Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
«Uzvarētāju versija» Latvijai neder
Viesturs Sprūde

Latvijas Universitātes vēstures profesori Inesis Feldmanis un Antonijs Zunda ir to autoru vidū, kuru raksti lasāmi no Krievijas un Latvijas krievvalodīgo puses nepamatoti kritizētajā grāmatā. Turklāt abi profesori nesen atgriezās no Maskavā rīkotās konferences "Starptautiskā politiskā krīze 1939. – 1941: no Vācijas–Padomju līgumiem 1939. gadā līdz Vācijas uzbrukumiem Padomju Savienībai", kuras ietvaros arī notika iepazīstināšana ar šo izdevumu. Vēsturnieku spriedumus par un ap minēto grāmatu uzklausīja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

V. Krustiņš: – Tie, kas kritizē grāmatu "Latvijas vēsture. 20. gadsimts", nerunā par vēsturi. Tā ir politiska lieta, jo krievu tulkojuma tekstā ir skaidri teikts, ka Salaspils bija koncentrācijas nometne. Tur ir aprakstīti arī apstākļi nometnē, bet mēs varam pierakstīt kaut simts lappuses – skaidrs, ka vajag tikai iemeslu piesieties pie vārdiem. Sakiet, ko jūs kā vēsturnieki par to domājat?

A. Zunda: – Strīds ir tāpēc, ka Krievijas Ārlietu ministrija, oficiālā politiskā un ekonomiskā elite nespēj pieņemt 20. gadsimta notikumu saukšanu īstajos vārdos, nepieņem koncepcijas noraidīšanu par "sociālistisko revolūciju" un "brīvprātīgo iestāšanos". Tas ir fokusā, ne jau viens paraksts zem attēla.

I. Feldmanis: – Ja zem tā attēla būtu rakstīts "Salaspils koncentrācijas nometne", nevis "paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne" kā vācu dokumentos, atrastu citu, kam uzbrukt. Kopš izdevuma krievu valodā pagājuši divi mēneši, bet nopietnu kritiku, ko man vajadzētu ņemt vērā kā zinātniekam, es vēl neesmu saņēmis. Ja kāds vēlas apstrīdēt mūsu skatījumu uz 20. gadsimta vēsturi, lai apstrīd. Pagaidām bijuši tikai pārmetumi, kas balstīti uz emocijām vai viena cilvēka piedzīvoto. Redziet, vēsturnieks jau nevar ņemt vērā tikai viena cilvēka teikto, jo katra cilvēka skats uz notikumiem ir personiskās pieredzes ļoti ierobežots. Vēsturniekam jābūt maksimāli objektīvam. To var sasniegt, tikai skatot problēmas uz iespējami plašākas dažādas izcelsmes avotu bāzes.

V. Sprūde: – Kad jūs ar grāmatu bijāt vēsturnieku konferencē Maskavā, vai tur kāds šo izdevumu jau bija turējis rokās?

I.F.: – Maskavieši šo grāmatu jau zināja. Prezentācija ļoti labā gaisotnē norisinājās Ārzemju literatūras bibliotēkā. Kā teica viens no viesiem, neierasties uz pasākumu grāmatai, kuru divas nedēļas pēc kārtas dažādā veidā "reklamē" Maskavas televīzijas kanāli, būtu grēks. Bija ieradušies inteliģences pārstāvji, arī Maskavas domes pārstāvis un daži politiķi. Mums pārmeta, ka grāmatai nav atsauču, taču tādos plašam lokam domātos apkopojošos darbos jau tās parasti neliek. Bet angļu izdevumam mēs tās pielikām. A. Zunda: – Atskanēja doma, ka arī Krievijai būtu laiks uzrakstīt tādu grāmatu, tad arī Krievijā priekšstati par vēsturi mainītos. Tātad ne visi ir pieņēmuši to, ko tiem gadu desmitiem boļševiki baroja.

V.K.: – Jūs teicāt, ka grāmata domāta plašam lasītāju lokam. Vai tad tai nevajadzētu būt ilustrētākai, populārākai? Jūs jau redzat, kas to grāmatu lasa un kritizē! Ne jau "plašās aprindas"!

