Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Vorkutas dumpis
Juka Rislaki

1953. gada vasarā — drīz pēc J. Staļina nāves — Vorkutas gūstekņu nometnēs sākās streiki un nemieri, kuros piedalījās apmēram 15 000 ieslodzīto. Arhīvu materiāli un laikabiedru atmiņas liecina, ka starp sacelšanās aktīvistiem un vairākiem desmitiem nogalināto ir bijuši arī latvieši.

Streiku un sacelšanos vieta

Vorkuta atrodas Komi autonomajā republikā pie Ziemeļu Ledus okeāna aiz Polāra loka. Staļina laikā tā bija viena no lielākajām nometnēm ar vissliktāko slavu.

Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Vorkutā atradās vairāk nekā 70 000 ieslodzīto, kuri briesmīgos apstākļos bez brīvdienām raka ogles padomjzemes vajadzībām.

1945. gadā vien Vorkutas šahtās reģistrēja 7124 nelaimes gadījumus darbā. Ieslodzītie mira arī no bada, slimībām un sala. Silti apavi bija tikai nelielai daļai. Darba diena ilga 12 un pat 14 stundas.

Šādos necilvēcīgos apstākļos vīriešu svars ātri vien noslīdēja līdz 40 kilogramiem. Politiskos ieslodzītos terorizēja ne tikai sargi, bet arī kriminālnoziedznieki.

Vorkutas pilsēta, kas bija izaugusi tukšā vietā, atrodas viņpus tundras un purviem. Tur varēja nokļūt tikai lidojot vai arī pa ieslodzīto uzbūvēto dzelzceļu. Pēc Krievijas organizācijas "Memorial" ziņām, Vorkutā īsāku vai garāku laiku uzturējušies apmēram miljons ieslodzīto un vismaz 100 000 no tiem miruši.

Neraugoties uz grūtajiem apstākļiem un stingro disciplīnu, Vorkuta bija pazīstama kā spītīgu streiku un sacelšanos vieta. Jau 1936. gadā simtiem politisko ieslodzīto pieprasīja labākus apstākļus, iesākdami bada streikus.

Pēc oficiālām ziņām, garākais no tiem ilga 132 dienas. 1942. gadā kādā nometnē gūstekņi sagrāba ieročus un sarīkoja īsu, bet asiņainu sacelšanos. 50. gadu sākumā ieslodzītie mēģināja sarīkot masveida streikus.

1953. gada martā līdz Vorkutlaga ieslodzītajiem nonāca ziņa, ka Staļins ir miris. Šis jaunums atmodināja cerības, tomēr nometnē iesākušās pārmaiņas bija sīkas un lēnas. Ieslodzījuma vietu vadība atzina, ka nometnē ir arī nevainīgie. Solīja, ka par labu darbu un uzvedību soda laiku varētu saīsināt. Sāka atbrīvot vācu karagūstekņus. Jūnijā Vorkutā pienāca ziņa par strādnieku sacelšanos Austrumberlīnē.

Pieprasot brīvību, gūstekņi sāka plānot dažādus pretošanās veidus, izplatīja lapiņas un zīmēja uzsaukumus. Viņi bija sadalījušies grupās pēc tautībām. Zināms, ka īpaši labi organizējās baltieši. Latvieši prātoja par bruņotu sacelšanos.

Vorkutas šahtā "Kapitaļnaja" nemieri un īsi streiki notika jau kopš 1953. gada jūnija beigām. Ziņas par tiem nonāca līdz "Rečlag", kas bija pastiprinātas disciplīnas nometne politieslodzītajiem. Streikā piedalījās arī 250 jaunatsūtītie gūstekņi, kuri jūlijā bija atvesti no Karagandas.

Jaunumi ātri izplatījās ar to ieslodzīto palīdzību, kuri strādāja uz dzelzceļa. Streikā iesaistījās nometne pēc nometnes, līdz jūlija beigās jau streikoja 15 604 gūstekņi sešās no 17 nometnēm.

Nemiernieku skaitā bija arī 29. šahtas "Rečlag" nometne ar vairāk nekā 2500 ieslodzītajiem, no kuriem divi simti bija latvieši. (Starp citu, dažādi autori bieži nepareizi runā par nometni nr. 29. Tas bija šahtas numurs, bet nometnes numurs bija 10.)

Sacēlušies nemiernieki izveidoja komiteju, kurā ievēlēja dažādu tautību pārstāvjus, — visaktīvākie bija baltieši, ukraiņi un poļi. Īstas vienotības nebija arī politieslodzīto vidū — ukraiņu šūniņa vēlāk paziņoja, ka viņi bijuši galvenie sacelšanās organizatori, savukārt poļi liecināja, ka vadošie nemiernieki bijuši viņi.

