GALVENĀS NEVARDARBĪGĀS PRETOŠANĀS FORMAS UN SLĒPTAIS NACIONĀLISMS KĀ IEKŠĒJĀ NEPAKĻAUŠANĀS PADOMJU REŽĪMAM LATVIJĀ
(70., 80.gadi)

Indulis Zālīte, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), vadītājs.

Referāts krievu valodā nolasīts konferencē “Pretošanās kustības totalitāriem režīmiem - vēstures pētniecības problēmas” Viļņā 1997. gada 3.-4. oktobrī.

Vēsturisks ieskats VDK nacionālisma apkarošanas programmā VDK daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju
Nevardarbīgā pretošanās un iekšējā nepakļaušanās padomju diktatūrai Latvijā dažādās nacionālajās grupās VDK slepenie palīgi cīņā ar nacionālismu
VDK aģentūras blīvums nacionālistu vidē Pretpadomju darbības pazīmes
Pretpadomju izpausmju un pretkrievu noskaņojumu korelācija Disidentisms LPSR
Slēptais nacionālisms Daži secinājumi

Pētījumā pielietota metode “pierādījums no pretējā”, t.i., LPSR VDK un PSRS VDK 70., 80 gadu dokumentu un citu materiālu analīze.

Dokumentēšanas centra (SAB TSDC) rīcībā atrodas restaurēta bijušās LPSR VDK pretizlūkošanas nodrošinājuma automātiskā informācijas sistēma “Delta Latvija” (ASIO “Delta Latvija”), kurā atrodami dati par 35.656 personām un apmēram 8.000 VDK informatoru (aģentu*, uzticamības personu**) ziņojumu referāti par norādīto laika periodu. Elektroniskā informatīvā sistēma LPSR VDK tika radīta 70.gados. 1991.gadā tā tika praktiski iznīcināta, bet atjaunota 1992.-1996.g. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Šī “fona” informācija klasificēta pēc vairākiem parametriem - pēc VDK kompetences ietvaros fiksētā notikuma rakstura, pēc redzes lokā nonākušās personas darbības u.c. (personas operatīvās uzskaites kategorijas) veida, kas pietiekami pilnā mērā atspoguļo pretošanās formas 70., 80.gados. Ziņojumu referāti kā faktoloģijas avoti, atšķirībā no VDK sniegtajiem pārkatiem LKP CK, kā arī citiem kopsavilkumiem, bija mazāk pakļauti politiskās situācijas konjunktūras diktētai pieslīpēšanai, bija tuvāk dzīvei. Mūsu rīcībā nav pilnas informācijas, sākot ar 1989.gadu, kad VDK operatīvās apakšvienības vairāku iemeslu dēļ (konspirācija, savstarpējā neuzticēšanās, centrālās informatīvās sistēmas smagnējums) sāka veidot pašas savas datu bāzes, izmantojot personālos kompjūterus.

Vēsturisks ieskats VDK nacionālisma apkarošanas programmā

Neilgi pēc tam, kad par PSRS VDK priekšsēdētāju kļuva J.Andropovs, sakaņā ar PSKP CK un PSRS Ministru padomes 1967.gada 17.jūlija lēmumu “Par patstāvīgu pretizlūkošanas apakšvienības izveidošanu VDK un tās orgānos cīņai pret ienaidnieka ideoloģisko diversiju” nodibināja PSRS VDK 5. pārvaldi un tās attiecīgās apakšvienības KPFSR novados, apgabalos un PSRS republikās. Jaunās pārvaldes uzdevumos ietilpa ideoloģiskā pretizlūkošana PSRS teritorijā, kā arī ārzemēs. VDK orgānu politiskā darba līnija tika noteikta kā prioritāra. Izveidotā pārvalde atgādināja kādreiz jau 40.gados darbojušos valsts drošības orgānu struktūru Slepeni-politisko daļu (SPO; sekretno-poļitičeskij otģel), kuras kompetencē atradās tā laika politiskā opozīcija. Ideoloģiskās diversijas jēdziens tika definēts kā “naidīga idejiski-politiska iedarbība uz sociālistisko valstu pilsoņiem (..), opozīcijas grupu un organizāciju izveidošana šajās valstīs, lai inspirētu antisociālistiskas tendences un procesus, kas, pēc imperiālistu domām, dod iespēju slēptā, “evolucionārā” ceļā transformēt sociālistisko iekārtu par kapitālistisko.” Tika definēts postulāts, ka jebkuras pretpadomju un nacionālisma izpausmes ir ārvalstu inspirētas. Acīmredzot, VDK analītiķi saprata, ka ar spēka metodēm vien (administratīvam, kriminālprocesuālām u.c.) padomju cilvēks nav izaudzināms un ka pret informāciju, kas ienāk no dzelzs aizkara otras puses, PSRS izmantojamās ideoloģiskās ietekmēšanas metodes ir bezspēcīgas. Neskatoties uz to, ka galveno destruktīvo izpausmju izcelšanās PSRS bija atzīta kā eksteritoriāla, galvenais aģentūras darbs, represīvie pasākumi (piem., saukšana pie kriminālatbildības, administratīva izraidīšana no PSRS u.tml.), kā arī pāraudzināšanas pasākumi (profilaktēšana*** - kompromentācija, iedarbošanās caur darba vietu vai sabiedriskajām organizācijām; administratīvie pasākumi, liegums izbraukt ārpus PSRS u.c.) tika veikti PSRS ar pilsoņiem.

