Valsts prezidentes runa ebreju genocīda piemiņas dienai veltītā pasākumā 2005.gada 4.jūlijā 

Augsti godātie ebreju kopienas pārstāvji,
Ekselences,
dāmas un kungi!

Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos un lai izteiktu savas sāpes un līdzjūtību ebreju tautai, kam šajā dienā šeit, uz Latvijas zemes, sākās sāpju un vaidu ceļš vairāku gadu garumā. Ir skumji un zīmīgi, ka tas ceļš sākās tikai dažas dienas pēc nacistu Vācijas okupācijas sākuma šeit, dievnamā, lūgšanu namā, kur ebreju kopienas pārstāvji pulcējās, lai dziedātu Tam Kungam slavas dziesmas, lai piekoptu savu senču tradīcijas. 

Šeit notika trīskārtējs grēks: grēks pret cilvēci, grēks pret ebreju tautu un grēks pret svētnīcu, jo jebkurai svētnīcai vajadzētu būt respektētai, tamdēļ, ka tā tai ticībai un tautai ir īpaši dārga. Šeit aizgāja bojā ļaudis gluži kā holokaustā, kā uguns upuri ļaundabības un naida kultam. Šis naids sākās ar ideoloģiju, kas uzstādīja dažus cilvēkus augstāk par citiem un citus toties zemākus. Šeit mēs varam saskatīt tā ļaunuma sakni, kas ir cilvēci vajājusi no tās pirmsākumiem, ar kuru mums jācīnās šodien, rīt un vienmēr. Tā ir tā doma, ka jau no dzimšanas vai no kādas pavēles, vai no kādas ideoloģijas piekritības daži cilvēki ir pelnījuši parastos cilvēces likumus, kas viņus sargā, bet citus mēs it kā varētu atļauties izstumt no cilvēku kopības un ar viņiem apieties citādi, vai kā nacisma rasisma ideoloģijā – iznīcināt viņus no zemes virsas. Šādu domu mēs nedrīkstam pieļaut, šāda doma ir tā, pret kuru mums jācīnās vienmēr un visur. Tā dzimst ar sīkiem aizspriedumiem, ar cita noraidījumu, tamdēļ, ka viņš ir citāds. Bet zināmos apstākļos, un to redzam vēl šodien visās pasaules malās, tā viegli pārvēršas asiņainos konfliktos un arī sistemātiskā genocīdā. Genocīds notiek vēl šodien daudzās zemēs, tam nav nekad un nebūs īstena pamatojuma. 

To, kas notika šeit ar Latvijas ebreju tautu, šodien mēs atceramies un pieminam, izsakām savu dziļāko līdzjūtību ebreju tautai par tās lielajām ciešanām šajā holokausta ciešanu periodā un izsakām savu solidaritāti kā cilvēki vienmēr un visur ar ebreju tautu un ar visiem vajātiem un apliecinām, ka mūsu svēts pienākums ir gādāt, lai nenotiek tādas lietas. 

Es noliecu savu galvu upuru priekšā, es lūdzu par viņu dvēselēm jums visiem līdzi, mēs atceramies ar cieņu visus tos, kas holokausta šausmas ir pārdzīvojuši, un es kā Valsts prezidente varu jums izteikt Latvijas apņēmību, ka mēs būsim modri, mēs būsim uzmanīgi, mēs gādāsim, lai tādas lietas vairs nenotiek, lai mūsu bērni saprot, kas ir pagātnē noticis, lai viņi saprot, cik tas bija nepareizi un ka tas nedrīkst atkārtoties. Es tamdēļ visiem mums kopā novēlu šajā atmiņas dienā atcerēties savu kopējo cilvēcību, savu solidaritāti un savu brālību. Mēs visi esam Dieva bērni, mēs visi esam brāļi un māsas.


Valsts prezidentes runa apaļā galda diskusijā par Latvijas XX gadsimta vēstures aktuālām problēmām 2005.gada 4.jūlijā Latvijas Universitātes Mazajā aulā

Augsti godātie viesi,
Dāmas un kungi!
 

