras nespēs iegūt nepieciešamo atbalstu, tad viņi, iespējams, meklēs kompromisa figūru ārpus Latvijas. Un vai es tam būtu gatava? Jau pirms tam žurnālisti man uzdeva šāda veida jautājumus. Viņi jautāja, vai es esmu gatava būt par kandidāti? Es teicu, ja mani aicinās, tad jā, esmu tam gatava. Protams, man nebija nekādas priekšvēlēšanu kampaņas vai kas tamlīdzīgs.

- Kas jums deva pārliecību, ka varat būt prezidente?

- Es zināju, ka varu paveikt šo darbu.

- Kā? Jūs taču pati teicāt, ka bijāt ārpus politikas. Nekad neesat tur bijusi. Kā jūs zinājāt, ka varēsiet paveikt šo darbu?

- Skatoties uz to visu, es sapratu, ka varu pildīt šos pienākumus tikpat labi kā ikviens cits.

- Esot uzmanīgai, ik dienu runājot. Esot diplomātiskai, ieskaitot tādas intervijas kā šī?

- Ieskaitot to.

- Kā jūs to iemācījāties?

- Visu dzīvi esmu pavadījusi mācoties. Cerams, no šīs pieredzes kaut kas saglabājas.

- Jūs sevi redzat kā tiltu starp Rietumiem un Latviju. Tā esat teikusi agrāk. Ko no Rietumiem ierastā gribat iemācīt latviešiem?

- Droši vien vairāk pašpārliecinātības. Viņi bijuši mocīti, vai ziniet, visu laiku viņi ir dzirdējuši pārmetumus. 1940. gadā padomju spēki iebrauca Latvijā ar tankiem, šāva, deportēja cilvēkus tikai par to, kas viņi ir bijuši agrāk neatkarīgajā Latvijā. Sacīja: “Tas viss ir aplami. Jūs nezināt, kā dzīvot. Mēs to mācīsim.” Tad vācieši ienāca ar savu sistēmu, idejām un teica: “Jūs neko nezināt.” Atkal šāva cilvēkus un, nejautājot viņu viedokli, sūtīja uz fronti, ieģērbtus SS formās, tā, lai izskatītos, ka viņi ir brīvprātīgie. Savukārt nošāva tos, kas strādājuši ar krieviem. Tad krievi nāca atpakaļ un šāva tos, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem. Un tagad, kad padomju impērija ir sabrukusi, cilvēki saka: “Nu mūs apsūdz. Sadarbojāmies ar komunistiem, bet ko mums bija darīt? Bija jādzīvo, bet izvēles nebija.” Šie cilvēki, kuriem pusgadsimtu nebija izvēles tiesību, es gribu viņos atdzīvināt brīvības izjūtu, kas nāk, kad beidzot pēc ilgiem, ilgiem laikiem varam atkal izdarīt savu izvēli.

- Un toleranci.

- Protams.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home