Pretizlūkošanas darbs cīņā pret ienaidnieka ideoloģisko diversiju tika organizēts pēc darba līniju un līniju-objektu principa. Līniju princips tika izmantots darba organizēšanai noteiktu sabiedrības kategoriju vidē: nacionālisti, cionisti, vācu tautības iedzīvotāji, kuri veica nacionālistisku darbību, pretpadomju elementi no baznīcu un dažādu novirzienu sektantu vides u.c. Pretizlūkošanas darbs pēc līniju - objektu principa tika veikts tādos PSRS objektos, kur tika uzņemti, apkalpoti, apmācīti ārzemnieki no kapitālistiskajām valstīm. Darbā bija paredzēta 5.pārvaldes un tās struktūrvienību sadarbība informācijas apmaiņā ar PSRS VDK Otro galveno pārvaldi un Trešo pārvaldi.

1989.gada 11.augustā PSKP CK apstiprināja PSRS MP lēmuma projektu par Padomju konstitucionālās iekārtas aizsardzības pārvaldes izveidošanu (“Z” pārvalde) un 5.pārvaldes likvidēšanu. Jaunās pārvaldes pamatuzdevums bija cīņa ar terorismu.

VDK daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju

LPSR VDK 5.daļas kompetencē atradās sabiedrības ideoloģiskā klimata kontrole un zināmā mērā arī tā regulēšana. Daļā strādāja vidēji ap 60 darbinieki. 5.daļas aģentūra sastādīja apmēram 13% no visas LPSR VDK darbojošās aģentūras (apm.570 no 4300). Jāatzīmē gan, ka 5.līnijas uzdevumus pildīja arī pilsētu un rajonu VDK apakšvienības, bet centrālo uzdevumu veikšana tomēr bija 5.daļas kompetencē. Daļas darba fronte aptvēra praktiski visas sabiedrības grupas un līdz 1990.gadam 5.daļas darbības virzieni pa nodaļām bija sadalīti šādi:

 1990.gadā 5.daļā tika izveidotas vēl trīs apakšvienības, kuru funkcijas tiešā veidā nebija saistītas ar ideoloģijas jautājumiem:

 Jāatzīmē, ka ideoloģiskās pretizlūkošanas uzdevumus (konkrēti - informācijas vākšanu) veica ne tikai šim uzdevumam specializētā struktūra, bet arī citas centrālā aparāta apakšvienības (2.daļa) un LPSR VDK teritoriālās apakšvienības (pilsētu un rajonu daļas un nodaļas). Otrās - pretizlūkošanas daļas kadru sastāva noskaņojumos dominēja impēriskie noskaņojumi, tāpēc starp šo daļu un 5.daļu pastāvēja zināmas atšķirības, kā interpretēt jēdzienus “pretpadomju” vai “nacionālistisks”.