Zināms, ka baltiešu galvenais pilnvarotais bija lietuvietis Jaskunass, par viņa vietniekiem darbojās latvieši Ādolfs Bērziņš un kāds Mednis. Komiteja rakstīja uzsaukumus un centās uzturēt kārtību, kā arī aizkavēt provokācijas. Tomēr daļa ieslodzīto šo notikumu gaitu uzskatīja par oficiālo aprindu provokāciju.

Kas īsti notika 29. šahtas nometnē?

Politieslodzīto sacelšanos joprojām atceras bijušie lēģernieki — Stelpē dzīvojošais Osvalds Porietis (93 gadus vecs) un igaunis Marts Oja no Kauņas (82 gadi), jo viņi abi savulaik piedalījušies nometnes notikumos. Abi sirmie kungi neatceras, ka būtu toreiz bijuši pazīstami, tomēr viņiem ir bijis kopējs draugs — somu aktieris Eino Prika, kurš bija streika komitejas loceklis. Prikas ģimene bija ieradusies no Amerikas, lai palīdzētu padomju valstij, tomēr rūgti vīlās.

"Eino man bija tuvs cilvēks," saka O. Porietis. Viņu draudzība sākusies pēc tam, kad O. Porietis izstāstījis E. Prikam par savu viesošanos Somijas valsts radio (YLE) 30. gados. Jāpiebilst, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā O. Porietis strādāja par līdzstrādnieku radio ziņu dienestā.

Savukārt bijušo policistu M. Oju padomju režīms bija sodījis ar desmit gadiem pastiprināta režīma nometnēs, jo viņš uz slēpēm bija šķērsojis Somu līci un piedalījies Somijas Turpinājumkarā (1941. gada 26. jūnijs — 1944. gada 4. septembris). Tādu pašu sodu "troika" bija piespriedusi arī O. Porietim, inkriminējot viņam to, ka viņš bija dienējis vācu armijā un vēlāk kā žurnālists nepiekritis sadarbībai ar NKVD (1953. gadā NKVD vietā izveidoja VDK). "Rečlaga" nometnēs ieslodzītos numurēja, skaitļus uzrakstot uz gūstekņa piedurknes un bikšu starā. Porietis atceras savu numuru — 1H505 un Oja — 1H341.

O. Porietis ar somu Eino Priku iepazinās jau pārsūtīšanas cietumā Ļeņingradā. E. Prika 1951. gadā bija notiesāts pēc 58 — 1a panta — par dzimtenes nodevību — uz 25 gadiem nometnē un pieciem gadiem izsūtījumā. Bijušais politieslodzītais O. Porietis atceras, ka kāds čekas virsnieks Ļeņingradā viņus mierinājis: "Padomju vara jūs nosūtīs uz nometni lielas upes krastā, kur vismaz vasarās ir jauki atpūsties." Slēpto ironiju viņi aptvēruši tikai Vorkutas "Upes nometnē" ("Rečlag"). Tā kā E. Prikam bijušas kaut kādas zināšanas par elektriķa darbiem, viņš nonācis elektriķu brigādē. Savukārt O. Porietim paveicies vēl vairāk — viņš kļuvis par nometnes grāmatvedi.

Atceroties pagātnes notikumus, M. Oja teic, ka joprojām īsti nesaprot, kas toreiz 29. šahtas nometnē noticis. Viņš atceras: "Vismaz ieslodzītie noteikti nestreikoja, kaut ko tādu pat nevarēja iedomāties. Nezinu, kurš un kāpēc izraisīja pārtraukumu darbā."

Gan O. Porietis, gan M. Oja savās atmiņās ir vienisprātis par to, ka nezināmu iemeslu dēļ konvoja darbā divas pēdējās maiņas nebija atgriezušās no šahtas nometnē. Tā nu nākamā maiņa atteikusies doties strādāt un palikusi nometnē "sauļoties". Neizpratne turpinājusies arī nākamajā dienā. Visi vīri atradušies vienuviet, un tas bijis neparasti — spontāni izraisījušās runas par streiku. Tas noticis 1953. gada 26. jūlijā.

Izmantojot visdažādākos paņēmienus — sniedzot solījumus, nošķirot nemiernieku vadoņus un iztukšojot barakas —, lēģera administrācijai izdevās dažās nometnēs streiku apturēt. Turpretī 10. nometne pieprasīja ievērot attiecībā pret gūstekņiem cilvēktiesības, kā arī dot viņiem iespēju satikties ar augstāko valdības un partijas pārstāvju delegāciju. Ieslodzītie nesamierinājās tikai ar tiem ierēdņiem, kuri ieradās no Vorkutas un Komi apgabala Siktivkaras.

