Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Jāparāda Vizmai
Egīls Zirņš

Sākusi ar staļinlaiku dzīves slavinājumiem, Belševica kļuva par varai neērtāko dzejnieci, kuras klusēšana bija tikpat bīstama kā viņas dzejoļi.

Viņa būtu varējusi dzīvot simt gadu, ja nebūtu 1987.gada 5.februāra traģēdijas, tik liels bija viņas dzīves spēks. Un, ja nu ne gluži dzīvot simt gadus, tad vēl uzrakstīt gan. Pēc traģēdijas viņa gan spēja piecelties, tāpat kā piecēlās pēc 70.gadu sākuma drukas aizlieguma, taču dzejoļus pēc vecākā dēla nāves vairs nerakstīja. Un kopš 1999.gada vasaras, pabeigusi trešo Billi, vairs nerakstīja neko — kā bija teikusi. "Ja Vizma teica, tad tā arī bija," atceras viņas studiju biedrene, teātra kritiķe Maija Augstkalna. "Sadzīves lietās viņas domas varēja arī mainīties, bet lielās lietās ne. Literatūra viņai bija liela lieta."

Dzīves spēku Vizmas (lielus dzejniekus tāpat kā karaļus dēvē vārdos: Vizma, Ojārs, Knuts…) acis allaž izstaroja tik nepārprotami, ka bija grūti noticēt tam, ka viņas runas par vāju veselību nav māksliniecisks pārspīlējums, ka nerakstīšana ir fiziska nespēja, nevis kaprīze, kas izriet no viņas reiz paustas pārliecības: tautā viņa ir cienīta, bet ne mīlēta. To gan Belševica nedomāja kā pārmetumu tautai, intervijā Rīgas Laikam 1994.gadā paskaidrojot, ka "nav iespējams mīlēt cilvēku, kas pats sevi nemīl. Es sevi vienkārši neciešu."

Tiesa, ja Belševica redzētu, kā televīzija reaģē uz viņas aiziešanu, varētu tur saskatīt apstiprinājumu nemīlēšanai: ziņa par latviešu lielākās rakstnieces nāvi 6.augusta Panorāmā parādījās pie beigām kaut kur starp pludmales un laika ziņām. Var jau teikt, ka tās ir arī Belševicas pašnorobežošanās sekas. Taču viņas norobežošanās no sabiedrības sākās piespiedu kārtā. "Arī kalnus par lielumu uz mūžīgiem lediem tiesā," — tā kādā dzejolī savu likteni paredzēja dzejniece, kas jaunībā bija sabiedrības dvēsele.

TIKAI VIENU NEATŅEM

Dzejoļa Slimnīcas logs varone dzīvei lūdz: "Tikai vienu, vienu neatņem — neatņem man spēku tevi mīlēt." Belševicai no dabas bija dota ļoti liela dzīves mīlestība un spēks, taču tas tika nežēlīgi pārbaudīts, saka prozaiķe Nora Ikstena. Viņa Belševicas dzīvesprieku spilgti izjuta 90.gadu sākumā lidojumā uz Leipcigas grāmattirgu. Lidmašīna šausmīgi kratījusies, un, ja blakus nebūtu Belševicas, Ikstenai lidojums būtu drausmīgs, bet Vizma spēja radīt miera un prieka atmosfēru. "Viņas mīļākais dzēriens bija džins ar toniku, to viņa toreiz Leipcigā pati mums uzjauca. Kad jau bija ielējusi manā glāzē krietnu šļuku džina, pajautāja, vai es neesot stāvoklī. Atbildēju, ka ne, un tad viņa teica: "Ā, tad labi, tad tu toniku vari dzert — tonikā ir hinīns."

Laba humora izjūta kopā ar metafizisku dzīves traģisma apjausmu Vizmai bija raksturīga jau kopš viņas Billes bērnības. Dzejniece Olga Lisovska, kas ar Belševicu iepazinās jauno autoru seminārā 1947.gadā, saka, ka Bille tiešām ir tā pati Vizma. Ne velti pirmais Billes izdevums 1992.gadā iznāca nevis Latvijā, bet Amerikā: dzejniece nevēlējās to rādīt savai mātei, kura Billē attēlota valdonīga. Beigās tomēr parādīja, un māte akceptējusi, gan piebilzdama, ka dažas lietas bijušas citādas. "Man pamatīgi un uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka un stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un tad jau ir par vēlu," — tā Belševica savas bērnības izjūtas raksturoja Rīgas Laikam.