Šajā sakarā mazliet jāpieskaras 5.daļas kadru sastāva formēšanas principiem. Darbam latviešu vidē tika izvēlēti latvieši, ebreju vidi kontrolēja ebreji, krievu vidi - krievi, vāciešus uzraudzīja vācieši. Sešdesmitajos gados, kad bija izsīkušas Krievijas un Latvijas pārkrievojušos latviešu rezerves, operatīvo darbinieku rindas tika papildinātas no LPSR augstāko mācību iestāžu absolventiem, galvenokārt ar Latvijas Valsts universitātes humanitārajām fakultātēm, kā arī no citām LPSR augstākajām mācību iestādēm. Tomēr izrādījās, ka nacionālo kadru uzraudzība pār nacionālajām grupām Lubjanku neapmierināja. Kā liecina vairāki LPSR VDK darbinieki, Centra inspicējošās pārbaudēs vienmēr ticis norādīts, ka LPSR VDK 5.daļā novērojams nacionālisms. Tādus uzskatus, atrodoties Rīgā, paudis arī PSRS Piektās pārvaldes ilggadējais priekšnieks, PSRS VDK priekšsēdētāja 1.vietnieks Filips Bobkovs. Šis ir viens no totalitāras impērijas paradoksiem - vasaļrepubliku nacionālo vidi nav iespējams pietiekami dziļi kontrolēt, izmantojot metropoles nacionālos kadrus (krievus). Savukārt, no impērijas centra viedokļa, situācija, kad vasalis kontrolē vasali ir neefektīva. Nomināla šķelšanās LPSR VDK, kad īpaši izpaudās nacionālā piederība, noformējās Gorbačova perestroikas laikā 80-os gados. Nekrievu tautības darbinieku lielākā daļa nostājās perestroikas atbalstītāju pusē, savukārt krievu tautības darbinieki galvenokārt atbalstīja vienotas, nedalāmas un komunistiskas PSRS saglabāšanas ideju.

Nevardarbīgā pretošanās un iekšējā nepakļaušanās padomju diktatūrai Latvijā dažādās nacionālajās grupās

Nevardarbīgā pretestība dažādās nacionālās grupās Latvijā raksturojās gan ar kopīgām, gan atšķirīgām pazīmēm un sasniedzamajiem uzdevumiem.

Par kopīgu var uzskatīt pretestības pretpadomju raksturu, kas nereti izpaudās maskētā veidā. Piemēram, ebreju kustība par tiesībām emigrēt no PSRS tiešā veidā nevērsās pret pastāvošo varu, jo tādā gadījumā jau no juridiskā viedokļa varēja tikt traucēta izbraukšanas atļaujas saņemšana. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka izbraukšanas cēlonis lielākai daļai ebreju ģimeņu bija neapmierinātība ar dzīves apstākļiem PSRS un ar tās politisko iekārtu. Tātad, šie cilvēki nebija ar mieru pakļauties padomju impērijas kārtībai un izvēlējās savu ceļu, kā no tās atbrīvoties, emigrējot uz citu valsti.

Vācu tautības iedzīvotāju vēlmes tika izteiktas centienos aizbraukt no PSRS un savu etnisko dzimteni - Vāciju.

Latviešu prātus nodarbināja ideja par Latvijas neatkarību, kaut gan, diez` vai lielākā daļa latviešu vēl 80-gadu vidū to uzskatīja par reāli iespējamu. LPSR pastāvēšanas vēsture jau bija pierādījusi, ka jebkura vēršanās pret pastāvošo varu vai neatkarības ideju publiska paušana vienmēr tikusi apspiesta jau pašā saknē.

Apkopojot bijušā LKP partijas arhīva datus un ASIO “Delta Latvija” informāciju var lēst, ka katru gadu LPSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. Šāda pretpadomju izpausmju statistiskās izkliedes cēloņi, šķiet, jāmeklē formulējumu pretpadomju jeb nacionālistiska izpausme jēdzieniskā satura mainībā dažādos komunistisko padomju valdīšanas periodos un dažādos politiskās konjunktūras apstākļos. Pastāvīgā VDK uzmanības degpunktā atradās neoficiālas grupas vai grupējumi, kurās apvienojās jaunatne. Jāatzīmē, ka 80. gadu otrajā pusē nacionālisma izpausmes tikušas novērotas pat Baltijas kara apgabala militārpersonu vidū. Jāatzīmē, ka informācija par šādu grupu pastāvēšanu, un pat par to likvidēšanu no sabiedrības tika slēpta, lai radītu priekšstatu, ka tajā valda tikai un vienīgi miers un laime.