Es vēršos šajā notikumā pie šī apaļā galda diskusijas, it īpaši vēloties izteikt savu pateicību un savu cieņu Simonai Veilas kundzei, kura laipni atsaucās uz manu ielūgumu ierasties Latvijā un piedalīties šāda veida intelektuālās debatēs. Man šķiet, ka viņas domu dziļums un izpratne, viņas cilvēciskums ir tāda līmeņa, ka mums šogad, kad uzsākām pavisam jaunu gadsimtu pavisam citos apstākļos, kādi mums jebkad ir vēsturē bijuši, viņas domas sadzirdēt, man šķiet, īpaši svarīgi. Mums šis pagājušais gadsimts ir gājis no 1905.gada revolūcijas līdz šim 2005.gadam, kad esam kļuvuši pilntiesīgi locekļi Eiropas Savienībā un NATO. 

Iepriekšējais gadsimts ir bijis īpaši asiņains, bet tāda jau ir bijusi gadsimtiem ilgi mūsu vēsture. Šī zeme ir bijusi asinīm slacīta un dažādu karaspēku un dažādu kungu pārstaigāta, un tauta ir cietusi un tikusi iznīcināta visdažādāko vai nu laicīgo varu, vai ideoloģiju, vai reliģiju vārdā, kā nu kuro reizi. Taču pagājušā gadsimteņa notikumi ar divām totalitārām okupācijām un it sevišķi šo genocīdu pret ebreju tautu, ko šodien, 4.jūlijā, mēs atceramies ar skumjām un sērām, ir bijuši unikāli savā veidā, atšķirīgi no citiem notikumiem. Nekad tik īsā laika posmā nav tik lielā mērā iznīcināta vesela integrāla sabiedrības daļa, kas šeit bija dzīvojusi un plaukusi vairāku gadsimtu garumā, arīdzan totalitārā carisma sistēmas ietvaros, taču miermīlīgā sadzīvē ar saviem kaimiņiem pretēji daudzām citām cariskās impērijas vietām Latvija pogromus nekad nepiedzīvoja. 

Šī masu slepkavība, šis genocīds, kas tika vērsts pret ebreju tautu atstāja Latvijas un Latvijas iedzīvotāju kopējā demogrāfiskā profilā ārkārtīgi lielu un sāpīgu robu, kuru vispār nav iespējams aizvietot, jo tika iznīcinātas veselas dzimtas un veselas ģimenes. Kā tikko dzirdējām, tā ir jauna kopiena, kas šeit ir atdzimusi, bet, kas, mēs ceram, spēs arī šeit iesakņoties, plaukt un zelt tāpat kā tie, kas holokaustā savulaik aizgāja bojā. Mēs, protams, gribam gādāt, lai nekas tāds ne viņiem, ne kādam citam šeit Eiropā nevarētu atgadīties. 

Eiropa šobrīd stāv uz daudzu svarīgu lēmumu izšķiršanās sliekšņa, bet tā tas ir jebkurā vēstures posmā. Mums vienmēr ir izvēles brīvība, arī pat totalitārisma laikos - vai glābt savu dzīvību, vai kādu citu, vai ņemt rokās ieroci un pacelt to pret nevainīgu civiliedzīvotāju, vai to nedarīt? Izvēles ir bijušas. Galējā būtu: dzīvot vai mirt. Ir tādi apstākļi, kuros varbūt labāk ir pieņemt –nomirt –, nekā galināt citu, bet tā katram vienmēr ir bijusi izvēle. 

Tagad mums izvēles nav tik dramatiskas. Mēs varam teikt, ka esam laimīga paaudze, jo mums ir lukss savā ziņā lemt, kā dzīve varētu būt pēc iespējas labāka, nevis izvairīties no nāves, šausmām un mocīšanas. Tā ir milzīga starpība. Ja tā padomā, es nezinu, vai Latvijas vēsturē vēl tā ir bijis, izņemot īso starpkaru posmu. Šis ir tas brīdis, kad mēs esam arī atvērti pasaulei, mums ir iespējas tikt sadzirdētiem, bet galvenokārt dzirdēt citus. iepazīties ar viņu dzīvi, darbiem.

Latvijas Valsts prezidenta kanceleja