Valsts
prezidentes runa ebreju genocīda piemiņas dienai veltītā pasākumā
2005.gada 4.jūlijā Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos
un lai izteiktu savas sāpes un līdzjūtību ebreju tautai, kam šajā dienā
šeit, uz Latvijas zemes, sākās sāpju un vaidu ceļš vairāku gadu garumā.
Ir skumji un zīmīgi, ka tas ceļš sākās tikai dažas dienas pēc nacistu Vācijas
okupācijas sākuma šeit, dievnamā, lūgšanu namā, kur ebreju kopienas pārstāvji
pulcējās, lai dziedātu Tam Kungam slavas dziesmas, lai piekoptu savu senču
tradīcijas. Šeit notika trīskārtējs grēks:
grēks pret cilvēci, grēks pret ebreju tautu un grēks pret svētnīcu, jo
jebkurai svētnīcai vajadzētu būt respektētai, tamdēļ, ka tā tai ticībai
un tautai ir īpaši dārga. Šeit aizgāja bojā ļaudis gluži kā holokaustā,
kā uguns upuri ļaundabības un naida kultam. Šis naids sākās ar ideoloģiju,
kas uzstādīja dažus cilvēkus augstāk par citiem un citus toties zemākus.
Šeit mēs varam saskatīt tā ļaunuma sakni, kas ir cilvēci vajājusi no tās
pirmsākumiem, ar kuru mums jācīnās šodien, rīt un vienmēr. Tā ir tā
doma, ka jau no dzimšanas vai no kādas pavēles, vai no kādas ideoloģijas
piekritības daži cilvēki ir pelnījuši parastos cilvēces likumus, kas viņus
sargā, bet citus mēs it kā varētu atļauties izstumt no cilvēku kopības un
ar viņiem apieties citādi, vai kā nacisma rasisma ideoloģijā iznīcināt
viņus no zemes virsas. Šādu domu mēs nedrīkstam pieļaut, šāda doma ir tā,
pret kuru mums jācīnās vienmēr un visur. Tā dzimst ar sīkiem
aizspriedumiem, ar cita noraidījumu, tamdēļ, ka viņš ir citāds. Bet zināmos
apstākļos, un to redzam vēl šodien visās pasaules malās, tā viegli pārvēršas
asiņainos konfliktos un arī sistemātiskā genocīdā. Genocīds notiek vēl
šodien daudzās zemēs, tam nav nekad un nebūs īstena pamatojuma. To, kas notika šeit ar Latvijas
ebreju tautu, šodien mēs atceramies un pieminam, izsakām savu dziļāko līdzjūtību
ebreju tautai par tās lielajām ciešanām šajā holokausta ciešanu periodā
un izsakām savu solidaritāti kā cilvēki vienmēr un visur ar ebreju tautu un
ar visiem vajātiem un apliecinām, ka mūsu svēts pienākums ir gādāt, lai
nenotiek tādas lietas. Es noliecu savu galvu upuru priekšā,
es lūdzu par viņu dvēselēm jums visiem līdzi, mēs atceramies ar cieņu
visus tos, kas holokausta šausmas ir pārdzīvojuši, un es kā Valsts
prezidente varu jums izteikt Latvijas apņēmību, ka mēs būsim modri, mēs būsim
uzmanīgi, mēs gādāsim, lai tādas lietas vairs nenotiek, lai mūsu bērni
saprot, kas ir pagātnē noticis, lai viņi saprot, cik tas bija nepareizi un ka
tas nedrīkst atkārtoties. Es tamdēļ visiem mums kopā novēlu šajā atmiņas
dienā atcerēties savu kopējo cilvēcību, savu solidaritāti un savu brālību.
Mēs visi esam Dieva bērni, mēs visi esam brāļi un māsas.
Augsti godātie ebreju
kopienas pārstāvji,
Ekselences,
dāmas un kungi!