Piemēri:
  • (..) Ogres 1.vidusskolas skolēns Ļagins U.J. šajā skolā organizēja grupa ar nosaukumu “Latviešu jaunatnes savienība”, kura vēlāk tika pārdēvēta par “Latvijas nacionālo jaunatnes savienību”. Grupā skaitījās (bez L.): Krivmanis A.A., Buholds V.D., Rubenis J.K. (līdz 70.g. beig.). Grupa apsprieda jautājumus par cīņu ar krievu tautības personām: Ogrē un Jelgavā izgatavot un izplatīt nacionālistiska satura skejlapas, izgatavot sprāgstvielas un uzspridzināt virsnieku namu Jelgavā (..). Profilakse ar sabiedrības iesaistīšanu. 28.01.71.g. Ogres RN (VDK Ogres rajona nodaļā) veikta skolēnu Krivmaņa A.A., Buholda V.D. un bijušā šīs pašas skolas audzēkņa Ļagina U.J. profilakse ar sabiedrības piedalīšanos par mēģinājumu izveidot jaunatnes nacionālistisku grupu ar nosaukumu “Latvijas nacionālā jaunatnes savienība”. 27.01.71.g. Ogres RN rajona nodaļas ēkā par šīm pašām darbībām tika profilaktēts šīs pašas skolas audzēknis Rubenis J.K. (..) Profilakses gaitā noskaidrots, ka 1968.g. Ogres vidusskolā pastāvējusi jaunatnes nacionālistiska grupa ar nosaukumu “Brīvās jaunatnes leģions”, kurā sastāvēja norādītās skolas skolnieki Buholds V.D., Ļagins U.J., Rubenis J.K. un Gusevs J.V. Par dalību šajā grupā visi bijušie dalībnieki profilaktēti 28.01.71.g. (..)

VDK slepenie palīgi cīņā ar nacionālismu

Lai novērtētu VDK informētības līmeni ideoloģiskās uzraudzības jomā, tika analizēts VDK aģentūras blīvums pretpadomju vidē un tā korelācija ar konkrētās vides bīstamības pakāpi padomju varai, kā arī salīdzinātas pretpadomju un nacionālistisko izpausmju dažādas formas pēc to biežuma.

Kā jau tika minēts, LPSR VDK aģentūras aparātā 70., 80.gados skaitījās apmēram 4.300 aģentu, no kuriem 13% bija saistīti ar ideoloģisko pretizlūkošanu. Šeit gan jāatzīmē, ka VDK informatori bija ne tikai aģenti, bet arī uzticamības personas, kuru skaits, salīdzinot ar aģentu skaitu, bija apmēram trīskāršs. Uzticamības personas netika īpaši reģistrētas un uzskaitītas. Šādā statusā informāciju VDK sniedza partijas un padomju nomenklatūras pārstāvji, kuru vervēšana bija aizliegta ar PSRS VDK pavēli, tāpat arī pazīstami inteliģences vai radošo profesiju pārstāvji, kuros tiešs vervēšanas priekšlikums varētu izsaukt zināmu dvēseles diskomfortu.

VDK aģentūras blīvums nacionālistu vidē

Starp ”grupējumu dalībniekiem, kuri PSRS teritorijā veic darbību, kas vērsta uz padomju ar PSRS konstitūciju nostiprinātās valsts un sabiedriskās iekārtas varmācīgu gāšanu vai izmaiņu” (kods 1604), LPSR VDK Informācijas analīzes daļā (IAD) reģistrētas 54 personas, starp kurām katrs piektais - sestais bija VDK aģents.

Starp 330 VDK IAD reģistrētiem “nacionālistisku organizāciju dalībniekiem vai personām, kuras PSRS teritorijā veic antisociālistisku, antikonstitucionālu darbību” (kods 1602) aģentūras blīvums bija zemāks - apmēram viens starp sešpadsmit. Operatīvo kategoriju vārdnīcā par personām, kuras veic (tiek turētas aizdomās par veikšanu) graujošu darbību pret PSRS, kopumā ir apmēram 400 kodu - kategoriju.

Piemērs:

Aģentūras blīvums konkrētajā pretpadomju vidē atradās tiešā atkarībā no tās bīstamības pakāpes režīmam. Aģentūras blīvums dažādās sabiedrības grupās, kas lielākā vai mazākā mērā atradās opozīcijā padomju iekārtai un ziņojumu referātos atrodamās informācijas analīze, kā arī aculiecinieku vai notikumu dalībnieku (līdz 1988.gadam) liecības dod pamatu pārliecībai, ka informācijas jomā balto plankumu pretpadomju un nacionālo grupu vidē drošības orgāniem nebija. Var secināt, padomju impērijas sabrukšanas stadijā PSKP un tās bruņotais avangards VDK nespēja realizēt rīcībā esošo informāciju pat sistēmas pašsaglabāšanas nolūkos.

