Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Valsts Prezidente — atklājot piemiņas plāksni ebreju glābējam Žanim Lipkem

Gaiļa kungs, Lipkes ģimene, ekselences, dāmas un kungi!

Man šķiet īpaši zīmīgi un piemēroti, ka šo piemiņas plāksni ebreju glābējam Žanim Lipkem atklājam Lielajā Piektdienā, kad visa kristīgā pasaule atceras Jēzus Kristus krustā sišanu.

Kristus mācība tika izteikta viņa divos pamatbaušļos, un viņš teica, ka šie baušļi apvieno visu, tie ir augstāki par to, ko saka bauslība un pravieši. Tie divi baušļi ir — mīlēt Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Totalitāras sistēmas valdīšanas laikā, militāras okupācijas valdīšanas laikā šo augstāko baušļu izpratne un sekošana ir it īpaši apgrūtināta, un te atklājas katra cilvēka vērtība un pārliecība, kā rīkoties tādā brīdī, kad bauslība un vara ir nonākusi brutālas totalitāras sistēmas rokās, kad pravieši ir kļuvuši par viltus praviešiem un sludina iznīcinošas, naidīgas, antihumānas idejas un par pretošanos domāt nozīmē vai nu nonākt koncentrācijas nometnē, vai tikt vienkārši nošautam kā tādam cilvēkam, kurš ir uzdrošinājies sacelties pret okupācijas varu. Tādos apstākļos cilvēkam tiek atņemta viņa normālā rīcības spēja, brīvība, un it īpaši Otrajā pasaules karā, nacistu okupācijas laikā visai ebreju tautai, tāpat arī čigāniem un daudziem citiem, tika atņemta viņu patiesā vērtība kā cilvēkiem.

Tajā laikā Žanis Lipke vadījās pēc citas bauslības, citas likumības, viņš vadījās pēc tā likuma, kas saka mīlēt sev tuvāku kā sevi pašu, jo katra cilvēka iznīcināšana ir uzbrukums cilvēces pamatvērtībām, katrs pāridarījums, kas tiek jebkuram no mums izdarīts, ir arī uzbrukums mums pašiem, mūsu pašu cilvēcībai.

Es priecājos, ka tiek atklāta šī piemiņas plāksne cilvēkam, kurš visgrūtākajos apstākļos spēja aizstāvēt cilvēcību un glābt citu dzīvības, būdams gatavs riskēt ar sevis paša dzīvību. Būtu ļoti jauki, ja kādu dienu šī vēsturiskā vieta varētu kļūt par piemiņas vietu nākamajām paaudzēm, lai atgādinātu mūžu mūžos, ka Latvijā arī tajā posmā ir bijuši tādi cilvēki, ar kuriem varam lepoties, un lai mūsu bērni paaudžu paaudzēs un tāpat arī viesi varētu redzēt, ka šeit ir palikušas liecības par kādu unikālu cilvēku, par kādu unikālu notikumu.

Latvijas Vēstnesis, 26.04.2000  Nr. 145/147 (2056/2058) 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home