"Līdz 1949. gada 25. martam kolhozos relatīvi labprātīgi bija iestājušies 10% Latvijas saimniecību, taču trīs mēnešus pēc deportācijām jau 80%," - tā šo represiju rezultātu raksturo Vēstures institūta Padomju un nacistiskā režīma pētniecības nodaļas asistents Arturs Žvinklis.

Mūslaiku likumdevējs deportācijas traktējis kā noziegumu pret cilvēci, bet vēsturnieks Arturs Žvinklis arī atgādina, ka nedēļu pēc turīgāko zemnieku traģēdijas laikrakstā "Literatūra un Māksla" nodrukāts patētisks dzejolis, slavinot kolhoziem atnākušo pavasari. Sacerējuma autoru Arturs Žvinklis gan liedzas atklāt: "Es respektēju cilvēka piemiņu, jo ne jau viss, ko viņš rakstīja, bija slikts."

Rīdziniekus 25. marta deportācija skāra mazāk nekā pirmā, kad 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izveda bijušos valsts darbiniekus, policistus, aizsargu organizāciju vadītājus, lielos namīpašniekus un viņu ģimenes. Otrais masveida represiju vilnis vēlās pāri laukiem, taču Valsts arhīvā ir ziņojums Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāriem, ka "Rīgas iedzīvotāju vidū pastiprinās pārrunas par naktī no 24. uz 25. martu veiktajiem pasākumiem. Fabrikās, veikalos, rūpnīcās, tirgū runā par notikušo faktu. Provokatoriskas baumas bijušas izplatītas rūpnīcā VEF."

"Ko nozīmē provokatoriskas?" pārjautā vēsturnieks un tūlīt arī atbild, ka tā tolaik tika saukta patiesība.

Patlaban Latvijas Valsts arhīvā tiek gatavots precīzs 1949. gada 25. martā deportēto saraksts, bet PSRS Ministru padomē tā paša gada 29. janvārī pieņemtais kontrolskaitlis visām trim Baltijas republikām bija 29 000 ģimeņu. Latvijas PSR Ministru padome savukārt nolēma, ka vajadzētu "izsūtīt uz attālākām Padomju Savienības vietām speciālā nometinājumā 10 000 kulaku ģimeņu". Konkretizēt, ko izsūtīt, tika uzdots apriņķu izpildkomitejām, ņemot vērā 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas datus, pastiprinātu uzmanību veltot tiem saimniekiem, kuri izmantojuši algotu darbaspēku. Taču nereti gadījās, ka ņēma ciet arī tos, kuri patrāpījās pa rokai. Vēstures pētniekam Arturam Žvinklim ir pamats secinājumam: "Atšķirīgi ir represīvo orgānu rokraksti. Nacistiskajā Vācijā bija izstrādāts līdz perfekcijai, kas represējams, taču komunistu darbību ietekmēja krieviem raksturīgais - ak, ja nav, nav, lai paliek! Ņems citu! Taču otrās deportācijas pamatuzdevums tika izpildīts – cilvēkus iebaidīja, lai panāktu masveida kolektivizāciju."

Taču īstas pārliecības par kolektīvās saimniekošanas uzvaras gājienu Latvijā nebija pat kompartijas centrālkomitejai un tās toreizējam 1. sekretāram Jānim Kalnbērziņam. Par to liecina ieprotokolētā viņa runa 1955. gada slepenajā sēdē, kurā izskatīja izsūtīto sūdzības un prasīšanos atpakaļ mājās. "Es uzskatu, ka nesteigsimies ar atgriešanu. Ir daļa cilvēku, kurus tagad labāk neatgriezt. Bez tam viņi ir tur iekārtojušies, tur strādā, bet atbrauks viņi uz šejieni, un te viņiem nekā nav. Viņš taču tikai vēl vairāk tiks sakaitināts! Tur, kur skaidri redzama kļūda, ir jāatgriež, bet tādu ir simti, ne desmitiem tūkstošu!"

