|
Valsts
prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna zinātniskā konferencē
"Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības"
Kongresu namā, 2001.gada 19.janvārī
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
Saeimas priekšsēdētāja kungs,
Jūsu ekselences,
barikāžu dalībnieki, viesi, dāmas un kungi!
Mēs šodien atzīmējam notikumu, kam pēc visas loģikas toreiz vispār
nevajadzēja notikt. Pirms desmit gadiem norisinājās notikumi, kuru rezultātā
Latvija, Lietuva, Igaunija trīs pavisam mazas valstiņas, kas
pusgadsimta garumā bija bijušas okupētas, integrētas, iesaistītas un
turētas zem kontroles milzīgai impērijai, kas stiepās pāri diviem
kontinentiem, kuru balstīja milzīgs militārais spēks, kuru balstīja
milzīgas, gadu desmitu garumā profesionāli izveidotas totalitārās iekārtas
balstu sistēmas, - šīs trīs mazās valstiņas atguva savu neatkarību un
spēja to paveikt bez karadarbības, bez vardarbības, bez slepkavībām, ar
upuriem, bet, paldies Dievam, ar maziem upuriem. Daudz mazāk upuriem nekā
tas notika, Latvijas republiku dibinot, nekā tas notika visām trim valstīm,
savu neatkarību pagājušajā gadsimtā izcīnot.
Pusgadsimta garumā mēs dzīvojām totalitāras varas ēnā, un tā bija
tik stipra un tik varena, ka tās priekšā trīcēja un drebēja pasaules
lielvalstis, un katrreiz, kad tā izteica savu gribu, bija maz tādu, kas
uzdrošinājās tai pretoties, jo tai bija milzīgs militārais spēks,
kodolieroči, un tai bija milzīgā slepeno dienestu organizācija, - tāda,
kāda nekad vēl pasaulē nebija bijusi izveidota. Uz ko balstījās šī
totalitārā sistēma? Tā balstījās uz brutālu spēku, uz brutālu varu,
uz ieroču draudu, tā balstījās uz cilvēku bailēm un uz cilvēku izdzīvošanas
vēlmēm. Bet, visbeidzot, tā balstījās uz meliem. Tā balstījās uz
meliem, jo bija būvēta uz ideoloģijas, kas gadu garumā no sākotnējām
labām iecerēm tika deformēta, sagrozīta, tā balstījās uz ideju
kontroli, tā balstījās uz robežām, kas ne tikvien ar mūriem un dzeloņstieplēm,
ar milzīgiem sargu torņiem un posteņiem apturēja un kavēja cilvēku brīvu
kustību pāri savām robežām, bet visvairāk uzmanības tā koncentrēja
uz to, lai kontrolētas tiktu domas, lai tiktu kontrolētas idejas. Lai nespētu
ļaudis sazināties savā starpā, lai idejas un domas netiktu izmainītas,
izvērtētas, it īpaši, lai brīvības domas nevarētu izplesties tautā.
Barikādes bija tas lūzuma punkts, kas parādīja, ka arī šim milzīgam
kolosam ir māla kājas, ka ir iespējams gāzt pat vislielāko, visdraudīgāko,
vissmagāk apbruņotāko impēriju, ja mēs atrodam, kur ir milzim šīs māla
kājas un kā šīs māla kājas iespējams sagraut. Kā tas notika? Man
šķiet, tas notika tieši ar tiem ieročiem, ko totalitārā vara bija
centusies savām apspiestām tautām atņemt.
Pirmā no tām ir cilvēku iedzimtā tieksme un vēlme pēc taisnības un pēc
patiesības. Var cilvēku visu mūžu turēt slazdā, var viņu turēt mucā
un barot pa spundi ar izsijātu, speciāli sagatavotu, profesionāli
pasniegtu dezinformāciju par to, kas pasaulē notiek un kas notiek pašam
savā valstī. Bet mūsdienu pasaule, mūsdienu tehnoloģija, mūsdienu
komunikācijas sagrāva šo sistēmu, kas gribēja ļaudis mucā turēt. Šai
mucai spunde izspruka ārā ar modernajiem komunikācijas līdzekļiem, tā
izspruka ārā ar to, ka ļaudis ieguva informāciju pāri robežām. Ļaudis
dabūja zināt, ka nav viņi vienīgie savos centienos, savās vēlmēs pēc
brīvības, ka nav vienīgie savās alkās pēc neatkarības un pēc citādas
nākotnes.
