Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
It kā nekas nebūtu bijis 
IEVA VALAINE


Nekas tāds Zviedrijā vēl nav darīts, un mēs jūtamies kā pionieri," saka arheologi, kas pirmoreiz atrakuši baltiešu bēgļu nometni. Tas var kļūt par būtisku vēstures liecību papildinājumu Zviedrijas Valsts arhīvā, jo līdzīgi kā visiem ar kara laiku saistītajiem dokumentiem slepenības statuss tiem tika noņemts tikai pērn

Jau astoņdesmito gadu sākumā mēs atradām bruģētu ceļu un nesapratām, kā tas radies. Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, noskaidrojām, ka tas izveidots kara laikā un savienojis barakas, ko vietējie dēvējuši par baltiešu nometni, — stāsta arheologs Bū Petrē. Viņš šovasar vada 60 studentu grupu, kas piedalās izrakumos. Tie notiek Luvēnas salā Stokholmas pievārtē. "Pirms diviem gadiem mēs uzdūrāmies atkritumu kaudzei ar daudzām interesantām lietām — tā laika kosmētiku, rokassomiņām un medikamentiem. Taču tikai šogad esam ieguvuši papildu finansējumu pamatīgākai nometnes izpētei. Kopumā esam atrakuši aptuveni 30 kvadrātmetru."

Nometne tika uzcelta 1943.gada beigās, un tajā atradās trīsdesmit baraku ar 300 guļvietām. Šī bija pagaidu nometne, kurā bēgļi uzturējās no trim līdz pieciem mēnešiem, vēlāk viņi tika nosūtīti uz specializētajām nometnēm.

Pēc arhīvu liecībām nometnē uzņemti 989 kara bēgļi, sākotnēji galvenokārt no Igaunijas, vēlāk arī no Latvijas, Lietuvas un Rumānijas. Nometni likvidēja jau 1946.gadā, un, kad 1951.gadā Valsts senlietu pārvalde pētīja apvidu, nekas neliecināja, ka šeit vispār ir bijusi bēgļu nometne. Tāpēc arheologam B.Petrē šis atradums bijis liels pārsteigums, jo jau trīsdesmit gadus viņš vada izrakumus dzelzs laikmeta apbedījumu vietās Luvēnas salā.

Tagad arheologi cenšas noskaidrot, kāpēc nometne tik ātri pazudusi bez pēdām. "Tās bija standarta barakas, ko, iespējams, vēlāk vienkārši varēja aizvest projām. Visu, kas palika pāri, saslaucīja kaudzē, sadedzināja un pārklāja ar zemi. Zināms, ka apkārt nometnei bija sēta, bet, domājams, nekāda īpaši strikta apsardze nav bijusi. Visu pavasari mēs nodarbojāmies ar papildu izpēti, mēģinājām atrast baraku pamatus un izrakt kādas detaļas, tāpēc izrakumu vietu izvēlējāmies stratēģiski — pie iespējamajām ieejām barakās," stāsta izrakumos iesaistītais students Jūakims Šultsiens. Atradumi, viņaprāt, esot lieliski — kara laika vācu monētas, šķīvis ar uzrakstu Ražots Padomju Savienībā, kosmētika un brūnas zāļu pudelītes. Arhīvos uzzinājuši, ka nometni regulāri apmeklējusi viena medicīnas māsa un ārsts.

Arheologs B.Petrē uzskata, ka atradumi arheoloģiskā ziņā ir ļoti augstu vērtējami, jo beidzot ir iespēja tos salīdzināt ar tikai nesen publiskotajiem Otrā pasaules kara dokumentiem un uzzināt vairāk par noklusēto baltiešu bēgļu dzīvi un pirmajām gaitām Zviedrijā.

AR LAIVĀM PĀRI JŪRAI

Pirmie kara bēgļi Gotlandes salas krastos piestāja 1943.gada beigās. No liela attāluma redzamie Slītes ostas cementa rūpnīcas skursteņi bija ceļa norāde un brauciena mērķis lielākajai daļai bēgļu. Gotlandē no 1943. līdz 1946.gadam uzņēma ap 11 tūkstošus kara bēgļu, no tiem aptuveni 3500 latviešu.

Cik latviešu vispār kara laikā izbrauca no Latvijas? Vēsturnieks Kārlis Kangeris atbild, ka precīzs skaits nav nosakāms. "Ir zināmi vācu dati, cik cilvēku pārveda ar kuģiem, bet tie nekur nav pilnīgi. Teiksim, dati par to, cik cilvēku no kuģiem nokāpa Dancigā, ir tikai līdz 1944.gada decembra vidum. Mēs zinām, cik cilvēku izveda no Rīgas ostas, toties šādi dati par Ventspils un Liepājas ostu nav pilnīgi saglabājušies. Var vērtēt dažādi, bet precīzi pateikt nav iespējams.