Divi no desmitiem tūkstošu

Ilgu Šulcu, toreiz vēl Rīgas 2. vidusskolas 10. klases audzēkni Ilgu Jendi un viņas brāli Dzintaru, Lauksaimniecības akadēmijas studentu, 24. marta vakarā varasvīri papūlējās sameklēt pat galvaspilsētā, kur abi mācījās. Iemesls abu jauniešu izsūtīšanas uz Amūras apgabalu – vairāk nekā politiski nepieciešams. Kā nekā viņu tēvs agronoms, saimniekodams Kārķu pagastā, bija kļuvis par ievērojamu lauksaimnieku, savulaik no prezidenta Kārļa Ulmaņa rokām saņemdams pat 300 latu lielu prēmiju par tautsaimniecības celšanu. Deportēja arī mājās palikušo ģimeni, bet uz Tomskas apgabalu. Tikai pēc gada Ilga un Dzintars sameklēja savējos un varēja viņiem pievienoties. Pēc Staļina nāves no septiņiem Jendu ģimenes locekļiem mājās atgriezās tikai pieci – māte un vecāmāte palika Sibīrijas aukstajā zemē.

Savukārt sešgadīgo Jāni, nedaudz vecāko māsu Birutu un māti Melāniju Mīli izsūtīja kā bagātā Mālpils pagasta "Kabatiņu" saimnieka Kārļa Arvīda Ploriņa mantiniekus. Pats viņš tika apcietināts jau 1944. gada decembrī un pazudis bez vēsts. Vēlāk izrādījās, ka pēc nepilna gada miris. Savukārt Staļina nāve deva dzīvotgribu slimajai Jāņa mātei. Kopā ar bērniem atgriezusies dzimtenē, viņa nodzīvoja vēl trīs gadus.

Lielākais pārdzīvojums

"Man visgrūtāk bija morāli pārdzīvot pazemojumus – vissmagākie darbi, vismazākā samaksa. Man pašai bija salīdzinoši vieglāk, kā ne kā - lauku meitene, pieradusi strādāt tēva mājās, bet pilsētniecēm bija ļoti grūti. Piemēram, trauslajai balerīnai Laipniecei lika barot teļus," atceras Ilga Šulca. Taču tūlīt arī uzsver, ka morālie pāridarījumi stiprināja cīnīties gribu, vēlmi izdzīvot un par spīti apstākļiem turpināt izglītību: "Kad nonācām liellaivu būvētavas ciematā, 300 km no Tomskas, tur bija vakara vidusskola. Iemācījos krievu valodu un pabeidzu 10. klasi tur. Vairāk klašu vidusskolā viņiem nebija. Tad jau Staļins bija paspējis nomirt, un mūs laida uz Tomsku mācīties. Izvēlējos medmāsu skolu. Oktobrī mūs atbrīvoja, manējie aizbrauca mājās, bet es vēl paliku, jo man diploms bija jādabū."

Toreiz vēl mazajam Jānim Ploriņam vislielākie pārdzīvojumi saistās ar bada sajūtu: "Tie bija svētki, kad mamma varēja uzcept bliņas – tādas kā pankūkas no samaltām kartupeļu mizām un sēnalām. Atceros, kā notika labības kulšana rudenī. Latviešu sievas redz, kā graudi birst pelavās, un mēģina aiztaisīt visus caurumus ciet, bet krievi neļauj un viņām pa purnu sola. Saka, pašas vēlāk vēl paldies teikšot. Izrādījās, ka visu tīro labību aizveda prom, bet pelavas deva kolhozniekiem par izstrādes dienām. Mans pienākums tad nu bija sēdēt mājās un sijāt no tām graudus."

Silts gaišums aukstumā

"Sibīrijā pats labākais bija satikšanās ar 1941. gadā izsūtīto latviešu inteliģenci - būvuzņēmēja Vaitnieka, "Aldara"direktora Spilvas ģimenēm. Tur bija arī prezidenta Čakstes meita Maiga Šīrone, pianiste, kas Tomskas slimnīcā mācīja mūziku slimiem bērniem un spēlēja arī mums. Bija inženieris ķīmiķis Birkmaņa kungs, vīrs jau solīdā vecumā, kurš mūs vienmēr uzmundrināja – meitēni, turās! Un ar tiem krieviem nedomājiet pīties! Brauksim mājās pie savējiem! Taču viņš pats palika Sibīrijā dzīvot pie labas krievu ģimenes. Bija atbraucis uz Latviju, apskatījies, ka te viņam neviena rada vairs nav palicis, un aizbrauca atpakaļ."

