|
Valsts prezidentes
uzruna vēsturnieku konferencē
"Holokausta pētījumi turpinās" 2003.gada 24.oktobrī,
Ebreju kopienas namā
Augsti godātais priekšsēdētāja
kungs!
Ekselences!
Dāmas un kungi! Cienījamie klātesošie!
Jau piekto gadu mūsu
valstī darbojas starptautiskā Vēsturnieku komisija, kura veic padomju
un nacistiskā okupācijas režīma politikas izpēti Latvijā laika
posmā no 1940.-1956.gadam. Komisija ik gadu organizē starptautiskas Vēsturnieku
konferences, kurās analizē dažādus šo divu totalitāro režīmu
politikas aspektus. Šoreiz Jūs esat sanākuši, lai akadēmiskā līmeni
vērtētu holokausta problēmu Latvijā Otrā pasaules kara gados.
Man ir patiess gandarījums,
ka šis temats ir bijis pastāvīgā Vēsturnieku komisijas un pētnieku
uzmanības lokā. To apliecina tas, ka no sešām pēdējo gadu Vēsturnieku
konferencēm divas bija saistītas tieši ar holokausta izpētes jautājumiem.
Šo konferenču materiāli nopublicēti komisijas rakstu krājumos un ir
pieejami plašai sabiedrībai.
Strādājot pie apskatāmās
problemātikas, vēsturnieki ir nonākuši pie akadēmiski pamatota
secinājuma, ka holokausts nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā
Otrā pasaules kara gados ir bijis viens no lielākajiem kriminālnoziegumiem
mūsu valsts jaunāko laiku vēsturē. Holokaustam bija raksturīga vēl
neredzēta nežēlība un sadisms pret mierīgiem iedzīvotājiem.
Holokausta dēļ absolūti lielākā daļa Latvijas ebreju kopienas tika
iznīcināta. Tā bija liela traģēdija.
Holokausta pētniecība ir
smaga un sāpīga, jo tā, pirmkārt, ir slepkavību un cilvēku iznīcināšanas
vēsture, bet to ir nepieciešams darīt, lai mēs visi vismaz saprastu,
kādos apstākļos, kā un kāpēc ir noticis šāds noziegums. Kas varēja
tā aptumšot šo cilvēku prātus, ka zaudējot jebkādu humānismu, līdzcietību,
viņi bija gatavi nogalināt savus līdzpilsoņus? Vai tā bija kāda
apmātība, vai akla pakļaušanās nacisma ideoloģijai? Vai tā bija
vienkārši sadistiska un kriminālu elementu sabiedrībā atlase šīs
totalitārās varas pakļautība?
Pētot holokaustu nacistu
okupētajā Latvijā, vēsturnieki ir nonākuši pie atziņas, kura
noraida tā saucamo "bezvācu holokausta" koncepciju.
Holokausts bija, un tas ir pietiekami skaidri dokumentēts, nacistiskās
Vācijas centralizēta, plānveidīga politika, kuras mērķis bija
ebreju tautas masveida un pilnīga iznīcināšana. Šajā nozieguma
nacisti iesaistīja daudzu okupēto Eiropas valstu, tajā skaitā
nelielu daļu Latvijas iedzīvotāju.
Es vēlos atzīmēt, ka
Latvija pēc sava valstiskuma atjaunošanas pašā augstākajā
politiskajā līmenī ir nosodījusi holokaustu, uzsverot nepieciešamību
pētīt, izzināt un noskaidrot visu patiesību par šo noziegumu, kas
notika mūsu okupētās valsts teritorijā. Latvijā pēdējos gados ļoti
daudz ir darīts sabiedrības izglītošanā tieši šajā jautājumā.
