Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
JĀŅA VASIĻEVSKA (SAB TSDC) MATERIĀLI

PIRMS 60 GADIEM
LATVIJAS NACIONĀLO PARTIZĀNU APVIENĪBAS DARBĪBA (1944 .g. nogale - 1947 .g. pirmā puse)
LPSR IeTK-VDM STRUKTŪRAS CĪŅAI AR BRUŅOTO NACIONĀLĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBU LATVIJĀ
NACIONĀLO PARTIZĀNU DARBĪBAS SĀKUMS KURZEMĒ BEIDZOTIES 2. PASAULES KARAM
ĪLES GRUPA

PAR ZEMI, KO MĪLAM
Iznākusi grāmata LATVIEŠU LEĢIONĀRI. LATVIAN LEGIONNAIRES, Daugavas Vanagi, 2005. g., 431 lpp.

LATVIEŠU LEĢIONĀRI NACIONĀLO PARTIZĀNU RINDĀS
Ievadraksts nodaļai. No grāmatas LATVIEŠU LEĢIONĀRI


PIRMS 60 GADIEM

1. 1946.g. 24.01. kaujā ar čekas karaspēku Talsu apriņķa Lubes pagastā krita grupas vadītājs Jānis Bonzaks, dalībnieki Voldemārs Ružģiets un Žanis Vītols.

2. 1946.g. 5.02. Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta Krievu purvā kaujā ar čekas karaspēku ievainots, sagūstīts Jānis Zelčāns, "Zeltiņš" Latvijas Tēvijas Sargu (partizānu) Apvienības (LTS(p)A) ģenerālsekretārs, 2. divīzijas štāba priekšnieks.

3. Pirms 60 gadiem, 1946.g. 14.02. tika apcietināts Kurts Grīnups, J. Bonzaka grupas dalībnieks Talsu apriņķī.

4. 1946.g. 23.02. Ventspils apriņķa Zūru mežā kaujā ar čekas karaspēku krita Puzes-Piltenes nacionālo partizānu grupas dalībnieki: 1. pl-ltn. Rūdolfs Opmanis, 2. Pēteris Šāvējs, 3. Jānis Sēkliņš, 4. Ludolfs Kļava, 5. Alfreds Grāvelsiņš, 6. Bruno Auers, 7. Maksis Ķierpe, 8. Roberts Krastiņš.

5. 1946.g. 25.02. Madonas apr. Saikavas pag. "Dambīšos" krita grupas vadītājs vltn. Kārlis Blūms, "Misters", LTS(p)A 2. divīzijas komandieris, kapt. Kārlis Dankers, Aldis Ķevers, smagi ievainots, sagūstīts Jānis Ikaunieks.

6. 1946.g. 1.04. Madonas apriņķa Jaungulbenes pagasta "Jaunzemu" mājās nošauti: Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienības vadītājs Pēteris Supe "Cinītis" un Heinrihs Auseklis "Tērauds".

7. 1946.g. 24.04. apcietināts LTS(p)A Prezidija priekšsēdētājs Antons Juhņevičs.

8. 1946.g. 8.05. Ventspils apriņķa Ugāles pagasta "Svinsteru" tuvumā kaujā ar čekas karaspēku krita Puzes-Piltenes gr. dalībnieki: Jūlijs Purzāle, Pēteris Veselis, smagi ievainots nošāvās Arnolds Sebris.

9. 1946.g. 14.05. Jēkabpils apriņķa Susejas pagastā kaujā krita Ilūkstes nacionālo partizānu pulka Susejas rotas komandieris Alberts Kaminskis.

10. 1946.g. 2.07. Madonas apriņķa Vietalvas pagastā aģentu-kaujinieku operācijā iznīcināta Riharda Pārupa grupa: 1. grupas vadītājs Rihards Pārups, 2. Alberts Avotiņš, 3. Zigfrīds Bimšteins, 4. Ēriks Juhna, 5. Mārtiņš Lācis, 6. Pēteris Lācis, 7. Rihards Stulpiņš, 8. Teodors Šmits, 9. Uldis Šmits, 10. Ēvalds Zālītis; 24.09. sagūstīts 2.07. smagi ievainotais Alberts Ķiķauka

11. 1946.g. 07.- 08. Kuldīgas apriņķī sāka veidoties Kurzemes nacionālo partizānu grupējums, par kura centru kļuva Kuldīgas apriņķa Kabiles pagasta mežā dislocētā nacionālo partizānu grupa Ēvalda Pakuļa vadībā.

12. 1946.g. 4.08. Viļakā sagūstīts LTS(p)A Rēzeknes pulka komandieris Staņislavs Strods.

13. 1946.g. 6.-7.09. Usmas ezera DR pusē notika Kurzemes nacionālo partizānu grupu pārstāvju sanāksme, kurā piedalījās provokators, čekas aģents "Tankists", vēlāk LPSR nopelniem bagātais mākslas darbinieks Marģeris Vītoliņš.

14. 1946.g. 13.10. Rīgā, Matīsa ielā 67 tika apcietināti 12 Kurzemes nacionālo partizānu grupu pārstāvji: Jānis Blūms, Alfrēds Ostnieks, Kārlis Brīvnieks, Ērmanis Viškinds, Ansis Kārkliņš, Ansis Dižgalvis, Eduards Tilgalis, Juris Šmits, Jānis Kārkliņš, u. c.

15. 1946. g. 16.10. Jēkabpils apriņķī specaģentu-kaujinieku operācijā nošauts "Vilkaču" grupas vadītājs Pauls Pormalis.

16. 1946.g. 10.12. apcietināts Kabiles nacionālo partizānu grupas vadītājs Ēvalds Pakulis.

17. 1946.g. 14.12. Madonas apriņķa Cesvaines pagastā Olgas purva tuvumā kaujā ar čekas karaspēku krita 7 Krēmera grupas dalībnieki: 1. Jūlijs Krēmers, 2. Andrejs Krēmers, 3. Jānis Debesnieks, 4. Eduards Kreicums, 5. Juris Stankevičs, 6. Nikolajs Beķeris, 7. Osvalds Driķis. Ievainoti 3: 1. Ēvalds Grīva, 2. Pēteris Zlīdnis, 3. Venta Maiga Debesniece.


LATVIJAS NACIONĀLO PARTIZĀNU APVIENĪBAS DARBĪBA
(1944 .g. nogale - 1947 .g. pirmā puse)

Šajā aprakstā ir izmantota atskaite par Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienības (LNPA) darbību, kuru 1947. gada vasarā ir rakstījis Antons Circāns, partizānu segvārds "Vārpa" viens no LNPA dibinātājiem un vadītājiem. Tās oriģināls ir saglabājies Latvijas Valsts arhīvā, LPSR VDK krimināllietā Nr. 40012, pēc kuras ir tiesāti Vidzemes nacionālo partizānu vadītāji: Kārlis Rusovs, Kārlis Traubergs, Elmārs Ķerselis un vairāki viņu grupu dalībnieki un atbalstītāji. Uz dokumenta apcietinātais K. Rusovs ir uzrakstījis: "Šis dokuments sastādīts no Vārpas un glabājās manā arhīvā no 1947. gada augusta". 

