Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kam skanēja zvans
Bonifācijs Daukšts, vēsturnieks

Politieslodzīto sacelšanās Vorkutā 1953.gadā

Vorkutas spaidu nometņu reģions, kas atradās pašos Eiropas ziemeļrietumos aiz Polārā loka, padomju totalitārā terora lēģeru sistēmā jeb Gulaga arhipelāgā ieņēma sevišķu vietu. Pēc Otrā pasaules kara šeit bija ārkārtīgi liela politieslodzīto, to skaitā Viduseiropas un Austrumeiropas valstu pilsoņu koncentrācija. Viņi šausmīgos apstākļos raka akmeņogles, galvenokārt Ļeņingradas vajadzībām.

Pāris mēnešus pēc tirāna Staļina nāves 1953.gada 5.martā sākās nacionālās un sociālās atbrīves mēģinājumu eksplozijas ne tikai Padomju Savienībā, bet arī visā padomju impērijas varas telpā, un tām ir neatņemama internacionāla nozīme Eiropas antitotalitāro kustību vēsturē.

1953.gada 17.jūnijā Berlīnē notika pirmā lielākā antitotalitārā tautas sacelšanās Staļina radītajā pasaules «sociālisma lēģera» zonā. Jaunākie vēsturnieku pētījumi liecina, ka dažas dienas pirms tam arī Čehoslovākijā ar Prāgas komunistiskā režīma tankiem asiņaini tika noslāpēti iespaidīgi strādnieku nemieri Pilzenes pilsētā. Par trešo, toreiz Rietumeiropā un visā demokrātiskajā pasaulē plaši zināmu kļuvušo antitotalitāro uzstāšanos izvērtās Vorkutas politieslodzīto masu streiks un no tā tapusī sacelšanās pašas PSRS arktiskajās spaidu nometnēs 1953.gada vasarā.

Sacelšanās dalībnieki bija ne tikai krievi, bet arī daudzu citu Eiropas un Āzijas tautu dēli un meitas. Galvenokārt pēc nacionālā principa organizētas pretošanās grupas Vorkutlagā aktivizējās jau pirmajos pēckara gados. Tā, piemēram, krievu vēsturnieks N.Morozovs raksta, ka 1948.gada 6.jūnijā NKVD majora Turtanova vadībā notikuši «lietuviešu, latviešu un igauņu pretpadomju organizācijas» dalībnieku aresti. Krievu tautības ieslodzīto vidū savdabīga pretošanās štāba lomu īstenoja Demokrātisko sociālistu grupa, kas galvenokārt sastāvēja no bijušajiem studentiem. Viņu politiskā programma esot bijusi pēc satura aptuveni līdzīga Anglijas leiboristu programmai.

Vorkutas ieslodzīto sastāvs gan politisko uzskatu, gan etniskās un reliģiskās piederības ziņā bija visai raibs. Te bija trockisti, sociāldemokrāti, poļu cionisti un poļu virsnieki, Baltijas valstu nacionālie partizāni, Vācijas zaldāti un viņu bijušie pretinieki no sarkanarmijas, kas bija sodīti par krišanu vācu gūstā, bijušie Kominternes darbinieki, militāro tribunālu sodītie Austrumeiropas pretošanās kustību dalībnieki, musulmaņu nacionālisti, par ticību sodītie kristieši un budisti.

Nenomierināma sašutuma vētru Vorkutas politiskajās, speciālā režīma nometnēs izsauca 1953.gada 27.marta PSRS Augstākās Padomes dekrēts par amnestiju, kas tika attiecināta uz daudzām ieslodzīto kategorijām, izņemot politiskos. Par galveno protesta formu pret šādu attieksmi kļuva «itāļu streiki» atsevišķās Vorkutas šahtās, iecirkņos un brigādēs.

Ģenerālstreiks sākās 7.šahtā pašās 1953.gada jūlijā beigās. Sākotnēji tajā piedalījās sešas Rečlaga (Upes lēģera) nodaļas — vairāk par 15 000 ieslodzīto. «Masveida sabotāžas un nepakļaušanās novēršanai» uz Vorkutu nekavējoties atlidoja speciāla komisija ar PSRS ģenerālprokuroru Rudenko un ģenerālpulkvedi Ivanu Masļeņņikovu priekšgalā. Streika rīcības komiteja, kurā vadošā loma bija pirmām kārtām ukraiņiem un lietuviešiem, kā arī vāciešiem un poļiem, panāca dažādo nacionālo un cita rakstura grupu vienošanos par saskaņotu prasību izvirzīšanu Maskavas komisijai. Šīs komisijas pilnīgi slepenajā atskaitē lasāms: «Sarunu ar ieslodzītajiem laikā sabotāžas organizatori izvirzīja komisijai pretī visnaidīgāk noskaņotos ieslodzītos, kuri ar iepriekš demagoģiskā garā sagatavotiem paziņojumiem ultimatīvā tonī izteica komisijai visu ieslodzīto vārdā prasības par masveidīgu apsūdzības lietu pārskatīšanu, par visu ieslodzīto atbrīvošanu vai par ielodzījuma termiņu saīsināšanu visiem ieslodzītajiem.»

Faktiski dažas dienas pastāvēja relatīvi brīva «Vorkutas republika». Vairākās nometnēs tika izveidota sava, ieslodzīto vēlēta pārvalde, pat kaut kas līdzīgs savai policijai, stukačus izolēja karceros, noteica lielākas pārtikas normas.

Streika vadība atkārtoti pieprasīja tiešas sarunas ar CK politbiroja pārstāvjiem, nekavējošu spriedumu pārskatīšanu un radikālus ieslodzījuma un darba režīma atvieglinājumus. Maskavas komisijas ieviestos daļējos režīma «pavājinājumus» atzina par pilnīgi nepietiekamiem.

1953.gada 1. augustā pēc streika vadības atteikšanās pieņemt Maskavas komisijas ultimātu un atsākt darbu, iekšlietu un drošības dienestu vienības komisijas pārstāvju klātbūtnē uzsāka visdumpīgākās, 29.šahtas nometnes ieņemšanu triecienā. Ieslodzītie aizstāvējās ar mietiem un aukstajiem ieročiem. Slaktiņā tika nogalināti vismaz 64 ieslodzītie un vairāki simti ievainoti. Par sacelšanās centru kļuvušās šahtas ieslodzīto liela daļa pēc pretošanās sagrāves tika formāli tiesiskā vai citādā veidā iznīcināta īpaši šim nolūkam izveidotā lēģerī.

Vorkutas notikumi bija pirmā PSRS vēsturē lielākā organizētā politiskā spēka un apņēmības demonstrācija pret padomju valdību, padomju totalitārismu kopš 1921.gada Kronštates matrožu sacelšanās. Vorkutas sacelšanās atņēma padomju totalitārisma sistēmai neievainojamības un nesatricināmības nimbu.

1953.—1955.gadā politieslodzīto pretošanās kustība ne tikai agrāk par pilnīgi neiespējamiem šķitušo streiku, bet arī organizētu sacelšanos veidā pastiprinājās un satricināja padomju Gulaga sistēmu līdz pašiem pamatiem.

Diena, 2003. gada 1. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home