Holokausta jautājumi ir ietverti skolu mācību programmās un vēstures
grāmatās. Ir izdevies sakopt un sakārtot masu upuru piemiņas vietas
Rumbulā, Biķerniekos un citur. Notiek darbs pie pieminekļa izveides
vienam no izcilākajiem ebreju glābējiem Žanim Lipkem. Projekta
"The Baltic Mass Graves" ietvaros, sadarbībā ar Latvijas pašvaldībām
ir uzsāks liels darbs pie holokausta upuru piemiņas vietu apzināšanās
un sakārtošanas visā Latvijas teritorijā. Labs piemērs tam ir nupat
nesen atklātā piemiņas vieta Putnu mežā Auces nogalinātajiem
ebrejiem.
Cienījamie klātesošie!
Latvijā ir izstrādāta tāda
likumdošana, kas, neraugoties uz noilgumu, ļauj saukt pie atbildības
jebkuru personu, kas ir izdarījusi noziegumus pret cilvēci. Mēs absolūti
vienādi vērtējam ļaunumu, kas tika pastrādāts kā nacisma, tā
padomju okupācijas periodā. Šeit nav būtiska nozīme konkrētajai
totalitārajai ideoloģijai vai varai, kuras vārdā tas tika darīts,
kas to pavēlēja vai pieļāva, svarīgi ir sodīt to konkrēto cilvēku,
kas šādus noziegumus ir paveicis, neatkarīgi no viņa tautības,
neatkarīgi no viņa piederības šādai vai citai vienībai, tas ir
nenozīmīgi. Jautājums ir par individuālo vainu un atbildību likuma
priekšā.
Abas okupācijas varas
Latvijā ir atstājušas briesmīgas pēdas mūsu valsts nesenajā vēsturē.
Ir aktuāli šobrīd atzīmēt,
ka pēdējā laika Krievijas Ārlietu ministrijas, domes deputātu, kā
arī atsevišķu šīs valsts politiķu interpretācijas par
Latvijas-Krievijas attiecībām skar arī vēstures jautājumus.
Kaut arī pasaules demokrātiskās
valstis sen jau atzinušas, ka Padomju Savienība 1940.gada jūnijā
veica Baltijas valstu okupāciju, Krievija, kā šīs valsts
starptautisko saistību pārmantotāja, atsakās to darīt. Šāda
neobjektīva, sagrozīta vēstures interpretācija no Krievijas puses
rada problēmas starpvalstu attiecībās. Tas parādās gan jautājumā
par lielo nepilsoņu skaitu un viņu statusu Latvijā, gan mūsu valodas
un pilsonības likumu izpratnē. Varētu teikt, ka vēstures slogs un vēstures
interpretācija šodien ir kļuvusi par aktuālu jautājumu Latvijas un
Krievijas attiecībās.
Mūsu visu un, pirmkārt,
vēsturnieku uzdevums ir noskaidrot patiesību par visiem notikumiem.
Mums ir atklāti un godīgi, un taisnprātīgi jārunā par savu pagātni,
tā jāapzina un jāizvērtē tā. Mums visiem kopā ir jādara viss
iespējamais, lai tāds necilvēcīgs ļaunums kā holokausts vai genocīds
nekad vairs neatkārtotos, vismaz, cik tas ir mūsu spēkos ko darīt
gan savā zemē, gan pasaulē.
Mēs nedrīkstam pieļaut
nekādas nacionālā naida izpausmes vai kurināšanu. Mums ir jānosoda
un jānorobežojas no aizspriedumiem un neiecietības starp tautām, jo
viss tas ir solis ļaunuma virzienā.
Noslēgumā vēlos atzīmēt,
ka neraugoties uz vēsturnieku līdz šim paveikto, mums visiem priekšā
vēl ir ļoti daudz darāmā. Domāju, ka Jūsu šīs dienas konference
būs atkal solis, kas mūs tuvinās objektīvākai izpratnei par ļoti
smagiem un sāpīgiem notikumiem mūsu nesenajā vēsturē.
Es novēlu Jums
visiem veiksmīgu konferences darbu!
|