Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Zviedrija nav gribējusi apmainīt Raulu Vallenbergu
LETA-REUTERS

   Zviedrija savulaik noraidījusi PSRS piedāvājumu atbrīvot Otrā pasaules kara beigās sagūstīto zviedru diplomātu Raulu Vallenbergu apmaiņā pret padomju pilsoņiem, raksta avīze Svenska Dagbladet.

   R. Vallenbergu, kas Otrā pasaules kara laikā Ungārijā glāba no nāves nometnēm tūkstošiem ebreju, 1945. gadā Budapeštā aizturēja padomju karaspēks, un par viņa likteni ilgu laiku nekas nebija zināms. PSRS varas iestādes apgalvoja, ka R. Vallenbergs 1947. gadā miris ar sirdslēkmi VDK cietumā, bet pagājušā gada nogalē Maskava beidzot atzina viņu par padomju represiju upuri, kas arestēts un ieslodzīts politisku iemeslu dēļ kā «sociāli bīstama persona», neuzrādot viņam nekādas apsūdzības konkrētos noziegumos.
   Zviedrijas un Krievijas kopīgā izmeklēšanas komisija, kas 12. janvārī ziņos par sava darba rezultātiem, var sniegt pierādījumus, ka Stokholma savulaik nav izmantojusi iespēju R. Vallenbergu apmainīt. «Ja Vallenbergs bija sagūstīts un Zviedrija neizrādīja interesi par viņa atbrīvošanu, tad padomju puse nebija ieinteresēta paturēt viņu dzīvu. Visvienkāršāk bija iznīcināt jebkādus pierādījumus par notikušo,» secina Svenska Dagbladet. Zviedrijas Ārlietu ministrijas pārstāvis atteicies komentēt šo informāciju.
   Pēc avīzes rīcībā esošajām ziņām, toreizējais Zviedrijas ārlietu ministrs Estens Undens noraidījis piedāvāto apmaiņu, pamatojot savu nostāju ar vārdiem, ka «Zviedrijas valdība tā nemēdz darīt» un ka viņš neesot noskaņots «tirgoties ar cilvēkiem» vai sabojāt attiecības ar Padomju Savienību.
   Svenska Dagbladet pieļauj iespēju, ka PSRS aizturējusi R. Vallenbergu tieši apmaiņas nolūkā. Kā liecina kāds Krievijas dokuments, dienu pirms R. Vallenberga līdzīgā kārtā aizturēti divi šveiciešu diplomāti, un tas darīts pēc tiešas Josifa Staļina pavēles.
   Šveicei tāpat kā Zviedrijai tikpat kā nebija ziņu par abu gūstekņu likteni, tomēr Šveices varas iestādes darīja visu, ko spēja, lai panāktu savas valsts pilsoņu atbrīvošanu, un paziņoja, ka attiecības ar Maskavu pasliktināsies, ja abi diplomāti netiks atbrīvoti. Maskava pieprasīja izdot divus padomju emigrantus, kas bija saņēmuši politisko patvērumu Šveicē. Jau 1945. gada decembrī Šveicē ieradās padomju delegācija un pēc dramatiskām sarunām Šveices puse piekrita apmaiņai. Nākamā gada janvārī un februārī seši PSRS pilsoņi tika apmainīti pret pieciem šveiciešiem.
   J. Staļina dienasgrāmatā atrodama ziņa par kādu tikšanos ar Zviedrijas vēstnieku Stefanu Sēderblūmu, kas notikusi apmēram pusgadu vēlāk un kuras laikā J. Staļins ļāvis noprast, ka ir gatavs «piedāvāt Vallenbergam aizsardzību». Taču, kā atbildējis S. Sēderblūms, viņš esot pārliecināts, ka R. Vallenbergs vairs nav starp dzīvajiem. Tādējādi vēstnieks licis saprast, ka Zviedrija apmaiņā nav ieinteresēta un grib, lai R. Vallenberga lieta tiktu izbeigta.
   Izcilais zviedru diplomāts R. Vallenbergs, iespējams, bija dzīvs vēl 1989. gadā, lai gan attiecīgās Krievijas institūcijas apgalvo, ka viņš nomiris padomju cietumā 1947. gadā, ceturtdien paziņoja izmeklēšanas komisijas konsultante. R. Vallenberga likteņa atklāšanai izveidotās Zviedrijas un Krievijas izmeklēšanas komisijas neatkarīgā konsultante Susana Ellena Mesinaja pavēstīja, ka Krievijai nav nekādu oficiāli dokumentētu ierakstu par viņa nāvi.
   S. E. Mesinaja Zviedrijas laikraksta Dagens Nyheter publikācijā uzsver, ka Maskavas 1989. gada oktobrī izsūtītais ielūgums R. Vallenberga radiniekiem, aicinot viņus savākt diplomāta personīgās mantas, ir «visuzkrītošākais pierādījums, ka Vallenbergs nomiris vēlāk».
   Padomju birokrātija pedantiski saglabāja dokumentus par katru ieslodzīto un mirušā cietumnieka personīgās lietas radiniekiem parasti nogādāja sešu mēnešu laikā pēc viņa nāves, vai arī tās konfiscēja valsts, paskaidroja eksperte. Kamēr Krievijas amatpersonas nav sniegušas kaut cik ticamu izskaidrojumu, kāpēc R. Vallenberga mantas tika uzglabātas un radiniekiem atdotas tikai 1989. gadā, «vienīgais loģiskais secinājums ir tāds, ka Vallenbergs nomira aptuveni tajā laikā», uzskata S. E. Mesinaja.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2001 janv.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home