Maskava reaģēja uz nemiernieku prasībām jau ceturtajā streika dienā. Pie streikotājiem atbrauca augstas amatpersonas — bija ļoti norūpējušās. Tie bija PSRS iekšlietu ministra vietnieks un centrālkomitejas loceklis I. Masļeņņikovs, kurš atbildēja par nometnēm, kā arī ģenerālprokurors R. Rudenko — bijušais PSRS pārstāvis Nirnbergas kara tribunālā. Šo pārstāvju ierašanos nemiernieki uztvēra kā kaut ko ļoti neparastu, jo oficiālā vara pirmo reizi uz ieslodzīto prasībām bija atbildējusi citādi, nevis ar vardarbību. Delegācija uzklausīja streikotāju prasības un apsolīja veikt pārbaudi. Tomēr ieslodzītajiem ar solījumiem vien nepietika.

"Ģenerālis teica, ka tautsaimniecībai nepieciešamas ogles, un lika atgriezties darbā," atceras O. Porietis. Bijušais politieslodzītais atceras, ka I. Masļeņņikova tikšanās ar ieslodzītajiem nometnē pavērsusies nelāgā virzienā. Kāds krievu gūsteknis, bijušais virsnieks paziņojis, ka kara laikā I. Masļeņņikovs ar lidmašīnu aizbēdzis no ielenkuma, kamēr viņš pats ievainots palicis uz vietas:

"Jums krūtis apkārtas ar apbalvojumiem, bet es esmu te, jo nevarēju aizbēgt kā jūs un vācieši mani saņēma gūstā!" Ģenerālis zaudējis savaldīšanos, tikšanās līdz ar to beigusies. Ar augstajiem kungiem sarunājušies divi ieslodzītie, kurus bija pilnvarojusi streika vadība — tie bijuši lietuvietis Jaskunass un kāds ukrainis. Tiesa, O. Porietis gan atceras, ka galvenais ieslodzīto pilnvarotais bijis kāds krievs.

"Mēs zinām gan, kas mūs sagaida," sacījuši ieslodzīto pārstāvji. "Berijas vīri vēl spēlēs klavieres uz mūsu ribām." Masļeņņikovs devis godavārdu, ka Berijas vīri tā nedarīšot. (Iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija jau 10. jūlijā bija atlaists no valdības un izslēgts no partijas.)

Galu galā situācija nometnē nonāca strupceļā un saasinājās. Līdz minimumam samazinātie pārtikas krājumi, kurus ieslodzītie paši sadalīja, gāja uz beigām.

Konflikta saasināšanās

M. Oja un O. Porietis stāsta, ka naktī uz 1. augustu sākusi skanēt skaļa armijas mūzika. Streiks bija ildzis vienu nedēļu. Ieslodzītie pamanījuši, ka nometni ielenc simtiem NKVD karavīru ar automātiem. Viņi bijuši arī sargu torņos. Ligzdās bijuši nolikti ložmetēji. Pie nometnes vārtiem stāvējusi ugunsdzēsēju mašīna un ātrā palīdzība.

Nometnē atradušies Rudenko un Vorkutas nometņu komandants ģenerālmajors Derevjanko, ar kuru ieslodzītie sākumā bija atteikušies sarunāties. Rīta pusē Derevjanko paziņojis, ka karavīriem dots uzdevums "izbeigt kolektīvo atteikšanos no darba".

Pa skaļruni vairākas reizes ziņoja, ka vārti esot atvērti, pavēlot ieslodzītajiem piecās minūtēs atstāt nometni. Ieslodzītie, kuri atradušies pagalmā, sastājušies ciešā grupā un, izsaukdami lozungus, tuvojušies vārtiem. Tomēr nelicies, ka pavēlei kāds paklausītu. Tas arī būtu bijis grūti, jo otrpus vārtiem stingrās rindās stāvējuši šāvēji. Turpmākie notikumi risinājušies strauji.

Nometnes teritorijā iebraukusi ugunsdzēsēju mašīna. Atritināta ūdens šļūtene, ar kuras straumi mēģinājuši izklīdināt ieslodzīto grupu. Kāds ukrainis leitnantam atņēmis šauteni un aizmetis to malā. Rudenko steidzies uz ukraiņu pusi, bet viņš pazudis vīru barā. Atskanējuši nikni saucieni un lamas. Cilvēku mūris atstūmis ugunsdzēsēju mašīnu malā, it kā tā būtu rotaļlieta.