Otra lieta — cik bēgļu palika Vācijā. Mēs nezinām, kas kur kara jukās klīda, cik palika krievu okupācijas zonā. Aptuveni skaidrs ir tas, cik cilvēku palika rietumos: trijās Vācijas okupācijas zonās, kā arī Austrijā un Dānijā kopā bija 120—125 tūkstoši latviešu. Kopā ar Zviedriju bēgļu bija 130 tūkstoši. Skaitlis, ko bieži min — 200 tūkstoši —, ir latviešu skaits, kas tika izvesti no Latvijas, bet daudzi palika krievu okupācijas zonā.

Ļoti grūti arī pateikt, cik bēgļu gāja bojā. Ir bijuši mēģinājumi noskaidrot bojāgājušo latviešu skaitu uzlidojumos Drēzdenei, taču tie palikuši minējumu līmenī. Arī uz nogrimušajiem kuģiem bija latvieši, bet nav zināms, cik viņu uz katra kuģa bija."

Nevienu latvieti, kurš būtu nokļuvis bēgļu nometnē Luvēnā un varētu pastāstīt par dzīvi tajā, tagad Dienai Zviedrijā atrast neizdevās.

167 VIENĀ LAIVĀ

Stokholmiete Valentīna Lasmane ir viena no bēgļiem, kas Otrā pasaules kara laikā nonāca Zviedrijā, pati aktīvi piedalījusies bēgļu braucienu organizēšanā un vēlāk sarakstījusi grāmatu ar 130 bēgļu atmiņām. "Kopumā uz Zviedriju atbēga kādi četri tūkstoši latviešu. Mēs atbraucām 167 cilvēki vienā laivā, kura maksimāli varēja uzņemt tikai 45 personas. Laivas vārds bija Zvejnieks, un tā piederēja zvejniekam, kurš pats to izmantoja bēgšanai uz Zviedriju. Viņam lūdza aizdot laivu arī citiem, un tā vēlāk kļuva par lielāko no Latviešu Centrālās padomes laivām, kas Baltijas jūru šķērsoja vairākas reizes," Lasmanes kundze stāsta Dienai.

V.Lasmane atceras, ka tie latviešu bēgļi, kuri Zviedrijā ieradās 1944.gada rudenī, nekavējoties tika izvietoti pa dažādām nometnēm. Dažām no tām apkārt bija dzeloņstieples, un ārā varēja tikt tikai ar īpašām atļaujām. "Nekādu dokumentu mums nebija. Tur gan palikām tikai neilgu laiku, un jau februārī visi bija izklīduši pa visu Zviedriju. Paturēja tikai vāciešus, palika arī slimie, taču arī tiem maijā bija jāatstāj nometnes, jo tās pārveidoja poļu, rumāņu un citu no vācu koncentrācijas nometnēm izglābto uzņemšanai. Zviedrijā tajā laikā bija vajadzīgs darbaspēks. Un latvieši ir latvieši — neviens negribēja sēdēt bezdarbībā nometnē, tāpēc visi sāka meklēt darbu. Jāsaka, ka mūsu bēgļu laiks bija diezgan īss un labi organizēts."

"TOMĒR BIJĀM NEVĒLAMI…"

Diez vai Zviedrijas karalis Gustavs V, dzīvodams savā Drotningholmas pilī, kara laikā zināja, ka tikai dažus kilometrus no viņa rezidences Luvēnas salā atrodas baltiešu bēgļu nometne. To noteikti nezināja arī lielākā daļa zviedru. Tikai Gotlandē vietējā avīzīte šad un tad publicēja ziņas, ka ieradušās jaunas bēgļu laivas no Baltijas. "Pēc 1945.gada neviens par mums vispār nerunāja — mēs tomēr bijām nevēlami un noklusējami. Tikai, kad 1945.gadā sākās tracis ap leģionāru izdošanu, atcerējās arī par bēgļiem — varbūt starp viņiem arī ir kāda bīstama persona? Nu, iespējams, ka kāds jau arī bija. Ja toreiz zviedru inteliģence un studenti nesāktu informācijas kampaņas saistībā ar leģionāriem, pasaule par mums nemaz nezinātu," atceras V.Lasmane. "Mēs vispār bijām pirmie bēgļi Zviedrijā, un zviedri nezināja, kā ar mums apieties. Viņi par citām Eiropas tautām toreiz neko daudz nezināja. Atsevišķi cilvēki varēja braukt, bet tā kā mēs — grupās —, tā ne. Atceros, ka latviski uz ielas nemaz tik brīvi runāt nevarēja. Visi uzreiz brīnījās un domāja, ka esam vācieši — fašisti. Mēs viņu acīs arī bijām fašisti, viņi nezināja, ko ar mums iesākt. "

Daudziem, kas ieradās Zviedrijā, netika ļauts tur palikt. 1946.gada janvārī Zviedrijas valdība Padomju Savienībai izdeva 146 (citos vēstures avotos teikts — 152) Zviedrijā internētos latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, kuri kara laikā bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās, un kopumā ap 2300 vāciešu. Pēc šī atgadījuma daudzi latvieši sāka šaubīties par neitrālās Zviedrijas spēju sniegt vajadzīgo patvērumu. "Daudzi brauca projām, bet retais brauca atpakaļ uz Latviju. Kad vēlāk mēģināju sazināties ar tiem 167 cilvēkiem, ar kuriem kopā atbraucām, uzzināju, ka aptuveni trešā daļa 50.gados izceļojusi uz Kanādu, Ameriku un Austrāliju," stāsta V.Lasmane.