Tomēr 1947.gadā, kad sešpadsmitgadīgā arodskolniece no strādnieku Grīziņkalna stājas komjaunatnē un parādās jauno autoru seminārā, laikabiedri Vizmu ierauga pavisam citādu — kā Valdis Rūja A.Kubuliņas monogrāfijā par Belševicu: "Viena no retām smukiņām semināristēm — Vizma Belševica — tūdaļ mums visiem krita acīs. Vizmai bija glīts, vijīgs augums, gari, glāsmaini mati, ļoti dzīvas, izteiksmīgas acis un nekad neizplēnējošs, mazliet ironisks smaids lūpu kaktiņos." — "Ļoti izteiksmīga un neparasta," saka O.Lisovska. Turklāt Vizma nebija malā stāvētāja. Rakstnieku sanāksmēs, kur jaunie dzejnieki parasti bija klausītājos, Vizma vienmēr runātājos. Jau tajā laikā apbrīnojami zinoša.

1955.gada sākumā Belševica iestājas Literatūras institūtā Maskavā. Viņa jau ir paspējusi 1950.gadā apprecēties un trīs gadus vēlāk izšķirties no Ļeņingradas kara žurnālista. 1955.gada pavasarī iznāk viņas pirmais krājums Visu ziemu šogad pavasaris. Taču 1999.gadā iznākušajos Rakstos Belševica no tā neievieto nevienu dzejoli.

BRĪVDOMĪBAS GARS

Maskavā gūtais Belševicas izaugsmē spēlēja ļoti lielu lomu. Viņas kursa biedri bija tolaik populārākie krievu jaunie dzejnieki — Jevtušenko, Vozņesenskis, Ahmaduļina... Turklāt gaisotne Maskavā 50./60.gadu mijā bija daudz brīvdomīgāka nekā Latvijā, kur Pelšes režīms cilvēkus darīja apolitiskus, kālab daudzi inteliģenti saglabāja liberālkomunistisku ieraugu. Vizmai tāda nebija. Atšķirībā no dažiem citiem lielajiem 60.gadu latviešu dzejniekiem Vizma (tāpat kā pēclēģera Knuts Skujenieks, kā Josifs Brodskis) kļuva par nepadomju dzejnieci, kas nedomāja piezemētajās padomju—pretpadomju kategorijās, uzsver Jānis Rokpelnis. Tāpēc Vizma bija īpaši neērta, jo viņas daiļradei nevarēja piesiet pretpadomju nostāju.

Pēc atgriešanās no Maskavas Belševica literāro klimatu Latvijā ietekmēja ļoti krasi, atceras O.Lisovska. "Vizma bija vadonis, ar kuru visi ļoti rēķinājās: "Vizma teica tā", "Vizma domā šitā", "jāparāda Vizmai"…" Protams, tas nevarēja neapdraudēt padomju rakstnieku vecās gvardes pozīcijas, un jau 60.gadu sākumā Vizma sāk kļūt tai nevēlama.

CEĻU NEGRIEZA

Vai Belševica bija komunikabla? Jā un nē. Draugus viņa izvēlējās un bija pret tiem tikpat prasīga kā pret sevi. Ceļu nevienam negrieza. Tas vienam otram varēja nepatikt. Augsti principi un no strādnieku vides mantotais tiešums viņā sadzīvoja ar pašaizliedzīgu mātišķumu. Kad O.Lisovskai nebija, kur dzīvot, Vizma viņu savāca savā Veidenbauma ielas istabā.

Dzīvodama kopā ar Vizmu, O.Lisovska redzēja viņas strādīgumu. "To varēja tikai apbrīnot, ne spēt tam sekot. Jau tajos gados viņa veidoja savu valodas kartotēku. Vizma ar formu strādāja vairāk nekā jebkurš cits no man zināmiem dzejniekiem." Savu augsto kritēriju dēļ Belševica savās grāmatās nav ielikusi ļoti labus dzejoļus. Kategoriska viņa bija ļoti, manuprāt, par daudz prasīga pret sevi, uzskata O.Lisovska. Transformējies pasaules izjūtā, šis prasīgums Belševicas dzeju dara par vienu no skarbākajām latviešu literatūrā atšķirībā no ironiskā monologa meistardarbiem prozā, kaut vai 1977.gadā pirmoreiz publicētā stāsta Tās dullās Paulīnes dēļ, kuru lasot visa Rīga kratījās smieklos.

