Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Okupācija pēc vienota scenārija
Ēriks Jēkabsons

1940. gada jūnijā Padomju Savienība izmantoja tai izdevīgo starptautisko situāciju, kas izveidojās sakarā ar Vācijas uzbrukumu Francijai, Holandei un Beļģijai, lai, izvirzot bezierunu ultimātus, okupētu trīs Baltijas valstis. Par notikumiem Latvijā ir rakstīts samērā daudz, toties mazāk zināms par padomju okupācijas norisi kaimiņvalstīs — Igaunijā un Lietuvā.

Septītajā jūnijā Maskavā ieradās Lietuvas Ministru prezidents Antans Merķis, kurš no PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Vjačeslava Molotova atkal saņēma pārmetumus par «provokācijām» un «Baltijas militārās savienības veidošanu» kopā ar Latviju un Igauniju. Pārmetumi bija izteikti tik nopietnā formā, ka izmisušais A. Merķis izsauca uz Maskavu arī ārlietu ministru Jozu Urbši.

14. jūnija naktī Lietuvas sūtnim Ladam Natkevičam piezvanīja Vjačeslava Molotova sekretārs, paziņojot, ka ārlietu ministram Jozam Urbšim nekavējoties jāierodas Kremlī. Tikšanās laikā padomju valstsvīrs nolasīja ultimātu Lietuvai. PSRS pieprasīja, lai Lietuvas valdība nodotu tiesai iekšlietu ministru Kazi Skuču un Drošības departamenta direktoru Augustinu Povilaiti, kuri it kā vainīgi «provokācijās pret padomju karavīriem» (viņi mēģināja bēgt uz Vāciju, tomēr uz robežas viņus aizturēja, vēlāk abi nokļuva padomju apcietinājumā — Ē. J.). Lietuvai bija nekavējoties jāizveido valdība, kas «ir spējīga un vēlas pildīt PSRS un Lietuvas savstarpējās palīdzības līgumu», kā arī jānodrošina padomju karaspēkam brīva ieeja Lietuvā un novietošanās svarīgākajos centros. PSRS izvirzīja šādu kategorisku prasību, lai tās karaspēks it kā «spētu nodrošināt savstarpējās palīdzības līguma izpildi un novērstu provokācijas pret PSRS karaspēka daļām». Ultimāta izpildes laiku noteica līdz pulksten desmitiem rītā.

Zīmīgi, ka divdesmit minūšu ilgās, lietuviešiem ārkārtīgi nepatīkamās sarunas beigās Vjačeslavs Molotovs piebilda: «Lai kāda būtu atbilde, jebkurā gadījumā padomju armija ieies Lietuvā!» Jau tajā pašā naktī Lietuvas pārstāvji sūtīja uz Kauņu izmisīgu telegrammu, informējot par PSRS ultimatīvajām prasībām. Prezidenta Antana Smetonas pilī nekavējoties sasauca valdības sēdi. Tās laikā Lietuvas prezidents piedāvāja pieņemt ultimāta prasību par jaunas valdības izveidi un pretoties agresijai. Viņu atbalstīja aizsardzības ministrs, izglītības ministrs un Valsts kontrolieris. Pārējie Lietuvas valdības locekļi, kā arī armijas komandieris atbalstīja pilnīgu piekāpšanos PSRS prasībām. Sēde beidzās pulksten septiņos no rīta ar lēmumu uzdot ģenerālim Stasim Raštiķim izveidot jaunu valdību.

Vienlaikus traģiski notikumi norisinājās arī uz Lietuvas un PSRS robežas. 15. jūnijā pulksten trijos četrdesmit minūtēs no rīta divdesmit padomju karavīri uzbruka lietuviešu robežsargu mītnei, to apšaudot un iemetot tajā rokasgranātu. Sagūstīto robežsargu apakšveļā izveda ārpusē un nāvējoši ievainoja ar zobena cirtieniem pa galvu un šāvieniem.

15. jūnijā agri no rīta Lietuvas sūtnis Maskavā paziņoja Vjačeslavam Molotovam, ka viņa valsts pieņem PSRS ultimātu, bet pulksten pusvienos — par to, ka valdības veidošana uzticēta Stasim Raštiķim. Tomēr V. Molotovs norādīja, ka Lietuvā no Maskavas ieradīsies speciāls emisārs — viņa vietnieks Vladimirs Dekanozovs, kura uzdevums būs sastādīt jauno valdību. Uzzinājis par šo PSRS nodomu, Lietuvas prezidents Antans Smetona 15. jūnija pēcpusdienā izšķīrās pamest valsti. Uzticējis savu pienākumu izpildi Ministru prezidentam Antanam Merķim, prezidents pārgāja Vācijas robežu. Pulksten trijos pēcpusdienā Lietuvas teritorijā ienāca piecpadsmit padomju divīzijas, bet visos lidlaukos nolaidās lidmašīnas. Lietuvā jau esošās tanku daļas devās uz Kauņu. Jāuzsver, ka Lietuvas puse ar saviem sakaru virsniekiem nodrošināja padomju spēku virzību, cenšoties noticēt, ka būs iespējama vismaz kaut kāda valsts neatkarība.

