Pret ienācēju valodas diktatūru
Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā uz šejieni kopā ar Sarkanās armijas karaspēka daļām, bet vēl vairāk pēc tam, sāka traukties dažāda ranga "vadošās personas", "neaizstājami speciālisti", tajā skaitā arī represīvo iestāžu darbinieki. Komunistiskās partijas un padomju režīma vadošajās iestādēs, arī Tautas komisāru padomē un tautas komisariātos, rūpnīcu un fabriku vadītāju krēslos ērti un lielmanīgi sasēdās atbraucēji no Maskavas, Ļeņingradas, citām PSRS pilsētām un reģioniem.

Līdz ar viņu ierašanos aizsākās arī latviešu valodas izspiešana no dažādām sanāksmēm, apspriedēm, sapulcēm, kā arī no lietvedības un ikdienas. Tā, piemēram, Finansu tautas komisariāta Budžeta un kredīta pārvaldes priekšnieks V.Bastjānis 1940. gada 15. oktobra telegrammā prasīja: "Sakarā ar budžeta projekta sastādīšanu 1941. gadam lūdzam šodien steidzami, līdz plkst. 14.00, piesūtīt Finansu tautas komisariātam krievu valodā pārskatu par Jūsu iestādes rīcībā esošiem valsts fondiem un kapitāliem (..)." Jēkabpils apriņķa kara komisārs 2. ranga intendants Krasnovs 1940. gada 7. decembrī paziņoja Jēkabpils apriņķa izpildu komitejai: "(..) Lūdzam Jūs visu sarakstīšanos dienesta lietās ar Jēkabpils apriņķa kara komisariātu, kā arī ar Jēkabpils apriņķa kara komisāru izdarīt krievu valodā." 1941. gada 10. janvāra norādījumā Finansu tautas komisariātam LPSR Tautas Komisāru Padomes sekretārs V.Jemeļjanovs prasīja: "(..) Turpmāk visiem iesniegumiem un pielikumiem pievienot tulkojumu krievu valodā, jo finansu lietas kārtos biedrs Bastins (no Maskavas), kurš latviešu valodu nepārvalda."

It īpaši plaši krievu valodas lietošana Latvijā tika uzspiesta laika posmā pēc Otrā pasaules kara. Ne tikai Rīgā, bet arī apriņķu iestādēs vadošos posteņus bija ieņēmuši iebraucēji, kuri latviešu valodu nepārvaldīja un arī negribēja to mācīties.

Taču arhīva dokumenti liecina, ka arī šajā drūmajā, latviešu valodai tik smagajā laikā daudz kas tika izdarīts, lai krievu valodas diktatūra nebūtu tik visaptveroša, lai latviešu valodas stāvokli un statusu kaut nedaudz, bet nostiprinātu. Tā tas turpinājās līdz LKP CK 1959. gada jūlija plēnumam, kurā t.s. nacionālkomunisti, kuri stingri iestājās arī par latviešu valodas saglabāšanu, tika sagrauti un padzīti no vadošajiem posteņiem. Pēc tam jau LPSR vadošajās aprindās latviešu valodas aizstāvju diemžēl vairs nebija...

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmums par darbvedības kārtību
Slepeni, Nr.1040
Rīgā 1945. gada 4. novembrī

Par darbvedības kārtību Latvijas PSR iestādēs, uzņēmumos un organizācijās

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome atzīmē, ka, neraugoties uz vairākkārtējiem norādījumiem, daudzi tautas komisariāti, centrālās iestādes un organizācijas, apriņķu, pilsētu un pagastu izpildu komitejas savā darbā rupji ignorē vietējo iedzīvotāju nacionālās īpatnības. Tā, piemēram, daudzos Rīgas uzņēmumos (vagonu būves, superfosfāta rūpnīcas), kur vairāk nekā 90% no visiem strādniekiem un kalpotājiem ir latvieši, no kuriem ievērojama daļa neprot krievu valodu, pavēles, sludinājumus, sienas avīzes utt. raksta tikai krievu valodā. Sagādes tautas komisariāta pilnvarotais un "Labības sagāde" sūta uz valsts piegādes pieņemšanas punktiem tādās vietās, kur iedzīvotāji ir tikai latvieši, darbiniekus, kas prot tikai krievu valodu (Cēsu apriņķis). Daudzās izkārtnēs Rīgā krievu vārdi YRGCC CCCH> $Kfncyf,,sn$> $Hs,jj,hf,fnsdf/ofz af,hbrf$ u.c. uzrakstīti latviešu burtiem.

Daudzas apriņķu un pagastu izpildu komitejas notur sēdes, izsūta lēmumus un atbildes ciemu izpildu komiteju pieprasījumiem krievu valodā, lai gan daudzi ciemu izpildu komiteju priekšsēdētāji vāji prot krievu valodu.

Ir arī gadījumi, ka ielu un iestāžu nosaukumi vietās, kur ir ievērojams daudzums krievu iedzīvotāju, uzrakstīti vienīgi latviešu valodā.

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome nolemj:

1. Uzlikt Latvijas PSR Tautas komisāriem, pārvalžu priekšniekiem, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju vadītājiem, apriņķu, pilsētu, pagastu un ciemu izpildu komiteju priekšsēdētājiem par pienākumu pārbaudīt un noskaidrot visus faktus, kad viņiem pakļautās iestādēs un organizācijās pieļauts rupji ignorēt nacionālās īpatnības un spert soļus norādīto pārkāpumu izlabošanai un nepieļaušanai.

2. Uzlikt Latvijas PSR tautas komisāriem, pārvalžu priekšniekiem, centrālo iestāžu un organizāciju vadītājiem par pienākumu darbvedību un sarakstīšanos ar pakļautām organizācijām un vietējām izpildu komitejām vest latviešu un krievu valodā.

Padomju orgānu un iestāžu darbvedība pagastos un ciemu padomēs, kur iedzīvotāji ir latvieši vai latgaļi, jāved attiecīgajā latviešu vai latgaļu valodā.

Dažāda veida sludinājumi, uzraksti uz ēkām, kas apzīmē ielu, uzņēmumu un iestāžu nosaukumus, un iekšpusē to nosaukumi (nodaļas, cehi, sektori, vadošo darbinieku uzvārdi utt.) jāraksta latviešu vai latgaļu valodā atkarībā no pagasta, ciema padomes un apriņķa nacionālā sastāva, un krievu valodā.