Pretpadomju darbības pazīmes

Nākošais pētījuma etaps bija IAD bāzes analīze pēc “kaitīgo elementu darbības pazīmēm PSRS teritorijā”. Lielais kategoriju skaits (apmēram 1300), kuras pēc savas nozīmes bieži ir ļoti tuvas, radīja zināmas grūtības analīzes veikšanā. Kā redzams no ziņojumu referātiem, šāda rakstura grūtības ir bijušas arī pašiem VDK darbiniekiem, klasificējot notikumus un piešķirot tiem konkrētas uzskaites kategorijas. Jāatzīmē, ka katrā referātā vienam un tam pašam VDK uzmanības lokā nonākušam notikumam varēja tikt piešķirtas vairākas kategorijas, jo ziņojumi tika analizēti pēc atsevišķām pazīmēm pa komponentēm.

Viena no populārākajām pretpadomju izpausmes kategorijām ASIO “Delta Latvija” bija “PSRS pilsoņa veikta apzināti melīgu izdomājumu izplatīšana, kas ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai ” (kods 15014) un “fakti un pazīmes, kas liecina par antisociālistisku, antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā” (kods 30006). Katrai no šīs kategorijas darbībām atbilst 8 procenti no kopējā informatoru ziņojumu referātiem.

Piemēri:

5,4% gadījumos ziņotāju informācija bija kvalificēta kā “negatīvas attieksmes paušana pret padomju iekārtu ar zemošanās elementiem rietumu dzīves veida un buržuāziskās demokrātijas priekšā” (kods 15096).

Piemērs:

Pārējās pretpadomju kategorijas sastopamas mazāk kā 2% ziņojumu referātu tekstos, piemēram, kods 05036 - “informācijas, kas ceļ neslavu padomju un valsts varai, izplatīšana”.

Piemērs:

  • 07.78.g. Rīga. Viesnīca “Rīga”. ASV tūrists Puķītis pastāstīja citiem tūristiem, kas kopā ar viņu ieradās no ASV, ka viesnīcā viņus noklausoties, ka ārzemniekus “it kā ierobežojot [tiesībās]”, kā arī zākāja padomju īstenību. (u.p. “SIA”).(..)

Kods 05036 - “PSRS pilsoņa piedalīšanās nacionālistisku elementu un reakcionāri noskaņotu baznīcas kalpu pretlikumīgu (oficiāli neatļautu) sapulču organizēšanā un noturēšanā” - 1,7%.

Piemērs:

Kods 16011 - “stabilas nacionālistiski noskaņotas personu grupas pastāvēšana” - 1,4%

Piemēri:
  • 06.10.78.g. LPSR, Rīga. Nacionālistiskas jaunatnes grupas biedri: 1. Alders Aldis Raimonda d., dz.1960.g., 2. Bendiks Elmo Jāņa d., dz.1960.g., 3. Vanags Aigars Gundara d., dz.1960.g., 4. Neļķe Ainārs Jura d., dz.1960.g. kārtējā tikšanās reizē pārrunāja nepieciešamību paaugstināt disciplīnas līmeni, (..) atzīmēja nep9eciešamību stingri ievērot konspirāciju, lai nenokļūtu VDK un nesabojātu karjeru; biedrības pamatuzdevums ir veicināt tās biedriem nākotnē ieņemt vadošus amatus un palīdzēt latviešiem; visas augstākminētās personas noskaņotas krasi nacionālistiski,, izteica nodomu 1978. gada 18. novembrī pie t.s. “Brīvības” pieminekļa nolikt sarkanus un baltus ziedus (par godu buržuāziskās Latvijas dibināšanas 60.gadadienai). (aģ. “Džordžs”) (..)

Kods 16013 - “PSRS pilsoņa piedāvājums citai personai iestāties nelegālā pretpadomju nacionālistiskā grupā” - 1,4%.