I.F.: – Grāmata sākotnēji bija iecerēta krievu lasītājam. Latviešu lasītājam mēs būtu rakstījuši nedaudz citādi. Es negribu teikt, ka mēs vienkāršojām, bet vēlējāmies rakstīt pēc iespējas skaidrāk, ieturot vienu līniju. Domāju, tas izdevās.

A.Z.: – Latviešu lasītājam no faktoloģiskā viedokļa turpmākajos izdevumos nez vai vajadzētu ko jaunu likt. Es domāju, ka vairāk vajadzētu rakstīt par personībām – Ulmani, Munteru, par latviešu ekonomisko un politisko eliti, viņu redzējumu un atbildību par tā brīža lēmumiem. Tā pie mums parādās ļoti maz. "Latvijas vēsture. 20. gadsimts", tomēr nav vienkārši lasāmgabals, tas ir profesionāls skatījums uz vēsturi.

V.K.: – Bet cik tad liela tirāža ir grāmatai?

A.Z.: – Oficiālie skaitļi ir 1000 krievu un 1000 latviešu valodā.

I.F.: – No sākuma bija ideja, ka to izdos arī izdevniecības Krievijā.

A.Z.: – To viņi laikam nevar darīt, tad jau viņus noslaucīs no zemes virsas. Bet es gribētu uzsvērt vienu – pateicoties tam, ka Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza grāmatu Vladimiram Putinam, par Latvijas vēsturi Krievijā un Eiropā ir diskutēts kā nekad agrāk.

V.K.: – Nu kā tad rietumnieki skatās uz šo grāmatu?

I.F.: – Nesen bijām uzaicināti pusdienās pie Francijas vēstnieka Mišela Fušē un tur varēja ļoti labi just atšķirības starp mūsu un viņu skatījumu uz Otrā pasaules kara laiku. Viņiem nacisms ir galvenais ļaunums, bet mums – viens no ļaunumiem. Pie mums Otrā pasaules kara notikumus nevar izprast, ja neskatās caur divu ļaunumu prizmu. Mēs nemaz nevaram lūkoties caur "uzvarētāju versiju", jo tad iznāk, ka mums būtu ļoti pozitīvi jāvērtē Padomju Savienība. "Uzvarētāju versijā" PSRS ir tikai un vienīgi Rietumu sabiedrotā. Latvija jau tādā situācijā nav vienīgā. Tādā situācijā atrodas visa Austrumeiropa. Rietumos "uzvarētāju versija" ir dominējoša, taču ne vienīgā. Teiksim, vēsturnieka Normana Deivisa darbā jau 1996. gadā tā tiek ļoti kritizēta.

Mums Fušē kungam vajadzēja skaidrot mūsu okupācijas izpratni. Viņš ļoti centās iedziļināties problēmā un viņam bija ļoti daudz jautājumu. Francūži vārdu "okupācija" saista tikai ar vācu darbību.

A. .: – Saruna ilga divas stundas, un pirms tās vēstnieks sacīja, ka viņi ir gatavi atbalstīt grāmatas tulkošanu franču valodā. Francijā par Baltiju ir ļoti maz informācijas. Vēstnieks mums vaicāja, kādēļ Latvijai ir tik lielas aizdomas pret Krieviju, bet es aizrādīju, ka arī franči līdz pat sešdesmitajiem gadiem uz vāciešiem skatījās aizdomīgi, jo 90 gadu laikā Vācija Franciju bija okupējusi trīs reizes. Krievija no savām impēriskajām tieksmēm nav atteikusies un savu vēsturi nav izvērtējusi.

V.S.: – Prezidente, iepazīstinot ar grāmatu, minēja, ka būtu noderīgi izdot to arī spāņu valodā…

A.Z.: – Prezidentes doma bija, ka angļu, vācu, spāņu valodā lasošā auditorija ir simtiem miljonu liela. Ja mēs gribam, lai par Latvijas 20. gadsimta vēsturi lasītu pēc iespējas objektīvāku stāstu, mūsu interesēs ir to izdot. Ar frančiem kontakti ir sākti. Angļu versijai jāiznāk septembra beigās. Vācijā tiek meklēts fonds, kas būtu gatavs grāmatas izdošanu atbalstīt. Ar spāņiem gan konkrētas sarunas nav sāktas.

V.K.: – Te jau attiecīgas avīzes raksta, ka Eiropa jūs piespiedīšot tās grāmatas rediģēt.

