Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Vienādmalu trijstūra gūstā

21. augusts – Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena
Fragmenti no Sandras Kalnietes topošās grāmatas "Vienādmalu trijstūra gūstā".

Pirms 1990. gada 4. maija

Pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" mēs tāpat kā lietuvieši un igauņi varējām pārliecināties, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecības valdošās realpolitik, kuru nosaka spēka politika un katras valsts īpašās ekonomiskās un drošības intereses. Lai gan 4. maija deklarācija Latvijas valsts de iure neatkarībai piešķīra de facto dimensiju, taču to 54 valstu vērtējumam, kuras nekad nebija atzinušas Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, ar to nepietika. Neviens nevēlējās mainīt gadu gadiem koptās attiecības ar atomlielvalsti PSRS laikā, kad tās ārpolitikā un iekšpolitikā bija iezīmējušās pārmaiņas, kas deva cerības uzlabot drošības situāciju pasaulē, kā arī mīkstināt režīmu pašā Savienībā.

Lielākā daļa mūsu Rietumu draugu ar bažām skatījās uz sarežģījumiem, kas Baltijas valstu nepacietības dēļ radās attiecībās ar PSRS. Vēl neiecietīgāks noskaņojums valdīja Rietumu akadēmiskajās aprindās un arī lielā daļā sabiedrības, kas Baltijas valstu uzdrošināšanos atklāti kritizēja, jo to uztvēra kā iekšpolitisku draudu Gorbačovam un tātad arī netiešu draudu viņu pašu drošībai. Klausoties rietumnieku draudzīgajos brīdinājumos, norādījumos un aizrādījumos nesteigties, aizdomas, ka baltieši kārtējo reizi var kļūt par sīknaudu lielvalstu interešu spēlē, tikai pastiprinājās.

Nevis "vai", bet "kad"

Rietumu atturīgo attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu nevar izprast, to aplūkojot šķirti no jautājuma par Austrumeiropu. Līdz ar pārbūvi Padomju Savienībā un saviļņošanos Austrumeiropā rietumvalstu vadītāji saprata, ka pasaule stāv jauna laikmeta priekšā. Šī atziņa biedēja, jo izvirzīja jautājumu, kas garantēs pasaulē stabilitāti, kad vairs nepastāvēs līdzšinējā kārtība, kas balstās uz divu spēku līdzsvarotu pretimstāvēšanu. Ierastās skaidrības vietā nu pavērās nemieru un pat revolūciju draudi.

Patiesībā Rietumi nebija ne psiholoģiski, ne teorētiski gatavi tam, ko daudzus gadu desmitus paši bija sludinājuši, aicinot vājināt PSRS kontroli pār Austrumeiropu un izbeigt auksto karu. Rietumi nepievērsa pienācīgu uzmanību 1988. gada vasaras un rudens notikumiem Baltijas valstīs, nesaprotot, par ko tie vēsta. Tikai 1989. gada vasarā pēc "Solidaritātes" uzvaras Polijas Nacionālās asamblejas vēlēšanās, demokrātisko kustību aktivizēšanās Ungārijā un Čehoslovākijā Rietumu politiķi un politologi sāka apzināties, ka vairs nevar atlikt diskusiju par iespējamajiem attīstības scenārijiem, stratēģiju un taktiku jaunajos apstākļos.

Lasot Buša, Beikera, Tečeres un citu politiķu memuārus, jābrīnās, cik nesagatavotus viņus pārsteigusi notikumu straujā attīstība pēc Gorbačova nākšanas pie varas. Protams, kamēr nebija skaidrības, kādu taktiku izvēlēties dialogā ar Gorbačovu par Austrumeiropu, tikmēr, neskatoties uz revolūcijām šajā reģionā, Baltijas politika vairākumā valstu nesniedzās tālāk par gadu desmitiem atkārtotajiem paziņojumiem par inkorporācijas neatzīšanu. Mārgareta Tečere gan apgalvo, ka visi bijuši vienisprātis, ka "jautājums bija nevis "vai", bet "kad" Baltijas valstis varētu kļūt brīvas", tomēr par "kad" Rietumvalstis sāka domāt tikai 1990. gada vasarā.

