Padomju VDK dziļā krīze 1967. gadā
"Helsinging Sanomat" 2000.08.29.
Laikā, kad Vladimirs Putins bija jauns skolas puika un sapņoja par izlūka karjeru, padomju izlūkdienests VDK bija nokļuvis nopietnās grūtībās.
Uz VDK darbiem un mērķiem nelielu gaismas staru meta organizācijas priekšsēdētāja Jurija Andropova sastādītais ziņojums, kurā viņš informēja Leonīdu Brežņevu par VDK operācijām 1968. gada pavasarī. Andropova ziņojums Rietumos, īpaši Somijā, tika ignorēts. Dokuments no arhīvu slepenības parādījās atklātībā tikai tad, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins drīz pēc Padomju savienības sabrukuma izvirzīja apsūdzības Komunistiskās partijas līderiem.
VDK ikgadējais pārskats par 1967. gadu pavēra skatu uz padomju sistēmas kodolu varu, kas centās kontrolēt visu tai interesējošo gan pašu zemē, gan ārvalstīs ar gatavību nepieciešamības gadījumā vienmēr rīkoties. Par ziņojuma slepenību liecina fakts, ka eksistē tikai viena tā kopija un skaitļi bija rakstīti ar roku. Pat VDK priekšsēdētāja mašīnrakstītāja nedrīkstēja redzēt skaitļus.
1967. gads bija smags laiks, jo Josifa Staļina piemiņa vēl aizvien bija dzīva padomju Komunistiskās partijas līderos, tāpat arī tas, kā Staļins izmantoja NKVD, VDK priekšteci, lai nestu sitienus Komunistiskajai partijai tie bija miljoniem upuru. Šī iemesla dēļ visspēcīgā Berijas vietu ieņēma salīdzinoši neievērojami cilvēki, kuru vara bija stingri ierobežota.
1967. gadā amatā tika iecelts Jurijs Andropovs, lai iedvestu jaunu dzīvību mirstošajā VDK. Kremļa līderis gribēja atspiest atpakaļ ierindā tos kulturālos liberāļus, kurus bija iedrošinājis Ņikita Hruščovs. Tas attiecās arī uz jauno paaudzi, kas izrādīja aizvien lielāku interesi par Rietumu piedāvātajiem kārdinājumiem.
Andropovam arī bija jānodrošina, lai VDK padomju valsts "zobens un vairogs" paliktu partijas kontrolē. Andropovs bija nelokāms partijas cilvēks un nesarūgtināja tos, kuri viņam uzticējās. Tas pilnībā kļuva redzams, kad 1973. gadā viņš kļuva par pilntiesīgu Politbiroja locekli un 1982. gadā stājās Brežņeva vietā.
Andropova vadības gados VDK prestižs strauji auga, tās darbs un metodes kļuva rafinētākas. CIP direktors Viljams Kolbijs atzīmēja, ka aizvien vairāk padomju cilvēku sākuši labāk ģērbties, zina, kā malkot skoču, un ir spējīgi uzturēt interesantu sarunu, kā arī sāk saprast, ka ir iespējams iegūt informāciju, bez staigāšanas spiegojot.
Pašu mājās VDK sagrāva apmēram 1000 cilvēku lielu "disidentu kustību", kurai bija pāris tūkstošu atbalstītāju, un turpināja uzturēt veselīgu baiļu asnus sabiedrībā. Tā nebija VDK vaina, ka aukstais karš tika zaudēts.
VDK operācijas 1967. gadā tika koncentrētas Padomju savienības iekšienē.
