|
Valsts
prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas
uzruna tikšanās laikā ar kritušo barikāžu aizstāvju tuviniekiem
Rīgas pilī 2001.gada 19.janvārī
Dāmas un kungi, mīļie bērni,
šodien mēs atzīmējam desmit gadu atceri tiem traģiskajiem notikumiem,
kas Jūsu ģimenēm nolaupīja tēvus, vīrus, bērnus, brāļus, bet kas arī
caur šiem notikumiem palīdzēja atnest Latvijai neatkarību un brīvību.
Tas ir liels zaudējums, jūs visi esat cietuši, un es vispirms vēlētos
izteikt savā, savas ģimenes vārdā, visas tautas vārdā savu līdzjūtību
Jums visiem par to, ko esat zaudējuši, par to, ko esat izcietuši.
Jūsu zaudējums nav atvietojams, miris tuvinieks ir zudis uz visiem
laikiem. Bet es vēlētos Jums pateikt, ka Jūsu tuvinieki, aizejot aizsaulē,
ir tomēr ieņēmuši tajā pašā laikā arī savu vietu Latvijas vēsturē,
kas ne katram izdodas ne viņa dzīvē, ne nāvē. Mēs visi šajā pasaulē
ierodamies kā viesi, savu laiku šeit nodzīvojam, un tad, kad liktenis
mums to ir lēmis, vai agri vai vēlu, atkal no viņas šķiramies. Un
vairums ļaudīm šī šķiršanās notiek, vai nu gaidīta vai negaidīta,
bet savā personīgā radu lokā.
Jūsu liktenis un Jūsu dzimtas liktenis ir tā izvēlējies, ka Jūsu ģimenes
un Jūsu personīgā traģēdija ir kļuvusi arī par visas latviešu tautas
traģēdiju. Neviens nevar Jums ne atmaksāt, ne atvietot to, ko esat zaudējuši,
bet, ko varam Jums teikt, ir, ka Jūsu zaudējums ir arī mūsu visu zaudējums,
ka Jūsu zaudētie tuvinieki ieiet Latvijas vēsturē, viņu vārdi iekalti
visu mūsu sirdīs, ne tikai tajās piemiņas plāksnēs un akmeņos, kas
iezīmē viņu atdusas un bojāejas vietas.
Viņi ir sevi ierakstījuši mūsu tautas zvaigžņu stundā tajā brīdī,
kad bija jāizšķiras būt vai nebūt mūsu nākotnei, būt vai nebūt
neatkarīgai Latvijai, būt vai nebūt brīvībai, būt vai nebūt patiesībai.
Tas nebija deklarēts karš, tā nebija skaidri nozīmēta fronte, bet tā
bija cīņa starp labo un ļauno, un Jūsu tuvinieki bija labo spēku pusē,
un viņi krita kā kareivji gaismas, taisnības un brīvības pusē. Caur to
viņi mūsu atmiņā dzīvos vienmēr kā varoņi, mēs vienmēr tos godināsim,
un mēs vienmēr būsim ar Jums mūsu atmiņās un mūsu sirdīs.
Es vēlējos Jūs uzaicināt šeit, lai Jums atgādinātu, ka Jūs, viņu
tuvinieki, neesat aizmirsti. Mēs atceramies, mēs esam pateicīgi kritušajiem,
mēs esam pateicīgi Jums. Paldies Jums un izsaku visu mūsu apbrīnu un līdzjūtību.
|