Belševicas dzeja ir latviešu dzejas klasika, saka K.Skujenieks: "Viņa stāvēs līdzās Rainim un Aspazijai.

VIZMAS CETURTDIENAS

60.gadu sākumā Belševicai draugu un paziņu netrūka. Valdemāra ielā 34 mazā būcenītī notika Vizmas ceturtdienas — dzīvokļa durvis šajās dienās bija vaļā nepieteiktiem ciemiņiem, griezās zili zaļi cigarešu dūmi, tika lasīti dzejoļi, spēlētas kārtis līdz rīta gaismai, un Vizma bija viena no azartiskākajām spēlmanēm, kurai ļoti nepatika zaudēt. K.Skujenieks uz šīm ceturtdienām veda arī jaunākus kolēģus. 1962.gada sākumā viņš ar Vizmu un citiem kolēģiem aktīvi apsprieda gatavošanos kārtējam Rakstnieku savienības kongresam, proti, iespēju nomainīt veco RS valdi un sekretariātu.

Tas izdevās tikai 1965.gadā. Pirms tam nāca atkušņa beigas visā PSRS. Vecā rakstnieku vadība, juzdamās jauno apdraudēta, kopā ar Latvijas KP CK izmantoja situāciju. 1962.gadā safabricētajā K.Skujenieka lietā bija paredzēts arestēt vēl citus, ieskaitot Vizmu, viņa piedzīvoja pirmo čekas kratīšanu. 60.gadu sākuma Belševicu K.Skujenieks raksturo kā ļoti principiālu un diezgan paskarba rakstura. "Viņai piemita ķēniņienes majestātiskums. Viņa nevienam nedeva nolaides: ja viņai bija kas sakāms, tad to arī uzreiz acīs pateica pat labākajiem draugiem."

Kad Vizmu sāka atklāti represēt, draugu pulciņš saruka. 1969.gadā, kad Skujenieks atgriezās no lēģera, jau bija iznācis Belševicas krājums Gadu gredzeni ar slavenajām Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām un sācies Belševicas nepublicēšanas periods. Vēl nebija norimušas kaislības ap Gadu gredzeniem, kad viņa piedzīvoja otru čekas kratīšanu, meklējot ukraiņu disidenta I.Dzjubas manifesta Internacionālisms vai rusifikācija? manuskriptu. Pēc pusgada Dzjubas tiesā Kijevā Belševica viņu drosmīgi aizstāvēja, sakot: ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, valoda ir apdraudēta, viņam par to jāraksta. Ukrainā Belševica tajos gados tika uzlūkota kā nacionālā varone, stāsta K.Skujenieks.

MĪLENBAHS UN UPĪTS

Dzjubas lieta izraisīja Belševicas publicēšanas pilnīgu aizliegumu Latvijas presē no 1971.gada vidus līdz 1974.gada augustam. Kā atceras Imants Auziņš, vienubrīd viņa pat itin nopietni domājusi, vai nestrādāt Krimuldā par cūkkopi, taču viņai tika atļauts pelnīt maizi ar tulkošanu. Lai gan Vizma to sauca par verga un maizes darbu, viņas tulkojumos, vai tie būtu Hemingveja vai Po stāsti, vai folklorizējies Vinnijs Pūks, darba sviedrus nemana. Belševica bija ideāli darbīga latviešu sieviete, kas nekad nesēž dīki, "kā Jāņa Endzelīna māte, kas uz dēla kāzām bija atnākusi ar adīkli rokā," saka K.Skujenieks. Ar datoru strādāt Vizma nemācījās, arī rakstāmmašīna viņai nekad nav bijusi. Rakstīja ar roku, pati visu pārrakstīja tīrrakstā, tad deva mašīnrakstītājai.

