Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna zinātniskā konferencē 
"Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" 

Kongresu namā, 2001.gada 19.janvārī

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
Saeimas priekšsēdētāja kungs,
Jūsu ekselences,
barikāžu dalībnieki, viesi, dāmas un kungi!

Mēs šodien atzīmējam notikumu, kam pēc visas loģikas toreiz vispār nevajadzēja notikt. Pirms desmit gadiem norisinājās notikumi, kuru rezultātā Latvija, Lietuva, Igaunija – trīs pavisam mazas valstiņas, kas pusgadsimta garumā bija bijušas okupētas, integrētas, iesaistītas un turētas zem kontroles milzīgai impērijai, kas stiepās pāri diviem kontinentiem, kuru balstīja milzīgs militārais spēks, kuru balstīja milzīgas, gadu desmitu garumā profesionāli izveidotas totalitārās iekārtas balstu sistēmas, - šīs trīs mazās valstiņas atguva savu neatkarību un spēja to paveikt bez karadarbības, bez vardarbības, bez slepkavībām, ar upuriem, bet, paldies Dievam, ar maziem upuriem. Daudz mazāk upuriem nekā tas notika, Latvijas republiku dibinot, nekā tas notika visām trim valstīm, savu neatkarību pagājušajā gadsimtā izcīnot.

Pusgadsimta garumā mēs dzīvojām totalitāras varas ēnā, un tā bija tik stipra un tik varena, ka tās priekšā trīcēja un drebēja pasaules lielvalstis, un katrreiz, kad tā izteica savu gribu, bija maz tādu, kas uzdrošinājās tai pretoties, jo tai bija milzīgs militārais spēks, kodolieroči, un tai bija milzīgā slepeno dienestu organizācija, - tāda, kāda nekad vēl pasaulē nebija bijusi izveidota. Uz ko balstījās šī totalitārā sistēma? Tā balstījās uz brutālu spēku, uz brutālu varu, uz ieroču draudu, tā balstījās uz cilvēku bailēm un uz cilvēku izdzīvošanas vēlmēm. Bet, visbeidzot, tā balstījās uz meliem. Tā balstījās uz meliem, jo bija būvēta uz ideoloģijas, kas gadu garumā no sākotnējām labām iecerēm tika deformēta, sagrozīta, tā balstījās uz ideju kontroli, tā balstījās uz robežām, kas ne tikvien ar mūriem un dzeloņstieplēm, ar milzīgiem sargu torņiem un posteņiem apturēja un kavēja cilvēku brīvu kustību pāri savām robežām, bet visvairāk uzmanības tā koncentrēja uz to, lai kontrolētas tiktu domas, lai tiktu kontrolētas idejas. Lai nespētu ļaudis sazināties savā starpā, lai idejas un domas netiktu izmainītas, izvērtētas, it īpaši, lai brīvības domas nevarētu izplesties tautā.

Barikādes bija tas lūzuma punkts, kas parādīja, ka arī šim milzīgam kolosam ir māla kājas, ka ir iespējams gāzt pat vislielāko, visdraudīgāko, vissmagāk apbruņotāko impēriju, ja mēs atrodam, kur ir milzim šīs māla kājas un kā šīs māla kājas iespējams sagraut. Kā tas notika? Man šķiet, tas notika tieši ar tiem ieročiem, ko totalitārā vara bija centusies savām apspiestām tautām atņemt.

Pirmā no tām ir cilvēku iedzimtā tieksme un vēlme pēc taisnības un pēc patiesības. Var cilvēku visu mūžu turēt slazdā, var viņu turēt mucā un barot pa spundi ar izsijātu, speciāli sagatavotu, profesionāli pasniegtu dezinformāciju par to, kas pasaulē notiek un kas notiek pašam savā valstī. Bet mūsdienu pasaule, mūsdienu tehnoloģija, mūsdienu komunikācijas sagrāva šo sistēmu, kas gribēja ļaudis mucā turēt. Šai mucai spunde izspruka ārā ar modernajiem komunikācijas līdzekļiem, tā izspruka ārā ar to, ka ļaudis ieguva informāciju pāri robežām. Ļaudis dabūja zināt, ka nav viņi vienīgie savos centienos, savās vēlmēs pēc brīvības, ka nav vienīgie savās alkās pēc neatkarības un pēc citādas nākotnes.