Plāns ar nodevības zīmogu

Bailēs no nekontrolējamiem pavērsieniem Austrumeiropā, politiskajā apritē parādījās arī Minhenes un Jaltas stila ieteikumi. Tā tas ne reizi vien straujos vēstures pagriezienos jau bija noticis. 1989. gada 16. janvārī uz Maskavu ar tikko ievēlētā prezidenta Buša svētību slepenā uzdevumā devās bijušais

valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, lai noskaidrotu Gorbačova domas par iespēju noslēgt divpusēju darījumu ar amerikāņiem par Austrumeiropu. Kisindžers bija pārliecināts, ka stabilitātes vārdā ASV un PSRS ir jāvienojas par interešu pārdali Eiropā, nosakot, cik tālu sniedzas PSRS ietekme, bet apmaiņai pret padomju puses piekāpību Kisindžers piedāvāja Rietumu apņemšanos nedarīt neko, kas paātrinātu pārmaiņu procesu Austrumeiropā un, Kremļaprāt, varētu to apdraudēt. Faktiski, tas bija priekšlikums saglabāt status quo Eiropā, par to vienojoties eiropiešiem aiz muguras.

28. martā, sarunā ar "New York Times" korespondentu valsts sekretārs Beikers pieļāva šādas vienošanās lietderību, kas izraisīja sašutuma vilni Eiropas valstīs un ASV sabiedrībā. Kisindžera plānu tūdaļ nodēvēja par "Jalta 2", kas tam uzspieda nodevības zīmogu. Tādējādi to vairs neviens ASV politiķis nevarēja uzdrošināties izmantot, un tas bija jānoliek vistālākajā plauktā.

Kamēr vien nav asiņu un tanku…

Par Baltijas jautājumu pirmoreiz Ševardnadze un Beikers runāja 1989. gada 21. septembrī. Atkal un atkal apliecinot ASV atbalstu Gorbačovam un viņa reformām, Beikers izklāstīja ASV Baltijas politiku un uzsvēra, ka "mums… būtu ļoti grūti saglabāt pozitīvas attiecības, ja jūs atradīsiet par nepieciešamu lietot spēku Baltijā". Atbildot uz Beikera brīdinājumu, Ševardnadze paskaidroja, ka "Baltijā neviens negatavojas lietot spēku". Turpmāk par Baltijas valstīm abi ministri tāpat kā Bušs un Gorbačovs runāja katrā nākamajā tikšanās reizē.

1989. gada 2. un 3. decembrī Maltā beidzot notika kopš Buša stāšanās amatā tik gaidītā abu lielvalstu vadītāju tikšanās. "Jūtīgo un potenciāli eksplozīvo Baltijas valstu jautājumu" abi prezidenti pārrunāja téte a téte, tādēļ tas zināms no ASV prezidenta pārstāsta viņa tuvākajiem palīgiem tūlīt pēc sarunas. Gorbačovs savās "Atmiņās" tikai piemin, ka par Baltiju ir runāts. Lūk, kā šī epizode aprakstīta grāmatā "Visaugstākajā līmenī": "Bušs teica [Gorbačovam] – ja centrālās padomju autoritātes būs par iemeslu vardarbībai Baltijā, tad tas radīs pretpadomju jūtu ugunsvētru ASV, bet, ja Gorbačovs turēs savu solījumu un izvairīsies no vardarbības, tad ASV valdība ievēros atturību savos izteikumos par šo jautājumu, jo, kā Bušs paskaidroja, "mēs nevēlamies radīt jums lielas problēmas". Pēdējo piezīmi var saprast kā Buša netiešu solījumu neizdarīt spiedienu uz Gorbačovu Baltijas neatkarības jautājumā, kamēr vien tur nav asiņu un tanku. Buša paša memuāros šī nianse izpaliek.