Pirmā Latvijas nacionālo partizānu organizācija, Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienība (LNPA), nodibinājās 1944. gada 10. decembrī. Tās dibināšanas iniciatori bija 1944. gada rudens sākumā Ziemeļlatgalē desantētā izpletņlēcēju grupa Pētera Supes vadībā (tās sastāvā bija arī Antons Circāns). 1944. - 45. gada ziemā apvienība darbojās tikai Viļakas (Stampaku), Liepnas, Tilžas un Grīvas mežos. 1945. gada vasarā un rudenī tās darbība strauji paplašinājās, 1945. gada beigās tā aptvēra lielāko daļu Viļakas, Alūksnes, Valkas, Cēsu un Madonas apriņķu teritorijas. Tajā pašā laikā tika nodibināti sakari arī ar Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienību, kas darbojās Dienvidlatgalē un Sēlijā.

Sākotnēji, līdz 1945. gada februārim, organizācija savā darbībā pamatojās uz 1944. gada 10.decembrī ievēlētās vadības mutiskajiem norādījumiem. 1945. gada februārī tika ieviesta svinīgā solījuma parakstīšana, 1945. gada aprīlī tika izdotas pirmās rakstiskās instrukcijas, bet 1945. gada maija sākumā tika izstrādāti LNPA statūti, pamatojoties uz kuriem turpmāk darbojās Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienība. Šie statūti tika laboti un papildināti divas reizes, 1946. gada 15. maijā un 1947. gada 15. maijā, abās reizēs bija sasaukti Delegātu Kongresi.

Pēc pirmo statūtu pieņemšanas LNPA darbību noteica 2 instrukcijas, pēc statūtu grozījumu pieņemšanas 1946. gada 15.maijā jau vairāk nekā 20 instrukcijas, bet pēc 1947. gada statūtu grozījumiem tika izstrādāts un izdots LNPA reglaments, kas noteica visas svarīgākās LNPA struktūras un to darbības principus. Sākotnēji LNPA partizānu vadībā bija šādas ievēlētās personas: LNPA priekšnieks, organizācijas un sakaru, operatīvās, izlūkošanas, informācijas, politiskās un saimnieciskās daļas vadītāji. Vadības struktūra vairākkārt mainījās, līdz 1946. gada 15. maijā tika ievēlēts LNPA Prezidijs.

Pirmsākumā apvienībā iekļautie partizāni darbojās neierobežota lieluma grupās - partizānu vienībās, tad sekoja to grupēšana pēc teritoriālā principa: pagastos bija partizānu nodaļas, kas apvienojās partizānu novados pēc apriņķu teritoriālā dalījuma, vēlāk militāri-teritoriālie principi tika apvienoti un stingi noteikta katras vienības darbības teritorija. Dibināšanās brīdī apvienībā iekļāvās 7 nacionālo partizānu grupas ar 123 dalībniekiem, vēlāk, pirmo statūtu pieņemšanas laikā, izveidojās 3 nepilni novadi un 7 nodaļas.1946. gada martā tika ieviestas apvienības partizānu dienesta pakāpes.

1946. gada vasarā vairākās vietās notika partizānu apmācības un kursi 7-15 dienu garumā, apmācība tika veikta pēc Latvijas armijas reglamenta. 1947. gada apmācības jau tika veiktas pēc sava LNPA reglamenta, kas izrādījies partizānu dzīvei vairāk piemērots un noderīgs.

1946. gada 10. februārī apvienība veica LPSR Augstākās Padomes vēlēšanu boikotu. Tika veikta plaša mājas aģitācija, izdots ap 1000 eksemplāru dažādu uzsaukumu, uzspridzināti vairāki tilti, saspridzināti ceļi, visā apvienības darbības teritorijā traucēti telefonsakari, daudzās vietās pārraujot telefona sakaru, vairākās vietās arī telegrāfa sakaru tīklu. 11 vietās, galvenokārt Alūksnes un Viļakas apriņķos, notika uzbrukumi vēlēšanu iecirkņiem.

1945. gada 28. septembrī Alsviķu pagastā bija unikāls gadījums visā Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Tā bija LNPA vadības pārstāvju un vairāku LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) darbinieku tikšanās, kuru no nacionālo partizānu puses vadīja A. Circāns. Šo sarunu laikā tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu visā Valkas apriņķa teritorijā. Starp LNPA grupējumu un LPSR IeTK. Alsviķos parakstītais pamiers bija spēkā 10 dienas - no 29. septembra līdz 9. oktobrim. 

1945. gada rudenī, īsi pirms 18. novembra, LNPA iesniedza LPSR Iekšlietu tautas komisāram A. Eglītim protestu par masveidīgajiem iedzīvotāju arestiem Vidzemē un Latgalē. Reaģējot uz šo protestu, uz 3 dienām pirms un 3 dienām pēc 18. novembra, LPSR represīvās struktūras ieviesa Latvijā ārkārtas stāvokli. Šajā laikā LNPA, īpaši tās darbības rietumu daļā veica sakaru tīkla bojāšanas akcijas, vislielākie bojājumi tika izdarīti Valkas un Cēsu apriņķos.

1946. gada augustā un 1947. gada aprīlī LNPA nosūtīja memorandus LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam A. Kirhenšteinam, LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam V.Lācim, un LK(b)P CK 1. sekretāram J. Kalnbērziņam, kuros bija izteikta prasība pārtraukt iedzīvotāju izsūtīšanu, izbeigt teroru un citu vardarbību pret Latvijas iedzīvotājiem.

Starp LNPA militārajiem grupējumiem un PSRS Iekšlietu Tautas Komisariāta (IeTK) karaspēka vienībām vai LPSR Valsts Drošības Tautas Komisariāta (VDTK) apriņķu daļām pakļauto Iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem ir notikušas vairāk nekā 120 dažādas kaujas un sadursmes, kurās ir krituši ap 160 apvienības cīnītāji, kas reizēm ir parādījuši izcilas drosmes un varonības paraugus, iznīcinādami sevi, lai nekristu ienaidnieka gūstā - tādu LNPA partizānu rindās bija vairāk nekā 40. LNPA cīnītāju vislielākā kauja ar čekas karaspēku notika 1945. gada 2. martā Viļakas apriņķa Stampaku purvā, kurā tas cietis ievērojamus zaudējumus. Kritušo karaspēka virsnieku un karavīru skaits daudzkārt pārsniedza kritušo partizānu skaitu. Kopumā, kā savā 1947. gada vasarā rakstītajā atskaitē par LNPA darbību apgalvo Antons Circāns, ienaidnieks kaujās ar partizāniem ir cietis 8-12 reizes lielākus zaudējumus. 1945. gada februārī, kad notika masveidīgi aresti, LNPA ir aktīvi rīkojusies, lai savu iespēju robežās tiem traucētu. Tika organizēts uzbrukums apcietināto atbrīvošanai, ienaidnieka vajāšanai tika izsūtītas patruļas, kā arī iedzīvotāju vidū tika izplatītas ziņas par izsūtāmajām ģimenēm un citiem represīvo struktūru paredzamajiem pasākumiem.