Grāmata, kuru Belševica ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu, būtu Mīlenbaha vārdnīca. Belševica bija valodas meistare. Savā laikā viņa spītīgi ņēmās tulkot Konstantīna Paustovska Zelta rozi, kuru daudzi kolēģi uzskatīja par netulkojamu. Tas kļuva par vienu no Vizmas klasiskajiem tulkojumiem. Autoritāte latviešu valodas ziņā Belševicai bija Andrejs Upīts. Lai gan Vizma esot ironiski izmetusi, ka katrs dēls laika izteiksmē viņai ir izmaksājis pāris grāmatu, viņas dzīve neapstiprina pieņēmumu, ka lielam māksliniekam ģimene ir nepārvarams traucēklis. Ģimenes barošana bija Vizmas obligātais repertuārs. Viņa teica, ka jaunībā divreiz ir pārcietusi lielu badu un vēlreiz neko tādu piedzīvot negrib, stāsta dēls Jānis Elsbergs. Arī Klāva Elsberga atraitne Irēna Auziņa atceras, kā reizēm, kad vakaros ar Klāvu pārnākuši mājās, vīramāte iznākusi no savas istabas un piedāvājusi uztaisīt ēst.

NOBELA LIETA

Zviedrijā Belševicas darbus uzņēma ļoti atsaucīgi jau kopš 1981.gada, kad tur iznāca dzejoļu izlase Lakstīgalu infarkts. Dzejnieces dzīvesbiedram Zigurdam Elsbergam vēl šogad piezvanījuši zviedru tūristi jautādami: "Kur ir tas nams, kurā Bille dzīvoja?" Vairākkārt viņa ir izvirzīta arī Nobela prēmijai. Tā kā informācija par lemšanu ir pilnīgi konfidenciāla, var spriest tikai pēc baumām: tās ļauj minēt, ka tai gadā, kad prēmiju dabūja poļu dzejniece V.Šimborska, izvēle bijusi starp viņas un Belševicas kandidatūru. Vizma pati attieksmē pret "Nobela lietu" nezaudēja humora izjūtu, lai gan publiskās spekulācijas ap viņas kandidēšanu Nobela prēmijai viņai ļoti sāpēja. Reiz viņa J.Kronbergam citējusi Bernardu Šovu, kurš teicis: par dinamīta izgudrošanu Nobelam vēl varētu piedot, bet par prēmiju — nekad.

TRIECIENS

80.gados Belševica jau bija sākusi atgūties no drukas aizlieguma. 1981.gadā Latvijā tika svinēta viņas 50 gadu jubileja, iznāca izlase Kamolā tinēja, dziesmas ar Paula mūziku uzvarēja Mikrofona aptaujās. Tika īstenots sapnis par mājiņu laukos — iegādāti Kliģēni Vecpiebalgā. Bija atsākušās saviesīgas pasēdēšanas viņas mājās. Taču sprīdi pirms atmodas nāca trieciens: 1987.gadā naktī uz 6.februāri Dubultu jaunrades namā caur 9.stāva gaiteņa logu tika izmests Klāvs Elsbergs. Belševica to uzskatīja par plānotu politisku slepkavību, taču tīši vai netīši, bet paviršā izmeklēšana neļāva pierādīt triju aizdomās turēto Maskavas rakstnieku vainu. 1989.gadā tika izbeigta pārsūdzētā K.Elsberga lieta un Belševica atsauca savu kandidatūru republikas prēmijai: "Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda." Liktenis savu tiesu ir izspriedis, šo triju vairs nav starp dzīvajiem.
***
Par manu mīlestību viss ir pateikts dzejoļos, norādīja Vizma, piebilzdama, ka pie cilvēktiesībām vajadzētu pievienot cilvēka tiesības uz privāto dzīvi. "Daudzus slavenus estrādes un kino cilvēkus ar šo rakņāšanos un viņu dzīves vazāšanu burtiski iedzen pašnāvībā." Viņa pati nomira aiz ziņkārības, taču tā nebija tenku līmeņa ziņkāre: neraugoties uz vārgumu, bija pati no plaukta izņēmusi trīs biezus enciklopēdiju sējumus. Tos nolikt atpakaļ viņai vairs nepietika spēka…

Diena, 2005. gada 13. augusts

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home