I.F.: – Līdz šim bijušo iebilžu pamatā ir tikai tas, ka kaut kas nav saprasts. Nopietnu iebilžu nav bijis. Bet zinu, ka grāmatai ir trūkumi, tos gan neviens vēl nav ievērojis…

V.K.: – Neskatoties uz pārsteidzoši mazo metienu, šī grāmata ir izraisījusi bumbas sprādziena efektu, un tas ir galvenais. Pats par sevi ir svarīgi, ka zināmās politiskās aprindās Maskavā tas ir uzņemts ar attiecīgu reakciju. Svarīgi, ka rezonanse ir ārzemju diplomātos un presē. Redzam, ka grāmata savu politisko funkciju ir izpildījusi. Bet vai jūs patiešām domājat, ka ir iespējams diskutēt par vēsturiskām lietām, ja Krievijā vēsture joprojām ir tik atkarīga no politikas? Pateikts, ka Latvija nevarēja būt okupēta, un cauri! Vai Maskavā nemana kādus asnus tam, ka attieksme mainās?

A.Z.: – Ja Krievija nav gatava diskutēt, tas nozīmē, ka jāgaida, kamēr tā pārvērtēs savu vēsturi. Bet mans subjektīvais viedoklis pēc konferences ir tāds, ka krievu vēsturnieki, kas tur piedalījās, sadalījās it kā divās nometnēs. Vieni teju atkārtoja visas padomju laikā dzirdētās tēzes: PSRS bija miermīlīga; ar Molotova–Ribentropa paktu mēģināja attālināt karu; aizkavēja nacistu agresiju un tamlīdzīgi. Viņi saka, ka PSRS nevar kritizēt, jo Vācija jau pirmā sagrāba Austriju, Čehoslovākiju. Maskava tikai darīja to pašu, ko citas valstis. Mērķis ir mazināt Padomju Savienības vainu. Saka arī tā: bet jums jau tur pašiem bija diktatoriskais režīms.

Otra vēsturnieku grupa – Sergejs Slučs, Natālija Ļebedeva un Sergejs Sokolovs – visā mēģināja saprast lietu patieso dabu. Viņi uzsvēra, ka Molotova–Ribentropa pakts bija signāls karam un lēma svešu valstu likteni. Taču šī nometne bija mazākumā.

I.F.: – Man tomēr šķiet, ka situācija Krievijā mainās. Agrāk mums bija ļoti grūti tur saukt lietas īstajos vārdos. Šoreiz to varēja darīt ļoti brīvi. Liekas, ka izpratne ir kļuvusi lielāka. Jā, lielākā daļa vēsturnieku stāv padomju laika pozīcijās, bet arī viņu uzstāšanās laikā varēja redzēt, ka viņiem rodas konceptuālas grūtības. PSRS ārpolitiku viņi grib vērtēt pēc vieniem, bet Vācijas – pēc pavisam citiem principiem. Ja baltkrievu un ukraiņu "atkalapvienošanos" pēc Polijas sadalīšanas vērtē pozitīvi, tad jau arī Vācijas rīcība 1938. gadā jāvērtē pozitīvi un Austrijas pievienošana nav nekāda agresija. Ja PSRS darbību vērtē pēc nacionālajiem, ne starptautiski tiesiskajiem principiem, tad Vācijas rīcība jāvērtē tāpat.