3. Uzlikt visiem iestāžu un organizāciju vadītājiem, apriņķu, pilsētu un pagastu izpildu komiteju priekšsēdētājiem par pienākumu pieņemt apmeklētājus un dot atbildes uz pilsoņu sūdzībām un pieteikumiem apmeklētāju un sūdzību iesniedzēju dzimtā valodā (latviešu, krievu).

4. Uzlikt visu iestāžu un organizāciju vadītājiem un izpildu komiteju priekšsēdētājiem par pienākumu, komplektējot iestāžu un organizāciju aparāta štatus, sevišķi perifērijā, ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt apmeklētāju apkalpošanu dzimtā valodā, it īpaši iedzīvotāju masu apkalpošanas, tirdzniecības, ārstniecības, kultūras un sadzīves u.c. iestādēs.

5. Uzlikt visu iestāžu vadītājiem un apriņķu izpildu komiteju priekšsēdētājiem par pienākumu pastiprināt un sistemātiski pārbaudīt darbu un prasīt no valsts aparāta darbiniekiem, lai viņi izmācītos latviešu un krievu valodu.

6. Uzlikt visiem tautas komisāriem un centrālo iestāžu un organizāciju vadītājiem par pienākumu bez ierunām izpildīt Latvijas PSR 1945. gada 25. maija lēmumu Nr.511 par lēmumu projektu iesniegšanu Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomē latviešu un krievu valodā (Latvijas PSR Lēm. kr. 1945. g. 15. num. 247).

7. Uzlikt apriņķu un pilsētu izpildu komitejām par pienākumu vietās, kur ir ievērojams daudzums krievu tautības iedzīvotāju, apzīmēt ielu, iestāžu un organizāciju nosaukumus latviešu un krievu valodā.

8. Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome brīdina visus republikānisko iestāžu un organizāciju vadītājus un vietējo izpildu komiteju priekšsēdētājus, ka nacionālo īpatnību ignorēšanas faktus tā novērtēs kā politiskus novirzienus, kas darbojas uz vienu roku ar tautas ienaidniekiem — buržuāziskajiem nacionālistiem, un prasa no republikānisko iestāžu un organizāciju vadītājiem un vietējo izpildu komiteju priekšsēdētājiem spert noteiktus soļus, lai novērstu Latvijas PSR vietējo iedzīvotāju nacionālo īpatnību rupjas ignorēšanas faktus.

9. Uzlikt Galvenajai literatūras pārvaldei (B.Jaunzemam) par pienākumu, dodot atļaujas veidlapu plakātu, afišu un citu dokumentu iespiešanai tipogrāfijās, stingri ievērot noteikumus, ka tie iespiežami latviešu un krievu valodā.

10. Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome uzliek tautas komisāriem, pārvalžu priekšniekiem un izpildu komiteju priekšsēdētājiem par pienākumu apspriest šo lēmumu tautas komisariātu kolēģiju, pārvalžu un izpildu komiteju sēdēs un īstenot to dzīvē.

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs V.Lācis
Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lietu pārvaldnieks O.Stanke

LVA, 270.f., 1.s. apr., 115.l., 153., 153.a lp. Oriģināls. 

Rīgas pilsētas izpildu komitejas lēmums par uzrakstiem uz izkārtnēm un reklāmām

Slepeni, eks. Nr. 1
Lēmums Nr. 559s 
1946. gada 4. jūlijā

Par uzrakstiem uz izkārtnēm un reklāmām Rīgas pilsētā

Rīgas pilsētas izpildu komiteja atzīmē, ka daudzas valsts iestādes, uzņēmumi un organizācijas uz izkārtnēm un uzrakstos publiskās vietās izkropļo latviešu valodu vai uz izkārtnēm norāda tikai iestāžu nosaukuma sākuma burtus, kas rada pilnīgi nesaprotamu burtu savienojumu.

Daudzās vietās uzraksti ir tikai krievu valodā. Krievu valodā pieņemtie iestāžu un uzņēmumu nosaukumu saīsinājumi tiek rakstīti latviski, kas apgrūtina tām personām, kuras nepārvalda krievu valodu, saprast iestādes nosaukumu un rada daudz kļūdu un pārpratumu.

Lai novērstu tāda veida parādības un saskaņā ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes 1945. gada 4. novembra lēmumu Nr. 1040, Rīgas pilsētas izpildu komiteja nolēma:

1. Noteikt, ka visiem uzrakstiem publiskās vietās Rīgas pilsētas administratīvo robežu ietvaros ir jābūt latviešu valodā.

2. Visur, kur pastāv nepieciešamība, reizē ar latviešu uzrakstiem ir jābūt uzrakstiem arī krievu valodā, noteikti šādās vietās:

a) uz visām valsts iestāžu un uzņēmumu izkārtnēm;

b) uz uzrakstiem pilsētas satiksmes līdzekļos, pieturās, dzelzceļa pasažieru un kravas stacijās.

3. Visiem uzrakstiem latviešu un krievu valodā ir jābūt:

1) pietiekami pilniem un saprotamiem, 2) gramatiski pareiziem, 3) precīzi pārtulkotiem saskaņā ar Latvijas PSR TKP 1945. gada 19. decembra lēmumu Nr. 1167 un Latvijas PSR Ministru Padomes 1946. gada 5. jūnija lēmumu Nr. 480 "Par latviešu valodas terminoloģiju un pareizrakstību".

4. Stingri aizliegts krievu valodā pieņemtos iestāžu saīsinājumus lietot latviešu valodā. Krievu valodā tiek pieļauti saīsinājumi, kuri ir pieņemti vispārējā lietošanā savienotajās republikās.

5. Visiem uzrakstiem publiskajās vietās ir jābūt:

a) viegli saprotamiem;

b) mākslinieciski noformētiem vai drukātiem (ar drukātiem burtiem);

c) ar vienādu teksta saturu latviešu un krievu valodā un vienādu burtu lielumu uz kopējas vai uz blakus esošām izkārtnēm;

d) latviešu un krievu teksts uz kopējās izkārtnes izvietojas šādā veidā:

vienmēr pirmajā vietā ir jābūt latviešu tekstam, otrajā — krievu.