Rudenko saķēris aiz krekla tuvāk stāvošo vīrieti — kādu poli. Sākusies aktīva grūstīšanās, tomēr drīz pārspēks bijis poļa pusē. Tad Rudenko izrāvis pistoli un ar diviem šāvieniem galvā poli nogalinājis. Porietis gan redzējis, ka ieroci lietojis ģenerālmajors Derevjanko.

Blakus šāvējam stāvējis Jānis Kasans, par kuru stāsta, ka viņš bijis latviešu karavīrs un streika komitejas loceklis. Kasans sagrābis sētas dēli un centies iesist Rudenko. Šis dēlis bijis vienīgais "ierocis", ko izmantoja streikotāji. Stāsta, ka lode nopļāvusi arī Kasanu.

Karavīri nostājušies šaušanas gatavībā, un Rudenko, kurš bija palicis starp "frontēm", nometies zemē. Pirmā kopējā zalve atskanējusi pēc Derevjanko pavēles.

Ieslodzītie stāvējuši cieši viens pie otra un nespējuši izvairīties. Aizmugurē stāvošie nezinājuši, kas notiek, un stūmuši citus uz priekšu. Vīri stāvējuši, saķērušies elkoņos, tāpēc kritušie un ievainotie nenokrituši tūlīt.

Oja stāvējis cieši blakus Prikam un piepeši pamanījis asinis uz viņa biksēm — lodes bija caururbušas abas kājas virs ceļiem. Oja redzējis arī, kā sprāgstoša lode sadragājusi kāda latvieša roku. Abi vīrieši — Porietis un Oja — ir vienisprātis, ka šaušana no visām četrām pusēm ilgusi apmēram divas minūtes.

Tad pārgiezuši dzeloņdrātis un visus tos, kuri spēja paiet, izdzinuši tundrā. No turienes viņus mazās grupās atveduši atpakaļ nometnē uz pārbaudi: vienus aizdzinuši pa labi, citus — pa kreisi. Mazāko daļu, arī Porieti, ar kravas mašīnu aizveduši uz īpaši drošu cietumu, tomēr lielākā daļa palikusi turpat nometnē. Bijušie politieslodzītie atceras, ka asinis no ceļa, kas veda uz barakām, noskalotas ar ugunsdzēsēju mašīnas šļūteni.

Pēc šiem notikumiem Vorkutlagā nekavējoties izziņoja ārkārtēju stāvokli un Masļeņņikovs NKVD virsniekiem izdeva pavēļu sēriju. Viņiem vajadzēja dažās dienās "likvidēt nekārtības" — aizturēt vainīgos, nosūtīt viņus uz cietumu, uzlabot apsardzi un aģentu darbu ieslodzīto vidū, sniegt ziņojumu par ieroču pielietošanu un pārbaudīt ieslodzīto sūdzības.

Šahtā darbs atsākās jau šaušanas dienā. Tomēr jau tajā pašā vakarā likvidēja ieslodzīto numurus un sāka lietot vārdus. Turpmāk ieslodzītajiem atļāva sarakstīties un pieļāva arī tuvinieku apciemojumus. Barakas naktīs vairs neaizslēdza, un daļa gūstekņu drīkstēja dzīvot ārpus iežogotās nometnes teritorijas.

Pirmo reizi Gulaga vēsturē gūstekņu prasības bija nesušas rezultātus. Austrumberlīnes sacelšanos un Vorkutas streiku uzskata par Staļina terora beigu sākumu.

Asinspirts statistika

Anna Eplbauma savā jaunajā darbā "Gulags. Padomju nometņu vēsture" kļūdaini raksta, ka oficiālie dokumenti šīs asinspirts sakarā runā par 42 mirušajiem un 135 ievainotajiem. Viņa gan piebilst, ka aculiecinieki stāsta par upuru simtiem.

Turpretī O. Porietis atceras, ka nometnes ambulancē nomiruši vismaz 53 vīri un bijuši arī ievainotie, kuri aizsaulē aizgājuši vēlāk. No mirušajiem upuriem visvairāk bijis ukraiņu (30) un latviešu (10).

Vēsturnieks Ādolfs Šilde grāmatā "Baltiešu likteņi" precīzi attēlo šaušanas brīdi. Pētnieks nosauc arī dažu upuru vārdus, stāsta, ka asinis plūdušas "straumēm", tomēr nemin kopējo upuru skaitu.

