Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vera, kas neļāva nojaukt Brīvības pieminekli
Dmitrijs Korobeiņikovs, Speciāli TVNET 06. oktobris (2004)

1953. gada 6. oktobrī no dzīves šķīrās Rīgā dzimusī māksliniece un tēlniece Vera Muhina. Lielākajai daļai bijušo PSRS pilsoņu ir zināmi tikai divi viņas darbi: piemineklis "Strādnieks un kolhozniece" un ... slīpētā stikla glāze (graņonka), kas bija nopērkama visas valsts rūpniecības preču veikalos par septiņām kapeikām. Un vēl tieši Vera Muhina bija tā, kura aizstāvēja Brīvības pieminekļa atstāšanu Rīgā, ko daži labi vietējie censoņi gribēja nojaukt un tā vietā uzstādīt pieminekli Staļinam.

Vietu maiņa

Vera Muhina, kura kļuva slavena visā pasaulē ar savu krievu strādnieku un kolhoznieci, nebūt nebija proletāriešu izcelsmes. Viņa piedzima Rīgā visai turīgā tirgoņu ģimenē. No mātes, kura bija tīrasiņu francūziete, meitene mantoja mīlestību pret svešvalodām, bet tēvs spēja ieinteresēt meiteni zīmēšanā. Reiz mazā Vera uzzīmēja siena vezumu, no kura bija izlīdušas zābakos ietērptas kājas. Paskatījies uz zīmējumu, ģimenes galva sacīja: "Atcerieties manus vārdus, viņa būs māksliniece. Ļoti vērīga..."

Bērnību un jaunību Vera pavadīja dažādās pilsētās un valstīs. Pēc Rīgas ģimene gadu nodzīvoja Vācijā, pēc tam Krimā, bet no turienes pārcēlās uz Kursku Krievijas dienvidos. Mācību laikā Maskavā ar Veru notika nelaimes gadījums – tramvaja avārijā viņai tika nopietni traumēta seja. Pēc operācijas jaunā māksliniece aizbrauca uz Parīzi, kur apvienoja ārstēšanos ar tēlniecību un zīmēšanu. Beidzot, 1914. gadā Muhina devās uz Itāliju. Taču Pasaules karš piespieda Veru iz ilgu laiku aizmirst par mākslu un braucieniem uz ārzemēm, jo turpmākos trīs gadus viņa strādāja par žēlsirdīgo māsu kādā Maskavas lazaretē.

Divas apsūdzības

Divdesmito gadu sākumā jaunā māksliniece piedalījās un uzvarēja daudzos mākslas konkursos. 1925. gadā pēc Veras Muhinas skicēm veidotā sieviešu apģērba kolekcija saņēma galveno balvu Parīzes izstādē! Bet nākamajā gadā viņas 2 metrus augstā skulptūra "Zemniece" parādījās Vēstures muzeja ekspozīcijā, kas bija veltīta Oktobra 10. gadadienai. Ne visi mākslas cienītāji zina, ka šis eksponāts ir tikai kopija, jo tās oriģinālu iegādājās Itālijas valdība un tas joprojām glabājas vienā no šīs valsts muzejiem.

1930. gadā tika apmelots un arestēts Veras Muhinas vīrs – slavenais ārsts Aleksejs Zamkovs. Kopā ar savu mazgadīgo dēlu viņa devās līdzi vīram un izsūtījumā pavadīja vairākus gadus. Atgriezties galvaspilsētā palīdzēja Maksims Gorkijs (pirmo šā rakstnieka statuju Muhina izveidoja jau 1929. gadā).

Atgriešanās Maskavā notika pašā laikā, jo valstī bija izsludināts konkurss par padomju paviljona izgreznošanu Parīzes izstādē "Māksla, tehnika un mūsdienu dzīve". Muhina piedāvāja izgreznot paviljonu ar statuju, kurā attēlots vīrietis un sieviete, kas rokā tur sirpi un āmuru.