Ja abi teksti novietoti blakus, — latviešu tekstam ir jābūt kreisajā pusē.

6. Uzlikt par pienākumu visām valsts iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām, biedrībām, privāto darbnīcu un veikalu īpašniekiem, kuri atrodas pilsētas administratīvajās robežās, tās izkārtnes un uzrakstus, kuri publiskajās vietās neatbilst šā lēmuma 1., 2., 3., 4. un 5. punktam, noņemt ne vēlāk kā līdz 1946. gada 25. jūlijam, nomainot tos ar atbilstošām jaunām izkārtnēm.

7. Kontroli pār šā lēmuma izpildi uzdot Rīgas pilsētas Galvenā arhitekta pārvaldei (b. Tīlmanis) un Rīgas pilsētas Galvenajai milicijas pārvaldei (b. Kiissels) un Labiekārtošanas pārvaldei (b. Žarkova).

8. Lūgt Latvijas PSR Ministru Padomi lēmumu apstiprināt un atļaut publicēt laikrakstos.

Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs — A.Deglavs
Rīgas pilsētas izpildu komitejas sekretārs — Kurpnieks

LVA, 1400.f., 1a apr., 11.l. 118., 119.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par nosaukumu pareizrakstību

Latvijas PSR Ministru Padome
Lēmums Nr. 449
Rīgā 1947. gada 4. jūnijā

Par Latvijas PSR iestāžu, organizāciju un uzņēmumu nosaukumu pareizrakstību latviešu un krievu valodā

Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:

1. Apstiprināt Latvijas PSR iestāžu, organizāciju un uzņēmumu nosaukumu pareizrakstības paraugus latviešu un krievu valodā saskaņā ar pielikumu. *

2. Aizliegt visām Latvijas PSR ministrijām, centrālām iestādēm, organizācijām un uzņēmumiem lietot zīmogus, spiedogus, veidlapas un izkārtnes ar saīsinātiem ministriju un centrālo iestāžu nosaukumiem kā krievu, tā arī latviešu valodā.

Noteikt, ka grozījumi zīmogos, spiedogos un veidlapās saskaņā ar šo lēmumu izdarāmi vēlākais līdz 1948. gada 1. janvārim.

3. Aizliegt lietot sludinājumos, uz izkārtnēm un tamlīdzīgi latviešu burtiem rakstītus saīsinātus krieviskus nosaukumus, piemēram, "Gosstrah", "Gortop" u.tml., jo tie iedzīvotājiem ir pilnīgi nesaprotami un daudzos gadījumos izveido tādus vārdus, kas kropļo nosaukuma saturu.

4. Aizliegt lietot kā latviešu valodā, tā arī krievu valodā nesakarīgus nosaukumu saīsinājumus, piemēram: "GUK", "Latžilkomunstroi", "Piščemestprom" utt.

5. Noteikt, ka saīsinātus nosaukumus (piemēram, rūpnīca "VEF" u.tml.) atļauts lietot tikai tad, ja ir pienācīgi noformēti, apstiprināti un reģistrēti statūti vai nolikums, kur šis saīsinātais nosaukums paredzēts.

6. Noteikt, ka visāda veida izkārtnes publiskās vietās drīkst novietot tikai ar attiecīgās pilsētas (rajona) vai apriņķa izpildu komitejas atļauju.

Uzlikt par pienākumu pilsētu (rajonu) un apriņķu izpildu komitejām pārbaudīt, vai iestāžu, organizāciju un uzņēmumu izkārtnes atbilst šā lēmuma noteikumiem; minētām izpildu komitejām ir tiesība visas šiem noteikumiem neatbilstošās izkārtnes noņemt.

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs V.Lācis
Latvijas PSR Ministru padomes lietu pārvaldnieks I.Bastins

LVA, 270.f., 2. apr., 391.l., 177., 178.lp. Oriģināls.
* Netiek publicēts. 

1956. gada 6. decembrī notikušā LKP CK biroja lēmums par latviešu un krievu valodas mācīšanos

2. punkts. Par partijas, padomju un saimniecisko darbinieku latviešu un krievu valodas mācīšanos (..).

Latvijas KP CK birojs atzīmē, ka partijas XX kongresa direktīvas un PSKP CK vairākkārtējos norādījumus par nepieciešamību stingri ievērot ļeņiniskās nacionālās politikas principus, piemēram, darbā ar masām, ņemt vērā nacionālās īpatnības, republikas daudzi partijas, padomju un saimnieciskie orgāni vāji īsteno dzīvē.

Daudzos Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Ventspils, Daugavpils un Rēzeknes uzņēmumos, kā arī kolhozos, sovhozos un MTS (mašīnu un traktoru stacijās), dažos lauku, sevišķi austrumu rajonos, masu politiskie, kultūras un izglītojošie pasākumi obligāti tiek veikti tikai krievu valodā. Uzņēmumu direktoru un iestāžu vadītāju pavēles, visāda veida paziņojumi tiek rakstīti tikai krievu valodā, neņemot vērā strādājošo nacionālo sastāvu.

Republikas pilsētās, sevišķi Rēzeknē un Daugavpilī, ir fakti, kad dažu ielu nosaukumi, atsevišķas iestāžu, uzņēmumu, veikalu, kultūras un izglītības iestāžu izkārtnes ir uzrakstītas tikai krievu valodā.

Iekšlietu, finansu, tirdzniecības ministrijas un vairāku citu republikānisko ministriju vadītāji, daži partijas, padomju un arodbiedrību orgāni, kuriem ir ikdienas sakari ar plašām darbaļaužu masām, savā darbā pienācīgā mērā neņem vērā republikas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, nenovērtē to nozīmi, kā ir, ja latviešu valodu mācās šo resoru un organizāciju darbinieki.

Republikāniskā vieglās rūpniecības, vietējā un kurināmās rūpniecības, gaļas un piena produktu rūpniecības, celtniecības materiālu un celtniecības, tekstilrūpniecības ministrija izdod labāko darbinieku pieredzes apmaiņas literatūru, kā arī tehniski instruktīvo un tehnisko literatūru tikai krievu valodā.