Piemērs:

Kods 25014 - “darbības, kuras veic PSRS pilsonis un kuras vērstas uz nacionālā vai rasu naida, nesaskaņu kurināšanu un nacionālā pārākuma sludināšana, nacionālā goda un cieņas pazemošanu”- 1,2%. Šeit jāatzīmē, ka ziņojumu referātu informācijas blokā praktiski nebija atrodamas ziņas par gadījumiem, kad tikusi pazemotas latviešu nacionālā pašcieņa, bet par to zemāk.

Kods 16002 - “PSRS pilsonis izrāda apņemšanos izveidot organizāciju (grupu u.tml.), kuras darbība vērsta pret padomju sabiedrisko un valsts iekārtu” - 1,1%.

Piemērs:

Pretpadomju izpausmju un pretkrievu noskaņojumu korelācija

Kā jau iepriekš minēts, informācijas analīze pēc pretvalstisko izpausmju kategorijām un to salīdzināšana ar referātu tekstiem pilnībā neatbildēja uz jautājumu: kādas okupētās valsts iedzīvotāju uzvedības un pārliecības pazīmes VDK uzskatīja par īpaši sensitīvām ideoloģiskās kontroles jomā. Šim nolūkam tika veikta tekstu analīze pēc noteiktiem atslēgas vārdiem.

Pēc šīm pazīmēm atlasīto referātu tekstu analīze liecināja, ka lielākoties šie vārdi veido kombinācijas “latviešu nacionālistiskas pretpadomju prekrievu” izpausmes, vai attiecībā pret ebrejiem “ebreju nacionālistiskas pretpadomju” izpausmes. Tas, savukārt, pietiekami pārliecinoši norāda, ka Latvijas pamattautai padomju vara asociējās ar krievu tautības pārstāvjiem.

Piemērs:

  • 02.84.g. Rīga. LVU vēstures un filozofijas fakultātes 1.kursa students Krēķis I.E., kurš noskaņots nacionālistiski, savu kursa biedru lokā paziņo, ka krievi apspiež latviešus. Ar padomju varas atjaunošanu Latvijā dzīves līmenis un apstākļi pastāvīgi pasliktinās. Krēķis I.E. kursa biedru vidū: slavina buržuāziskās Latvijas perioda dzīves veidu. (uzt.p.”LJG”) (..) (aģ. “Štirlic”). (..)

0,07% gadījumu (6 ziņojumi) datu bāzē sakne “kriev/u” pēc satura sastopama kā “krievu šovinisms” (pretlatviešu izpausmes). Šāda pretkrievu un pretlatviešu izpausmju proporcija 0,07% jeb 1:214 it kā nenoliedzami liecina par mežonīgu latviešu nacionālismu. Varētu noticēt, ja vien cilvēki ar krievu šovinismu nesaskartos ikdienā. Jāatzīmē, ka 1976.gadā krievu īpatsvars starp LPSR iedzīvotājiem kopumā bija 32,8% (latvieši - 53,7%), pilsētās - 40%, bet lielākās pilsētās pat virs 60%.

Neskatoties uz to, ka petpadomju izpausmju klasifikatorā atrodama kategorija, kas atbilst nacionālā naida kurināšanas, kā arī nacionālās cieņas pazemošanas izpausmēm (kods 25014), LPSR VDK darbība bija vērsta uz latviešu, ebreju, vāciešu nacionālisma izskaušanu, bet nebija struktūras, kura nodarbotos ar krievu nacionālismu. Krievu nacionālisms līdz noteiktam laikam nebija bīstams PSRS pastāvēšanai. Slēpts, bet brīžiem arī deklarēts krievu nacionālais hegemonisms palīdzēja padomju impērijā un tās totalitārajā vadības sistēmā saglabāt kvazistatisku līdzsvaru.

Piemērs:

Pretpadomju izpausmju veidi

Cits pētījuma aspekts bija noskaidrot dokumentēto pretpadomju izpausmju veidu (formu). Pats populārākais pretpadomju darbības veids ir “izteikumi” (galvenokārt pretpadomju, nacionālistiski, pretkrievu, kā arī vienkārši kaitīgi u.c.) un tie sastopami 17,5% referātu no visa kopējā informācijas masīva. Citi izpausmju veidi konstatēti mazāk kā 4% gadījumu: ideju izplatīšana par brīvību (no PSRS) - 3,7%), interese par Latvijas pieminekļiem, nacionālistisku elementu tikšanās pie pieminekļiem (3,1%), LPSR un PSRS karogu noraušana, kā arī Latvijas karoga izkāršana (2,5%). Tikai 0,48% gadījumu atrasta VDK interese par anekdošu stāstīšanas dokumentēšanu.

