Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
V.Lācis: īsas piezīmes politiskajai biogrāfijai
Aivars Stranga, profesors, LU

Viļa Lāča sadarbība ar padomju specdienestiem Rīgā bija sākusies jau vismaz 1928.gadā, Latvijas neatkarības laikā, ja ne agrāk. Tikko, pavisam nesen, 1927.gada 2.jūnijā, kad Latvijā pie varas bija sociāldemokrātiskā kreisā valdība, Latvija bija parakstījusi ļoti izdevīgu krieviem — un arī sev — tirdzniecības līgumu ar PSRS. Pirmajā līguma gadā saimnieciskās attiecības ar Krieviju patiešām attīstījās ļoti strauji, radot Latvijā nepamatotas cerības uz tādu ainu nākotnē. Taču Maskava nevienu brīdi nepārtrauca graujošo darbību pret Latviju, izmantojot arī tās iespējas, kuras pavēra līgums un dažreiz pat pret savām ekonomiskajām interesēm, bet par labu politikai — jo ļaunāk Latvijai, jo labāk. Grigorijs Bežanovs, PSRS pārstāvniecības (sūtniecības) otrais sekretārs, vadīja nelegālās LKP graujošo dabību pret Latviju, tajā skaitā 1928.gada 18.decembra politisko streiku. Šīs dienas rītā padomju tirdznieciskās flotes pārstāvji Rīgā A.Ivanovs un J.Mucenieks atteicās dot darbu Mangaļu stacijas un Mīlgrāvja Sovtorgflot noliktavās (kuras Latvijas politiskā policija raksturoja kā… īstus komunistu partiju birojus... noliktavās notur partijas apspriedes, notiek savstarpēja darbinieku sakaru uzturēšana, literatūras izplatīšana…) nodarbinātajiem strādniekiem; pēc viņu rīkojuma komunistu aģitatori kūdīja strādniekus uz streiku. Ap 20 padomju tirdzniecības flotes pasūtījumos nodarbināto strādnieku (šajos darbos pieņema tikai ekstrēmi kreisi noskaņotos) ieradās Latvijas dzelzceļa preču depo un mēģināja piespiest strādniekus streikot; cita Sovtorgflot strādnieku grupa centās pierunāt Juglas manufaktūras Merkurs strādniekus uz streiku. Mūs visvairāk interesē tas, ka eksporta ostā uz streiku musināja Elmārs Briedis, Viļa Lāča brālēns (dzimis 1908.gadā), strādnieks, kuru bija savervējuši jau minētie padomju specdienestu darbinieki Ivanovs un Mucenieks, kuri par graujošo darbību 1929.gadā tika izraidīti no Latvijas. Nav īsti skaidrs, vai Briedis jau bija savervējis arī Vili Lāci darbam padomju graujošajiem dienestiem. Vēlāk, padomju okupētajā Latvijā Briedis rakstīja, ka Lācis esot tikai vērojis 18.decembra notikumu; savukārt Lāča biogrāfe Ingrīda Sokolova ir uzsvērusi, ka šis padomju specdienestu izprovocētais streiks esot… sīki apspriests viņa {V. Lāča}mājoklī Vecmīlgrāvī... Tas pat nav tik svarīgi — iespējams, ka Lāča loma šā t.s. streika organizēšanā te ir pat pārspīlēta, galvenais ir cits — ar Brieža starpniecību Lācis stājās sakaros ar padomju spiegiem Latvijā, un tas bija daudz nozīmīgāk un liktenīgāk viņa dzīvē, nekā ja viņš būtu patiešām iestājies LKP. Neviens no īstiem komunistiem, kuri darbojās Vecmīlgrāvī — K.Lasmanis, V.Veide, M.Lācis, M.Evelsons un citi — nekur tālu 1940.gadā netika, bet Lācis un Briedis — gan. 1944.gadā pēc īpaša Maskavas rīkojuma LKP ieskaitīja Vilim Lācim partijas stāžu tieši no šā liktenīgā 1928.gada.