LPSR IeTK-VDM STRUKTŪRAS CĪŅAI AR BRUŅOTO NACIONĀLĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBU LATVIJĀ

Cīņai pret bruņoto nacionālās pretošanās kustību PSRS Iekšlietu Tautas komisariātā bija izveidota Galvenā pārvalde cīņai ar bandītismu. Nacionālo partizānu darbības apkarošanai Latvijas teritorijā Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariātā (IeTK) tika organizēta Pārvalde cīņai ar bandītismu (H. Strods „Latvijas nacionālo partizānu karš”, Rīga, 1996. g., 260. lpp.). Līdz ar Sarkanās Armijas daļu ienākšanu Ludzas un vēlāk Daugavpils apriņķos, Ludzā un Daugavpilī 1944. gada vasarā sāka darboties LPSR IeTK Bandītisma apkarošanas nodaļas (Turpat, 262. lpp.). Pakāpeniski Bandītisma apkarošanas nodaļas tika izveidotas visā Latvijas PSR teritorijā, katrā apriņķa IeTK daļā. Kā noprotams no nosaukuma, šo nodaļu galvenais uzdevums bija cīņa ar nacionālajiem partizāniem savu apriņķu teritorijā. Bandītisma apkarošanas nodaļas pie Latvijas PSR apriņķu IeTK daļām pastāvēja līdz 1947. gada martam. Par cīņas rezultātiem pret nacionālajiem partizāniem šajā periodā liecina Latvijas PSR iekšlietu ministra A. Eglīša 1947. gada 22. marta dienesta ziņojums Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam V. Lācim (LVA, 270. f., 1.s apr., 265. l., 128.-141. lp.).

Šajā pašā ziņojumā minēts, ka „1947. gada 1. martā turpmākā cīņa ar nacionālistisko pagrīdi un tās bandām atbilstoši Savienības Ministru Padomes lēmumam un tam sekojošām PSRS IeM un Valsts Drošības ministrijas (VDM) pavēlēm nodota Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijai (VDM)” (Turpat, 141. lp). Līdz 1947. gada 1. martam PSRS un arī Latvijas PSR pastāvēja Valsts Drošības Tautas komisariāts (VDTK), kas ar 1947. gada 1. martu tika pārveidots par Valsts Drošības ministriju.

Agrākās Bandītisma apkarošanas daļas un tās nodaļu pienākumus turpmāk pildīja 2-N daļa un tās nodaļas. Kā minēts PSRS VDK Augstākās skolas mācību grāmatas 10. nodaļā: „Valsts drošības orgāni pēckara atjaunošanas un sociālistiskās tautas saimniecības attīstības periodā (1945.-1952.)”: „Cīņas organizēšanai ar buržuāziskajiem nacionālistiem PSRS VDM 2. Galvenās pārvaldes sastāvā tika izveidota 2-N Pārvalde, Ukrainas un Lietuvas VDM tāpat tika radītas 2-N pārvaldes, bet Baltkrievijas, Latvijas un Igaunijas VDM tika izveidotas 2-N daļas” („Padomju valsts drošības orgānu vēsture”, Maskava, 1977. g., 455. lp.).

Kā minēts Slēdzienā par bijušā valsts drošības orgānu līdzstrādnieka ZUJĀNA Ivana darbības perioda noteikšanu kaujas operācijās cīņā ar bandītismu Latvijas PSR teritorijā, I. Zujāns bijis Latvijas PSR VDM 2-N daļas (tās pilns nosaukums: Daļa cīņai ar pretpadomju nacionālistisko pagrīdi) priekšnieks no tās dibināšanas 1947. gada martā līdz 1950. gada martam. (LR Iekšlietu ministrijas Informācijas centra arhīvs, personas kadru lieta Nr. 1905, Zujāns Ivans Donāta d.) Kā minēts I. Zujāna atestācijas dokumentā par 1948. gadu, viņš ir veltījis daudz laika darbam ar aģentūru, veicis lielu darbu cīņā ar bandītiski-­nacionālistisko pagrīdi.

Kā liecina bijušais LPSR IeTK Bandītisma apkarošanas daļas priekšnieka vietnieks S. Sabitovs, „1947. gada pavasarī Bandītisma apkarošanas daļu nodeva VDM un gandrīz visi tās operatīvie darbinieki pārgāja strādāt VDM struktūrā (tai skaitā arī S. Sabitovs). No 1947. gada marta līdz 1950. gada janvārim strādāju par LPSR VDM 2-N daļas priekšnieka vietnieku”(LVA, 1986. f., 1. apr., 42670. l., Papildus pārbaudes materiāli K. Rozenbaha lietā, 6. lp.).

LPSR VDM 2-N daļas priekšnieka I. Zujāna vadībā Latvijas teritorijā gan Latvijas PSR VDM 2-N daļas centrālā aparāta operatīvie darbinieki, gan VDM apriņķu daļu 2-N nodaļu operatīvie darbinieki veica nacionālo partizānu grupējumu operatīvo izstrādi, grupu likvidāciju, kā arī nacionālo partizānu fizisku iznīcināšanu. Iznīcināšanai tika izmantotas 2-N daļas aģentu-kaujinieku grupas vai atsevišķi specaģenti, kurus iesaistīja slepenās LPSR VDM operācijās, veicot nacionālo partizānu likvidāciju. Šos specaģentus bija savervējuši 2-N daļas operatīvie darbinieki, dodot tiem uzdevumus nacionālo partizānu grupu vai atsevišķu to dalībnieku aizturēšanai vai iznīcināšanai.

Kā savā 1958. gada 1. aprīļa paskaidrojumā min Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs J. Vēveris, „specgrupas bruņoto nacionālistisko bandu likvidācijai Latvijas PSR atradās tiešā Latvijas PSR VDM 2-N daļas pakļautībā, kas nodarbojās ar bandu likvidācijas darba organizāciju republikā” (LVA, 1986. f., 1. apr., 42670. l., Papildus pārbaudes materiāli K. Rozenbaha lietā, 12. lp.).

Pierādījumus tam, ka tieši 2-N nodaļu operatīvie darbinieki no Latvijas PSR VDM apriņķu daļām un Latvijas PSR VDM 2-N daļas centrālā aparāta piedalījās nacionālo partizānu grupu likvidācijā un to dalībnieku arestos, pietiekami lielā skaitā var iegūt no tiesāto nacionālo partizānu VDK krimināllietām.

Daži piemēri:

1948. gada februārī, kā minēts bijušā LPSR VDM Gulbenes apriņķa nodaļas priekšnieka vietnieka K. Rozenbaha paskaidrojumā, notikusi iedzeršana pēc nacionālo partizānu grupas vadītāja Irbes (uzvārds) sagūstīšanas, kurā kopā ar operatīvajiem darbiniekiem piedalījās arī LPSR VDM 2-N daļas aģentu-kaujinieku specgrupa (LVA, 1986. f., 1. apr., 42670. l., 1. sēj., 29. lp.).

Aktā par VDM operāciju pret nacionālajiem partizāniem Cēsu apriņķa teritorijā 1948. gada 6. jūlijā, kuru parakstījis arī LPSR VDM 2-N daļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis Korņejevs, minēts, ka šajā operācijā nošauti nacionālie partizāni Kārlis Zamars, Aldonis Pinka, Pēteris Spolītis, kāds ar segvārdu „Ezītis” un vēl viens neatpazīts nacionālais partizāns (LVA, 1986. f., 1. apr., 40012. l., 1. sēj. 10. lp.).