Piemēri:
  • 16.02.84.g. Rīga. Neredzīgo biedrības darbinieks Aleksejevs H.E. biedrības priekšsēdētāja vietnieka sievai iedeva asi nacionālistiska satura skrejlapu, kas izgatavota pēc Braila (neredzīgajiem) sistēmas. (..) (uzt.p. “BVJ”)

Vēlāk brāļi Pāvils un Olafs Brūveri tika izraidīti no PSRS.

Disidentims LPSR

Disidentisms Latvijā nebija izplatīts un šai kustībai nebija tādas ietekmes uz cilvēku prātiem kā Krievijā un lielā mērā disidentu lietas tika fabricētas, lai LPSR VDK citādi domājošo atmaskošanā neatpaliktu no sava lielā brāļa – PSRS VDK.

Ja disidentisms Krievijā par savu galveno mērķi uzskatīja cīņu par cilvēktiesībām, tad latviešu disidentu centieni izpaudās cīņā par latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesībām un valsts neatkarības atgūšanu, izmantojot tādas metodes, kas būtu pēc iespējas maksimāli legālas no PSRS likumu viedokļa.

Piemērs:
  • 05.76.g. Rīga. Kalniņš V.J. sarunā ar aģ. “Pols” izteica ideju par Baltijas disidentu “konferences” sasaukšanu, kuras organizētāja loma jāuzņemas latviešiem (izstrādāt dienas kārtību, sagatavot galvenos referātus). Galvenais “konferences” jautājums - “Centra īstenotā nacionālā politika Baltijā un tās sekas”. Kalniņš lūdza “Polu” padomāt par “konferences” reklāmu; pēc viņa domām, būtu vēlams, lai par šo “konferenci” paziņotu radio stacija “Amerikas Balss”. Pēc Kalniņa domām Latvijā puslegālai darbībai ir grūtāki apstākļi nekā Maskavā, toties ir plašāka sociālā bāze. Pēc viņa domām, vēlams bez tam izdot lietuviešu “Katoļu hronikai” līdzīgu “almanahu”, kurā tiktu izskatīti jautājumi par kultūru un vēsturi. ( “Pols”). (..)

Ar disidentismu pēc būtības nodarbojās arī 1959.gadā par nacionālismu represētais LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, kaut gan sevi par disidentu neuzskatīja.

E.Berklavs 1988.gadā bija viens no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un vēlāk kļuva par tās ilggadēju vadītāju. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika ievēlēts Latvijas parlamentā.

Slēptais nacionālisms

Par slēptām nacionālisma izpausmēm var uzskatīt tādas, kuras bija legālas no pastāvošās likumdošanas viedokļa un kurā nevarēja piesieties oficiāli.

PSRS represīvais aparāts bija trenēts apspiest jebkuru parādību, kura PSRS kriminālkodeksa rāmjos varēja tikt traktēta kā pretpadomju darbība. Padomju likumi pieļāva diezgan lielu traktējuma amplitūdu un praktiski jebkuru citādi domājošo varēja izolēt no sabiedrības pilnīgi likumīgi. Tajā pat laikā represīvā mašinērija bija pilnīgi bezpalīdzīga, kad arvien lielāku masveidību pieņēma tautas pulcēšanās Brāļu kapos mirušo piemiņas dienā, ziedu nolikšana “sakanbaltsarkanā sakārtojumā” un svecīšu dedzināšana pie Latvijas brīvvalsts vadītāju atdusas vietām, folkloras kustības attīstīšanās, pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa, Latvijas vēstures pētnieku pulciņu izveidošanās skolās, latviešu karavīru kaujas un apbedīšanas vietu apzināšana un dokumentēšana u.tml. VDK prāti saprata, ka šīs parādības ir reāls drauds PSRS pastāvēšanai, par ko Latvijas Valsts Arhīvā atrodami pietiekami daudz LPSR VDK vadības ziņojumu LKP Centrālkomitejai. Sakarā ar šo parādību netveramību un legalitāti lielākajā daļā gadījumu tās netika fiksētas VDK informatoru ziņojumu referātos, bet notikumu attīstības tendences lika pret tām attiekties ar pietiekamu piesardzību, par ko arī VDK informēja kompartiju.