Republikāniskais Zinātnes un tehnikas propagandas nams nav latviešu valodā izdevis nevienu informatīvi tehnisko lapiņu. Vietējās un kurināmā rūpniecības ministrijas, kā arī daži Vissavienības pakļautības uzņēmumi, kuri savu produkciju realizē republikā, instrukcijas par tās vai citas mašīnas vai aparāta ekspluatāciju un apkopi iespiež tikai vienā — krievu valodā.

Visi šie fakti izsauc latviešu tautības darbaļaužu neapmierinātību un dod iemeslu buržuāziskajiem nacionālistiem kurināt nacionālās nesaskaņas starp latviešu un krievu iedzīvotājiem. Partijas pilsētu un rajonu komitejas, pilsētu un rajonu darbaļaužu deputātu padomju izpildu komitejas neveic pasākumus, lai novērstu minētos trūkumus, kā arī samierinās ar to, ka daudzi partijas, padomju un arodbiedrību darbinieki, organizāciju, uzņēmumu, sovhozu, MTS un iestāžu vadošie darbinieki, kuri republikā strādā jau daudzus gadus, nezina latviešu valodu un to nemācās.

Reizē ar to Latvijas KP CK birojs atzīmē, ka partijas, padomju, arodbiedrību un komjaunatnes organizācijas ir pametušas darbu, lai organizētu vietējiem nacionālajiem kadriem un republikas darbaļaudīm krievu valodas mācīšanos.

Latvijas KP CK birojs, partijas pilsētu komitejas un rajonu komitejas ir aizmirsušas šajos jautājumos agrāk pieņemtos lēmumus un nav organizējušas to izpildi.

Latvijas KP CK birojs nolemj:

1. Nosodīt lēmumā minētos ļeņiniskās nacionālās politikas principu pārkāpumus kā politiski kaitīgus, kas lej ūdeni uz mums naidīgo buržuāziski nacionālistisko elementu dzirnavām un veicina nacionālo nesaskaņu uzkurināšanu starp latviešiem un krieviem.

Pieprasīt no Latvijas KP pilsētu komitejām, rajonu komitejām, no darbaļaužu deputātu padomju izpildu komitejām, no ministriju un uzņēmumu, organizāciju, iestāžu, sovhozu un MTS vadītājiem pieņemt praktiskus mērus norādīto trūkumu novēršanai.

2. Uzlikt par pienākumu partijas pilsētu komitejām un rajonu komitejām, iestāžu, organizāciju, uzņēmumu, sovhozu un MTS vadītājiem organizēt latviešu un krievu valodas mācīšanos tiem partijas, padomju un saimnieciskajiem darbiniekiem, kuri nepārvalda vienu no šīm valodām. Ne vēlāk par 1957. gada 1. janvāri ministrijās un lielajos uzņēmumos organizēt pēc vajadzības latviešu un krievu valodas mācīšanās kursus, bet iestādēs, organizācijās, uzņēmumos, MTS, sovhozos organizēt pulciņus.

Uzdot Latvijas PSR Izglītības ministrijai (b. Samsonam) līdz 1957. gada 1. janvārim izstrādāt mācību plānu un programmu latviešu un krievu valodas mācīšanās kursiem un pulciņiem.

Pieprasīt no tiem partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes un saimnieciskajiem darbiniekiem, kuri nepārvalda latviešu vai krievu valodu, apgūt sarunu valodu 2 gadu laikā.

Uzdot LPSR Kultūras ministrijai (b.Ostrovam) organizēt latviešu valodas mācīšanās stundas pa radio.

Uzdot Latvijas PSR Izglītības ministrijai (b. Samsonam) un Latvijas PSR Kultūras ministrijai (b. Ostrovam) tuvākajos mēnešos sagatavot un izdot latviešu un krievu valodas mācību grāmatas pieaugušajiem, latviešu–krievu un krievu–latviešu vārdnīcas un sarunu vārdnīcas.

Vērst partijas, padomju, arodbiedrību un saimniecisko organizāciju uzmanību uz to, ka, izraugoties un izvirzot kadrus, nosakot viņu lietišķās īpašības, ir jāņem vērā latviešu un krievu valodas zināšanas.

3. Lai nostiprinātu PSRS tautu vienotību un brālīgo draudzību, lai dziļāk iepazīstinātu partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes un saimnieciskos darbiniekus ar krievu un latviešu tautu literatūru, mākslu, tradīcijām un sadzīvi, uzskatīt par šo darbinieku svarīgāko pienākumu iepazīties ar krievu un latviešu literatūras un mākslas paraugiem, šo tautu vēsturi.

4. Uzdot partijas pilsētu komitejām, rajonu komitejām un partijas pirmorganizācijām latviešu vidū veiktajā masu – politiskajā un kultūras – izglītojošā darbā izbeigt latviešu valodas ignorēšanu. Nostiprināt lektoru grupas, aģitkolektīvus ar tādiem cilvēkiem, kuri ne tikai spēj veikt politisko darbu iedzīvotāju vidū, bet kuri pārvaldītu arī latviešu valodu, bet Latgalē pārvaldītu latgaļu dialektu. Mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu darbu organizēt tā, lai tie varētu uzstāties latviešu un krievu valodās, kur ir tāda nepieciešamība. Organizējot uzskatāmo aģitāciju, sekot, lai lozungi, plakāti, goda plāksnes, sociālistiskās sacensības rādītāji būtu kā latviešu, tā arī krievu valodās, kur ir latviešu un krievu tautības strādnieki un kolhoznieki. Izdot divās valodās "zibeņus", lapiņas, sienas avīzes.

5. Uzdot partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes un saimniecības organizācijām, noturot sēdes, sapulces, apspriedes, obligāti organizēt ziņojumu, uzstāšanos, lēmumu projektu un rezolūciju tulkošanu abās valodās.

6. Uzdot republikāniskajām rūpniecības ministrijām un Zinātnes un tehnikas propagandas namam izdot ražošanas novatoru pieredzes apmaiņas literatūru, tehnisko–instruktīvo un tehnisko literatūru latviešu un krievu valodās.

7. Uzdot partijas pilsētu komitejām, partijas rajonu komitejām pilsētu un rajonu izpildu komitejām veikt pasākumus, lai transporta, milicijas, tirdzniecības organizāciju, komunālās – sadzīves uzņēmumu un kultūras – izglītojošo iestāžu darbinieki, medicīnas darbinieki, kuri ikdienā saskaras ar plašām darbaļaužu masām, obligāti pārvaldītu divas valodas — latviešu un krievu.