Maskavas emisārs Vladimirs Dekanozovs, ieradies Kauņā, bija nepatīkami pārsteigts par Antana Smetonas bēgšanu (saskaņā ar konstitūciju jaunā valdība bija jāieceļ prezidentam). Viņš piespieda Lietuvas varas iestādes izsūtīt speciālu delegāciju uz Vācijas robežstaciju Eitkūniem, lai pierunātu Lietuvas prezidentu atgriezties, tomēr šis mēģinājums bija neveiksmīgs. 16. jūnijā, PSRS sūtniecības diktāta spiests, Antans Merķis paziņoja, ka Lietuvas valdību vadīs žurnālists Justs Paļeckis (viņš dzimis un ilgu laiku bija dzīvojis Rīgā). Valdībā sākotnēji nebija neviena komunista — tās sastāvā bija arī bijušais Lietuvas Ministru prezidents Ernests Galvanausks (sapratis visas norises, viņš bēga uz Vāciju) un bijušais armijas komandieris ģenerālis Vincs Vitkausks. Jauno valdību apstiprināja Lietuvas prezidenta vietas izpildītājs Antans Merķis (saskaņā ar Lietuvas konstitūciju viņš to darīt nedrīkstēja), kurš pats pēc tam atkāpās. Justs Paļeckis pārņēma Valsts prezidenta pienākumu izpildi, bet par Lietuvas Ministru prezidentu iecēla profesoru Vincu Krēvi-Mickēviču. 19. jūnijā par iekšlietu ministru kļuva komunists Mečs Gedvils. Sašutis par PSRS pārlieko iejaukšanos Lietuvas iekšējās lietās, Krēve-Mickēvičs 30. jūnijā ieradās Maskavā pie V. Molotova, kurš viņam atklāti paskaidroja, ka Baltijas valstis tiks iekļautas PSRS sastāvā.

1940. gada 14. jūnijā līdz ar ultimātu pret Lietuvu Kremļa valdība sāka Baltijas valstu tiešu okupāciju. Latvijas gadījumā tā izpaudās kā uzbrukums latviešu robežsargu mītnei Masļenkos, vairākus robežsargus nogalinot un vairākus desmitus civiliedzīvotāju aizvedot pāri robežai.

Šī diena traģiska bija arī Igaunijā. Padomju karakuģi bloķēja Igaunijas ostas, bet bāzēs esošajās padomju karaspēka daļās izsludināja augstāko kaujas gatavību. Pulksten divos pēcpusdienā divas padomju kara lidmašīnas notrieca no Tallinas uz Helsinkiem izlidojušo somu pasažieru lidmašīnu «Kaleva». Uzbrukumā gāja bojā visi cilvēki lidmašīnā (divi somu lidotāji un septiņi pasažieri). Igaunijas valdība Padomju Savienības sūtniecībā iesniedza prasību garantēt civilās satiksmes drošību, tomēr tam bija vienīgi simboliska nozīme.

16. jūnijā pulksten pustrijos pēcpusdienā PSRS iesniedza Igaunijas sūtnim Maskavā ultimātu, kura prasības bija līdzīgas Lietuvai un Latvijai izvirzītajām. Igaunijas Valsts prezidents Konstantīns Petss un valdība piekāpās PSRS diktātam, cenšoties izvairīties no tiešas agresijas un cerot saglabāt vismaz daļēju valsts neatkarību. 17. jūnijā agri no rīta Igaunijas robežu pārgāja apmēram astoņdesmit tūkstošu karavīru liels padomju karaspēks. 17. jūnijā pats armijas virspavēlnieks ģenerālis Juhans Laidoners devās uz Narvu, lai vienotos par padomju armijas ienākšanas kārtību. Dzelzceļa stacijā viņš parakstīja tā saucamo «Narvas diktātu». Sarkanās armijas rokās nonāca kontrole pār visiem valsts satiksmes ceļiem un sakaru kanāliem, aizliedza politiskās demonstrācijas un tautas sapulces, bet privātpersonām pavēlēja nodot ieročus.

Igaunijā ieradās PSRS speciālais pārstāvis — Ļeņingradas apgabala un pilsētas partijas sekretārs Andrejs Ždanovs, kurš uzdeva vietējiem komunistiem pilsētās organizēt atbalsta demonstrācijas Padomju Savienības prasībām. Kaut arī valdības vadītājs Juri Uluotss jau 17. jūnijā bija iesniedzis atkāpšanās rakstu, atšķirībā no Latvijas Igaunijā valdība vēl nebija mainīta. 21. jūnijā galvaspilsētas Brīvības laukumā sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku — fabriku un padomju karabāžu strādnieki, krievi no Petseru (Pečoru) novada. Klātesot padomju bruņumašīnām un sarkanarmiešu patruļām, viņi pieprasīja valdības atkāpšanos. No Brīvības laukuma demonstranti devās uz Valsts prezidenta pili. Satrakotais pūlis ar kliedzieniem un svilpieniem piespieda apklust Valsts prezidentu, kurš bija iznācis teikt uzrunu tautai. Daļa demonstrantu devās uz cietumu atbrīvot politiskos ieslodzītos. Pūlis ieņēma arī pilsētas policijas iecirkņus un valsts iestādes, avīžu redakcijas un radionamu. Igaunijas armijas daļas, kas atradās pilsētā, bija saņēmušas pavēli neizrādīt pretestību; tās vienkārši atbruņoja. Apšaudē ar nemierniekiem savā mītnē iesaistījās vienīgi sakaru bataljons.

21. jūnija vakarā Igaunija bija spiesta izpildīt A. Ždanova prasību par Maskavai paklausīgas valdības izveidi. Valstī vara pārgāja saskaņā ar Maskavas emisāra iesniegto sarakstu izveidotā ministru kabineta rokās. Igaunijas marionešu valdību vadīja dzejnieks Johanness Varess-Barbaruss.

Baltijas valstu okupācija, lai gan ar dažām atšķirībām detaļās, kopumā tomēr noritēja pēc vienāda Maskavā izstrādāta scenārija. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācija PSRS sastāvā beidzās 1940. gada augusta sākumā.


Latvijas Avīze  11. jūnijs, 2005 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home