Aktā par VDM operāciju pret Pētera Čevera nacionālo partizānu grupu Talsu apriņķa teritorijā 1950. gada 3. februārī, kuru parakstīja arī LPSR VDM 2-N daļas 2. nodaļas priekšnieks majors Krūmiņš, minēts, ka šajā operācijā nošauti grupas dalībnieki Vilis Liepa, Jānis Lapiņš, Ilgvars Lapiņš, Jānis Prauliņš, Valija Biša un Ilga Siliņa ( LVA, 1986. f., 1. apr., 28398. l., 4. sēj.,145. lp.).

Aktā par P. Čevera grupas likvidēšanu Tukuma apriņķa teritorijā 1950. gada 2. novembrī, kuru parakstījuši arī LPSR VDM 2-N daļas 4. nodaļas priekšnieks majors Voroņins un LPSR VDM 2-N daļas 2. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais vecākais leitnants Veļičevskis, minēts, ka šajā operācijā, ko veikusi LPSR VDM 2-N daļas operatīvā grupa (aģentu-kaujinieku grupa, J.V.), sagūstīti grupas dalībnieki: Pēteris Čevers, Jānis Gura, Alfrēds Lauks, Ziedonis Āls, Valdis Dzelzgalvis, Augusts Dundurs un Ārends Lapiņš ( LVA, 1986. f., 1. apr., 28398. l., 4. sēj., 147. lp.).

1950. gada 16. novembrī Talsos rakstītajā aktā par LPSR VDM operāciju, ko parakstījuši - LPSR VDM 2-N daļas priekšnieka vietnieks kapteinis Bundulis, 2-N daļas 4. nodaļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants Salmanis un 2-N daļas 2. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais vecākais leitnants Veļičevskis, minēts, ka šajā operācijā tika organizēts slēpnis, no kura tika nošauts nacionālo partizānu grupas dalībnieks Legzdiņš ( LVA, 1986. f., 1. apr., 28398. l., 4. sēj., 149. lp.).

Bez tam daudzu nacionālo partizānu grupu dalībnieku arestus ir sankcionējuši tieši LPSR VDM 2-N daļas vadošie darbinieki, 2-N daļas priekšnieks vai viņa vietnieks. Tā, piemēram, Alūksnes apriņķa nacionālā partizāna Voldemāra Tauriņa arestu 1949. gada 6. jūlijā sankcionēja LPSR VDM 2-N daļas priekšnieks majors Zujāns (LVA, 1986. f., 1. apr., 2930. l., 3. lp.). Viņš 1948. gada 7. jūlijā ir sankcionējis arī Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienības vadītāja Kārļa Rusova (darbojās Cēsu apriņķa teritorijā) arestu (LVA, 1986. f., 1. apr., 40012. l., 1. sēj., 2. lp.), nacionālo partizānu grupas vadītāja Kārļa Trauberga (Cēsu apriņķī) arestu (LVA, 1986. f.,1. apr., 40012. l., 2. sēj., 2. lp.) un daudzus citus.

Mūsu rīcībā nav precīzas informācijas par to, līdz kuram laikam Latvijas PSR VDM struktūrā pastāvēja 2-N daļa. Tas būtu konstatējams, Latvijas Valsts arhīvā detalizēti izskatot piecdesmito gadu laikā tiesāto nacionālo partizānu VDK krimināllietas. Tās centrālā aparāta un rajonu VDM daļu 2-N nodaļu operatīvie darbinieki arī piecdesmito gadu pirmajā pusē turpināja nacionālo partizānu darbības apkarošanu.

1951. gada 2. jūnijā apcietinātais Juris Upmanis bija LPSR VDM 2-N daļas aģents kaujinieks no 1947. gada februāra. No tā laika līdz 1951. gada pavasarim viņš ir bijis dažādu specgrupu sastāvā, personīgi piedalījies 6 nacionālo partizānu aizturēšanā un 10 nacionālo partizānu likvidācijā (LVA, 1986. f., 1.apr., 29683. l., uzraudzības lieta, 31. lp.).

Kā redzams nacionālā partizāna Rūdolfa Cīmura VDK krimināllietā, lēmumu par viņa arestu !952. gada 15. oktobrī rakstījis LPSR VDM 2-N daļas 2. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais kapteinis Bidzāns, to parakstījis arī LPSR VDM 2-N daļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis Golovko (LVA, 1986. f., 1.apr., 21425. l., 1. sēj., 5.-8. lp.) Viņa aizturēšanu veikuši LPSR VDM 2-N daļas operatīvie darbinieki majors Pastuhovs, kapteinis Bidzāns, leitnants Pankovs (LVA, 1986. f., 1. apr., 21425.l., 1. sēj., 11. lp.).

Imants Juris Valdmanis bija LPSR VDM 2-N daļas aģents-kaujinieks no 1947. gada 7. februāra līdz 1954. gada 11. janvārim, kad viņš tika arestēts par kriminālnoziegumu (LVA, 1986. f., 1. apr., 25474. l., 1. sēj., 65. lp.). No lietas materiāliem redzams, ka 1953. gada laikā LPSR VDM 2-N daļas aģentu-kaujinieku grupas tika izmantotas operācijās pret nacionālajiem partizāniem dažādos Latvijas rajonos: „ ... čehu automātu un Parabellum pistoli es saņēmu no VDM darbinieka Lukometa (LPSR VDM 2-N daļas darbinieks) 1953. gada maijā, datumu neatceros, pa ceļam uz operācijas vietu Dundagas un Ventspils rajonu teritorijā. (..) Es devos uz iepriekš norādīto Valkas rajonu, kur atrados 2-3 nedēļas, pēc tam atgriezos Rīgā. Tas bija jau 1953. gada jūnijā” (LVA, 1986. f., 1. apr., 25474. l., 1. sēj., 86.-88. lp.).


NACIONĀLO PARTIZĀNU DARBĪBAS SĀKUMS KURZEMĒ BEIDZOTIES 2. PASAULES KARAM

Gatavošanās nelegālajai darbībai un bruņotās nacionālās pretošanās kustības aizsākšanai Kurzemē cīņā pret padomju varu sākās jau 1944. gada jūlijā, kad Rīgā tika izveidota speciāla grupa, kas nodarbojās ar piemērotu cilvēku atlasi paredzamajai pagrīdes darbībai.

Pēc vācu ieceres, kapteiņa Borisa Jankava vadītajam SS Jagdverband Ostland Kurzemes Operatīvajam štābam bija jāsagatavo Jagdverband diversantu grupas darbībai Sarkanās Armijas ieņemtās teritorijas aizmugurē. Galvenie Jagdverband uzdevumi bija sagatavot kaujas grupas darbībai okupētajā Latvijas daļā, vācu - padomju frontes aizmugurē, kā arī Sarkanās Armijas neieņemtajā Latvijas daļā izveidot bruņotas vienības, gatavot tās pārejai nelegālā stāvoklī. Līdz vācu karaspēka kapitulācijai Kurzemē šīs grupas tika izmantotas dažādu padomju diversantu un izlūku grupu, izbēgušu karagūstekņu, u.c. meklēšanā un neitralizācijā.