Ziņojums atklāja, ka šajās operācijās, pildot partijas gribu, bija iesaistīti 58 000 VDK virsnieku, 167 000 aģentu un 300 000 zemāka līmeņa okšķeriem piepalīdzot, kas baudīja organizācijas uzticību. VDK par darba trūkumu nebija jāsūdzas, jo partijas paranoiskās doktrīnas acīs sabiedrības vājumu rada ārējie ienaidnieki un cara laiku mantojums, īpaši jūtīgas bija reliģiskās grupas. VDK atklāja 11 856 antipadomisku materiālu izplatīšanas gadījumus, kā arī noskaidroja 1198 vainīgos. Andropovs uzskatīja, ka vairums šo cilvēku to darīja nepietiekama politiskā brieduma dēļ un tajā vainoja neapmierinošo politisko uzraudzību darba vietās un audzināšanas iestādēs. Kā pierādījumu ārējiem draudiem VDK konfiscēja 114 000 vēstuļu ar antipadomisku saturu. Kā ārvalstu aģenti no ceturtdaļmiljona ārzemju tūristu tika aizturēti 270 cilvēki. Pēdējie notikumi Padomju savienībā liecināja, ka VDK precīzi bija noteikusi karstos reģionus Ukrainu, Baltiju, Azerbaidžānu un Čečeniju.
Andropovs bija ļoti iecienījis tā sauktās preventīvās metodes, kas bija VDK lepnums. Šīs metodes bija sarunas, kurās iesaistītajai personai tika draudēts ar darba vai mācību vietas zaudēšanu. Ziņojums atklāja, ka par šādu preventīvo metožu mērķi bija kļuvuši 12 115 cilvēki.
Apburtais jautājumu loks daudziem salauza pretošanās garu. Cilvēki nebija aizsargāti, jo neatkarīgā sabiedrība bija iznīcināta, Padomju savienība nebija Polija. Darba zaudēšana bija nopietns drauds, faktiski tas nozīmēja, ka cilvēks vairs nevarēja dzīvot šajā sabiedrībā. Labākajā gadījumā šāds cilvēks varēja cerēt uz gadījuma darbiem, sliktākajā kā parazīts vai huligāns tika nosūtīts uz darba nometni. Tāpat uz ielām mēdza notikt it kā nejauši nelaimes gadījumi.
Tipiskā VDK un CIP salīdzināšana ir maldīga, jo VDK cilvēkus izsekoja gan pašu mājās, gan ārvalstīs. Dažbrīd VDK pievērsās arī noziegumu atklāšanai, jo īpaši valsts naudas izšķērdēšanai.
Ziņojumā bija ietverti arī skaitļi par VDK aktivitātēm ārzemēs, taču bez uzvārdu vai rezultātu minēšanas. Pavisam tika savervēti 218 ārzemnieki, 42 spiegošanai, no kuriem astoņi bija diplomāti. Ienaidnieku izlūkdienestos bija iefiltrēts 31 VDK aģents, bija noķerti 42 dubultaģenti. VDK atšifrēja 72 kapitālistisko valstu kodus un atklāja 188 400 slepenu elektronisko ziņojumu. Slepenas noklausīšanās ierīces ārzemēs tika uzstādītas 36 vietās, taču iefiltrēšanās ārvalstu struktūrās nebija pietiekama.
VDK nebija atstājusi ārpus uzmanības loka arī padomju ekonomiku. VDK, izmantojot savus kanālus, bija ieguvusi 1403 ārzemju tehnoloģijas paraugus, 1376 militārajai industrijai un vairāk nekā 330 jaunāko ārzemju tehnoloģijas paraugu.
378 VDK darbinieki, vairāk nekā 2200 aģentu un 4400 uzticības personu tika sūtītas uz Rietumiem tūristu grupu sastāvos. VDK uzskata, ka ir aizkavējusi 60 politiskā patvēruma lūgšanas gadījumu.
Taču ziņojums nebūt neatklāja visu. Andropovs Brežņevam neatgādināja Staļina meitas Svetlanas politiskā patvēruma meklēšanu Rietumos. Ziņojumā netika skarta arī jūtīgā operācija Grieķijā 1967. gadā, kad VDK sagatavoja komunistu sacelšanos pret militāro huntu.
Juka Luoma
© Latvijas Vēstnesis, 19.09.2000 Nr. 325/326 (2236/2237)
atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci