Par memoriālu nacisma terora upuriem
Biķernieku mežā Rīgā

Marģers Vestermanis, vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs, Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis:

Biķernieku memoriāls atrodas lielākajā nacisma upuru masu kapu vietā Latvijā. Pēc nacistisko okupantu padzīšanas Biķernieku masīva mežsargs sastādīja sīku ziņojumu par kapu vietām:

“Visu 1941. gadu ieplakā pie trignometriskā torņa bija izraktas 12 kapu bedres ar kopējo izmēru 518 m2. Pēc tam izvēlējās nošaušanas vietu 340 m no mežsarga mājas tajā pašā šosejas pusē, dažus metrus no šosejas kapa bedre 29 m2. Tālāk, nogriežoties no ceļa pa labi, attālumā ap 160 m viņpus šosejas sākas sīks pamežs, kas pāriet īstā mežā. Šeit meža dienvidu daļā — 42 bedres ar kopplatību 2338 m2. Šeit notika šaušanas 1942.—1944.g.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, turpmāk — LVVA 132/30/35/5.,6.lp.). Tādējādi Biķernieku memoriāls aptver 55 lielākus un mazākus upuru kapus kopplatībā 2885 m2. Padomju “Valsts ārkārtējā komisija”, kas nodarbojās ar nacistu noziegumu uzskaiti un izmeklēšanu, aprēķinājusi, ka Biķernieku mežā no 1941.gada vasaras līdz 1944.gada rudenim noslepkavoti 46 500 cilvēki (LVVA, 132/26/4/1.—2.lp.). Taču tas ir tikai pieņēmums, jo 1944. gada vēlā rudenī, kad padomju eksperti uzsāka masu kapu apsekošanu, tie bija tukši.

Nacisti jau no sākta gala bija pievērsuši lielu uzmanību savu noziegumu maskēšanai, par to, starp citu, liecina arī virkne arhīvu dokumentu. Tādi kā policijas 1941. gada 5. novembra apkārtraksts, kas prasīja sevišķu vērību pievērst “...eksekūciju vietām, žīdu un komunistu kapiem, pie kuriem varētu komunisti demonstrēt” (LVVA, 1371/1/49/26.lp.), vai arī policijas 1942. gada 25. aprīļa cirkulārs un Veselības departamenta 1942. gada 17. jūlija apkārtraksts par sērgu apdraudējumu, ko vasaras tveicē radot daudzie pavirši aizbērtie masu kapi (LVVA, P–54/1/11/78.lp.; 4462/1/38/16.lp.). Tādas sūdzības nāca arī no iedzīvotājiem, kas dzīvoja Biķernieku meža apkaimē. Sanitārais ārsts V. Brauks, kam Rīgas pilsētas veselības valdes direktors bija uzdevis šīs sūdzības pārbaudīt, vēlāk liecināja, ka kopā ar XII policijas iecirkņa uzraugu un palīgsanitārkontrolieri viņš esot Biķernieku mežā redzējis daudzu masu kapu pēdas, bet “... vienā vietā no kādas aizbērtas bedres bija jūtama diezgan stipra trūdu smaka, otrā vietā (..) varēja saskatīt kāda līķa sejas daļu un daļu kāda zābaka (..). Ne visai lielā attālumā no šīs bedres redzēju pāris desmit vīriešu, spriežot pēc ārējā izskata, ebreju, kas raka kādu jaunu bedri” (LVVA, 132/30/42/42.lp.). Tāda bija “aina” Biķernieku mežā 1942. gada vasarā.