Pieminēšu, ka mana referāta temats bija Molotova–Ribentropa pakts Latvijas un Vācijas attiecībās, un interesanti, ka, izsekojot vācu dokumentus, skaidri parādās, ka no 1939. gada augusta/septembra līdz 1940. gada jūnijam Vācijas attieksme pret Baltijas nozīmību tai būtiski mainās. Īpaši ekonomikā. 1939. gada rudenī Berlīne piekrita interešu sfēru sadalīšanai līdz pat Baltijas okupācijai, pēc tam sāka no tā atkāpties. Vācijas politiskajās un saimnieciskās aprindas sāka pārvērtēt Baltijas nozīmi. 1939. gada 26. septembrī Latvijas sūtnis Edgars Krieviņš ziņoja, ka Vācija vēl nav piekritusi atdot Igauniju, Latviju, Lietuvu, bet, ja prasītu, atdotu, jo "katra Baltijas valsts atsver vien trīs vilciena vagonu sastāvus ar benzīnu". Bet drīz vien Baltija un Vācija noslēdza vairākas ekonomiskās vienošanās. Tad Vācijā parādījās ideja, ka politiskā virsvara Baltijā piederēs PSRS, bet ekonomiskos labumus paņems Vācija. Maskava tam it kā piekrita, jo tas atbilda Staļina stratēģijai pabalstīt vācu kara mašīnu, lai tā varētu karot. 1940. pavasarī vācieši bija pārliecināti, ka lielu pārmaiņu nebūs, un baltiešu okupācija tiem bija ļoti liels pārsteigums, kas saasināja Maskavas–Berlīnes attiecības. 16. jūnijā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops pat kādu mirkli apsvēra, kā pretdarboties padomju iebrukumam Baltijā, bet dienu vēlāk, savācis visu informāciju no padotajiem, atmeta šo domu, lai nebojātu attiecības. Pārsteigts bija arī Hitlers, taču vāciešiem nebija nekādu iespēju ko darīt. Visi vācu spēki bija Rietumos. Austrumu robežas sargāja vien 10 divīzijas. Ja Staļins gribētu, viņam nebūtu grūtību aiziet līdz pat Zigfrīda līnijai. Staļins visu bija ļoti labi izkalkulējis.

A.Z.: – Es gribētu iebilst par situācijas mainīšanos Krievijā. Piemēram, Mihails Mjagkovs, samērā jauns vēsturnieks, ap gadiem 40, nepārdzīvoja nekādas konceptuālas grūtības, apgalvojot, ka Nirnbergas tribunāls kara vaininiekus nosauca un baltiešiem nav ko censties pārskatīt vēsturi. Vēsturnieks Barišņikovs šausminājās, kā Pēterburgā var atvērt plašu izstādi Ziemas kara varonim somu ģenerālim Mannerheimam par godu. Starp citu, Mjagkovs arī atslēdza mikrofonu, kad vēsturnieks Sokolovs aicināja konferenci paust savu nostāju pret Aivara Strangas neielaišanu Krievijā. Tāpēc es neesmu optimists. Ir grūti izdzīt to, kas iezīsts ar mātes pienu.

V.K.: – Pēdējā laikā no Jurkāna un citu puses parādās mēģinājumi neitralizēt Maskavas vainu Baltijas okupācijā, sakot, ka nav pareizi runāt tikai par to, jo bijusi arī Minhenes vienošanās – ar to viss esot sācies. Tad piemin Rūzveltu, Čērčilu, Jaltas konferenci… Patiesībā te ir sovetiskās un putiniskās vēstures izpratnes atskaņojums.

I.F.: – Minhenes konference jau nekad pozitīvi nav vērtēta, bet tās noziedzības pakāpi nevar salīdzināt ar Molotova–Ribentropa paktu, jo Minhene notika uz vienas valsts, bet pakts – uz sešu valstu rēķina. Minhenes vienošanās bija starptautiska konference, kuras lēmumus atbalstīja arī Polija un Ungārija.

V.S.: – Krievijas masu informācijas līdzekļos pēdējos gados vērojami mēģinājumi reabilitēt Staļinu. Vai konferences laikā to nenovērojāt?

A.Z.: – Vēlmi glorificēt Staļinu es nemanīju, taču ir runas, ka ne jau tikai nacistiskā Vācija un PSRS pārkāpa starptautiskos līgumus, bet arī citas valstis, jo bijis kara laiks un to prasījušas nacionālās intereses, ģeopolitiskā situācija un tamlīdzīgi. Tāda oficiālā nostāja Krievijā ir, ka Otro pasaules karu izraisīja Hitlers un nacistiskā Vācija, bet vēsturnieks Slučs konferencē sacīja, ka līdzatbildīga ir arī PSRS un tās vadība, jo tieši no Staļina jau 1939. gada aprīlī/maijā nāca signāli Vācijā par politiskas vienošanās panākšanu. Iniciatīva nāca no PSRS, ne Hitlers pirmais griezās pie Staļina par slepeno protokolu. Tas tiešām bija Staļina un Hitlera karš, nevis tikai Staļina vai tikai Hitlera. 

Latvijas Avīze
5. marts, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home