Atklājās, ka mēs neesam vieni, ka ir ļoti daudzi, kas staigā to pašu ceļu mums blakus. Un šī vienotība un šī izpratne ir tas, kas tad spārnoja cilvēkus, kas viņiem ļāva izprast to, kas ir darāms un kas beidzot izšķirošajā brīdī iekurināja viņos šo sirdsdegsmi un šo vēlēšanos: jā, var būt pasaulē citādi. Nav tā, ka jāpaliek tikai pie tās, kas visu laiku mums ir sniegts priekšā kā vienīgais iespējamais. Nē, mēs esam dzīvi cilvēki un mums ir redzējums un sapratne, mēs saprotam, kas ir taisnība un brīvība, mēs saprotam, kas mēs esam. Mēs zinām, ka esam latvieši, lietuvieši, igauņi, ka mēs esam tautas ar savu vēsturi, ar savu kultūru, ar savu valodu. Mēs neesam tikai putekļi un paslauka zem citu tautu kājām. Mēs esam paši, mums ir sava esamība, mums ir sava pagātne, un mēs vēlamies veidot savu tagadni un savu nākotni paši, bez citu uzkundzības, bez citu teikšanas mums priekšā, ko mums darīt, kā mums darīt un kāpēc to darīt.

Šīs barikādes ar savām ugunskuru liesmām bija mūsu tautu atmošanās. Mēs atcerējāmies savu pagātni un savas asinis, mēs atcerējāmies Ungāriju 1956.gadā un Čehoslovākiju 1968.gadā. Mēs izpratām, ko Polijai nozīmēja "Solidarnošč", mēs sapratām, kas var notikt, kad krita Berlīnes mūris, bet visvairāk par visu šeit Latvijā, man šķiet, kad kāpurķēdes samala jaunus cilvēkus pie Viļņas televīzijas, mēs redzējām, kā tiek šauts uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem, mierīgiem, neapbruņotiem, mēs Latvijā sapratām, ka nu ir jāizšķiras – tagad vai nekad. Šī izšķiršanās notika katra cilvēka sirdī un prātā.

Nebūtu bijušas šīs barikādes, ja katrs, kas tajās piedalījās, izšķirīgā brīdī nebūtu jutis sevī šo aicinājumu, ka ir jāaizstāv patiesība, nebūtu jutis to mīlestību pret savu zemi un tautu un bijis gatavs kaut ko darīt, lai tai palīdzētu, bet, visbeidzot, nebūtu bijis gatavs nākt pie tās izšķiršanās: vai nu es palieku un ļauju liktenim un vēsturei mani nēsāt kā vēja nestu lapu, vai es nostājos saviem tautas brāļiem blakus, vai es veidoju šo draudzības ķēdi, šo aizstāvības mūri un saprotu to, ka es neesmu viens un, ja es kritīšu, cits stāsies manā vietā, un visi mēs kopā veidosim šo aizstāvības mūri, šo dzīvās miesas, šo dzīvās gribas, dzīvās mīlestības mūri, kas stāsies pretī ieročiem un tankiem. Tad veidojās gara spēks, tad veidojās tas spēks, ko nevar sabradāt ar tankiem, ko nevar sašaut ar ložmetējiem, tas ir stiprāks par atombumbām un raķetēm.

Tas ir cilvēka pašapziņas spēks, kas atmodina viņa izpratni, ka viņš ir cilvēks kā brīva būtne, kam ir tiesības un brīvību, ka viņš ir cilvēks, kas iederas savā dzimtā, savā ģintī, savā saimē, savā tautā un savā zemē, ka viņam ir saknes, ka viņš kā koks ir izaudzis no šīm saknēm, un šeit - savā zemē un savā brīvā valstī - ir īstā vieta, kur viņam izplaukt un tālāk dzīvot. Un tad izplauks mīlestība uz savu tautu un zemi, kas dod šo garīgo spēku, kas pārvar visu. Tā pārvarēja visu toreiz, kad situācija šķita tik bezcerīga. Nebija bezcerīga, - mēs sagrāvām impēriju. Tā sabruka no cilvēku garīgā spēka.

Cilvēku garīgais spēks mums nebija tikai toreiz, tas iemājo katrā. Tas iemājo mūsu tautā, tas vēl ir starp mums. Tā dzirkstele ir katrā no mums iekšā, un tā mums palīdzēs veidot savu pagātni, tā ir tā, kas mums palīdzēs veidot savu nākotni, un mēs to veidosim kopā ar tiem pašiem, kas mums palīdzēja barikāžu brīdī, neatkarības atgūšanas brīdī - ar saviem brāļiem lietuviešiem, igauņiem un citām apspiestām tautām, kas toreiz smaka zem totalitārisma jūga.

Es ceru un esmu pārliecināta, ka tas gars, kas mūsos toreiz iemājoja, ka tas neapstāsies tikai mūsu zemēs, tas palīdzēs mums dzīvot tālāk, tas palīdzēs mums veidot tādas zemes, par kurām varam būt lepni, un ka tas izplatīsies pa pasauli un arī citās zemēs ļaudis atradīs to spēku, kas palīdzēs viņiem atrast brīvību, atrast neatkarību bez varasdarbiem, bez karadarbiem, bez asins izliešanas. Paldies visiem tiem, kas toreiz stāvēja uz barikādēm, un es lūdzu visus – uz barikādēm mums jābūt gataviem stāvēt ik augu dienu, lai aizstāvētu to, kas mums ir visdārgākais.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home