"Zviedru attieksme mazliet mainījās pēc ungāru revolūcijas 1956.gadā. Tad Zviedrijā ieradās daudz ungāru bēgļu, galvenokārt jauni cilvēki. Mums jau nebija jauno — bija ģimenes ar bērniem. Mēs jutāmies kā nelūgti ciemiņi, kas bija pateicīgi par ierādīto kaktiņu. Taču ungāri savā dienvidnieku temperamentā nelūdzās, bet pieprasīja palīdzību un patvērumu, ko arī dabūja. Arī paši zviedri tajā laikā jau vairāk zināja par Eiropas tautām un kara bēgļiem."

TIKAI NE UZ LATVIJU

"Arī 50.gados taisījos braukt projām uz Ameriku, taču apprecējos un paliku Zviedrijā. Nospriedu, ka šī ir zeme, kurā var dzīvot vispatstāvīgāk. Zviedri nedomāja mūs asimilēt, kā to darīja vācieši, vai ierobežot, uzskatot mūs par atsevišķu šķiru, kā to darīja angļi. Zviedrijā varējām veidot savu ģimeni latviski. Turklāt man bija pārliecība, ka Padomju Savienība sabruks, tāpēc gribējās atrasties tuvāk Latvijai," turpina Lasmanes kundze. "Taču uz Latviju es tik un tā nekad nebūtu braukusi. Darbojoties Latvijas Centrālajā padomē, zināju, ka čeka vāca par mani informāciju. 70.gados, kad ar ģimeni iedrošinājos aizbraukt uz Latviju, mani un vīru kā lieciniekus vīramāsas Lidijas Doroņinas apcietināšanas sakarā desmit dienas aizturēja un pratināja čekas kambaros.

Mēs, kas atbraucām uz Zviedriju, bijām politiskie, nevis ekonomiskie bēgļi. Ap mums visu laiku bija savs dramatisms. Ilgu laiku informācija par bēgļu gaitām bija slepena. Pat paši bēgļi par to īpaši daudz nerunāja un bērniem nestāstīja. Tikai pieaugot otrā paaudze sāka vairāk interesēties par vecāku bēgļu gaitām, bet vidusmēra zviedri vēl tagad par to daudz nezina un īpaši neinteresējas."

Dzīvespriecīgajai un žirgtajai Valentīnai Lasmanei ir jau 88 gadi. Bēgļu gaitu sākumā viņa Zviedrijā nokļuva kopā ar māsu. Arī brālim, kas dienēja leģionā, izdevās atbraukt, un vēlāk jau oficiāli pēc sešu gadu ilgas gaidīšanas un dokumentu kārtošanas uz Zviedriju pārcēlās Valentīnas vecāki. Tagad Valentīna Lasmane ar ģimeni dzīvo Stokholmā un, lai arī uz Latviju dodas diezgan bieži, atlikušo mūža daļu vēlas pavadīt Stokholmā: "Visu dzīvi esmu dzīvojusi pārliecināta par savu izvēli, un man vairs nav jēgas mainīties. Arī manu bērnu un mazbērnu profesijas nav tādas, kas dotu maizi Latvijā, un, nobeidzot savu dzīvi, es vēlos palikt šeit."

Uz Zviedriju vai uz Vāciju


Zviedrijā ar laivām nokļuva 3500 latviešu bēgļu. Vispirms kādu laiku viņi tika paturēti tranzītnometnēs, bet pēc tam izvietoti darbos pa Zviedriju. Tā saucamie nometņu arhīvi Zviedrijā ir saglabājušies un ir pieejami.

Savukārt nometnēs Vācijā bēgļi uzturējās līdz 1948.gadam, tad sākās izceļošana uz Angliju, Franciju, ASV, Austrāliju un Kanādu. Pēc izceļošanas Vācijā 1954.gadā bija palikuši tikai kādi 13 tūkstoši latviešu. Visvairāk — 50 tūkstoši — izceļoja uz ASV. Austrālijā nonāca 22 tūkstoši, Anglijā — 18 tūkstoši, no turienes daudzi vēlāk izceļoja uz Kanādu.

Diena, 2004. gada 31. jūlijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home