Latviešu padomju vēsturnieku darbos (pseidovēsturnieks Jānis Dzintars un citi) tika pārspīlēti uzsvērta vācu vadošā loma nacionālās pretošanās kustības radīšanā Latvijā. Citēju Vincentu Karaļūnu: „Vācu fašistiskie okupanti, atkāpdamies no Latvijas PSR teritorijas, bija atstājuši daudz speciāli atlasītu un apmācītu teroristu un diversantu bandu, kas, slēpdamās aiz „nacionālo partizānu” un „mežabrāļu” izkārtnes, ap sevi pulcināja hitleriešu līdzskrējējus un pakalpiņus”. Tomēr viskolorītāko Jagdverband un arī nākamo nacionālo partizānu apzīmējumu, neapšaubāmi, ir lietojis Vilis Samsons: „Kurzemes mežakaķi bija latviešu buržuāziskā nacionālisma un hitleriskā sumpurnisma idejas neķītrs krustojums. (..) Viņi latviešu tautas atmiņā saglabājušies kā cilvēkveidīgas bestijas, kas slepkavo, lai laktu siltas cilvēku asinis.”

Lai gan Kurzemē līdz Vācijas karaspēka kapitulācijai bija izveidotas ap 50 nelielas bruņotas grupas un vairākas grupas tika sūtītas uz citiem Latvijas novadiem, tās visas drīzumā tika atklātas un neitralizētas. Kurzemes pagastos palikušās Jagdverband jeb Mežakaķu grupas arī nevar uzskatīt par bruņotās nacionālās pretošanās kustības nozīmīgu daļu, šīs grupas nebija gatavas ilgstošai, nopietnai nelegālai darbībai. Tās, galvenokārt ātri izjuka, lielu daļu šo grupu dalībnieku jau pirmajās dienās pēc 8. maija vai nu arestēja, vai nošāva padomju drošības iestādes un Sarkanās Armijas karaspēka vienības, kas veica mežu ”ķemmēšanu”. Nereti bija arī nodevības gadījumi, kā, piemēram, Kuldīgas filtrācijas punktā, kad paši bijušie Jagdverband grupu dalībnieki uzrādīja savus biedrus padomju drošības iestāžu darbiniekiem. Tikai neliels skaits šo grupu dalībnieku pievienojās tādām nacionālo partizānu grupām, kuras darbojās lielāku laika posmu, līdz 1946. - 47. gadam un ilgāk.

Sabiedrībā pietiekami plaši ir zināms par Latvijas Centrālās Padomes darbību vācu okupācijas laikā. Šodien es gribētu pievērsties kādai citai nacionāli noskaņotu latviešu grupai, kuras darbība līdz šim ir ļoti maz pētīta. Kad 1944. gada septembrī B. Jankava Jagdverband Operatīvais štābs pārcēlās no Rīgas uz Kurzemi, tā sastāvā esošajā Informācijas daļā strādājošie darbinieki Teodora Jansona vadībā bija tie, kas izstrādāja nacionālo partizānu organizācijas darbības pamatprincipus. Jau 1943. gadā Rīgā, Fēliksa Rikarda vadībā strādājot vācu Drošības dienesta (SD) pakļautībā esošajā Latviešu kartotēkā (LK), šajā iestādē pulcējās nacionāli noskaņoti latvieši, kuri, izmantodami radušos iespēju, faktiski veica nelegālu darbību, kas bija vērsta pret vācu interesēm latviešu vidē. Tie bija Freds Launags, Oskars Mitrēvics, Teodors Jansons, Romāns Šternbergs un citi. Aizdomās par darbību pret vācu interesēm Latvijā 1943. gada martā LK tika likvidēta, arestēja 18 tās darbiniekus, tai skaitā visus iepriekš minētos. Lielākā daļa, vācu SD nespējot neko pierādīt, tika atbrīvota pēc trim nedēļām, bet seši LK darbinieki tika notiesāti ar dažādiem cietumsodiem, to vidū F. Launags, O. Mitrēvics un T. Jansons. Pēc atbrīvošanas 1944. gada pavasarī, viņi savstarpējos kontaktus nezaudēja un 1944. gada vasarā T. Jansona vadībā sāka darboties speciālā grupā, kas meklēja atbilstošus cilvēkus iesaistīšanai paredzamajā pagrīdes darbībā, Sarkanajai Armijai okupējot Latviju. Šajā grupā iesaistījās arī R. Šternbergs un vairāki citi. Grupas darbība bija iespējama tāpēc, ka T. Jansonam ar F. Rikarda palīdzību izdevās gūt ģenerāļa Bangerska atbalstu, grupas darbības nodrošināšanu palīdzēja veikt arī vācu 16. armijas 212. Frontes izlūkošanas grupas darbinieks leitnants Haselmans, kuram, protams, T. Jansons neatklāja šādas darbības patiesos mērķus, izmantodams Haselmaņa ieinteresētību diversantu grupu gatavošanā darbībai Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas daļā.

Frontei tuvojoties Rīgai, 1944. gada septembrī T. Jansona grupa pārcēlās uz Kuldīgu un tika iekļauta B. Jankava Jagdverband štābā kā Informācijas daļa. Šīs daļas darbinieki sistemātiski vāca informāciju un sagatavoja periodiskus apskatus par aktuāliem jautājumiem: ekonomisko un politisko situāciju Kurzemē, ziņas par stāvokli Latvijas okupētajā daļā, iedzīvotāju reakciju uz dažādiem vācu okupācijas varas veiktajiem pasākumiem u. c. Informācijas daļas darbinieki, kuru pārziņā bija konkrēti Kurzemes apriņķi, regulāri, braukājot pa noteiktu apriņķu teritoriju, izveidoja uzticamu cilvēku tīklu, kas palīdzēja iegūt nepieciešamo informāciju. Kontaktējoties ar apriņķu un pagastu vadību, aizsargiem un policijas darbiniekiem, tika izraudzīti arī nākamo pagrīdes grupu vadītāji. Informācijas daļas darbinieki 1945. gada pavasarī sagatavoja vairākus dokumentus: „Nacionālo partizānu organizācija”, „Latviešu partizāna rokasgrāmata” u. c. Pirms pāriešanas nelegālā stāvoklī Informācijas daļas vajadzībām tika izrakti 3 bunkuri dažādos Kurzemes pagastos. !945. gada 8. maijā pie Informācijas daļas darbiniekiem Kuldīgā ieradās sakarnieki no Ventspils, Kuldīgas, Aizputes un Talsu apriņķiem un saņēma norādījumus gatavot grupas pāriešanai nelegālā stāvoklī. Šajos norādījumos pirmoreiz tika lietots nosaukums ”Latvijas nacionālo partizānu organizācija” (LNPO).

