|
Zviedrija nav gribējusi apmainīt
Raulu Vallenbergu
LETA-REUTERS
Zviedrija savulaik noraidījusi PSRS
piedāvājumu atbrīvot Otrā pasaules kara beigās sagūstīto zviedru diplomātu
Raulu Vallenbergu apmaiņā pret padomju pilsoņiem, raksta avīze Svenska
Dagbladet.
R. Vallenbergu, kas Otrā pasaules kara laikā
Ungārijā glāba no nāves nometnēm tūkstošiem ebreju, 1945. gadā Budapeštā
aizturēja padomju karaspēks, un par viņa likteni ilgu laiku nekas nebija
zināms. PSRS varas iestādes apgalvoja, ka R. Vallenbergs 1947. gadā miris
ar sirdslēkmi VDK cietumā, bet pagājušā gada nogalē Maskava beidzot atzina
viņu par padomju represiju upuri, kas arestēts un ieslodzīts politisku
iemeslu dēļ kā «sociāli bīstama persona», neuzrādot viņam nekādas
apsūdzības konkrētos noziegumos. Zviedrijas un
Krievijas kopīgā izmeklēšanas komisija, kas 12. janvārī ziņos par sava
darba rezultātiem, var sniegt pierādījumus, ka Stokholma savulaik nav
izmantojusi iespēju R. Vallenbergu apmainīt. «Ja Vallenbergs bija
sagūstīts un Zviedrija neizrādīja interesi par viņa atbrīvošanu, tad
padomju puse nebija ieinteresēta paturēt viņu dzīvu. Visvienkāršāk bija
iznīcināt jebkādus pierādījumus par notikušo,» secina Svenska
Dagbladet.
Zviedrijas Ārlietu ministrijas pārstāvis atteicies komentēt šo
informāciju. Pēc avīzes rīcībā esošajām ziņām,
toreizējais Zviedrijas ārlietu ministrs Estens Undens noraidījis piedāvāto
apmaiņu, pamatojot savu nostāju ar vārdiem, ka «Zviedrijas valdība tā
nemēdz darīt» un ka viņš neesot noskaņots «tirgoties ar cilvēkiem» vai
sabojāt attiecības ar Padomju Savienību. Svenska
Dagbladet pieļauj iespēju, ka PSRS aizturējusi R. Vallenbergu tieši
apmaiņas nolūkā. Kā liecina kāds Krievijas dokuments, dienu pirms R.
Vallenberga līdzīgā kārtā aizturēti divi šveiciešu diplomāti, un tas
darīts pēc tiešas Josifa Staļina pavēles. Šveicei
tāpat kā Zviedrijai tikpat kā nebija ziņu par abu gūstekņu likteni, tomēr
Šveices varas iestādes darīja visu, ko spēja, lai panāktu savas valsts
pilsoņu atbrīvošanu, un paziņoja, ka attiecības ar Maskavu pasliktināsies,
ja abi diplomāti netiks atbrīvoti. Maskava pieprasīja izdot divus padomju
emigrantus, kas bija saņēmuši politisko patvērumu Šveicē. Jau 1945. gada
decembrī Šveicē ieradās padomju delegācija un pēc dramatiskām sarunām
Šveices puse piekrita apmaiņai. Nākamā gada janvārī un februārī seši PSRS
pilsoņi tika apmainīti pret pieciem šveiciešiem. J.
Staļina dienasgrāmatā atrodama ziņa par kādu tikšanos ar Zviedrijas
vēstnieku Stefanu Sēderblūmu, kas notikusi apmēram pusgadu vēlāk un kuras
laikā J. Staļins ļāvis noprast, ka ir gatavs «piedāvāt Vallenbergam
aizsardzību». Taču, kā atbildējis S. Sēderblūms, viņš esot pārliecināts,
ka R. Vallenbergs vairs nav starp dzīvajiem. Tādējādi vēstnieks licis
saprast, ka Zviedrija apmaiņā nav ieinteresēta un grib, lai R. Vallenberga
lieta tiktu izbeigta. Izcilais zviedru diplomāts R.
Vallenbergs, iespējams, bija dzīvs vēl 1989. gadā, lai gan attiecīgās
Krievijas institūcijas apgalvo, ka viņš nomiris padomju cietumā 1947.
gadā, ceturtdien paziņoja izmeklēšanas komisijas konsultante. R.
Vallenberga likteņa atklāšanai izveidotās Zviedrijas un Krievijas
izmeklēšanas komisijas neatkarīgā konsultante Susana Ellena Mesinaja
pavēstīja, ka Krievijai nav nekādu oficiāli dokumentētu ierakstu par viņa
nāvi. S. E. Mesinaja Zviedrijas laikraksta Dagens
Nyheter publikācijā uzsver, ka Maskavas 1989. gada oktobrī izsūtītais
ielūgums R. Vallenberga radiniekiem, aicinot viņus savākt diplomāta
personīgās mantas, ir «visuzkrītošākais pierādījums, ka Vallenbergs
nomiris vēlāk». Padomju birokrātija pedantiski
saglabāja dokumentus par katru ieslodzīto un mirušā cietumnieka personīgās
lietas radiniekiem parasti nogādāja sešu mēnešu laikā pēc viņa nāves, vai
arī tās konfiscēja valsts, paskaidroja eksperte. Kamēr Krievijas
amatpersonas nav sniegušas kaut cik ticamu izskaidrojumu, kāpēc R.
Vallenberga mantas tika uzglabātas un radiniekiem atdotas tikai 1989.
gadā, «vienīgais loģiskais secinājums ir tāds, ka Vallenbergs nomira
aptuveni tajā laikā», uzskata S. E. Mesinaja.
Neatkarīgā Rīta Avīze 2001
janv.
|