Prasīt no minēto organizāciju, uzņēmumu un iestāžu vadītājiem, lai darbiniekiem latviešu un krievu valodas apguvei tiktu radīti atbilstoši apstākļi.

8. Ieteikt Latvijas PSR Kultūras ministrijai (b. Ostrovam):

a) atrast nepieciešamos līdzekļus, lai Maltas, Dagdas, Zilupes, Krāslavas rajonos rajona avīzes izdotu divās valodās — latviešu un krievu.

Par šo jautājumu tuvākajā laikā iesniegt attiecīgus priekšlikumus Latvijas KP CK;

b) lūgt PSRS Kultūras ministriju pārkārtot vienu Rīgas radiostaciju raidīšanai latviešu valodā. Lai uzlabotu latviešu mūzikas un dziesmu raidīšanu, lūgt atjaunot kori Galvenajā radioinformācijas pārvaldē, kurš tika likvidēts 1953. gadā;

c) veikt pasākumus, lai izbraukuma koncertu un citu brigāžu, kuras tiek sūtītas kā no Rīgas, tā arī no citām pilsētām uz rajoniem, programmās repertuārā būtu numuri, kurus izpilda latviešu un krievu valodās.

9. Ņemot vērā, ka Daugavpilī un Daugavpils rajonā rajona — pilsētas laikraksts tiek izdots tikai krievu valodā, bet pilsētā un rajonā ir liels latviešu iedzīvotāju procents, lūgt PSKP CK atļaut izdot Daugavpilī un Daugavpils rajonā otru rajona — pilsētas laikrakstu latviešu valodā. (..)

LVA, PA–101.f., 19.apr., 29.l., 3., 4., 5., 6. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

A.Reiznieka vēstule laikraksta “Rīgas Balss” redakcijai par uzvārdu pareizrakstību

Redakcijai “Rīgas Balss”

Nosūtot zemāk sekojošo rakstu, ceru, ka tas tiks publicēts jūsu avīzes slejās, teiksim, nodalījumā zem virsraksta “Replika”.

Ja redakcija atrod par vajadzīgu, es neiebildīšu pret daļēju raksta koriģēšanu.

“Par uzvārdu pareizrakstību”

Pirms kāda laika braucot tramvajā, manu uzmanību pievērsa divu, kā redzams, paziņu saruna. Viens no viņiem uztraukts teica otram:

— Bet tu zini, kas ar mani noticis? Es vairs neesmu Briedis!

— Bet kas tad?

— Es esmu “Murgs” — pirmais sašutis atbildēja.

— Kā tā?

— Skaties pats, ja netici — un, izņēmis pasi, parādīja to otram. — Nu redzi, ka te stāv rakstīts “

— Tā jau iznāk — otrs brīnīdamies atbildēja. Bet kā tad tas notika?

— Vajadzēja mainīt pasi, un milicijas nodaļā man tā “saīsināja” uzvārdu krievu rakstībā. Es pret to iebildu, bet neko panākt nevarēju. Es šodien, un varbūt ne tikai šodien, normāli strādāt nevarēšu, jo no dižciltīga dzīvnieka esmu pārvērties “murgā”.

***

Noklausoties šo sarunu, man iešāvās prātā paša likstas, saņemot pasi. Kad es sāku milicijas nodaļā sīksti protestēt pret pēdējā laikā burta “s” likvidēšanu manā uzvārdā, milicijas darbinieki man uzrādīja Ministru Padomes lēmumu (it kā Nr.940?) ar pielikumu, kurā bija uzvārdu saīsināšanas piemēri un starp citiem uzvārdiem, ja nemaldos, “Apīnis”, kurš jāsaīsinot uz “Apin”. Ar šo uzvārdu varbūt nenotiek tik liela metamorfoza kā ar iepriekšējo “

***

Vai tiešām ir vajadzība, un, ja ir, tad kāda, tā (un vispār) saīsināt latviešu uzvārdus, rakstot tos krieviski? Vai attaisnojas tas arī no zinātniskā (morfoloģijas) redzesviedokļa? Vai pietiekami pamatots ir lēmums, kas sarūgtina cilvēkus, mainot viņu uzvārdus, un tamdēļ — vai nebūtu šis jautājums no jauna caurskatāms tādā virzienā, lai uzvārdi cilvēkiem tiktu saglabāti pilnīgi?
A.Reiznieks

P.S. Nosūtu rakstu arī krievu valodas tulkojumā.

LVA, 290.f., 1.apr., 5267.f., 67., 67.a lp. Kopija

LPSR Augstākās Padomes Prezidija Protokolu daļas vecākās referentes A.Leiškalnes uzziņa par dokumentu nevērīgu noformēšanu

(1959.gads)

Uzziņa par oficiālu dokumentu nevērīgu noformēšanu latviešu valodā

Pārbaudot, kā noformē oficiālus dokumentus milicijā, dzimtsarakstu birojos, tiesās, rajonu izpildu komitejās, rūpnīcās un iestādēs, redzam, ka dažus dokumentus noformē nevērīgi, kļūdaini un neskaidrā rokrakstā.

Milicijas nodaļas visumā labi noformē pilsoņu pases, ieraksti tajās salasāmi, skaidri. Tomēr dažiem pilsoņiem izsniegtajās pasēs ir rupjas kļūdas un neskaidrības. Tā, piemēram, Rīgas pilsētas 1. milicijas nodaļa izsniegusi pilsonim Stepānovam pasi, kurā latviešu teksts nesaskan ar krievu (latviešu tekstā rakstīts, ka pase izdota uz 5 gadiem, krievu — bez termiņa. Pareizs — krievu teksts). Bez tam pilsonis Stepānovs pierakstīts Pētera Stučkas ielā 23/25–4, bet viņa ģimene, kas dzīvo ar pilsoni Stepānovu vienā dzīvoklī, pierakstīta Blaumaņa ielā 5a–4. (Stepānova ģimenes apdzīvotais nams atrodas Pētera Stučkas un Blaumaņa ielas stūrī, un namu pārvalde izsniegusi izziņas ar dažādu adresi.)