8. maijā, mēģinot nokļūt Zviedrijā, jūrā tika aizturēts kuģis un tika arestēts O. Mitrēvics, neilgi pēc tam, uzduroties sarkanarmiešu grupai, tika nošauts T. Jansons. Tālāko palikušo Informācijas daļas grupas vadību pārņēma Freds Launags un LNPO sakaru grupas dalībnieki Roberts Krastiņš un Romāns Šternbergs. 1945. gada jūnijā - jūlijā viņi veica lielu darbu - dažādo grupu darbības saskaņošanu, jaunu, tikko radušos grupu atrašanu un iesaistīšanu kopīgajā LNPO struktūrā.

Pēc F. Launaga atmiņām, 1945. gada augustā Kurzemē nelegālā stāvoklī atradās ap 1000-1500 vīru, galvenokārt bijušie aizsargi, policijas, vietējo pašvaldību darbinieki, kā arī citi nacionāli noskaņotie vietējie iedzīvotāji. To skaitā iekļāvās arī LNPO jau pirms kapitulācijas organizētās grupas. LNPO mērķis bija radīt militāru atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadījumā. Par drīzo angļu atnākšanu runāja vai ikkatrā Kurzemes sētā. Liela daļa latviešu tautas patiesi cerēja uz drīzo angļu - amerikāņu karu pret PSRS.

Pēc kapitulācijas Kurzemes mežos iegāja ap 4000 Latviešu leģiona 19. divīzijas leģionāru u.c. latviešu karavīru. Daļa no tiem virzījās tuvāk jūrai, lai mēģinātu nokļūt Zviedrijā, citi slēpās no padomju varas iestādēm, lai nogaidītu, meklētu iespējas legalizēties, atkarībā no tā, kā risināsies notikumi tuvākajā laikā. Vēl viena daļa leģionāru devās uz savu dzimto pusi, lai atrastu drošāku patvērumu un, iespējams, pievienotos kādai vietējo nacionālo partizānu grupai. Pārējie izklīda pa Kurzemes mežiem, apvienojoties ar vietējām grupām. Grupu skaitliskais sastāvs bija mainīgs, daļu izklīdināja „mežu ķemmētāju” ķēdes, citi pārvietojās no vienas grupas pie otras. Šajās grupās iekļāvās arī bijušie Jagdverband grupu dalībnieki un izklīdinātie kurelieši. F. Launags apgalvoja, ka „atskaitot tos, kuri mežos uzturējās tikai sevis saglabāšanai, domāju, ka aktīvo jeb cīņai gatavo partizānu skaits (1945. gada vasarā) bija ap 3000, kas slēpās Liepājas, Aizputes, Kuldīgas, Ventspils un Talsu apriņķu mežos.” Pēc citiem avotiem, to skaits pārsniedzis 4000. Šie gan ir vairāk teorētiski pieņemtie skaitļi, reālais LNPO sakaru grupas apzināto partizānu grupu dalībnieku skaits Ventspils, Kuldīgas, Aizputes un Talsu apriņķu mežos bija ievērojami mazāks.

Nonākuši vienā no savām bāzes vietām, bunkurā Ventspils apriņķa Ances pagastā pie Irbes upes, 1945. gada jūlija sākumā LNPO sakaru grupas dalībnieki sastādīja vairākus dokumentus. Tika sagatavots uzsaukums „Latvieši”, kas izdots 1945. gada 1. jūlijā. Tajā izteikts aicinājums tiem, kas dienējuši leģionā, policijā vai aizsargos, stāties nacionālo partizānu rindās. Jūlija sākumā tika izstrādāta arī LNPO Deklarāciju, kurā bija pamatoti Latvijas nacionālo partizānu cīņas mērķi un uzdevumi.

No LNPO Deklarācijas:

LNPO ir cīņas organizācija.
LNPO ir gatava nest atbildību latviešu tautas un starptautisko instanču priekšā par savu darbību.
LNPO cīnās par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju.
LNPO cīnās pret padomju iekārtu Latvijā, kā iekārtu, kura nav tiesiski
pamatota, nebalstās uz latviešu tautas vairākuma gribu, bet ir boļševisma viltus un noziedzības diktatūra.

Šie dokumenti tika izplatīti vairāku Kurzemes apriņķu iedzīvotāju vidū. Lai nodibinātu sakarus ar citām grupām un pārliecinātos par reālo situāciju, F. Launags, R. Šternbergs, R. Krastiņš un citi 3. jūlijā devās pārgājienā pa Dundagas, Puzes, Piltenes, Zlēku, Padures un Usmas pagastiem, apmeklējot savus sakarniekus un pārbaudot iepriekš norunātās sakaru ”pastkastes”. Izdevās nodibināt kontaktus ar grupām samērā plašā reģionā, aptverot Kuldīgas, Ventspils, daļēji arī Aizputes un Talsu apriņķus. Pēc reālās situācijas apzināšanas tika pieņemts lēmums nedaudz izmainīt LNPO struktūru, tās štābu veidojot no divām daļām - 1) operatīvā daļa, kas nodarbosies ar kaujas grupu organizēšanu, 2) politiskā daļa, kurai būtu divas nodaļas: ideoloģiskā nodaļa, kas nodarbotos ar propagandu un informācijas, jeb izlūkošanas nodaļa, kas vāc informāciju un organizē grupu savstarpējos sakarus. Propagandas nolūkā tika nolemts saistīt organizācijas vadību ar kādu izdomātu pulkvedi, kas it kā vada šo organizāciju.

Galvenais uzdevums bija apvienot visus nacionāli noskaņotos spēkus, vajadzības gadījumā sagatavot tos aktīvai darbībai. 1945. gada vasaras nogalē Kurzemes mežos nacionālo partizānu grupu sastāvs jau bija nostabilizējies, to vadītājiem bija jārisina grupu apgādes un paredzamās ziemošanas jautājumi. 1945. gada septembra sākumā LNPO reāli bija apzinājusi ap 15 grupas Ventspils, Aizputes un Kuldīgas apriņķos. Pēc aptuvenām ziņām, Talsu apriņķa teritorijā darbojās 10 grupas, visu šo 25 grupu dalībnieku kopskaits bija ap 350 vīru.

Taču daļa partizānu jau bija daļēji vīlusies, gaidot iespējamo angļu - amerikāņu militāro konfliktu ar PSRS, it sevišķi pēc kādas sabiedroto valstu konferences 1945. gada 2. jūlijā vīriem mežā kļuva skaidrs, ka nekāds militārais konflikts nav gaidāms. Tā kā F. Launagam jau agrāk bija kontakti ar Latvijas Centrālās Padomes (LCP) pārstāvi Voldemāru Ginteru, viņš uzņēmās organizēt grupu, izvirzot mērķi - nonākot Zviedrijā nodibināt sakarus ar LCP pārstāvjiem.

1945. gada 30. oktobrī virsleitnanta Elmāra Šķobes vadībā 17 cilvēki pēc pārdroša plāna realizācijas no Jūrkalnes devās riskantā braucienā Zviedrijas krasta virzienā. Pēc 20 stundām laiva veiksmīgi sasniedza Gotlandes salu.

