|
Valsts prezidentes
Vairas Vīķes-Freibergas uzruna atjaunotā Brīvības pieminekļa svinīgajā
atklāšanā 2001.gada 24.jūlijā.
Brīvības piemineklis tika atklāts 1935. gada 18. novembrī,
par godu Latvijas brīvības cīnītājiem un par prieku un lepnumu
jaundzimušajai Latvijas valstij. Šis tēlniecības un arhitektūras šedevrs
tik veiksmīgi akmenī iekalis tautas dziļākās un svētākās jūtas, ka
tas uz visiem laikiem sevi iezīmēja ne tikai Rīgas ainavā, bet arī
tautas dvēseles panorāmā.
Tikai 5 gadus pēc pieminekļa atklāšanas, Latvijas neatkarības cīņās
tik dārgi atpirktā brīvība atkal tika zaudēta, taču piemineklis palika
savā vietā. Kara laika okupācijas nāca un gāja, Staļina, Hruščova,
Brežņeva un citi laiki nāca un gāja. Piemineklis palika. Varēja tam apbūvēt
apkārt trolejbusu līnijas, varēja stāstīt pasaciņas par māti
Krieviju, kas tur trīs Baltijas republikas savās rokās, piemineklis
palika kā mēma liecība tam, ka jēdzienus Tēvzeme un Brīvība tik
viegli nevar izdzēst no cilvēku sirdīm un atmiņām. Atbrauca kaut vai
jaunlaulātie savā kāzu dienā, un foto albūmā iegūlās attēls ar
jauno pāri limuzīnā, ar vārdiem "Tēvzemei un Brīvībai" kā
fona sauklim jaunas latviskas ģimenes nodibināšanai.
Kad piemineklis tika celts trīsdesmitajos gados, to neuzcēla viss valsts,
bet gan tauta. Katrs centās piedalīties, katrs skolnieks turēja par goda
lietu arī savus santīmus lietot šim cēlajam mērķim. Un tad, kad
beidzot Brīvības tēls pacēlās pāri Rīgas jumtiem ar savām trīs
zelta zvaigznēm rokās, tad katrs varēja ar lepnumu sacīt - tas ir mans
piemineklis, tā ir mana tēvzeme, ko tas sargā, tā ir mana brīvība, ko
tas pasludina.
Gāja gadi un laika zobs darīja savu. Piemineklis pārcieta un pārdzīvoja,
līdz Latvija atkal kļuva brīva, bet nu gan tam bija pienācis laiks saņemt
palīdzību no speciālistu rokām, lai nodrošinātu tā nākotni tīri
fiziski, kā arhitektoniskam veidojumam. Un atkal to izdarīja tauta pati pēc
savas iniciatīvas, pati par saviem līdzekļiem. Ne valsts, ne Rīgas pilsēta,
bet tauta. Ja kāds vēl nav paguvis Brīvības pieminekļa fondam ziedot,
tad vēl ir laiks. Kaut vai dažus santīmus, ne vairāk - kā simbolu savam
atbalstam un savai līdzdalībai. Tā, lai katrs atkal varētu teikt - tas
ir mans piemineklis, tas stāv par manu Tēvzemi un par manu Brīvību.
Šodien piemineklis ir no jauna piedzimis, šķīstījies un attīrījies.
Pamati atkal ir nostiprināti, gadu desmitos uzkrātie sārņi ir nomazgāti,
apsūbējušam metālam atjaunota dabīgā platīna, zvaigznes no jauna ir
apzeltītas. Tagad - raugoties uz
šo atjaunoto pieminekli, mēs varam sev vaicāt - kā tad ir ar mums pašiem?
Vai arī mēs esam gatavi iziet šķīstīšanos un atdzimšanu? Vai esam
gatavi paši sevī ieprogrammēt šo devīzi - Tēvzemei un Brīvībai? Tā,
lai tie nebūtu tikai tukši vārdi un vietā un nevietā lietoti saukļi,
bet gan kvēloši ideāli, kas dziļi ierakstīti sirdī, kas vada un apgaro
ikkatru mūsu soli?
Daudzi droši vien atcerēsies tos skaistos Trešās Atmodas gadus, kad Brīvības
piemineklis kļuva par tautas brīvības ilgu un nākotnes cerību tādu kā
kondensatoru. Katrs, kas varēja, nolika savu ziedu pie pieminekļa, vai tās
būtu greznas rozes, vai orhidejas, vai vienkāršas Latvijas lauku un pļavu
puķītes, vai pilsētas dzīvoklī uz palodzes izaudzināti ziedi. Kā senāk
mūsu senči nesa ziedokli uz svētvietām, tā tad mēs nācām ziedot brīvības
gaidās. Pie pieminekļa sakrājās tik daudz cēlu, dižu un dziļi pārdzīvotu
jūtu, ka visi tā akmeņi it kā uzlādēja šo pozitīvo domu un jūtu lādiņu.