No visiem projektiem par vislabāko tika atzīts Veras Muhinas veidotais ģipša uzmetums. Atlika tikai izgatavot skulptūras detaļas dabiskā lielumā. Tas notika vienā no Maskavas rūpnīcām. Kad šis grandiozais darbs bija gandrīz pabeigts, Muhina saņēma "signālu": rūpnīcas direktors Tambovcevs attiecīgajās varas iestādēs paziņoja, ka strādnieka seja veidota pēc Ļeva Trocka līdzības! Par laimi, šī murgainā denunciācija netraucēja īstenot grandiozo projektu.

Bestsellers

Vienā no tumšām 1937. gada naktīm no Baltkrievijas stacijas izgāja apsargāts vilciens ar 28 vagoniem. Tajos speciālās kastēs bija sapakotas metāla konstrukcijas. Ar brezentu apsegtās lielākās detaļas bija novietotas uz atklātajām platformām. Brauciena laikā caur Poliju dažus šādus fragmentus nācās sagriezt ar autogēnu, jo tos nebija iespējams izvest caur dzelzceļa tuneli. No šīm detaļām ar metināmā aparāta palīdzību bija jāizveido 25 metrus augsta kompozīcija. Sarežģītās skulptūras montāžas veikšanai Parīzē bija izveidota vesela strādnieku un inženieru brigāde, kuru vadīja Vera Muhina.

Bez šādos gadījumos neizbēgamajām tehniskajām grūtībām projekta autori visvairāk biedēja fakts, ka "Strādnieks un kolhozniece" varētu vienkārši pazust blakus milzīgajam Eifeļa tornim un neradīt vēlamo efektu franču publikā. Jāsaka, ka visas šīs bažas izrādījās veltas – statuja guva sensacionālus panākumus: izstādes žūrija šim darbam piešķīra zelta medaļu. Pat slavenais Pikaso bija sajūsmināts par Muhinas darbu. Savukārt uzņēmīgie francūži skulptūru "pārvērta" miljonos mazu statujiņu, piekariņu un citos plaša patēriņa priekšmetos. Kādu laiku šīs skulptūras popularitāte bija salīdzināma ar paša Parīzes lepnuma – Eifeļa torņa – popularitāti.

Mūžīgā stāvvieta

Pēc Parīzes izstādes slēgšanas tika nolemts slaveno skulptūru novietot Maskavā pie Vissavienības lauksaimniecības izstādes ziemeļu ieejas. Par spīti neveiksmīgajai "jaunās dzīvesvietas" izvēlei, Veras Muhinas kompozīcija bija pazīstama visiem Padomju Savienības pilsoņiem, jo tieši šis veidojums kļuva par kinostudijas "Mosfiļm" emblēmu.

Parīzē skulptūra bija novietota uz 35 metrus augsta paviljona jumta, taču Maskavā to uzstādīja tikai uz nieka 10 metrus augsta postamenta. Šīs "pazemināšanas" dēļ statuja izskatījās mazāk cēla, bet pati Vera Muhina jauno pamatni nosauca par "cinīti". Šobrīd gan Muhinas kompozīcija ir demontēta, lai veiktu tās kapitālremontu: jārestaurē korozijas bojātās detaļas – kolhoznieces kāju un viņas rokās plandošo šalli. Turklāt pēc restaurācijas skulptūra no jauna pacelsies 35 metru augstumā.

Daudzpusīgā daiļrade

No sapņa par augsto mākslu radās vēl viens Muhinas lolojums – leģendārā stikla glāze. Daudzus gadus Vera prātoja par stikla mākslas skolu. Šis darbs saveda kopā trīs izcilus cilvēkus: Veru Muhinu, valsts galveno "stikla pārzini" Nikolaju Kačalovu un rakstnieku Alekseju Tolstoju. Trijatā viņi uzrakstīja Staļinam vēstuli, kurā bija teikts: "Stikls – tas ir brīnišķīgs materiāls, ar kura palīdzību iespējams radīt lieliskus dekoratīvos izstrādājumus." 1940. gadā tika izlemts Ļeņingradā atvērt stiklinieku-mākslinieku skolu, kuras vadību uzticēja Verai Muhinai.

Pēdējā pirmskara gadā dienas gaismu ieraudzīja slavenās Muhinas stikla vāzes. Tām sekoja no matētā stikla gatavotā "Raudošā meitene", kura pastāvīgi izraisīja "augšējo" biedru neapmierinātību. Autorei bieži vaicāja: "Kādēļ gan padomju meitenei būtu jāraud?"