Taču pirms šī brauciena Ventspils apriņķa mežos bija vēl kāds būtisks notikums. F. Launags, meklējot kontaktus ar citām bruņotās nacionālās pretošanās grupām, satikās ar Miervaldi Ziedaini. Latviešu leģiona 19. divīzijas 42. pulka rotas komandieris virsleitnants Miervaldis Ziedainis bija viens no tiem bijušajiem latviešu leģionāriem, kuri domāja par bruņotās pretestības turpināšanu. 1945. gada augustā M. Ziedainis nodibināja sakarus ar vairākiem Latviešu leģiona virsniekiem, kuri bija pārgājuši nelegālā stāvoklī un dislocējās Ventspils un Kuldīgas apriņķu mežos. Arī viņam bija iecere izveidot Kurzemes partizānu grupu kopēju vadību.

1945. gada 9. septembrī Ventspils apriņķa Zlēku pagasta Šalku mežsarga apgaitas mežā ar segvārdu „Dziesmusvētki”, notika Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksme, kurā piedalījās LNPO grupu pārstāvji un dažu citu grupu dalībnieki. Šajā sanāksmē nodibinājās Ziemeļkurzemes partizānu organizācija (ZPO), par tās vadītāju kļuva Miervaldis Ziedainis. Organizācijā apvienojās legāli dzīvojošie M. Ziedaiņim zināmie dalībnieki un LNPO nacionālo partizānu grupas, par kuru vadītāju apvienotajā organizācijā kļuva leitnants Jānis Gulbis. Par galveno jautājumu M. Ziedainis izvirzīja visu Kurzemes grupu apvienošanu kopīgai cīņai, piesaistot organizācijai arī legāli dzīvojošos nacionāli - patriotiski noskaņotos vietējos iedzīvotājus, kurus bija iecerēts apvienot Tautas palīdzības organizācijā.

Šajā sanāksmē tika nolemts nodibināt sakarus ar LCP pārstāvjiem, kuri atradās Zviedrijā. Freds Launags izstrādāja divus šifrus radiosakariem ar Kurzemi. Viņš M. Ziedainim nodeva arī paroles sakariem ar LCP dalībnieku Leonīdu Siliņu Stokholmā, kuras viņam būtu jāizmanto, organizējot vēl vienu laivu braucienam pāri jūrai, gadījumā, ja F. Launagam neizdotos veiksmīgi nokļūt Zviedrijā.

Tika nolemts meklēt sakarus ar Vidzemes un Latgales partizāniem. Taču šos labos nodomus neizdevās realizēt. Par ZPO dibināšanos ar savas aģentūras palīdzību uzzināja LPSR valsts drošības iestādes un visi vadošie ZPO dalībnieki tika arestēti. Kaut arī tika apcietināti visi legāli dzīvojošie ZPO vadošie darbinieki, kā arī vairāki sakarnieki un atbalstītāji, mežos esošo grupu dalībnieki netika nodoti, viņi turpināja darbību.

Labi domātajiem centieniem apvienoties kopīgai cīņai bija viens būtisks mīnuss: jo plašāka un sazarotāka ir kāda nelegāla organizācija, jo vieglāk tajā iefiltrēt čekas aģentūru, tā pakļaujot organizāciju sagrāvei.

Vairākas nozīmīgas nacionālo partizānu grupas darbojās Kuldīgas apriņķī. Lielākā nacionālo partizānu grupa Kuldīgas apriņķī - Kabiles grupa bija nākamā Kurzemes nacionālo partizānu apvienošanās centienu iniciatore. 1945. gada 24. decembrī šī grupa veica pārdrošu uzbrukumu Kabiles pagasta centram, kur pagasta Izpildkomitejā atradās Iznīcinātāju bataljona apakšvienība. Partizāniem izdevās ēku ieņemt un atbrīvot vairākus aizturētos pagasta iedzīvotājus. Uzbrukuma rezultātā tika nošauti: Valsts Drošības Tautas komisariāta (VDTK) Kuldīgas apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais Dambis, VDTK Kuldīgas apriņķa daļas šoferis Puriņš, Kuldīgas apriņķa Iznīcinātāju bataljona Kabiles vada kaujinieki Liepiņš un Znotiņš, ievainoti: VDTK Kuldīgas apriņķa daļas priekšnieka vietnieks, vecākais leitnants Kirsanovs, operatīvais pilnvarotais Baļuļins, iznīcinātājs Galeckis un milicijas pilnvarotais Zieds, kaujā krita divi partizāni. Šim pārdrošajam uzbrukumam bija liela nozīme - tas radīja vietējos iedzīvotājos pārliecību, ka Kurzemes mežos tiešām mīt kaujasspējīgas grupas, bet padomju varas piekritēju un aktīvo atbalstītāju vidū pastiprināja nedrošības sajūtu, drīzumā no Iznīcinātāju bataljona Kabiles vada izstājās vairāki kaujinieki. Ziņas par veiksmīgo partizānu uzbrukumu strauji izplatījās apkārtējos Kurzemes apriņķos.

Neilgi pirms šī uzbrukuma, 1945. gada 10. decembrī Kabiles grupas nometnē ieradās Latvijā lielākās bruņotās nacionālās pretošanās organizācijas, 1945. gada vasarā Latgalē nodibinātās Latvijas Tēvijas Sargu (partizānu) Apvienības (LTS(p)A) štāba pārstāvis Jānis Vilcāns („Mazais”). Viņam bija LTS(p)A pilnvaras arī Kurzemē formēt nacionālo partizānu divīziju, to iekļaujot vienotā LTS(p)A struktūrā. J. Vilcāns meklēja piemērotu kandidatūru Kurzemes divīzijas komandiera amatam. Komandiera pienākumus uzņēmās Kuldīgas pagastā dislocētās grupas vadītājs Artūrs Ernests Legzdiņš. Viņš bija Latvijas armijas kapteinis un arī unikāla persona Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē, jo A. Legzdiņš ir piedalījies gan 1. Pasaules kara strēlnieku cīņās, gan Latviešu leģiona sastāvā karojis 2. Pasaules karā, pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē turpinājis cīņu nacionālo partizānu rindās.

Cīņu pret nacionālajiem partizāniem Kurzemē pēc 1945. gada 9. maija vadīja LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta (Ie TK) Daļa cīņai ar bandītismu, katrā Kurzemes apriņķī darbojās tās apriņķu nodaļas. Partizānu apkarošanā piedalījās LPSR VDTK apriņķu daļām pakļautie Iznīcinātāju bataljoni, visos Kurzemes apriņķos dislocējās speciālā karaspēka - PSRS Iekšlietu karaspēka 5. strēlnieku divīzijas apakšvienības, kā arī PSRS Robežapsardzības karaspēka apakšvienības.

Arhīvu materiālos ir saglabājies ļoti maz informācijas par nacionālo partizānu darbību 1945. gadā Liepājas apriņķī. Pirmais „Informatīvais ziņojums par cīņu pret bandītismu” Liepājas apriņķī rakstīts 1945. gada 9. augustā. Citā avotā minēts, ka V. Skujiņa grupas dalībnieki 1945. gada maijā nošāvuši Katvaru pagasta partorgu V... un milicijas pilnvaroto Veitiņu.

Jāpiemin zināmās nacionālo partizānu grupas, kas Liepājas apriņķa teritorijā darbojās vēlākajā laikā:

1. 1945. - 46. gada ziemā sāka veidoties Žaņa Mažēna grupa.
2. 1946. gadā sāka darboties ”Tēvijas vanagu” grupa Alfreda Tīliba vadībā.
3. Jura Dejus grupa.
4. Jāņa Brūna grupa.
5. Kočetkova grupa.

