Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Pārkāpjot aizliegumus
Egīls VENTERS



Astoņdesmit četrus gadus vecais krievu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Aleksandrs Solžeņicins, spītējot veselības problēmām un cienījamajam vecumam, nav metis mieru rakstīšanai. Viņa jaunākā grāmata Divsimt gadus kopā: 1795-1995 lauzusi pēdējo Krievijā pastāvošo tabu attiecībā pret Oktobra revolūciju: nerunāt par ebreju lomu tajā.

Aleksandrs Solžeņicins, kas pirmais uzdrīkstējās vēstīt pasaulei patiesību par padomju lēģeru šausmām, tagad pieskāries vēl jutīgākam jautājumam – vai ebreji bija Oktobra revolūcijas upuri vai tās organizētāji. Viņaprāt – gan upuri, gan organizētāji.

Tomēr grāmata nav antisemītisks mēģinājums atrast vainīgo Krievijas mūžīgajās nelaimēs. Viņa ieskats pagātnē sākas ar 1772. gadu, kad Krievija anektēja daļu Polijas teritorijas. Šis notikums būtiski (par veselu miljonu) palielināja ebreju skaitu Krievijas impērijā un deva arī faktoloģisku pamatu Aleksandram Solžeņicinam trīs grāmatas nodaļas veltīt ebreju lomai boļševiku revolūcijā un padomju terorā.

Grāmata izpelnījusies dažādu ebreju organizāciju un vēsturnieku asu reakciju. Viņi apsūdz Solžeņicinu faktu sagrozīšanā un antisemītisma kurināšanā. «Tas ir pārpratums, bet pat ģēniji kļūdās,» saka Krievijas Ebreju kongresa prezidents Jevgenijs Satanovskis. «Vāgners arī nemīlēja ebrejus, bet bija liels komponists. Dostojevskis bija dižs krievu rakstnieks, tomēr pret ebrejiem izturējās skeptiski. No profesionālā viedokļa šī grāmata ir vāja. Faktiski – ārpus katras kritikas.»

Savukārt Oksfordas universitātes profesors Roberts Serviss, kura specializācija ir Krievijas 20. gadsimta vēsture, apgalvo, ka, viņaprāt, Solžeņicinam ir «pilnīga taisnība». «Nav šaubu, ka par to drīkst rakstīt,» profesors turpina, «ja tas tiek darīts bez pārliekas bravūras. Krievijā, kur par ebrejiem ļoti bieži raksta dažādi fanātiķi, tas pat ir nepieciešams. Solžeņicina grāmata ir daudz izsvērtāks sacerējums par šo fanātiķu darbiem.»

Viņam oponē vēsturnieks un atvaļināts VDK pulkvedis Vasilijs Berežkovs: «Ja Solžeņicins raksta, ka NKVD bija daudz ebreju, tas radīs antisemītiskas kaislības, kurām Krievijā ir dziļas saknes. Manuprāt, visprātīgākais būtu šo jautājumu pagaidām neapspriest.»

Pats rakstnieks grāmatā neapgalvo, ka komunistu terors bija saistīts ar kādas noteiktas tautības īpatsvaru čekā. «Nav iespējams rast atbildi uz mūžīgo jautājumu: kurš vainīgs, kurš veda mūs nāvē? Būtu pilnīgi nepareizi izskaidrot Kijevas čekas rīcību ar to vien, ka divas trešdaļas tajā bija ebreji.»

Vienlaikus Solžeņicins neatturas no subjektīva un paša pieredzē balstīta konstatējuma, ka lēģeros ebrejiem dzīve allaž bijusi vieglāka nekā citiem.

Par šiem citiem rakstnieks min latviešus, kuri allaž pamanījušies iekļūt visās vēstures peripetijās un beigās dabūt no visiem. Tas gan nenozīmē, ka latvieši grāmatā būtu kāds pozitīvais tēls. Tas būtu netaisnīgi, atceroties, cik neproporcionāli lielā skaitā latvieši līdz 1937. gadam bija pārstāvēti boļševiku represīvajās struktūrās. Tā 1923. gadā mēs ieņēmām godpilno trešo vietu (2,5%) Krievijas Komunistiskās partijas nacionālajā iedalījumā, uzreiz aiz otrajā vietā esošajiem ebrejiem (5,2%) un tālu priekšā – gruzīniem, tatāriem, baltkrieviem u.c. padomju tautām (jāatceras, ka Latvija šajā laikā jau bija neatkarīga valsts).

Latviešu tēmai savā 100 000 eksemplāru tirāžā nodrukātajā grāmatā autors pievēršas ne mazāk cītīgi kā ebrejiem. Viņi padomijā allaž bijuši klāt izšķirošajos notikumos un ieņēmuši augstākos posteņus – sākot no partijas un Sarkanās armijas elites virsniekiem Rudzutaka, Eihes, Knoriņa, čekistiem Petersa un Lāča, beidzot ar Borisu Pugo, kas bija pie valsts stūres tajās trauksmainajās dienās, kad sarkanā sistēma sabruka.

Tomēr viņa trīcošās rokas TV kameru priekšā bija tikai farss salīdzinājumā ar cita latvieša – Ārkārtējās komitejas (čekas) priekšsēža vietnieka Mārtiņa Lāča savulaik rakstīto: «Nemeklējiet izmeklēšanā materiālus un pierādījumus tam, ka apsūdzētais vārdos vai darbos nostājies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kas jums viņam jāuzdod, – kādai šķirai viņš pieder, kāda viņa izcelšanās, audzināšana, izglītība vai profesija. Šie jautājumi tad arī noteiks tiesājamā likteni.»

Vecās gvardes likteni savulaik izlēma lielais terors. 1937. gada represijas vissāpīgāk skāra tieši ebrejus un latviešus. Tomēr jau drīz – 1940. gadā – sākās jauns etaps krievu, latviešu un ebreju attiecībās. «Tagad,» raksta Solžeņicins, «līdz ar Baltijas un daļas Polijas okupāciju un vēl bēgļu ierašanos nāca klāt vēl divi miljoni… Un gan Bukovinā, gan Besarābijā, gan Lietuvā ebreji, pēc daudzu liecībām, kļuva par padomju varas galveno balstu, palīdzot tai visiem spēkiem!»

Dīvaini, ka Latvijā atšķirībā no pārējās pasaules Solžeņicina grāmata nav guvusi pienācīgu rezonansi, lai gan latvieši tajā pieminēti ne retāk par ebrejiem. Acīmredzot pretstatā ebrejiem, kas prot sevi aizstāvēt pret agresīviem uzbrukumiem, latvieši to nav iemācījušies pat pēc tik daudzajām vēstures mācību stundām.

NRA,  28.febr., 2003.g.

Grāmatu var izlasīt (krievu valodā) :
http://sila.by.ru/

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home