Ideja par vienkāršas un izturīgas glāzes izveidošanu radās Ļeņingradas blokādes laikā. Šā izstrādājuma dizainu Vera Muhina izstrādāja apmēram 1943. gada septembrī, bet to apstiprināja 5. oktobrī. Slavenās skaldnes bija paredzētas ne tikai skaistumam, bet gan vairāk šīs konstrukcijas papildu izturīgumam. Pirmā glāžu partija tika izlaista 1943. gada decembrī Vladimirskas apgabala stikla rūpnīcā, taču drīz vien šo izstrādājumu ražošana tika izvērsta pa visu valsti.

Divu laikmetu simboli

Bez jebkādas ironijas jāsaka, ka šīs stikla glāzes it tikpat pilnvērtīgs padomju ēras simbols kā "Strādnieks un kolhozniece". Ne velti šī glāze nereti ir apdziedāta imigranta Villija Tokareva nostalģiskajās dziesmās. Tik tiešām PSRS plašumos šīs glāzes bija visur: solīdos restorānos, staciju bufetēs, gāzētā ūdens automātos, mājās. Šodien gan mēs esam šā izstrādājuma popularitātes norieta aculiecinieki. Glāzes nenovēršami piekāpjas vienreizējo plastmasas glāzīšu priekšā.

Starp citu, "Strādnieks un kolhozniece" pirms dažiem gadiem kļuva par kādas firmas reklāmas akcijas objektu. Vairākas dienas strādnieks un kolhozniece bija ietērpti 540. izmēra kombinezonos. Tas ir vēl viens apstiprinājums tam, ka ģeniālais Veras Muhinas darbs ir pieprasīts arī mūsdienās. Kā tika minēts, 1937. gadā statuja rotāja izstādes paviljonu, kurā tika demonstrēti "tēvijas" sasniegumi mākslā, zinātnē un tehnikā. Pēc 70 gadiem tā tiks novietota uz gigantiska tirdzniecības centra jumta, kurš jau nākamā gada vasarā vērs durvis pie Viskrievijas izstāžu centra ziemeļu ieejas. Tas nozīmē, ka strādnieks un kolhozniece cildinās ne tik daudz Krievijas, cik ārvalstu (galvenokārt Ķīnas) rūpniecības sasniegumus. Varbūt tā arī ir labāk valstī, kur muzeju apmeklējumu vietā galvenā izklaide lielākajai daļai pilsoņu ir vitrīnu aplūkošana.

Taču Latvijā reti kurš atceras to, ka necilais namiņš Turgeņeva ielā nebūt nav vienīgā Muhinas saikne ar Latviju. Tieši Muhina esot izglābusi no iznīcības Brīvības pieminekli: tā vietā bija paredzēts uzstādīt pieminekli Staļinam. Tēlnieces Veras Muhinas fonda rīcībā ir viņas dēla Vsevoloda Zamkova vēstule, kas skaidro šo stāstu. Veru Muhinu 1945. gadā komandēja uz Rīgu, jo viņa personīgi pazina daudzus Latvijas māksliniekus un tēlniekus. Viņa kategoriski iebilda pret «ideoloģiski neskaidrā» pieminekļa nojaukšanu.

2002. gadā, atzīmējot Muhinas 115. jubileju, Rīgas Domes pieminekļu komisija konceptuāli atbalstīja ideju izveidot Rīgā pieminekli slavenajai rīdziniecei, kas gan joprojām nav īstenots.

Par Veras Muhinas Rīgas mantojuma saglabāšanu kopš 1998. gada rūpējas viņas vārdā nosauktais fonds. Fonda plānos ir izveidot Muhinu mājā kultūrvēsturisku centru un izdot grāmatu par šo krievu tirgoņu dzimtu.

V. Muhinas mājas adrese Rīgā: Turgeņeva iela 23/25, dzīvoklis 1 (memoriālais dzīvoklis, atvērts otrdienās un ceturtdienās no 12.00).

http://www.tvnet.lv/news/latvia/index.php?id=3359742

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home