Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

   TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzruna Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā  2003.gada 25.martā.

Padomju Savienības okupācijas režīms savos 50 pastāvēšanas gados Latvijas vēsturē ir ierakstījis daudzas melnas un traģiskas lappuses. 1949. gada 25.marts ir viena no tādām. Šajā dienā bez tiesas sprieduma, bez jebkādiem apsūdzības aktiem padomju režīms deportēja uz Sibīriju mūža nometināšanā vairāk nekā 42 tūkstošus nevainīgu cilvēku. Viņu vidū vairāk nekā 10 tūkstoši bija bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Tajās tālajās dienās vairāk nekā 33 aizrestotos dzelzceļa ešelonos no visas Latvijas savu moku ceļu uz Amūras, Tomskas, Omskas un citiem tāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem uzsāka vairāk nekā 13 624 ģimenes. Izsūtīja galvenokārt turīgos zemniekus un viņu ģimenes locekļus.

Tā bija pēc savas nežēlības vēl neredzēta akcija, valstiski organizēts genocīds. Starptautiskā likumdošanā to sauc par noziegumu pret cilvēci, kam nav un nevar būt noilguma.

Komunistiskais režīms vardarbīgi sagrāva daudzu desmitu tūkstošu cilvēku likteņus. Daudzi nomira ceļā, citi neizturēja necilvēcīgos apstākļus un palika uz mūžiem aukstajā Sibīrijas zemē. Savukārt citi, kas izgāja šos moku ceļus un pēc daudziem gadiem atgriezās Latvijā, bija zaudējuši veselību, iedzīvi, kā arī tiesības veidot normālu dzīvi. Izsūtītie un viņu radinieki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju varas izpratnē tie visi bija režīmam neuzticami cilvēki, tāpēc viņu izglītības iespējas un karjera tika dažādos veidos traucēta. Izsūtītajiem tika uzspiests sava veida zīmogs.

Padomju varas īstenotā piespiedu, forsētā kolektivizācija bija viens no deportāciju iemesliem. Režīms tādējādi gribēja iebaidīt nacionāli noskaņotus cilvēkus, mazināt viņu pretošanās spējas, sagraut nacionālo partizānu atbalsta bāzi. 1949.gada deportācija skāra arī tos, kuri Latvijā bija atgriezušies no 1941.gada izsūtījuma. Ar deportācijām centās iznīcināt latviešu tautā apņēmību un pārliecību dzīvot savā brīvā un neatkarīgā valstī.

Mūsu pienākums ir nekad neaizmirst šo latviešu tautas traģēdiju. Par to ir jāmāca vēstures stundās, par to jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Visiem ir jāsaprot, kādu postu mūsu tautai savulaik atnesis totalitārais komunistiskais režīms. Mums jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē. Tikai tādā veidā -nosodot komunismu un tā realizēto politiku, tā noziegumus pret cilvēci, -mēs visi kopā neļausim tiem atkārtoties.

Mēs, kas šodien esam pulcējušies šeit, pie Brīvības pieminekļa, pieminam nevainīgi cietušos cilvēkus un vienlaikus paužam savu sašutumu par šiem noziegumiem. Mēs esam sanākuši, lai atcerētos un godbijībā noliektu galvas to cietušo priekšā, kas šīs šausmas ir pārdzīvojuši un kas vēl ir mūsu vidū. Arī cietušo piederīgo, viņu radinieku priekšā mēs godbijībā noliecam galvas. Šī atcerēšanās ir vienīgais patiesais gandarījums, ko mēs visi spējam viņiem sniegt.

Mūsu valsts rūpes un gādība par represētajiem tomēr nespēs kompensēt cilvēkiem viņu sagandētos likteņus, sāpes par zaudētajiem bērniem, mātēm, sievām, vīriem un dēliem. Tas nav nekā atmaksājams. Vēl traģiskāk ir tas, ka līdz pat šai dienai neesam sagaidījuši atvainošanos no tiem, kas nes morālu atbildību par šiem noziegumiem, kā to pirms dažām dienām Berlīnē pauda Vācijas prezidents Johanness Raus. Valsts vizītes laikā viņš publiski paziņoja: “Mēs nedrīkstam aizmirst arī mūsu kopīgās vēstures traģēdijas, nacistiskās Vācijas nodevību pret Latviju un vācu okupācijas laika šausmas.” Atliek cerēt, ka kādreiz pienāks diena, kad visas valstis, kurās savulaik valdījuši totalitāri režīmi, objektīvi un patiesi novērtēs arī traģiskākās vēstures lappuses.

Laiks savā ritējumā ir neapturams. Ar katru gadu arvien tālāk attālinās 1949.gada 25.marta traģiskie notikumi. Kopš tās šausmīgās dienas jau ir aizritējuši vairāk nekā 50 gadi. Latvija ir atguvusi savu valstiskumu.

Kādreiz netaisni cietušie ir atguvuši savu labo vārdu, zaudēto īpašumu, var brīvi pieminēt savus mīļos, kas palikuši tālajā, svešajā un tik aukstajā zemē -Sibīrijā. Pakāpeniski aizdzīst tās rētas, ko cirtis komunistu režīms Latvijā.

Atceroties savu sarežģīto vēsturi, šodien domāsim par to, kā visiem kopā ātrāk padarīt Latviju par bagātu, pārtikušu un stabilu valsti. Valsti, ar kuru lepotos tās pilsoņi, kuru ar cieņu uzlūkotu pasaulē. Tas būtu pats labākais piemineklis un piemiņa tiem, kuri pēc 1949.gada 25.marta nekad vairs neatgriezās Latvijā. Stipra un atkal plaukstoša Latvijas valsts būtu mūsu tautas spēka, izturības un lepnuma apliecinājums.

Dievs, svētī Latviju!

 

 Sākumlapa Home