Atklājās, ka mēs neesam vieni, ka ir ļoti daudzi, kas staigā to pašu
ceļu mums blakus. Un šī vienotība un šī izpratne ir tas, kas tad spārnoja
cilvēkus, kas viņiem ļāva izprast to, kas ir darāms un kas beidzot izšķirošajā
brīdī iekurināja viņos šo sirdsdegsmi un šo vēlēšanos: jā, var būt
pasaulē citādi. Nav tā, ka jāpaliek tikai pie tās, kas visu laiku mums
ir sniegts priekšā kā vienīgais iespējamais. Nē, mēs esam dzīvi cilvēki
un mums ir redzējums un sapratne, mēs saprotam, kas ir taisnība un brīvība,
mēs saprotam, kas mēs esam. Mēs zinām, ka esam latvieši, lietuvieši,
igauņi, ka mēs esam tautas ar savu vēsturi, ar savu kultūru, ar savu
valodu. Mēs neesam tikai putekļi un paslauka zem citu tautu kājām. Mēs
esam paši, mums ir sava esamība, mums ir sava pagātne, un mēs vēlamies
veidot savu tagadni un savu nākotni paši, bez citu uzkundzības, bez citu
teikšanas mums priekšā, ko mums darīt, kā mums darīt un kāpēc to darīt.
Šīs barikādes ar savām ugunskuru liesmām bija mūsu tautu atmošanās.
Mēs atcerējāmies savu pagātni un savas asinis, mēs atcerējāmies Ungāriju
1956.gadā un Čehoslovākiju 1968.gadā. Mēs izpratām, ko Polijai nozīmēja
"Solidarnošč", mēs sapratām, kas var notikt, kad krita Berlīnes
mūris, bet visvairāk par visu šeit Latvijā, man šķiet, kad kāpurķēdes
samala jaunus cilvēkus pie Viļņas televīzijas, mēs redzējām, kā tiek
šauts uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem, mierīgiem, neapbruņotiem, mēs
Latvijā sapratām, ka nu ir jāizšķiras tagad vai nekad. Šī izšķiršanās
notika katra cilvēka sirdī un prātā.
Nebūtu bijušas šīs barikādes, ja katrs, kas tajās piedalījās, izšķirīgā
brīdī nebūtu jutis sevī šo aicinājumu, ka ir jāaizstāv patiesība,
nebūtu jutis to mīlestību pret savu zemi un tautu un bijis gatavs kaut ko
darīt, lai tai palīdzētu, bet, visbeidzot, nebūtu bijis gatavs nākt pie
tās izšķiršanās: vai nu es palieku un ļauju liktenim un vēsturei mani
nēsāt kā vēja nestu lapu, vai es nostājos saviem tautas brāļiem
blakus, vai es veidoju šo draudzības ķēdi, šo aizstāvības mūri un
saprotu to, ka es neesmu viens un, ja es kritīšu, cits stāsies manā vietā,
un visi mēs kopā veidosim šo aizstāvības mūri, šo dzīvās miesas, šo
dzīvās gribas, dzīvās mīlestības mūri, kas stāsies pretī ieročiem
un tankiem. Tad veidojās gara spēks, tad veidojās tas spēks, ko nevar
sabradāt ar tankiem, ko nevar sašaut ar ložmetējiem, tas ir stiprāks
par atombumbām un raķetēm.
Tas ir cilvēka pašapziņas spēks, kas atmodina viņa izpratni, ka viņš
ir cilvēks kā brīva būtne, kam ir tiesības un brīvību, ka viņš ir
cilvēks, kas iederas savā dzimtā, savā ģintī, savā saimē, savā tautā
un savā zemē, ka viņam ir saknes, ka viņš kā koks ir izaudzis no šīm
saknēm, un šeit - savā zemē un savā brīvā valstī - ir īstā vieta,
kur viņam izplaukt un tālāk dzīvot. Un tad izplauks mīlestība uz savu
tautu un zemi, kas dod šo garīgo spēku, kas pārvar visu. Tā pārvarēja
visu toreiz, kad situācija šķita tik bezcerīga. Nebija bezcerīga, - mēs
sagrāvām impēriju. Tā sabruka no cilvēku garīgā spēka.
Cilvēku garīgais spēks mums nebija tikai toreiz, tas iemājo katrā. Tas
iemājo mūsu tautā, tas vēl ir starp mums. Tā dzirkstele ir katrā no
mums iekšā, un tā mums palīdzēs veidot savu pagātni, tā ir tā, kas
mums palīdzēs veidot savu nākotni, un mēs to veidosim kopā ar tiem pašiem,
kas mums palīdzēja barikāžu brīdī, neatkarības atgūšanas brīdī -
ar saviem brāļiem lietuviešiem, igauņiem un citām apspiestām tautām,
kas toreiz smaka zem totalitārisma jūga.
Es ceru un esmu pārliecināta, ka tas gars, kas mūsos toreiz iemājoja, ka
tas neapstāsies tikai mūsu zemēs, tas palīdzēs mums dzīvot tālāk,
tas palīdzēs mums veidot tādas zemes, par kurām varam būt lepni, un ka
tas izplatīsies pa pasauli un arī citās zemēs ļaudis atradīs to spēku,
kas palīdzēs viņiem atrast brīvību, atrast neatkarību bez varasdarbiem,
bez karadarbiem, bez asins izliešanas. Paldies visiem tiem, kas toreiz stāvēja
uz barikādēm, un es lūdzu visus uz barikādēm mums jābūt gataviem
stāvēt ik augu dienu, lai aizstāvētu to, kas mums ir visdārgākais.
|