Rīgas pilsētas 3. milicijas nodaļas 1954. gada 22. martā pilsonim Kalnietim izsniegtajā pasē nav saprotams ieraksts, uz kādu dokumentu pamata pase izsniegta: “Apl. izd. 2.III54.g. Nr.36 KO SD PKA IM LPSR.”

Pilsonim Borisam Plotkem latviešu tekstā ierakstīts, ka viņš ir Iļjas meita.

Milicijas nodaļas dažreiz iespiež neskaidru spiedogu par pierakstīšanos un ielas nosaukumu uzraksta nesalasāmi. Tādu pasi ir izsniegusi Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona milicijas nodaļa.

Vecāku pasēs bērnus parasti ieraksta tikai vienā valodā — latviešu vai krievu, kaut gan pasēs ir paredzēti attiecīgie ieraksti abās valodās.

Milicijas nodaļām grūtības sagādā uzvārdu pareizrakstība, tādēļ rodas pārpratumi un pasu īpašnieku neapmierinātība. Lai šo jautājumu nokārtotu, drīzumā Ministru Padome izdos jaunus noteikumus par vārdu un uzvārdu pareizrakstību.

Atzīmē par pierakstīšanos Rīgā milicijas nodaļas dažreiz tulko latviskos ielu nosaukumus krievu valodā, piemēram, Dzirnavu, Strēlnieku iela u.c.

Rīgas pilsētas dzimtsarakstu birojs izsniedz pareizi noformētas dzimšanas un laulību apliecības. Kā trūkums jāmin tas, ka vairums dzimšanas apliecību rakstītas paviršā, neglītā rokrakstā; dažās apliecībās vecākiem uzrādīti tēvu vārdi, dažās nav. Dzimšanas apliecību veidlapās paredzēts ieraksts par vecāku tautību, bet par bērna tautību nav ieraksta. Bijušā Sarkanarmijas rajona dzimtsarakstu birojā latviešu bērniem dzimšanas apliecības izsniedza krievu valodā.

Latviešu valodā rakstītajos tiesu spriedumu un lēmumu norakstos daudz pareizrakstības kļūdu, nesaskaņotas vārdu galotnes, paviršības, kas bieži rada pat pārpratumus. Tā, piemēram, Smiltenes rajona tautas tiesa 1956. gada 31. augustā spriedumā par Burkēvicu (krimināllieta Nr.1-67) raksta, ka

“... vaina ir pierādīta ar eksperimenta protokoliem”. Kirova rajona 5. iecirkņa tautas tiesa 1954. gada 20.–23. aprīļa spriedumā par Berkuli, Vitkovski un Vojevodu (krimināllieta Nr.1-23) raksta:

“Berkuli Verneru Pētera d., notiesāts ar Rīgas līnijtransporta tiesu...”, tālāk kļūdu dēļ nesaprotama frāze: “1954. g. 23. janvārī Vojevoda, ejot ap kl. 19–20 ar tiesājamo Vittkovski...”. Daudzas paviršības kļūdas: “izrāva no rākām”, “universālviekalā”, “atsevieķā”, “novākas”.

Ļoti pavirši izteikts piespriestais sods:

“... nosprieda 1) Vojevodu Ādolfu Antona d., dzimušo 1936. gadā 10. jūlijā, uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1947. g. 4. jūnija Dekrēta “Par pilsoņu personīgā īpašuma aizsardzības pastiprināšanu” 2. p. 2. daļas pamata, piemērojot KK 51. p., sodīt ar ...” un:

“sodīt ar ieslodzījumu darbu–labošanas kolonijā” (labošanas darbu kolonijā), tālāk —

“noteikto soda mēru skaitīt nosacīti, ar izmēģināšanas laiku uz 2 (diviem) gadiem” (pārbaudes laiku).

Spriedumā nepareizi ierakstīts 1947. gada 4. jūnija Dekrēta nosaukums:

“Par pilsoņu īpašuma aizsardzības pastiprināšanu”, izlaižot vārdu “personīgā”.

Kirova rajona tautas tiesa Necmaņa lietā Nr.1-249 1958. gada martā spriedumā raksta:

“... bet kad milicijas darbinieks gribēja tiesā ja, aizturēt...”, “... kad viņu aizturējis milicijas darbinieks 24. janv. nozadzis no un mēģinājis no kombināta teritorijas iznest...”.

Nesaprotami spriedumu uzrakstījusi Alūksnes rajona tautas tiesa 1957. gada 4. aprīlī Hmeļinska lietā Nr.1–56. Piemēram:

“... nokāva Morelei nozagto aitu gaļu...”

“tiesājamais nozogot Almai Bārdai labu lietu aitu...”, tālāk:

“Ar visiem rāmīšiem, jo par to liecināja iepriekšējā izmeklēšanā tiesājama dēls Egons un Barda Alma, meklējot zādzības pēdas, kad paziņoja par aitas nozagšanu, apmēram 300 m no tiesājamā dzīvesvietas pie lazdām atrada dažas nosalušas bites.”

Tamlīdzīgi uzrakstīts viss spriedums.

Šāda veida kļūdas ir ļoti daudz spriedumu norakstos. Uzvārdus parasti neloka, sieviešu uzvārdus raksta vīriešu dzimtē, norakstus bieži raksta uz zīdpapīra, šaurām atstarpēm, neskaidri, daudziem neakurātiem labojumiem. Daudzās pareizrakstības kļūdas un neloģiskā izteiksme pazemina tiesu darba kultūru. Ja izsniedz spriedumu norakstus, kuri sastāv no vairākām lapām, tad tikai retos gadījumos šīs lapas ir sašūtas, apzīmogotas. Bieži sprieduma norakstus apliecina ar tiesas kancelejas zīmogu, lai gan te nepieciešams ģerboņzīmogs.

Daži trūkumi ir arī rajonu izpildu komiteju darbā, noformējot lēmumu. Lēmumos, tāpat kā tiesu spriedumos, ir daudzas pareizrakstības kļūdas, nav saskaņoti vārdi, piemēram, Kuldīgas rajona izpildu komitejas 1958. gada 15. oktobra lēmumā Nr.164 ierakstīts šāds neskaidrs punkts:

“4. Uzdot visiem iestāžu, uzņēmumu un organizāciju vadītājiem, satiksmes drošības kontrolei, piestādīt autotransportu nakts izbraukumiem autoinspektoram pēc tā sastādītā grafika.”