Arī Jānim Ploriņam ir stāstījums par gaišuma brīžiem, lai gan zēnam klājies grūtāk – sādžā varējis tikai četras klases pabeigt, jo nācies palikt kopā ar slimo mammu. Tāpēc "krievelēnam", kā viņu saukāja dzimtenē, mācības latviešu valodā nācās sākt tikpat kā no jauna. Tāpēc viņš ar lielu mīlestību piemin sava rakstura galveno formētāju Mālpils skolotāju Annu Kerseli. Tomēr arī Sibīrijā Jānim izdevās likt lietā iedzimtās mākslinieka dotības: "Nu krieviem bija tā - ja svin svētkus, tad dienām ilgi, kamēr, viesojoties pa riņķi pie katras brigādes ģimenes, noēsts un nodzerts viss pa tīro. Mums tā rocība bija ļoti knapa, bet es iemācījos dejot kā krievi un skaitījos "samij lučšij pļasun v ģerevņe"*. Par uzstāšanos viesībās man deva ēst, ielika vēl kabatā kādu pīrādziņu mammai un māsai. Bet ko tur slēpt – cienāja mani, tādu puišeli, arī ar "samogonku". Kad pārrados mājās, biju arī krietnā šmigā, par ko mamma ļoti pārdzīvoja un bārās. Bet es viņu mierināju un vilku no kabatas ārā pīrādziņus."

Ja nebūtu bijis Sibīrijas

"Ja mana dzīve nebūtu vardarbīgi izmainīta, droši vien būtu izglītojies konservatorijā un kļuvis par profesionālu aktieri, nevis tehnikumā izmācījies par celtnieku un gāzinieku un tā pelnījis iztiku ģimenei. Taču no savas būtības jau paglābties nevar – ilgus gadus spēlēju pašdarbības teātrī, bet tagad Latgales priekšpilsētas represētajiem rīkoju dažādus pasākumus. Jā, nupat Mālpilī tiek atklāta manu gleznu izstāde. Es lepojos, ka tauta mani ir nosaukusi par pasaulē vienīgo politiski represēto mākslinieku, bet Latvijas Amatniecības kamera izdevusi amatnieka karti," saka Jānis Ploriņš.

Savukārt Ilga Šulca neslēpj, ka lepojas ar saviem senčiem, savu ciltskoku. "No tēva vienpadsmit mazbērniem astoņiem ir augstākā izglītība, arī manam dēlam Imantam," saka Ilgas kundze un nedaudz skumīgi piebilst - nebijis Sibīrijā pavadīto gadu, arī viņa noteikti būtu beigusi augstskolu tāpat kā visas viņas klases biedres, kuras palika Latvijā. Toties tūlīt nopriecājas, ka palīdzējusi medmāsas augstāko izglītību iegūt savai vedekliņai Sandrai, kad bija jau piedzimuši abi bērni - Līva un Ģirts. Viņu dēļ vecāmamma aizgājusi no darba Sarkanajā Krustā un ļāvusi mierīgi studēt vedeklai. Ilgas kundzes vīrs jau aizsaulē, bet viņa ģimene saticīgi dzīvo vīratēva celtajā Pārdaugavas mājā, un, kā šķiet, arī jaunā paaudze lepojas ar savu ciltskoku. Ne velti Ģirts nebeidz atgādināt, ka vecāmamma ir pati mīļākā un skaistākā. "Bet ar Līvu vispār humors bija - viņai vajadzēja rakstīt domrakstu "Cilvēks, ar kuru lepojos". Atnāk mājās un stāsta, ka rakstījusi par mani. Saku, lai iedod izlasīt, jo interesē taču, ko tas meitēns tur sadomājis. Bet viņa mani mierina, lai neuztraucoties – tikai tā drusku esot piepušķojusi ko klāt," smejas Ilga Šulca.

RB 24.03.2006