Asinspirts aculiecinieks ukrainis Jaroslavs Volagodskis joprojām dzīvo Vorkutā. Viņš atceras, ka, lai gan bijis ievainots, tomēr arī viņu piespieduši rakt biedriem kapu. Volagodskis uzskata, ka vismaz 53 nemierniekus nošāva uzreiz un simtiem ievainoja. Savukārt vācietis Horsts Šūlers, kurš atradās nometnē, raksta par 64 mirušajiem un vairāk nekā 300 ievainotajiem.

Nometnes gūsteknim latviešu ārstam Arnoldam Vilertam no Maskavas arhīviem izdevies iegūt savulaik drošības orgānu sagatavoto "no ievainojumiem mirušo sarakstu", kas tapis tūlīt pēc šaušanas. Tajā atzīmēti 53 mirušie un 123 ievainotie (no tiem 48 — smagi).

Šajā mirušo sarakstā ir vismaz divi latvieši — 28 gadus vecais Elmārs Pētersons, kurš vācu okupācijas laikos bija dienējis aizsargos, un 49 gadus vecais Jānis Mendriks (varbūt iepriekš minētais "Mednis"?), kurš bija darbojies "pretpadomju bandā". Abi bija notiesāti uz desmit gadiem ieslodzījumā.

Starp mirušajiem bija arī četri igauņi — Jiri Klasens, Karls Kuks, Pēteris Linnuks un Jiri Ohakass.

M. Oja no citiem gūstekņiem bija dzirdējis, ka miruši 108 cilvēki un vairāk nekā 300 ievainoti. Viņš tic šiem skaitļiem un neuzticas oficiālajām ziņām. "Redzēju upurus zāģētavā, kur viņi bija sanesti, un neticu, ka viņu bija tikai 53."

Ievainoto sarakstā kā viens no upuriem ar numuru 87 bija ierakstīts arī Prjukja (Prika) Eino Nikolajevičs. Tomēr viņš jau pēc dažām dienām nomira. "Viņš stāstīja, ka viņam amputēšot kreiso kāju, un jautāja man, vai var dzīvot ar vienu kāju," stāsta M. Oja. Otrā dienā pēc operācijas amputēja arī otru kāju.

M. Oja atceras, ka Ivaram Krūzmētram vajadzējis amputēt roku no elkoņa uz leju, jo pārāk ciešās saites dēļ tā bija atmirusi.

M. Oja E. Priku atkal redzēja tikai pēc Prika nāves. M. Oja atceras: "Viņš atšķīrās no citiem līķiem. Pārējiem bija it kā šausmas sejā, bet viņa izteiksme bija mierīga, gandrīz ar smaidu."

Piederīgie tā arī nekad neuzzināja patiesību par E. Prika nāvi. Viņa sievai paziņoja, ka Eino aizgājis bojā "nelaimes gadījumā ziemeļu šahtā". Sievas nervi bija galīgi sabeigti, un viņa drīz pēc tam nomira.

Eino Prika joprojām nav reabilitēts. Līdz ar to palicis spēkā arī spriedums par dzimtenes nodevību.

Tiem Vorkutas streika dalībniekiem, kurus aizveda uz cietumu, piesprieda papildu sodu — soda ilgumu pagarināja. 1953. gada septembrī Vorkutā galvenajiem dumpja vaininiekiem sarīkoja īsu tiesas procesu un pēc tam viņus tūlīt aizveda projām. Zināms, ka lietuvietis Jaskunass bija teicis garu aizstāvēšanās runu par padomju varu Baltijā un vēlējies, lai to ieraksta protokolā.

Šaušanā ievainotie lepni rādījuši savas rētas jaunatnācējiem.

Divu nākamo gadu laikā Vorkutā jau atkal bija jauni nemieri un 1955. gadā vispārējais streiks. M. Oja tika prom no Vorkutas 1954. gadā, bet O. Porietis — 1955. gadā, kad bija sākusies politisko ieslodzīto masveida atbrīvošana. 1962. gadā Vorkutas nometni slēdza.

Pašlaik Vorkutā dzīvo apmēram 40 000 pensionāru, lielākā daļa no viņiem ir bijušie ieslodzītie. Bijušo politieslodzīto delegācijas no Latvijas, kas apmeklēja Vorkutu 1990. gadā, stāstīja, ka tur dzīvo apmēram 150 latviešu. Atbrīvotie "tautas ienaidnieki" nedrīkstēja atgriezties savā dzimtajā pusē. M. Oja netika uz Igauniju, un tagad, kapitālisma apstākļos, pārvākšanās šiem vecajiem cilvēkiem izmaksās pārāk dārgi…

Latvijas Avīze 2004. gada 27. februāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home