1943. gada vasarā pēc vācu neveiksmēm Austrumu frontē un atkāpšanās sākuma pats SS reihsfīrers Himlers pievērsās masu kapu problēmai. Tika nolemts nacistu terora upuru masu kapus visur atrakt un līķus sadedzināt, bet nesadegušos kaulus sasmalcināt, lai tādējādi slēptu noziegumu pēdas. Šos darbus, kuriem radīja īpašu “terminus technicus” — “Enterdung”, uzdeva organizēt bijušajam arhitektam, augstam SD virsniekam, SS štandartenfīreram Blobelam, ko iecēla par zonderkomandas “SK — 1005” komandieri. Blobela ļaudis sākumā Ukrainā, bet pēc tam visā vācu austrumfrontes aizmugurē uzsāka miljoniem upuru atrakšanas darbus. Tos vadīja SS virsnieki, apsardzi komplektēja no vācu policijas bataljoniem, bet kā darba spēku izmantoja ebrejus un padomju karagūstekņus. Kapu atrakšanai Baltijā izveidoja īpašu vienību — “SK — 1005 B” SS šturmbanfīrera Valtera Helfsgota vadībā. Viņa “darbība” pirmo reizi izpētīta un aprakstīta pazīstamā Berlīnes vēsturnieka Hansa Heinriha Vilhelma disertācijā (“Die Einsatsgruppe A”, S. 416) un vēlāk izgaismota 1968. gada Štutgartes zvērināto tiesā bijušo zonderkomandas virsnieku F.Cītlova, H.F. Zona, tā paša V. Helfsgota un F. Kiršteina prāvā. Helfsgots ar savu zonderkomandu “1005 — B” Rīgā ieradās 1944. gada 9. aprīlī un nekavējoties uzsāka darbu pēc tam, kad vācu drošības policijas un SD komandieris Latvijā Rudolfs Lange bija nodevis viņu rīcībā 30 ebrejus no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Riga—Keiserwald”. Tā kā ieslodzītie strādāja važās un naktis pavadīja klajā laukā turpat mežā, pieķēdēti pie kokiem, viņi ātri zaudēja darbaspējas. Tad viņus nošāva un sadedzināja viņu pašu sakrautajos līķu sārtos, bet no “Keiserwald” nometnes atveda aizvien jaunas nāvei lemto kapraču grupas. Nometnē ieslodzīto iedalīšanai darba vietās nozīmētajai zonderkomandai bija kodēts apzīmējums “Stūtzpunkt”, kam bija slikta slava, jo no tās neviens nekad neatgriezās. Lēš, ka drausmīgajos “Stūtzpunkt” darbos gājuši bojā ne mazāk kā 300 ebreju ieslodzīto.

Līdz ar vērmahta atkāpšanos no okupētajām PSRS teritorijām Latvijā nonāca arī citas “SK — 1005” vienības, kas steigšus sāka noziegumu pēdu slēpšanu masu kapos. Kaut arī līķu dedzināšanas vietas mēdza norobežot ar vairogiem, drausmīgo sārtu melno dūmu mutuļi nebija nosedzami. Drošības policijas 4. rajona uzrauga 1944. gada 17. maija “stāvokļa ziņojumā” Jēkabpils atbalsta punkta vadītājam starp citu atzīmēts:

“Sabiedrībā parādījušās baumas, ka vācieši lielā slepenībā atrokot žīdu “E” (domāts — ekskutēšanas, M.V. ) vietas un izvedot līķu dedzināšanu. Tas notiekot arī Rīgas apkārtnē” (LVVA, 252/1/44/89.lp.). Zonderkomanda “1005 — B” paguva atrakt tikai masu kapus Biķerniekos un Salaspils apkaimē, visās pārējās vietās līdz pat 1944. gada septembrim, kad fronte jau tuvojās Rīgai, strādāja paša Blobela apakšgrupas, kuras tad īsi pirms Rīgas ieņemšanas pa jūras ceļu evakuējās uz Vāciju (H.—H. Wilhelm. Dissertation, S.417). Par zonderkomandas vīru steigu liecināja ne tikai atsevišķas “neapstrādātas” kapu vietas Šmerļos un Salaspilī, bet arī pašā Biķernieku mežā pamestās tukšās 60 naftas mucas (A.Sakse. Baismās kapenes. “Cīņa”, 1944.g. 14. decembris).

Padomju ekspertu fiksētais upuru kopskaits (46 500), ko aplēsa pēc kapu vietu kubatūras, tātad bija tikai pieņēmums. Patieso upuru skaitu, kas guļ Biķernieku meža masu kapos, mums droši vien precīzi nekad neizdosies izskaitļot, taču šodien pieejamās arhivālijas dod būtiski reālāku priekšstatu par šeit norisinājušās traģēdijas dimensijām. Un tāpat lielāku skaidrību par dažādām šeit nogalinātām upuru grupām.

Vislielāko upuru grupu veido ebreji. Vīriešus un sievietes, bērnus un sirmgalvjus bez atšķirības noslepkavoja tikai par piederību pie “ebreju rases”. Cita upuru grupa bija t.s. politiskie, 1940.—1941. gada padomju laika aktīvisti un pretestībā okupācijas režīmam iejauktie. Trešā grupa bija padomju kara gūstekņi.

