Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Kopā ar 21 valsts un valdības vadītāju, kā arī aptuveni 20 valstu ministriem no Eiropas un citām pasaules valstīm Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 22. un 23.oktobrī Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā piedalījās 1956.gadā notikušās revolūcijas piemiņai veltītajos pasākumos.

Vakar prezidente nolika simbolisku baltu rozi pie 1956.gada notikumiem un upuriem celtā pieminekļa un piedalījās svinīgā sēdē Ungārijas parlamenta ēkā. Līdzīgi kā vēsturnieku komisijas izdevums ar valstu vadītāju atbildēm uz Vairas Vīķes-Freibergas deklarāciju, kas tika veltīta Otrā pasaules kara beigu 60.gadu atcerei, Ungārijā ir publicēta grāmata ar valstu vadītāju vēstījumiem Ungārijas tautai, pieminot 1956.gada notikumus. Piemiņas dienas noslēgumā valstu vadītāji nolika ziedus Budapeštas kapos par godu revolūcijas vadītājam Imrem Naģam.

Valsts prezidenta preses dienests


Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēstījums Ungārijas tautai: 

22.oktobrī pirms piecdesmit gadiem, 1956.gadā, desmitiem tūkstošu Ungārijas studentu stihiski sacēlās pret totalitāro apspiestību. Nesot karogus, no kuriem bija izgriezti komunistiskie ģerboņi, viņiem pievienojās strādnieki un karavīri, līdz viņu skaits, iespējams, sasniedza simts tūkstošus. Viņi vēl nezināja, kas viņus sagaida pie parlamenta ēkas. Viņi nezināja, cik baisus upurus viņiem prasīs brīvība. Viņi nezināja, ka viņu valsts vēl turpinās ciest vairāk nekā trīs gadu desmitus, līdz tā beidzot atkal būs brīva.

Latvijas tauta pilnībā izprot un novērtē upurus, kas ungāriem, iesprostotiem starp un brutālām impērijām un totalitārām ideoloģijām un sagūstītiem to robežās, bija jānes, lai iegūtu un atgūtu savu brīvību.

Dižais ungāru dzejnieks Vorosmartijs (Vörösmarty) 1848.gada atskaņās savā "Ievadā" rakstīja: "Tagad ir ziema un klusums, un sniegs, un nāve." Latviešu dzejnieks Ojārs Vācietis 1958.gadā, noteikti atsaucoties uz traģiskajiem notikumiem Ungārijā pirms diviem gadiem, piesauca pār Budapeštu baltās brāzmās krītošu vēl nesamītu sniegu, brīnoties, kāpēc pilsētas ielās izliets tik daudz sarkanvīna.

Latvija nesen atzīmēja 1905.gada revolūcijas simtgadi; toreiz autokrātiskās impērijas spēki Rīgā šāva uz neapbruņotiem strādniekiem, tāpat kā 51 gadu vēlāk Budapeštā atkal šaus uz strādniekiem un studentiem, iededzot ugunsgrēku, kam sekoja sodi un represijas.

Abos gadījumos vecās impērijas vēl bija pietiekami spēcīgas, lai pretotos. Tās pirmo reizi kritīs pēc Pirmā pasaules kara, lai gan Latvija, līdzīgi kā Ungārija, ar savu pirmo sarkano teroru uz brīdi saskarsies 1919.gadā, kad indīgās ideoloģijas saknes dzina jaunas impērijas. Līdzīgi kā Ungārijas tauta, 1920.gadā Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi piedalījās slēgtās demokrātiskās vēlēšanās. Lai gan starpkaru laikā mūsu vēstures ritēja šķirti un lai gan mūsu gūsta apstākļi aiz pār kontinentu nolaistā dzelzs priekškara nebija identiski, Ungārijai topot noreducētai līdz vasaļvalsts statusam, kamēr Latvija ar varu tika iekļauta PSRS - mūs būtībā piemeklēja viens liktenis: fašisma sakāve mums atnesa padomju apspiestību, nevis cerēto brīvību.

1956.gada Ungārijas revolūcija iedvesmoja reformas okupētajā Latvijā - reformas, kuras, neskatoties uz to sociālistisko raksturu, Kremlis drīz apspieda. 1959.gadā Maskavā tiekoties ar Hruščovu, pat Latvijas Komunistiskās partijas vadītāji runāja par to, kā notikumi Ungārijā bija sacēluši putekļus Latvijas inteliģences un jauniešu aprindās. Viņi gan apgalvoja, ka Latvijas jaunieši bija "pārpratuši" notikumus Ungārijā un kļūdaini uztvēruši tos kā revolucionārus.

Patiesībā, protams, daudzi Latvijas patrioti pareizi saprata 1956.gada notikumu īsto raksturu. Diemžēl šķietamajam atkusnim pēc Staļinisma ziemas atkal sekoja sniegs un klusums, un nāve. Tomēr daudzu ungāru un latviešu sirdīs brīvības liesma pilnībā tā arī netika izdzēsta. Pati pirmā prasība Ungārijas studentu izvirzītajos sešdesmit punktos - padomju karaspēka izvākšana - galu galā tika izpildīta gan Ungārijā, gan Latvijā. 1956.gada mocekļu nāve nebija veltīga, un viņi nav aizmirsti. Pirms piecpadsmit gadiem, 1991.gadā, arī latvieši stāvēja uz barikādēm pret totalitārisma spēkiem un šoreiz spēja tos uzvarēt.

Tagad, 2006.gadā, Ungārija un Latvija beidzot ir brīvas, lai strādātu kopā un būvētu vienotu un pārticīgu Eiropu, balstītu uz demokrātijas vērtībām, kuras daudziem mūsu varoņiem un mocekļiem jau sen ir bijušas kopīgas. Par to mēs varam būt patiesi pateicīgi. Publicēts kopā ar citu valstu vadītāju vēstījumiem 1956.gada revolūcijai veltītā grāmatā Ungārijā

Latvijas Vçstnesis  24.10.2006

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home