Tā paša datuma lēmumā Nr.165 rakstīts:

“Nopietni sūdzību un iesniegumu izšķiršanas termiņi pielaisti rajona slimnīcā” un —

“… stingri ievērot Instrukciju par … 15. pantu.”

Šā paša rajona izpildu komitejas 1958. gada 15. oktobra lēmumā nr.169 rakstīts:

“Augsnes strādāšana.

a) …

b) uzarot augsni rudenī rušināšanu kultūru uzdzīšanai, kā arī, izarot papuves, izdarīt aramkārtas padziļināšanu” un lēmumā Nr.172 —

“1. Noteikt administratīvu atbildību par sabiedriskās kārtības pārkāpšanu, jo (ja) par to nav paredzēta kriminālatbildība”.

Pēdējā piemērā viena sīka kļūda izmaina visu teikuma saturu.

Šāda veida kļūdas atkārtojas arī citu rajonu izpildu komiteju lēmumos.

Krustpils un Kuldīgas rajonu izpildu komiteju lēmumos par atļauju reģistrēt nepilngadīgo laulības nemin šo pilsoņu tiešo vecumu.

Kuldīgas rajona izpildu komiteja, apstiprinot iedzīvotāju kopsapulču lēmumus, par parazītiski dzīvojošu personu izraidīšanu, raksta, ka šīs personas tiek izsūtītas uz “izsūtāmo vietu”, pie tam 1958. gada 6. augusta lēmumā Nr.134 par izraidāmo Stuci rakstīts:

“… par pilsoņa STCA … izsūtīt no Kuldīgas pilsētas.”

Līdzīgas paviršības ir arī rajonu padomju sesijas pieņemtajos lēmumos. Tā, piemēram, Pļaviņu rajona padomes 1958. gada 28. augusta lēmumā rakstīts:

“… slimnieku sanitārās apstrādes.” Un 1958. gada 30. janvāra lēmumā:

“Ciema padomju darba trūkumu izvērtēšanā, organizēšanā un uzlabošanā, gandrīz nekādu palīdzību nav sniegušas rajona izpildu komitejas nodaļas.”

Nevērīgi noformēti daži padomju lēmumi arī Jelgavas, Ventspils, Skrundas un citos rajonos.

Rajonu un ciemu izpildu komitejas, izsniedzot dažādus izrakstus, dažreiz raksta uz zīdpapīra, neskaidri, izraksta pareizību neapliecina ar zīmogu, nepieraksta parakstītāja amatu.

Izglītības iestādes izsniedz labi noformētus dokumentus. Tomēr arī tajos gadās dažas kļūdas, nepareizības. Tā, piemēram, LVU filologiem izsniegto diplomu veidlapā ir neatrunāts svītrojums “kvalifikācija”; šis vārds pārnests citā vietā, rakstīts ar roku: “piešķirta filologa kvalifikācija un vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja nosaukums.” Šāds neatrunāts svītrojums var radīt pārpratumus — notariāta kantorim nav tiesību izsniegt norakstus, tādēļ vajadzētu tipogrāfijā iespiest pareizas veidlapas.

LLA raksta šādu kvalifikācijas apzīmējumu: “mācīts agronoms”, kas nav visai izprotams.

Rīgas 2. medicīnas skola sieviešu uzvārdus raksta vīriešu dzimtē, piemēram: “… izdota pils. Ģērmanis Dzintrai Augusta m.”, tāpat arī kvalifikāciju: “feldšers–laborants”.

Daudzas nepareizības medicīnas iestāžu izsniegtajos dokumentos. Uzziņas par ārstēšanos slimnīcās rakstītas pavirši, sliktā rokrakstā, diagnoze bieži nesalasāma, viena uzziņa rakstīta dažādiem rokrakstiem, paraksta ārsts un pieliek trīsstūra spiedogu, kaut gan nepieciešams galvenā ārsta vai vismaz nodaļas ārsta paraksts un ģerboņzīmogs. Izrakstus dažreiz vispār neparaksta. Arī ārstu konsultatīvo komisiju atzinumus noformē nepareizi. Parasti labajā stūrī apakašā rakstīti divi ne katram saprotami burti “KK” un viens paraksts, trīsstūra spiedogs, kaut gan nepieciešami visu trīs komisijas locekļu paraksti un ģerboņzīmogs. Tuberkulozes dispanserā izsniegto uzziņu veidlapas sastādītas latviešu valodā, bet uzraksts parasti ir krievu valodā.

Ļoti nepareizi noformētas darba grāmatiņas. Sievietēm, mainot uzvārdu, parasti veco nosvītro un uzraksta jauno vai arī pieraksta klāt jauno uzvārdu, turklāt labojumu neapliecina ar parakstu un zīmogu. Dažreiz ieraksti tik neskaidri, ka nav iespējams izlasīt, rakstīti dažādiem rokrakstiem un dažādas krāsas tintēm. Piemēram, pilsonei Kļaviņai Jēkabpils sagādes kantoris izsniedzis darba grāmatiņu, kurā pirmslaulību uzvārds nav izlasāms, otrs uzvārds pierakstīts citā rokrakstā, ar citas krāsas tinti, profesija atkal citā rokrakstā, krievu valodā rakstīts, ka Kļaviņa ir prečzine, latviešu valodā — ekonomiste. Ieraksti par pieņemšanu darbā ir krievu valodas sadaļā krieviski, bet par atbrīvošanu no darba latviešu valodas sadaļā — latviski.

Gadās pat, ka ielikuma lapām uzrakstīts jaunais uzvārds, bet darba grāmatiņai ir vecais. Ielikuma lapas ir jāiešuj un jānumurē, ko ne viena iestāde, ne uzņēmums nedara.