Savu solījumu Gorbačovam Bušs turēja. Kamēr Gorbačovs aprobežojās ar dažādu dekrētu izsludināšanu, tostarp arī provokatīvu, tikmēr ASV un pārējie rietumnieki varēja atļauties būt atturīgi Baltijas jautājumā. Tiktāl Baltijas jautājums bija paguvis iespiesties starptautiskās politikas darba kārtībā 4. maija deklarācijas priekšvakarā.

Mēs bijām īpaši

Atskatoties uz pirmo atjaunotās neatkarības gadu, redzams, cik Latvijas stāvoklis, tāpat arī Igaunijas un Lietuvas, salīdzinot ar pārējo pasaules valstu likteņiem pēc 2. pasaules kara, bija īpašs kā tiesiski, tā politiski. Mēs bijām valstis, kas kā starptautisko tiesību subjekti de iure turpinājām pastāvēt jau 50 gadus, tikpat ilgu laiku esot iekļautas de facto kādas citas valsts sastāvā. 1990. gadā, neskatoties uz svešvaras klātbūtni, Baltijas tautām bija izdevies vēlēšanu ceļā paust savu pašnoteikšanās gribu. Mēs savos padomju parlamentos bijām ievēlējuši deputātus, kuri priekšvēlēšanu programmā bija apņēmušies atjaunot valsts neatkarību de facto un kas šo apņemšanos politiskā līmenī bija izpildījuši. Tas bija arguments, kuru Rietumi nevarēja atļauties pilnīgi ignorēt.

Politiskie lēmumi nu bija pieņemti, tomēr tālākais vairs nebija atkarīgs tikai no baltiešiem vien, bet arī no dažādu ārējo apstākļu mainīga kopuma, kurā savijās PSRS iekšpolitiskās situācijas attīstība un Rietumu lielvalstu intereses. Mēs apzinājāmies, ka mūsu rīcībā esošie līdzekļi bija pārāk ierobežoti, lai paši saviem spēkiem vien ieceltu Baltijas jautājumu lielās politikas starmešu gaismas lokā. Ja tas būtu tikai Rietumu politiķu ziņā, tad mūs vēl ilgi paturētu nomaļus, kamēr nebūtu atrisināti, viņuprāt, nozīmīgāki jautājumi.

Mūsu politiķu un diplomātu uzdevums bija veikli un neatlaidīgi izmantot ikvienu iespēju, kas, notikumiem attīstoties, pavērās, un iespiesties starptautiskajā telpā. Mēs nedrīkstējām pieļaut, ka kārtējo reizi Baltijas jautājumu atstumj otrajā plānā. Sistemātiski klauvēt pie aizvērtajām durvīm psiholoģiski bija ļoti grūti, reizēm bezcerīgi, jo atkal un atkal bija jātiek galā ar vilšanos, jāsaņemas un jāsāk jauns diplomātisks gājiens, ticot, ka šoreiz izdosies kādu nieku pavirzīties tuvāk mērķim. Tomēr, neskatoties uz neveiksmēm, mūsu neatlaidīgās pūles guva panākumus un pamazām Rietumu noskaņojums sāka mainīties par labu Baltijas valstīm. Līdz ar simpātiju pieaugumu sabiedrībā, baltieši ieguva līdzjutējus, kas izdarīja spiedienu uz saviem politiķiem, bet tie savukārt nevarēja atļauties nerēķināties ar savu vēlētāju gribu. Tādējādi 1990. gada vidū vēl negribīgi, taču pamazām arvien noteiktāk Rietumu politiķi iekļāva Baltijas jautājumu sarunās ar PSRS vadību. Šis pavērsiens bija baltiešu mērķtiecīgas darbības panākums.

Neatkarība klēpī neiekrita

Cits faktors, kas būtiski iespaidoja Rietumus, bija aktīvā tautas līdzdalība iekšpolitiskajos procesos. Atšķirībā no Krievijas un pārējām 11 padomju savienotajām republikām trīs Baltijas valstīs notika īstas tautas revolūcijas, kuru mērķis bija ne tikai totalitārā režīma iznīcināšana, demokrātijas un tiesiskuma atjaunošana, bet arī atdalīšanās no PSRS un neatkarības atgūšana.