Liepājas apriņķa dienvidu daļā darbojās arī vairākas lietuviešu grupas, lielākās no tām bija Venckus un Melvidas grupas.

Arī citos Kurzemes apriņķos notika grupu sanāksmes un tika uzturēti savstarpēji sakari. Nacionālo partizānu grupas darbojās visā Talsu apriņķa teritorijā. Ārlavas un Dundagas pagastos - Alberta Feldberga grupa, Lubezeres un Laidzes pagastos - Jāņa Bonzaka un Bērtuļa Štrausa grupas, Laidzes pagastā - Jura Mucenieka grupa, Lībagu, Laucienes un Strazdes pagastos - Jūlija Kalnozola grupa, Lībagu un Laucienes pagastos - Artūra Jāņpētera grupa, Engures, Zentenes un Laucienes pagastos - Nikolaja Straumes grupa, Vandzenes, Laucienes un Nogales pagastos - Pētera Čevera grupa, Upesgrīvas un Mērsraga pagastos - Viļa Liepas grupa, Nogales un Upesgrīvas pagastos - Alberta Galičeva grupa, Matkules, Kandavas un Virbu pagastos darbojās Friča Ozola grupa, Sabiles, Veģu, Kalešu un Spāres apkārtnē - grupa „Kanādas piecīši”, Stendes pagastā līdz 1945. gada decembrim darbojās Eduarda Bērziņa grupa, nelielas grupas darbojās arī Pastendes un Spāres pagastos. 1945. gada vasarā grupu starpā sakarus uzturēja Alberts Feldbergs, Juris Mucenieks, viena no uzticamākajām sakarniecēm bija Talsu skolotāja Austra Rožkalne. Talsu novadā nacionālo partizānu darbība pastāvēja līdz 1953.-1954. gadam. 1953. gadā nodevības rezultātā tika apcietināti trīs pēdējie vēl brīvībā esošie A. Feldberga grupas dalībnieki, 1954. gadā daži no citām grupām palikušie atsevišķie dalībnieki, to vidū Gastons Edgars Tamms no Dundagas pagasta.

Nacionālo partizānu grupas līdz pat piecdesmitajiem gadiem darbojās visos Kurzemes apriņķos. Kurzeme nepadevās, vairāk vai mazāk aktīvas grupas turpināja cīņu līdz pat 1953.-54. gadam. Kā pēdējais zināmais nacionālais partizāns ne tikai Kurzemē, bet arī visā Latvijas teritorijā jāmin Arnolds Spārns no Liepājas apriņķa Priekules pagasta, kurš sākotnēji darbojās Žaņa Mažēna grupā. Viņš iznāca no meža tikai 1959. gada decembra beigās.


ĪLES GRUPA

1948.-49. g. ziemā Jelgavas apriņķa Lielauces, Īles un Zebrenes pagastu robežu tuvumā, netālu no Īles mežniecības bija apmetusies apvienotā latviešu-lietuviešu grupa "Kārļa Kraujas", īstajā vārdā Visvalža Brizgas vadībā. Grupa bija izbūvējusi slēgtu, labi maskētu bunkuru, kas izmēru ziņā ir lielākais zināmais slēgtais nacionālo partizānu bunkurs Latvijā. Grupā bija 27 dalībnieki, no tiem 1949. gada 17. martā kaujā piedalījās 24 vīri, 15 latvieši un 9 lietuvieši.

Uzbrukums "Kraujas" grupai bija rūpīgi izplānots. Kā liecina PSRS Valsts Drošības ministrijas (VDM) Iekšējā karaspēka 5. divīzijas komandiera ģenerālmajora P. Ļeontjeva 1949. g. 16.03. apstiprinātais uzbrukuma plāns, tajā piedalījās 760 vīru liela apvienotā VDM karaspēka vienība, kuras sastāvā bija Latvijas teritorijā dislocēto VDM 5. divīzijas 261., 36. un 32. pulku karavīri un virsnieki, no tiem 600 bija bloķējošajā grupā, 120 izlūkgrupā un 40 - rezerves grupā. Pēc vietējās Jelgavas apriņķa VDM daļas ziņām, mežabrāļu bunkurs atradās ap 300 m uz ziemeļiem no Priedaišu mājām. Šajā vietā grupa atradās no 1948. gada oktobra, apkārtējās mājās grupai bija plaša atbalstītāju bāze. Bunkuram bija 2 izejas un tā pieejas ceļiem bija signalizācija. Tā apkārtne bija mīnēta. VDM karaspēka vienība uzbrukuma rajonā ieradās 1949. gada 17. martā plkst. 5.00., 35 smagajās mašīnās. Vispirms tika veikta operācijas rajona bloķēšana, izlūkošanas-meklēšanas grupa ieradās izejas pozīcijā 7.30, uzbrukums sākās 8.00. Grupas likvidāciju bija paredzēts veikt ar aplenkšanas metodi, vienpusēja uzbrukuma veidā, pārējos [iespējamos grupas atkāpšanās] virzienus nosedzot ar sedzējgrupām. Pēc operācijas tika sastādīts akts par tās rezultātiem. Tajā redzams, ka operācijas vadības grupā bija LPSR VDM 2N daļas darbinieki apakšpulkvedis Sabitovs, majors Voroņins un VDM 5. divīzijas virsnieki apakšpulkvedis Lopuhovs un kapteinis Drozdovs. Pēc Latvijas PSR VDM uzdevuma veiktā operācija ilgusi no 1949. gada 17. marta plkst. 8.00 līdz 17.00. Ap plkst. 9.00 trieciengrupa 120 cilvēku sastāvā atklāja labi maskētu bunkuru, tā garums bija 45 m, ar 2 lūkām, apkārtne 15-20 m rādiusā mīnēta ar tālvadības mīnām. Kad trieciengrupa atklāja bunkuru un tuvojās tam, partizānu grupa sāka uzbrucēju apšaudīšanu no abām lūkām un uzspridzināja 42 mīnas, pārējās 28 sapieri uzbrukuma laikā padarīja nekaitīgas. 3 stundu ilgās kaujas rezultātā, uzspridzinot bunkura pārsegumu 2 vietās, izdevās to aizdedzināt. Kad kaujas grupa nobloķēja bunkuru, tajā atradās 24 partizānu grupas dalībnieki, no kuriem tika sagūstīti 9 (7 latvieši, 2 lietuvieši), kaujā krita 15 (8 latvieši, 7 lietuvieši). Pēc kaujas tika atrasti šādi ieroči: 82 mm mīnmetējs - 1, mīnmetēja mīnas - vairāk nekā 30, uzsprāga, degot bunkuram, balsta ložmetējs - 1, rokas ložmetēji - 2, dažādi automāti -11, šautenes - 9, pistoles - 6. Uzbrucēju zaudējumi: smagi ievainoti, miruši 3 VDM Iekšējā karaspēka karavīri, viegli ievainoti 2.

Pēc PSRS VDM dokumentiem (publicēti H. Stroda sastādītajā dokumentu krājumā "Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944.-1956., "Preses nams", 1999. g.)

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home