Iepriekšējo darba stāžu parasti darba grāmatiņā neapliecina un neraksta, uz kāda pamata agrākais darba stāžs ierakstīts, vai arī jaunā darba vieta tā vietā, lai apliecinātu kopējo agrāko darba stāžu, sīki apraksta, kādās darba vietās pilsonis agrāk strādājis. (Pilsones Bogdanovičas darba grāmatiņa, ko izdevusi LĻKJS CK). Darba grāmatiņas dažreiz apzīmogo ar trīsstūra spiedogu, kaut gan jābūt ģerboņzīmogam (Autobāze, Parīzes Komūna, Rīgas audēja). Apbalvojumus darba grāmatiņās neapliecina. Ja apbalvojumiem paredzēto lapaspušu krievu valodas sadaļa pierakstīta, raksta tālāk darba grāmatiņas latviešu valodas sadaļā krievu valodā, pat turpinot teikumu, neskatoties uz to, ka starp sākumu un turpinājumu ir vairākas lappuses ar citu tekstu (Pilsonei Zelmenei). Darba grāmatiņu izsniedzot, par profesiju ieraksta pašreiz izpildāmo amatu, piemēram, sētnieks, kurinātājs, sekretāre utt. Parakstot darba grāmatiņas par pilsoņa atbrīvošanu no darba, neuzrāda parakstītāja amatu. Lielum lielo vairumu darba grāmatiņu izraksta krievu valodā.

Protokolu daļas vecākā referente A.Leiškalne

LVA, 290.f., 1.apr., 5267.l., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 24., 25., 26.lp. Oriģināls.

 

 

Izvilkums no LPSR Augstākās Padomes Prezidija 1959. gada 4. jūnija lēmuma par nevērīgu izturēšanos pret latviešu valodu

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Lēmums par oficiālo dokumentu, iestāžu un uzņēmumu nosaukumu,  reklāmu un preču nevērīgu noformēšanu latviešu valodā

Rīgā, 1959. gada 4. jūnijā

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs konstatē, ka valdības iestādes un uzņēmumi bieži vien bezatbildīgi un nevērīgi sagatavo lēmumus un citus dokumentus latviešu valodā, kas traucē šo lēmumu un dokumentu pareizu izpratni un realizēšanu dzīvē (..).

Ņemot vērā sacīto, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs uzdod:

1) Visām republikā esošām iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām dokumentus, uzrakstus un reklāmas, uzņēmumu un preču nosaukumus sagatavot pareizā latviešu valodā, apmierinot tautas kultūras prasības.

2) Milicijas iestādēm pakāpeniski apmainīt nepareizi un pavirši noformētās pases un citus šo iestāžu izdotos dokumentus pret pareizā valodā un rūpīgi uzrakstītiem dokumentiem.

3) Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtam cieši saistīties ar republikā pastāvošajām valsts, sabiedriskajām un saimnieciskajām organizācijām un enerģiski ietekmēt valodas praktisko lietošanu šajā lēmumā norādītā virzienā.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Ozoliņš
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs /K.Gailis/

LVA, 290.f., 1.apr., 5267.l., 1., 8.lp. Oriģināls.

Izvilkums no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1959. gada 7.–8. jūlija slēgtā plēnuma lēmuma
Pilnīgi slepeni

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas VII slēgtā plēnuma lēmums par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās politikas praksē republikā

1959. gada 7.–8. jūlijā

(..) Visnopietnākie ļeņinisko principu pārkāpumi kadru izraudzīšanā izpaužas tai apstāklī, ka pēdējā laikā daži partijas, padomju un saimniecisko orgānu vadītāji, izvirzot un izvietojot darbiniekus, neņem vērā viņu lietišķās un politiskās īpašības, bet vispirms tautību. Atsevišķas partijas pilsētu un rajonu komitejas, ministrijas un resori, motivējot ar tādu kadru izvirzīšanu, kas prot gan latviešu, gan krievu valodu, ieturēja noteiktu līniju, lai nomainītu
 tos kadrus, kas pēc tautības nav latvieši. Turklāt nereti tika ignorēts Latvijas PSR iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs.

Republikā tika rupji pārkāpti Ļeņina norādījumi par to, ka darbiniekiem nedrīkst uzspiest valodas mācīšanos, ka šeit jāievēro stingra brīvprātība. Tā 1956. gada novembrī partijas Rīgas pilsētas komiteja pēc toreizējā partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra b.[E.]Berklava neatlaidīgās prasības pieņēma lēmumu, ka divos gados obligāti jāiemācās latviešu un krievu valoda. Saskaņā ar šo lēmumu uzņēmumu, organizāciju un iestāžu vadītājiem pēc diviem gadiem bija jāizskata jautājums par turpmāko iespēju izmantot darbā personas, kas neprot latviešu valodu. Tas radīja nevienādu stāvokli dažādu tautību darbiniekiem, jo vairums Rīgā dzīvojošo latviešu jau sen prot krievu valodu, bet darbiniekiem, kas atbraukuši uz Latviju no citām republikām, vajadzēja no jauna mācīties otru valodu. Partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmuma īstais nolūks bija izspiest citu tautību kadrus, aizbildinoties ar to, ka viņi neprot latviešu valodu. Tas viss radīja nervozitāti un nedrošību ievērojamā daļā darbinieku.

Latvijas KP CK birojs neaizrādīja uz partijas Rīgas pilsētas komitejas kļūdām. Vēl vairāk, tas 1956. gada decembrī arī pieņēma nepareizu lēmumu par to, ka vadošajiem kadriem divos gados jāiemācās gan latviešu, gan krievu valoda.

Minētos Rīgas pilsētas komitejas biroja un Latvijas KP CK biroja lēmumus dažās republikas vietējās partijas organizācijās uzskatīja kā noteiktu direktīvu nomainīt kadrus, kas pēc tautības nav latvieši (..)

Latvijas Kompartijas CK plēnums nolemj:

(..) 4. Atcelt Latvijas KP CK biroja 1956. gada 6. decembra lēmumu “Par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem” kā nepareizu. Izskaidrot partijas rajonu un pilsētu komitejām, kā arī partijas pirmorganizācijām, ka latviešu un krievu valodas mācīšana jāorganizē saskaņā ar Ļeņina norādījumiem uz stingras brīvprātības pamatiem, nekādā gadījumā nepieļaujot administrēšanu un piespiešanu. (..)

Latvijas KP CK sekretārs J.Kalnbērziņš

LVA, PA–101.f., 22.apr., 10a.l., 16., 18., 19., 26., 30.lp. Oriģināls.

Latvijas Vēstnesis  29.06.2001  Nr. 101 (2488), 05.07.2001  Nr. 104 (2491) 

atpakaļ

uz Noziegumi pret cilvēci