Šī aura piemineklim bija tik stipra, ka to kā taustāmu klātbūtni jau
pa gabalu varēja manīt. Un jo vairāk nāca ļaudis atdot godu brīvības
ideālam, jo vairāk gūlās ziedi kā tēvzemes mīlestības apliecinājums,
jo vairāk uzkrājās šis garīgā spēka lādiņš, ko pieminekļa smaile
tad gluži kā radio vai televīzijas antena noraidīja Visuma tālēs. Un
bija tā, it kā pa šo antenu tautas ilgas un cerības uzkāpa taisnā ceļā
pie Dieviņa debesīs.
Brīvības piemineklis tika celts par godu tiem kas, tēvzemes mīlestības
mudināti, krituši brīvības cīņās. Brīvības piemineklis šodien stāv
kā atgādinājums tam, ka šī cīņa nekad nav galā un nebeigsies, un ka
tajā ir jāiesaistās visiem, ne tikai karavīriem kaujas laukā, ne tikai
bruņotiem spēkiem. Pieminekļa sānos mēs redzam Važu Rāvēju, kas kailām
rokām, ar milzīgu spēku, sarauj verdzības un apspiestības važas. Šīs
važas nav tikai svešu varu un valdnieku simbols. Šodien tās ir kļuvušas
zīmīgas kā mūsu pašu iekšējās nebrīves simbols. Patlaban baudām tādu
vēsturiskās atelpas brīdi, kad esam valstiski brīvi un spējīgi paši pār
sevi lemt un valdīt. Bet vai esam tam tiešām gatavi? Vai mūs vēl nežņaudz
mūsu pašu baiļu, bažu un pašnožēlu važas? Vai mūs nenomāc mūsu gļēvums,
slinkums, nevīžība un neizdarība? Vai mūs vēl nesmacē mūsu pašu
alkatība, mantrausība, negausība, negodīgums, nenovīdība, skaudība un
skopums?
Šeit nu stāv atdzimušais Brīvības piemineklis, gatavs atkal kļūst par
mūsu augstāko centienu kondensatoru, gatavs atkal kā antena mūsu labākās
domas un karstākās vēlēšanas noraidīt debesīs. Bet kur ņemsim to
pozitīvo enerģiju, to garīgo spēku, to dvēseles enerģiju, kas tam
vajadzīga? Kur citur, ja ne mūsos pašos. Visupirms katrs pats sevī,
savas sirds dziļumos, to pašu domu, to pašu vēlmi, to pašu augstāko
ideālu. Tad, visiem to saliekot kopā, visiem noskaņojoties uz tā paša
viļņu garuma, tad radīsies tāds spēks, kam nekas vairs nevarēs stāties
pretī. Gluži kā toreiz, Trešās atmodas laikos. Neraudāsim un nezūdīsimies
par to - kur tie laiki ir pazuduši? Iedegsim atkal to pašu kvēli savās
sirdīs, un būs mums vēl viena atmoda, vēl labāka par iepriekšējo!
Raugiet šo brīvības tēlu, pieminekļa pašā augstākā smailē. Viņa
ir jauna, gluži kā mūsu atjaunotā valsts. Viņa ir vingra un spēcīga.
Savu tēvzemi viņa netur kā kuslu zīdaini pie krūts, vai kā nevarīgu bērnu
klēpī. Nē, savas tēvzemes trīs zvaigznes viņa ceļ augstu, augstu gaisā,
galvai pāri, debesīs iekšā un saulei pretī. Tālu lejā tek ļaudis kā
sīku skudriņu straume, katrs savās gaitās, katrs savu rūpju un raižu
nomākts, katrs piesiets pie zemes. Bet viņa mums liek atcerēties, ka mēs
neesam skudriņas, mēs esam brīva tauta. Viņa mūs aicina pacelt acis uz
debesīm, viņa mūs mudina savā garā pacelties uz augšu pa savas dvēseles
garīgo vertikāli. Viņa stāv taisnu muguru, ar mierīgā pašapziņā
taisni turētu galvu. Paceltās rokas tai nekad nenogurst, turot augstu
Latvijas vārdu un slavu. Un trīs zvaigznes mirdz un mirdzēs tik ilgi, kamēr
vien mūsu sirdīs spēs kvēlot paļāvība uz saviem spēkiem, ticība nākotnei,
un mīlestība uz savu tēvzemi un tautu.
|