Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums Rīgas Ebreju Kopienai
Rīgā, 1999.gada 8.oktobrī

Sūtu Jums savus siltākos apsveikumus un laba vēlējumus Rīgas Ebreju kopienas atdzimšanas 10.gadadienā. Valsts prezidentes starptautiskie pienākumi man šoreiz neļauj izmantot Jūsu laipno ielūgumu un būt šodien klāt svinīgajā pasākumā, tomēr es vēlos izmantot iespēju apliecināt gan Latvijas valsts, gan savu personisko gandarījumu par Latvijas ebreju kopienas kultūras dzīves atdzimšanu.

16.gadsimtā Rietumkurzemē, vēlāk arī citos Latvijas novados, uz pastāvīgu dzīvi sāka apmesties ebreju tirgotāji, amatnieki, vēlāk arī zemnieki. Pamazām viņi ieņēma savu vietu Latvijas saimnieciskajā un kultūras dzīvē, kļuva par Latvijas tautas sastāvdaļu. Kopā ar latviešiem viņi izjuta gan priekus, gan rūpes, ko sagādāja dzīve zemē pie Baltijasjūras. Kopā ar latviešiem viņi aizstāvēja šo zemi pret svešzemju iebrucējiem, ebreji bija gan starp brīvības cīņu dalībniekiem Latvijas valsti dibinot, gan starp tiem, kas stāvējauz barikādēm, Latvijas neatkarību atjaunojot. 

Latviešu un Latvijas ebreju likteņi ir cieši saauguši, gadu skaitļi mūsu vēstures traģiskajām lappusēm ir vieni un tie paši. Te
nebūtu vietā svērt viena vai otra okupācijas režīma nodarīto postu, jo cilvēku ciešanas ir neizmērāms lielums. Tikpat neizmērāms kā to cilvēku varonība, kas stājās pretī brutālai varai, riskējot ar savām un savu tuvinieku dzīvībām. 35 Latvijas ģimenes - ebreju glābējas nacistiskās okupācijas laikā - saņēmušas Izraēlas valsts goda nosaukumu: ''Pasaules taisnīgie''. Rīgas ostas strādnieka Žaņa Lipkes ģimene no nāves izglāba vairāk nekā 50 cilvēku. Viņa un citu ebreju glābēju vārdi paliks vēsturē kā pierādījums tam, ka pat visbriesmīgākajos apstākļos cilvēcība un humānisms nav uzvarami.

Mūsu visu pienākums ir rūpēties, lai vēstures smagā pieredze tiktu ņemta vērā, nekur un nekad neļaujot atzelt cilvēknīšanas un vardarbības asniem. Es ceru, ka dažādu valstu vēstures zinātnieku kopīgi iesāktais darbs pie vairāku Latvijas vēstures posmu rūpīgas izvērtēšanas ļaus izveidot objektīvu ainu. Tādējādi, jācer, tiks pārtrauktas tās spekulācijas, kas balstās okupācijas režīmu dotās vēstures faktu interpretācijās, un kuru mērķis, var domāt, nav vis vēsturiskās patiesības noskaidrošana, bet gan tautu naida kurināšana. Mums jārūpējas, lai sabiedrība - gan Latvijā, gan ārpus tās - bet, it īpaši, jaunā paaudze zinātu patieso vēsturi, zinātu gan varoņu vārdus, gan to, pie kādām sekām var novest iecietība pret naida kurināšanu.

Latvijas progress pēc neatkarības atjaunošanas ir patiešām ievērojams. Tas skāris visus Latvijas iedzīvotājus, visas Latvijā dzīvojošās nacionālās grupas. Latvijas
neatkarības atjaunošana deva iespēju netraucēti attīstīt savu kultūru ne tikai latviešiem, bet arī visām Latvijā dzīvojošām nacionālām grupām. Atcerēsimies, ka pirmā pēc Otrā pasaules kara jaundibinātā ebreju skola bijušajā PSRS teritorijā tika atvērta Rīgā. Zīmīgi, ka ebrejiete Ruta Marjaša, viena no parlamenta deputātēm, kas 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību, bija arī viena no Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotājām, rūpējoties par visu Latvijas mazākumtautībām piederošo cilvēku iespējām saglabāt un kopt savu nacionālo identitāti.

Mūslaiku pasaulē cilvēkiem nereti ir vairākas identitātes, kas savā starpā nekonkurē, bet papildina cita citu. Var droši teikt, ka Latvijas ebreji, saglabājot savas tautas kultūru un tradīcijas, devuši nozīmīgu pienesumu Latvijas un pasaules kultūrā. Mūziķu Hermaņa Brauna, Tovija Livšica, Gidona Krēmera, Ineses Galantes, šahista Mihaila Tāla, ķīmiķa  Solomona Hillera un vairāku citu ebreju izcelsmes Latvijas kultūras un zinātnes darbinieku vārdi aizskanējuši tālu pasaulē. Tā ir mana dziļākā pārliecība, ka dažādu kultūras tradīciju dialogs ir atslēgas vārds ne tikai Latvijas kultūras vēstures izpratnei, bet arī tās attīstībai mūsdienās. Tā ir mana dziļākā pārliecība, ka cilvēka piederību Latvijas sabiedrībai vispirms nosaka viņa attieksme pret Latviju, viņa ideāli un darbs šo ideālu sasniegšanā. Es gribētu, lai ikkatrs Latvijas iedzīvotājs zinātu, ka ir aicināts kopīgi celt valsti, kas vēlas būt drošs garants katra cilvēka labklājībai, katra cilvēka tiesībām izkopt savu identitāti..

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home