Valsts
prezidentes runa apaļā galda diskusijā par Latvijas XX gadsimta vēstures
aktuālām problēmām 2005.gada 4.jūlijā Latvijas Universitātes Mazajā aulā
Augsti godātie viesi, Es vēršos šajā notikumā pie
šī apaļā galda diskusijas, it īpaši vēloties izteikt savu pateicību un
savu cieņu Simonai Veilas kundzei, kura laipni atsaucās uz manu ielūgumu
ierasties Latvijā un piedalīties šāda veida intelektuālās debatēs. Man
šķiet, ka viņas domu dziļums un izpratne, viņas cilvēciskums ir tāda līmeņa,
ka mums šogad, kad uzsākām pavisam jaunu gadsimtu pavisam citos apstākļos,
kādi mums jebkad ir vēsturē bijuši, viņas domas sadzirdēt, man šķiet, īpaši
svarīgi. Mums šis pagājušais gadsimts ir gājis no 1905.gada revolūcijas līdz
šim 2005.gadam, kad esam kļuvuši pilntiesīgi locekļi Eiropas Savienībā un
NATO. Iepriekšējais gadsimts ir bijis
īpaši asiņains, bet tāda jau ir bijusi gadsimtiem ilgi mūsu vēsture. Šī
zeme ir bijusi asinīm slacīta un dažādu karaspēku un dažādu kungu pārstaigāta,
un tauta ir cietusi un tikusi iznīcināta visdažādāko vai nu laicīgo varu,
vai ideoloģiju, vai reliģiju vārdā, kā nu kuro reizi. Taču pagājušā
gadsimteņa notikumi ar divām totalitārām okupācijām un it sevišķi šo
genocīdu pret ebreju tautu, ko šodien, 4.jūlijā, mēs atceramies ar skumjām
un sērām, ir bijuši unikāli savā veidā, atšķirīgi no citiem notikumiem.
Nekad tik īsā laika posmā nav tik lielā mērā iznīcināta vesela integrāla
sabiedrības daļa, kas šeit bija dzīvojusi un plaukusi vairāku gadsimtu
garumā, arīdzan totalitārā carisma sistēmas ietvaros, taču miermīlīgā
sadzīvē ar saviem kaimiņiem pretēji daudzām citām cariskās impērijas
vietām Latvija pogromus nekad nepiedzīvoja. Šī masu slepkavība, šis genocīds,
kas tika vērsts pret ebreju tautu atstāja Latvijas un Latvijas iedzīvotāju
kopējā demogrāfiskā profilā ārkārtīgi lielu un sāpīgu robu, kuru vispār
nav iespējams aizvietot, jo tika iznīcinātas veselas dzimtas un veselas ģimenes.
Kā tikko dzirdējām, tā ir jauna kopiena, kas šeit ir atdzimusi, bet, kas, mēs
ceram, spēs arī šeit iesakņoties, plaukt un zelt tāpat kā tie, kas
holokaustā savulaik aizgāja bojā. Mēs, protams, gribam gādāt, lai nekas tāds
ne viņiem, ne kādam citam šeit Eiropā nevarētu atgadīties. Eiropa šobrīd stāv uz daudzu
svarīgu lēmumu izšķiršanās sliekšņa, bet tā tas ir jebkurā vēstures
posmā. Mums vienmēr ir izvēles brīvība, arī pat totalitārisma laikos -
vai glābt savu dzīvību, vai kādu citu, vai ņemt rokās ieroci un pacelt to
pret nevainīgu civiliedzīvotāju, vai to nedarīt? Izvēles ir bijušas. Galējā
būtu: dzīvot vai mirt. Ir tādi apstākļi, kuros varbūt labāk ir pieņemt
nomirt , nekā galināt citu, bet tā katram vienmēr ir bijusi izvēle. Tagad mums izvēles nav tik
dramatiskas. Mēs varam teikt, ka esam laimīga paaudze, jo mums ir lukss savā
ziņā lemt, kā dzīve varētu būt pēc iespējas labāka, nevis izvairīties
no nāves, šausmām un mocīšanas. Tā ir milzīga starpība. Ja tā padomā,
es nezinu, vai Latvijas vēsturē vēl tā ir bijis, izņemot īso starpkaru
posmu. Šis ir tas brīdis, kad mēs esam arī atvērti pasaulei, mums ir iespējas
tikt sadzirdētiem, bet galvenokārt dzirdēt citus. iepazīties ar viņu dzīvi,
darbiem.
Dāmas un kungi!