Slēptais nacionālisms izpaudās dažādās formās:

  1. Latvijas Republikas atribūtikas (himna, ģerbonis, karogs u.c.) glabāšana, izgatavošana un lietošana.

Piemēri:
  • 01.84.g. Rīgas raj. Pretpadomiski noskaņotais Pilikops I.Z, kurš pieļauj politiski kaitīgas izpausmes, izgatavoja trafaretu, ar kura palīdzību uz krekliņiem zīmē Latvijas ģerboni ar uzrakstu “DIEVS SVĒTĪ LATVIJU”, kā arī Brīvības pieminekļa attēlu; glabā pie sevis Ādamsonam Eināram piederošu trafaretu, uz kura attēlots Latvijas ģerbonis ar uzrakstu “LAI LATVJU SAULE NENORIET”. (Aģ. “Krūmiņš”). (..)
  1. Nemitīga cīņa par atļauju svinēt kompartijas aizliegtos Līgo svētkus. Šajā jautājumā VDK pozīcija bija elastīgāka, kur uzskatīja, ka šo nacionālo svētku aizliegšana tos pārvērtīs par nacionālistiskiem. VDK viedoklis bija, ka labāk būtu tos atļaut un pārvērst par padomju svētkiem.
    2.
  2. Folkloras kustības attīstība. VDK saprata tās nozīmi latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā un kustības dalībnieki tika bieži profilaktēti VDK. Tiesa, bieži viņi tika apvainoti citos pārkāpumos, piemēram, “glabāja un izplatīja savu paziņu un viņa vadītās folkloras grupas lokā politiski kaitīgu literatūru un pauda augstāk minētajā vidē ideoloģiski kaitīgus spriedumus”. (..)

Piemērs:
  1. Mirušo piemiņas dienas, kuras arvien vairāk pieņēma masveida manifestāciju formu.
    2.
  2. Mākslas darbu radīšana, kuros tika izmantoti paņēmieni, kas deva iespēju atspoguļot aizliegtos tematus ar legāliem līdzekļiem un kurus formāli nevarēja aizliegt cenzūra.

Referātā netika skārtas pretošanās formas pēc 1987.gada, kad valsts vara zināmā mērā liberalizēja savu attieksmi pret latviešu nacionālisma izpausmēm. Pašā kompartijā un VDK sākās nodalīšanās pārbūves atbalstītājos un impērijas aizstāvjos un šis periods raksturojas ar pavisam citām cīņas metodēm pret komunistisko diktatūru, kā arī ar citām sabiedrības grupām, kas šajā cīņā iesaistījās.

Daži secinājumi

______________________________________

* PSRS VDK aģents - persona, kura brīvprātīgi (bet dažreiz piespiedu kārtā) piekritusi pildīt slepenus VDK orgānu uzdevumus Padomju valsts interesēs un kura apņēmusies glabāt savas sadarbības faktu un izpildāmo uzdevumu raksturu slepenībā.(..)

**uzticamības persona - padomju pilsonis, kurš pēc VDK orgānu lūguma tai paziņo par ievērības cienīgām personām un faktiem, kā arī izpilda atsevišķus uzdevumus. Uzticamības attiecību veidošana ar atsevišķām personām ir viena no čekistu sakaru ar darbaļaudīm aktīvām formām. Par U.p. var kļūt tikai padomju patrioti, stingri ievērojot brīvprātības principu. (..) Operatīvā darbinieka attiecību būtība ar U.p. un pretizlūkošanas orgānu uzdevumu, kurus izpilda U.p., raksturs tiek turēts slepenībā.

***profilakse - (..) P. tiek veikta pirms noziedzīgu darbību sākuma un tai jānovērš noziedzīga nodoma rašanos un realizēšanu konkrētās sabiedriski bīstamās darbībās. (..) VDK orgāni savas kompetences ietvaros aktīvi piedalās P., realizē profilakses pasākumus administratīvā, kriminālprocesuālā, politiskās audzināšanas un operatīvās darbības jomās.

Piezīme: Publicētajos citātos pēc iespējas saglabāta oriģinālo dokumentu stilistika un ortogrāfija.

to:  Crimes Against Humanity http://vip.latnet.lv/LPRA
uz: Totalitārisma Seku Dokumentēšanas Centrs