Mani kaitina apgalvojumi, ka neatkarība Latvijai, Igaunijai un Lietuvai tikpat kā iekritusi klēpī, jo viss noticis un lemts citur, turpretī mums pašiem tās atgūšanā gandrīz nav nekādu nopelnu. Tā apgalvot var tikai pavirši cilvēki, kas nevērīgi izturas pret faktiem un kopsakarībām, vai tādi, kas tos gluži vienkārši nezina vai ar nodomu izliekas nezinām. Nezinātājus var attaisnot, jo līdz šim neviens sistemātisks pārskats par Latvijas ārpolitiku periodā no 4. maija deklarācijas pieņemšanas līdz Latvijas starptautiskajai atzīšanai de facto nav publicēts. Sastopami tikai atsevišķu notikumu vai atgadījumu apraksti, kā arī daži atmiņu stāsti, kas apkopoti uz apaļām deklarācijas jubilejām izdotos rakstu krājumos. Pētot Ārlietu ministrijas arhīvā glabātos dokumentus, es sapratu, ka šis periods būtu pelnījis īpašu uzmanību.

Trīs vienlīdz grūti uzdevumi

Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu situāciju pēc neatkarības atjaunošanas paziņošanas parlamentos tēlaini varētu salīdzināt ar atrašanos vienādmalu trijstūra gūstā – trijstūra iekšienē gan ir iespējama kustība, tuvinoties vai attālinoties kādai no tā virsotnēm, taču izlauzties no tā ārā ir gandrīz neiespējami. Kāpēc vienādmalu trijstūris? Tāpēc, ka mums bija jāatrisina trīs vienlīdz grūti uzdevumi – jāpanāk starptautiskā atzīšana de facto, jāpārliecina PSRS par mūsu tiesībām atjaunot neatkarību un jāpārņem faktiskā vara Latvijā.

Visi Latvijas pārstāvju mēģinājumi pārliecināt starptautisko sabiedrību ieņemt skaidrāku nostāju mūsu neatkarības jautājumā atdūrās pret Rietumu norādījumu, ka tikai Maskavas un Gorbačova ziņā ir Baltijas valstu brīvlaišana. Savukārt Gorbačovs ietiepīgi palika pie sava – izstāšanās var notikt tikai saskaņā ar spēkā esošo PSRS likumdošanu par izstāšanās procedūru, tādējādi ignorējot Latvijas argumentu, ka mēs nekad neesam Savienībā iestājušies. Kamēr Gorbačovs nepiekrita, tikmēr Latvijā turpinājās divvaldība, kuras dēļ Rietumi uzskatīja, ka Latvijas valdība nespēj kontrolēt situāciju savā teritorijā un valsts faktiski nav neatkarīga. Šis īsais, vienkāršotais kopsavilkums parāda, ka šie trīs uzdevumi savstarpēji bija tikpat saistīti kā trijstūra virsotnes.

Kā atbrīvoties no trijstūra gūsta? 1991. gada vasarā attālums starp trijstūra virsotnēm gan bija nedaudz samazinājies, taču, neskatoties uz visiem mūsu pūliņiem un cerību uzplaiksnījumiem, tā smailes vēl arvien atradās stabilā savstarpējā līdzsvarā. Un tad piepildījās ilgi gaidītais brīnums – 1991. gada augusta pučs kļuva par Deus ex machina, kas deva nāvējošo triecienu PSRS, un trijstūris sabruka. Šo brīdi tūlīt izmantoja rietumvalstis, kas, negaidot PSRS formālo lēmumu par Baltijas valstu neatkarības atdošanu, sāka starptautiskās atzīšanas de facto procesu, kuru pēc puča novājinātais Mihails Gorbačovs vairs nevarēja ignorēt.

Latvijas Avīze  21. aug., 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home