(..) Taču Briedis nebija vienīgais padomju aģents, ar kuru krustojās Lāča ceļi. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad Briedis bija nonācis Latvijas cietumā, bet Lācis bija kļuvis par populāru rakstnieku un dendiju, tieši Jaunākās Ziņas viņam deva lielo slavu un izcilos honorārus, bet avīzes redaktors 1937.—1940.gadā bija neviens cits kā Pēteris Blaus, Latvijas sabiedrībai pazīstams kā aizsargs un 15.maija apvērsuma dalībnieks, krieviem — kā viņu aģents ar segvārdu Obščestveņņik. Kad 1940.gada 17.jūnijā krievi okupēja Latviju, PSRS vēstniecība tūlīt iedarbināja savu aģentūru. Elmārs Briedis padomju vēstniecības ēkā organizēja 21.jūnija demonstrāciju Rīgā, kuras inscenētais raksturs labi redzams fotogrāfijās — dīvaini vīri ar aprocēm, Latvijai netipiska publika, milzīgs minoritāšu īpatsvars. Kā vēlāk savās atmiņas rakstīja Briedis, krievu vēstniecībā visu laiku uzturējies arī Vilis Lācis, kurš tika iecelts par marionetiskās A.Kirhenšteina valdības iekšlietu ministru, bet vēlāk, kopš 1940.gada augusta beigām līdz pat 1959.gada 27.novembrim par okupētās Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētāju. Jau 1940.gada 23.jūnija radiorunā viņš aicināja iztīrīt Iekšlietu ministriju no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Vārdi par tautas ienaidniekiem bija īpaši zīmīgi — jau pirmajās okupācijas dienās ienāca šis baismais staļiniskais termins, kurš ļāva pakļaut represijām un iznīcībai ikvienu. Neaizmirsīsim, ka jau laikā no Latvijas okupācijas sākuma 17.jūnijā līdz 5.augustam, kad Latvija tika anektēta un iekļauta PSRS sastāvā (..), Latvijā, kura oficiāli vēl nebija PSRS sastāvdaļa, tika apcietināti vismaz 184 cilvēki un daļa no viņiem deportēti uz citu valsti — uz Krieviju, kas bija neredzēts notikums starptautisko attiecību vēsturē. Skaidrs, ka to, kuru apcietināt vai deportēt, izlēma krievi, taču daudzi aresti un deportācijas, piemēram, bijušā kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža deportācija uz Krieviju 31.jūlijā notika ar Lāča parakstu un uz viņa rīkojumu pamata. Pat tas, ka to bija nodiktējuši krievi, nemazina viņa atbildības, turklāt ļoti smagas, daļu. Pēc PSRS NKVD konsultantu norādījumiem viņš kopumā parakstīja rīkojumu par vairāk nekā 100 Latvijas politisko un sabiedrisko darbinieku arestiem un deportācijām. 1940.gada 26.augustā viņš izdeva rīkojumu ar kuru bija pavēlēts 10 dienu laikā no grāmatu veikaliem, antikvariātiem, kioskiem un bibliotēkām izņemt visas grāmatas, brošūras un citus poligrāfiskos izdevumus, kuri cildinot gāzto plutokrātisko režīmu un ir kaitīgi padomju iekārtai un neatbilstoši marksistiskajam pasaules uzskatam. Pirmais padomju okupācijas gads pamatoti tautas apziņā ir iegūlies kā baigais gads: 7292 cilvēki tika arestēti laikā līdz vācu okupantu iebrukumam 1941.gada jūnijā—jūlija sākumā; 15 424 deportēti 1941.gada 14.jūnijā (..). Protams, gandrīz visu noteica Maskavā, taču iedomāties, ka Lācis ir pavisam nevainīgs, būtu labākajā gadījumā neaprakstāms naivums.

Vēl lielākus apgriezienus terors sasniedza otrajā padomju okupācijā kopš 1944.gada jūlija. Tikai laika posmā līdz 1945.gada decembrim tika arestēti 18 340 cilvēku; 1949.gada 25.martā izsūtīti 42 133 un šo lēmumu par kulaku deportāciju, protams, arī bija pieņēmusi Maskava, bet Rīgā to parakstīja Lācis. Komunisma noziegumi pārspēja pat nacistiskos un šodien nav iedomājams (lai arī uzreiz pēc kara gan bija, diemžēl), ka kāds attaisnotu nacismu kopumā vai kāda zemāka ranga nacista briesmu darbus, pamatojoties uz augstākajām fīrera pavēlēm. Tā pati pieeja, kas tiek pielietota, nosodot nacismu, jāpielieto, arī nosodot komunismu un tā nozieguma īstenotājus dažādos līmeņos.

Lācis patiešām bija visvairāk tulkotais latviešu rakstnieks, taču tas nav nekāds gods — Markss un Ļeņins noteikti bija tulkoti vēl vairāk, bet kurš pie pilna prāta esošs viņus lasīs šodien, tāpat kā Lāci, kuru pat viņa režīma gados nelasīja franču, angļu vai amerikāņu lasītāji — un kāpēc lai viņi lasītu kaut ko tik pretīgu kā Vētra par sociālistisko revolūciju 1940.gadā. (..)

Skaidrs, ka viņš nebija slepkava — monstrs kā ģenerāļi Alfons Noviks un Jānis Vēvers; viņš nebija arī visa latviskā nīdējs un totālas pārkrievošanas īstenotājs kā Arvīds Pelše vai Augusts Voss; viņš nelīdzinājās arī tai komunistu un padomju funkcionāru plejādei, kurus raksturoja deģenerējošs alkoholisms un pilnīgs trulums. Taču viņš bija okupācijas režīma paklausīgs ierēdnis, kura panākumi, protams, skauda šā paša režīma visbriesmīgākajiem kalpiem (A.Pelšem), taču tās bija intrigas viena klana ietvaros. Šaubos, vai pat Pelše bija saņēmis 7 (sic!) Ļeņina ordeņus (plus divas Staļina prēmijas) kā Vilis Lācis, kas viņu tuvināja visbagātīgāk aplaimotajiem PSRS oficiozajiem kultūras darbiniekiem un nomenklatūras pārstāvjiem. Ļeņina ordeņus komunistu režīms gluži par velti nedeva, nemaz nerunājot par veseliem septiņiem.

Diena, 2004. gada 25. maijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home