Vorkutas gulags tūristiem
Valdis Bērziņš

Aiz Polārā loka izvietotajai Krievijas ogļraču pilsētai Vorkutai, ko pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados iedibināja Staļina režīma represijās izsūtītie, nav daudzsološu ekonomisko izredžu. "Mans sapnis ir uzcelt gulagu," saka pilsētas mērs Igors Špektors, uzjundījot sāpīgas atmiņas darba nometņu šausmas pārcietušajos iedzīvotājos un viņu bērnos.

Pilsētas vēsture ir nesaraujami saistīta ar padomijas bēdīgi slaveno piespiedu darba nometņu sistēmu. Mērs grib izveidot gulagu tūristiem. "Tas būs ekstrēmais tūrisms," viņš skaidro. Viņš uzbur neticamu vīziju par stingro režīmu dzeloņstiepļu un sargtorņu apjoztajā darba nometnes atveidojumā un cietajām guļvietām koka barakās, kur tūristi varētu mieloties ar kāļu putru. "Aicinu pie mums braukt amerikāņus," mērs saka. "Mēs viņiem dosim iespēju izbēgt. Sargi šaus uz viņiem, taču ar peintbola krāsām, nevis īstajām lodēm."

Daži Špektora ideju vērtē kā traku, citi uzskata, ka tās rašanos veicinājis sociālais izmisums, kas valda Krievijas tālajos ziemeļos.

"Manuprāt, tā ir zaimošana," uzskata skolotāja Tatjana Andrejeva, kura vada skolēnu ekspedīcijas pa Vorkutas nometņu vietām, kuru paliek arvien mazāk. "Tas ir vēl sliktāk nekā zaimošana," saka cilvēktiesību organizācijas "Memoriāls" vietējās nodaļas vadītāja Jevgeņija Haidorova, kura daudz darījusi, lai dokumentētu darba nometņu šausmas un par tām zinātu jaunākā paaudze.

Taču Špektors nav viegli apturams. Tiešs un ass, viņš valda šo pilsētu ar dzelzs dūri un vulkānisku temperamentu. Viņš mēdz bargi norāt padotos par savu uzdevumu, viņaprāt, nepietiekami uzcītīgu izpildi un nav kautrējies nikni nopelt arī grupu ārzemju tūristu, kas bija nokavējuši tikšanos ar viņu.

Staļinam pietika ar patvaldniecisku gribu, lai uzceltu darba nometņu tīklu, kur trīsdesmito gadu lielā terora laikā un līdz pat piecdesmito gadu vidum tika nosūtīti miljoniem cilvēku, kuru vienīgā vaina nereti bija radniecība ar kādu "tautas ienaidnieku" vai necieņas izpausme pret vadoni.

Špektoram jāpārvar šķēršļi, par kādiem Staļins nevarēja iedomāties.

"Mums vajadzīgi ieguldījumi," viņš saka, uzsverot sava projekta visgrūtāk īstenojamo daļu. Pēc padomijas sabrukuma lielākais ārzemju ieguldījums Vorkutā bijis Pasaules bankas plāns pārvietot iedzīvotājus no tālajiem ziemeļiem uz labāku dzīvi citviet.

Vorkuta, pilsēta, ko 2000 km no Maskavas un 200 km no Polārā loka tundrā uzcēla ieslodzītie, lēnām mirst, taču daudziem iedzīvotājiem nav iespējas to atstāt. No padomju laikiem palikušais plakāts pilsētas centrā aicina iegūt vairāk ogļu. Tieši ogļu krājumi piesaistīja gulaga veidotāju uzmanību šim apvidum pirms septiņdesmit gadiem, uzceļot darba nometnes diviem miljoniem ieslodzīto, kas tika atbrīvoti tikai piecdesmito gadu vidū. Kādreiz Vorkutas apvidū atradās 13 ogļu ieguves vietas. Tagad darbojas tikai sešas šahtas. Pārējie ciemati ir pamesti ziemeļu dabas bardzībai, ēkas un iekārtas ir apzināti sabojātas, lai tās nenonāktu kāda īpašumā. 1990. gadā pirms padomijas sabrukuma te dzīvoja 217 000 cilvēku, tagad palikuši 130 000 iedzīvotāju.

Špektors ieplānojis, ka galvenā gulaga nometne varētu tikt izveidota Južnijā — vienā no pamestajiem ogļraču ciematiem, kur Vorkutas upes līkumā atradās viena no šī apvidus 132 nometnēm. Ieslodzījuma vietā tiktu atveidoti apstākļi, kādos bija jādzīvo ieslodzītajiem Staļina laikā. Špektors noraida jautājumus, vai viņa ideja varētu kādu aizvainot. "Cilvēkiem būtu jāredz tas, kā atkārtošanos nedrīkst pieļaut," viņš saka. Nometnes apmeklētāji varētu doties izbraukumos ar kamanām, medībās vai zvejā Vorkutas apkaimē. Šāds plāns jau īstenots Permā, pilsētā Urālu kalnos, kur saglabātas bijušās darba nometnes "Perma–36" paliekas. Šī nometne ir vienīgā no gulaga sistēmas apcietinājuma vietām, kas saglabājusies daudzmaz neskarta. Šeit var izīrēt ap desmit istabu, kas tiekot piedāvātas galvenokārt vēstures pētniekiem. Iegūtā nauda tiek izlietota nometnes uzturēšanai, lai atgādinātu par pagātni, ko mūsdienu Krievijā daudzi nevēlas atcerēties.

Skolotāja Andrejeva apsveic pūliņus apzināt Vorkutas drūmo vēsturi, taču apsūdz mēru liekulībā, jo oficiāli gandrīz nekas nav darīts pagātnes mantojuma izvērtēšanā. Vajadzētu izveidot muzeju, taču līdz šim vienīgā atpazīstamā piemiņas zīme gulaga upuriem ir nezālēm aizaugusī vietējā kapsēta, kur apbedīti 53 nošautie ieslodzītie pēc 1953. gada sacelšanās.

Gulaga atveidošana nav Špektora pirmais dīvainais projekts. Pirms pāris gadiem viņš radīja apmulsumu, piedāvājot Vorkutā atvērt Krievijas pirmo legālo bordeli. Politiķu pretošanās prostitūcijas legalizācijai un nespēja piesaistīt ieguldītājus apraka šo ideju. Mērs plānoja izmantot Vorkutas tuvumā esošo militāro lidlauku, kas padomju laikā tika uzcelts daudzkārt izmantojamo kosmosa kuģu programmas īstenošanai, kā atbalsta punktu transatlantiskajiem pasažieru lidojumiem, taču investori neatradās.

Vorkutas ogļu šahtām pārejot privātīpašumā, pilsētas saimniecībai nepieciešama atjaunināšana. "Pie mums ir atnācis kapitālisms tā vissliktākajā veidā," apgalvo mērs Špektors, cerot uz "gulaga tūrismu". 

 15. jūnijs, 2005