Biķernieku meža baismie kapi sāka veidoties nacistiskās okupācijas pašā sākumā, kad 1941. gada 1. vai, vēlākais, 2. jūlija naktī šeit nošāva pirmo apcietināto ebreju vīriešu grupu no Rīgas Centrālcietuma (RCC). Kaut arī nacistu dokumenti saglabājušies ļoti fragmentāri, tie tomēr liecina, ka divās nedēļās vien Biķerniekos jau bija tikuši noslepkavoti 2300 ebreju, bet līdz augusta beigām — pāri par 6000 (EM Nr. 24 v. 16.07.41., Rīgas prefektūras sastādītais apcietināto ebreju saraksts Nr. 5 no 1941. gada 16. augusta; muzeja “Ebreji Latvijā” krājums, inv. III–2007, III–2008). Faktiski šis ebreju iznīcināšanas pirmais vilnis bija prasījis vairāk upuru — nevis 6000, bet drīzāk 7000. Katrā ziņā Rīgas cietumi bija tikpat kā “judenfrei” — SD varēja ziņot, ka līdz 1941. gada septembra vidum palikuši vien tikai 172 apcietinātie ebreji (EM Nr. 88 v. 19.09.41.). Ebreju traģēdija Biķernieku mežā ar to vēl nebeidzās — ne velti uz kāda SD pārskata par cietumos esošajiem ieslodzītajiem kāds nezināms Ostlandes priekšnieks bija uzlicis rezolūciju: “Neapšaubāmi identificēti žīdi un komunisti likvidējami” (LVVA, 70/30/57/215.lp.). SD pārskati liecina, ka turpmākajos trijos gados līdz nacistu okupācijas beigām no RCC uz Biķernieku mežu nogalināšanai tikuši vesti vēl ap 1000 ebreju.  Kopumā tātad ap 8000.

Biķernieku mežs kļuva par kapu vietu arī daudziem tūkstošiem ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehijas. Pēc profesora V. Šeflera aprēķiniem, uz Rīgu deportēto ārzemju ebreju skaits tuvojas 28 000. Pēc “Arbeitsamt” ģenerālkomisāra datiem, no tiem Rīgas geto nokļuva tikai 11 000. Ap 1000 ceļā mirušo tika aprakti turpat pienākšanas vietā — Šķirotavas stacijā, kādi 2000 gāja bojā nometnē “Jungfernhof” (Jumpravmuižā), vairāki tūkstoši vīriešu — Salaspils nometnē. Pārējie, ap 11 000— 12 000 cilvēku, tika noslepkavoti Biķernieku mežā.

Latvijas un ārzemju ebreju upuru kopskaits tādējādi svārstās ap 20 000.

Biķernieku mežā nogalināto nacisma pretinieku īpatsvars kopīgajā upuru bilancē ir krietni mazāks. Pirmkārt, tāpēc ka patieso vai iedomāto “komunistu” nemaz jau nebija tik daudz. Otrkārt, tie nebija tik viegli sameklējami kā ebreji. 1941. gada jūlija vidū RCC apcietinājumā atradās vēl tikai ap 600 “politisko”, septembrī jau 3569. Neskatoties uz apcietināto skaita pieaugumu, RCC ieslodzīto skaits paliek gandrīz nemainīgs: oktobrī 3509, novembrī — 3325 (LVVA, 70/3/57/215.lp.) Tas iespējams tikai tad, ja regulāri notiek “cietumu atslogošana”, par ko arī nemitīgi ziņoja vācu drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” vadītājs Štālekers: “Die RŠumung der Gefaengnhisse geschieht laufend”. Pilnīgi piekrītot prof. Edgaram Andersonam, ka “vācu okupācijas laikā nogalināja apm. 30 000 latviešu, poļu, vietējo krievu: (“Latvijas enciklopēdija”, 3. sēj. 309. lpp.), tomēr jāatzīst, ka Biķernieku mežā noslepkavoto politiski ieslodzīto skaits lēšams tikai simtos un ne tūkstošos. Tīfa epidēmija un 1941./1942. gada ziemas stiprais sals uz laiku pavisam apturēja notiesāto vešanu uz Biķernieku mežu. Par 1942. gadu saglabājušies pieraksti par RCC ieslodzīto nošaušanām Biķernieku mežā:

17. februārī — 144 cilv., 1. jūlijā — 796 cilv., septembrī — 140 cilv., oktobrī — 136 cilv., novembrī — 103 cilv. (Kara muzeja krāj., negatīva Nr. 1929/5).

Starp tā laika Biķernieku mežā noslepkavotajiem ir arī virkne ievērojamu latviešu kultūras darbinieku — plaši pazīstamais pedagogs Jānis Lieknis un viņa dzīvesbiedre skolotāja un literāte Emma Vitenberga–Liekne, gleznotājs Jānis Aižens, Operas dekorators Roberts Lukss u.c.

1942. gadā, bet it sevišķi 1943. gadā RCC mainās ieslodzīto sastāvs — 1940./ 1941. gada padomju aktīvisti ir jau nošauti, miruši vai nosūtīti uz Salaspili. Jaunie ieslodzītie ir galvenokārt apcietināti par pagrīdes darbību, palīdzību partizāniem vai karagūstekņiem. Viņi nacistiem ir krietni bīstamāki, un tāpēc Biķernieku mežā tiek atkal biežāk raktas kapu bedres. 1943. gada naktī no 5. uz 6. maiju nošauj lielu grupu pagrīdnieku — 238 cilvēkus. Viņu vārdi saglabāti arhīva dokumentos — sportists, pretfašistu organizācijas vadītājs Arvīds Rendinieks, LU studentes Ligita Rekšāne un Viktorija Misa, skolotājs A. Makarovs u.c. (LVVA, 132/30/35/7. lp.). Advokāts K. Munkevičs, kurš apcietinājumā atradās no 1941. gada vasaras un centās reģistrēt uz nošaušanu aizvesto skaitu un vārdus, aplēsa, ka 1943. gada rudenī pavisam nošāva 1545 ieslodzītos, bet 1944. gada 5. janvāra naktī — 67 cilvēkus, to skaitā viņa meitu aktrisi Veru Ņeplujevu. Pēc advokāta Munkēviča aprēķiniem no RCC nāvē, tātad uz Biķernieku mežu, visā vācu okupācijas laikā aizvests pāri par 5000 cilvēku (K. Munkēviča ziņojums Valsts ārkārtējai komisijai, “Cīņa”, 15.11.44.).

Domāju, ka šis skaitlis būtu pieņemams kā visai droša “darba hipotēze”.

Trešā upuru kategorija, kas tikusi guldīta Biķernieku meža masu kapos, ir padomju karagūstekņi. Atšķirībā no citiem upuriem viņus šeit nenogalināja, bet atveda jau mirušus — no bada, slimībām un ziemā vēl arī no aukstuma. It sevišķi lielā skaitā 1941./1942. gada bargajā ziemā. Biķernieki nebija lielākie padomju karagūstekņu masu kapi Rīgā — tie meklējami Ziepniekkalnā, Bišumuižā, Šmerlī ebreju kapos (sīkāk par padomju karagūstekņu nometnēm Rīgā u.c. skat. — M. Vestermanis. Tā rīkojās vērmahts. Rīga, 1973., 125. — 128. lpp.). Arhīvā atrodamas norādes, ka uz Biķernieku mežu vesti karagūstekņu līķi no centrālās nometnes “Stalag 350” — Grīziņkalna kazarmām Pērnavas ielā (LVVA, 132/30/34/27. lp.).

Cik Biķernieku mežā apglabāts gūstekņu? Kapu bedres, kurās bija tikai pelni un melni ar naftu sakusuši, pussadeguši miesas pikuči, nedeva pieturas punktus. Šeit aprakto līķu skaits noteikti sniedzās tūkstošos, taču diez vai desmittūkstošos, kā tagad dažkārt dzird spriedelējam. Biķernieku mežs un viss tur notiekošais bija pakļauts SD kontrolei, jo šeit bija viņu “darba lauks”. Gūstekņi un viņu nometnes bija vērmahta kompetencē, un tāpēc SD noteikti nepieļāva, ka “konkurējošs” svešs resors aizņemtu pārāk lielu viņu teritorijas daļu.

Arī mums jāapmierinās ar pieņēmumu, ka Biķerniekos gūstekņu upuru skaits nekādā gādījumā nav pārsniedzis 10 000, bet visu upuru kopskaits — 35 000.

04.12.2001  Latvijas Vēstnesis, Nr. 175 (2562)

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci