Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Mēs katrs varējām būt viņu vidū

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Valsts prezidente, - speciāli "Latvijas Vēstnesim" 2001.g. 14.jūnijā - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā

- Kas, jūsuprāt, latviešu tautai ir 14. jūnijs?

- Man tas visu mūžu ir saistījies ar sēru dienu. Trimdas latviešiem tā bija oficiāla sēru diena, kad viņi centās sanākt kopā un atcerēties notikumus, kas simbolizēja komunisma kā sistēmas un Padomju Savienības kā valsts nežēlīgumu, un tā bija tautas sēru diena. Jo šajā dienā, precīzāk sakot, naktī, tik milzīgs skaits latviešu tika izrauti no savām mājām, no savas normālās dzīves. Var teikt, ka viņu dzīve vienā naktī, vienā brīdī tika iznīcināta. Latviešu tautas vēsturē kaut kas tāds notika pirmoreiz.

- Latvijā 14. jūnijs daudzus gadus bija diena, kad mēs savus upurus pieminējām klusējot. Vai atkal brīvu cilvēku iespējas mums neuzliek jaunus pienākumus? Vispirms jau precīzi atspoguļot šos vēsturiskos notikumus, izdarīt to, kas okupācijas laikā Latvijā nebija iespējams.

- Jā, izsludināt 14. jūniju par sēru dienu arī Latvijā ir viens veids, kā šo dienu iezīmēt tautas apziņā. Dienu, kas cirta tik dziļas rētas tautas miesā, bet kas bija izdzēsta no tautas apziņas. Pat tie, kas bija pārdzīvojuši izsūtījuma gadus un atgriezušies Latvijā, negribēja par to runāt ar saviem bērniem un bērnu bērniem. Tas nozīmē, ka šie notikumi bijuši izdzēsti no tautas atmiņas. Tā ir situācija, kas jālabo. Zīmīgi, ka es tikko kā nāku no vēsturnieku komisijas sēdes pēc pirmo ziņojumu noklausīšanās.

Es gan viņiem nepaguvu pateikt visu, jo man bija jānāk tikties ar jums. Tāpēc tagad es ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību to gribu pateikt arī visai Latvijas tautai - domājiet par savas dzimtas pārdzīvojumiem kā savas tautas vēstures daļu, ko katram vajadzētu fiksēt saviem spēkiem. Vispirms jau izsūtītajiem vajadzētu pašiem uzrakstīt savas piezīmes, ierunāt savas atmiņas kasetē. Es domāju, gandrīz katram tagad mājā ir mazs magnetofons. Es gribētu lūgt mazbērnus un bērnus izjautāt savus radiniekus, kuri pārdzīvojuši 14. jūniju, un ierakstīt viņu vēstures liecības. Šo cilvēku loks jau ir sarucis un kļūst aizvien mazāks. Tāpēc ir tik svarīgi izmantot vēl dzīvos vēstures lieciniekus un fiksēt to, ko profesionālie vēsturnieki nav paguvuši un, iespējams, arī nepaveiks. Mums ir nepieciešamas vēl dzīvo traģēdijas dalībnieku liecības, viņu katra personiskā pieredze.

Vēsturnieki strādā galvenokārt ar dokumentiem, ko viņi uzskata par faktiem un pierādījumiem. Jā, dokumentos fakts, kas notika, ir fiksēts rakstiski. Turpretim cilvēkam, kas šos notikumus pārdzīvojis, notikušais fiksēts smadzenēs.

Protams, tas ir viņa subjektīvais vērtējums, un var arī būt, ka tas ne vienmēr ir precīzs. Tomēr tā ir ļoti vērtīga liecība. Mums nav tādu resursu, lai varētu dabūt pietiekami daudz pētnieku, kuri apzinātu vēl dzīvajos palikušos represētos. Tāpēc es ļoti gribu, lai mēs visi Latvijā uzklausītu izsūtījumu pārdzīvojušos. Pierakstītu un saglabātu vēsturei viņu liecības. Viņi zina visu, taču daudzi no viņiem ir kautrējušies stāstīt par saviem pārdzīvojumiem. Un es viņiem šodien gribu teikt: lūdzu, nekautrējieties, uzrakstiet savas atmiņas! Jums varbūt nav pierādījumu. Nekas! Uzrakstiet vienkārši to, kas jums ir prātā. Es arī aicinu deportēto bērnus un mazbērnus: pierakstiet galvenos faktus! Cik ilgs bija jūsu tuvinieku ceļš uz izsūtījuma vietu. Dažiem tas bija vairāku mēnešu garumā - tas ir kaut kas neticams! Cik ilgi jūsu tuvinieki atradās izsūtījumā? Kurā gadā viņi atgriezās Latvijā? Izsūtīto saraksti tagad ir fiksēti grāmatā. Bet ir bezgala daudz citu detaļu, kas vēl nav zināmas. Tāpēc es lūdzu jūs visus: lūdzu, lūdzu, pierakstiet šos faktus! Pierakstiet tos ģimenes arhīvos, bet tādā formā, lai ar laiku šīs liecības varētu nodot profesionālajos arhīvos. Lai šīs liecības neizzustu. Tas ir ļoti svarīgi.

- Nācies dzirdēt arī liecības par okupācijas varai sākumā pakalpīgiem latviešiem, kuri, uzzinot par deportācijas gatavošanu, brīdinājuši izsūtāmo sarakstos iekļautos cilvēkus.

- Jā, arī šos gadījumus būtu ļoti svarīgi fiksēt. Tāpat kā holokausta sakarā vēstures priekšā ir ļoti svarīgi atzīmēt ne tikai tos latviešus, kas sadarbojās ar nacistiem, bet arī tos, kas ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Atgādināt par ikvienu palīdzīgu roku, kas tika sniegta vienalga kuras okupācijas laikā. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

- Jūs teicāt, ka cilvēki, kas atgriezās no Sibīrijas, nerunāja par to. Domājams, ka okupācijas laikā galvenais viņu klusēšanas iemesls bija bailes. Bet vai, jūsuprāt, pastāvēja arī kādi citi klusēšanas motīvi?

- Noteikti bija pat vairāki psiholoģiski iemesli. Pārdzīvojumi ir tik sāpīgi, ka runāt par tiem cilvēkam ir tāpat kā plēst vaļā tikko apdzijušu rētu. Un cilvēkam, kam bijuši tik smagi pārdzīvojumi, ir vieglāk dzīvot uz priekšu, ja viņš tos aizmirst. Tā ir tāda likumsakarība: jo smagāki bijuši pārdzīvojumi, jo smagāk tie traumējuši cilvēku. Un jo grūtāk cilvēkam ir par tiem runāt. Tas ir viens. Otrs - līdzcilvēku neizpratne, sava dialoga partnera neizpratne. Jo tam, kurš pats ko tādu nav piedzīvojis, ir grūti stādīties priekšā, kā tas bija, un dažkārt pat negribot šī klausītāja attieksme ir nevērīga: ko tu tur tik daudz stāsti, kas tad nu tur tāds bija... Tu tikai raudi un žēlojies... Es tagad nerunāju par oficiālo komunistiskās varas aparāta attieksmi, bet par tuviniekiem, pat izsūtītā ģimenē. Jā, arī no viņiem dažkārt ir sastopama emocionāli noraidoša attieksme.

Bet es domāju, ka jums ir pilnīgi taisnība: galvenais klusēšanas iemesls bija bailes. Šie cilvēki jau uz savas ādas bija pieredzējuši, cik baisi nežēlīga šī sistēma var būt bez jebkāda iemesla. Un ja nu viņi vēl stāstīs ko tādu, kas varētu tikt iztulkots kā sacelšanās pret režīmu! Protams, viņi nebija gatavi riskēt ne sevis, ne savu tuvinieku, savas ģimenes dēļ un tādēļ arī klusēja. Bailes ir ļoti spēcīgs fenomens, un te būtu vēl ļoti daudz kas pētāms tīri no psiholoģiskā viedokļa. Caur deportēto personu pārdzīvojumiem un izjūtām un arī caur sabiedrības vispārējo attieksmi pret viņiem. Personīgi mani ļoti satrieca vairāku deportēto cilvēku atmiņas, kad viņi stāstīja: kad atgriezušies no izsūtījuma, bijušie draugi un paziņas, redzot, ka kādreizējais paziņa vai draugs nāk pretī pa ielu, nodūruši galvas un pagājuši garām, acīs neskatīdamies. Vai arī pārgājuši pāri ielai, lai nebūtu jānāk pretī un jānodur acis. Šāda attieksme pret cilvēkiem, kas ir tik daudz pārdzīvojuši, ir tas pēdējais salmiņš, kas viņu ciešanu nastai kļūst nepanesams.

-Vai ir pareizi runāt tikai par14. jūnijā deportētajiem cilvēkiem? Vienlaikus taču notika arī latviešu virsnieku noslepkavošana Litenē un daudzi citi noziegumi.

- Īstenībā šis datums no kopējās noziegumu virknes izcelts tādēļ, ka 14. jūnija deportācija skāra tik lielu cilvēku skaitu. Bez jebkādas motivācijas. Kaut mēs redzam, ka šī izsūtīšana bija tēmēta uz zemniecību un uz pamatnāciju, to tomēr nevar tā viennozīmīgi izskaidrot. Jo otra lielākā tautība, kuras cilvēki tika izsūtīti, bija ebreji. Tātad šī bija arī antisemītiska akcija, turklāt ļoti izteiktā veidā. Ebrejus izsūtīja, jo daudzi no viņiem bija tirgoņi, viņiem bija īpašumi. Tā bija akcija arī pret cilvēkiem ar īpašumu. Tātad 14. jūnija izsūtīšana bija ne vien antilatviska, tā bija arī antisemītiska akcija. Un šī deportācija patiesi bija tikai viens no ļoti daudziem noziegumiem, taču pats masveidīgākais. Jūs minējāt Litenē noslepkavotos latviešu virsniekus. Bet simtiem virsnieku tika arestēti, spīdzināti Centrālcietumā un pēc tam nošauti vai aizvesti uz Krievijas cietumiem un tur nošauti kaut kad ap 1942. gadu, kad fronte virzījās uz austrumiem. Es precīzi zinu vienu šādu gadījumu, ko mēs izpētījām, iepazīstoties ar mana vīra tēvoča - Latvijas armijas virsnieka - reabilitācijas lietu. Tā izrēķinājās ar daudziem latviešu virsniekiem. Arī ar aizsargiem un citiem latviešiem. Šorīt pirms mūsu intervijas tiekoties ar vēsturnieku komisiju, mēs kopīgi konstatējām, cik daudz vēl ir darāmā. Šajā komisijā izveidotas četras apakškomisijas, un visās vēl ir daudz pētāmā. Šodien, kad top mūsu intervija, mēs prezentējam arī grāmatu "Aizvestie" par 14. jūnija deportāciju. Bet kopumā iezīmējas ļoti plašs vēl citu noziegumu apjoms, kuri visi tika pastrādāti tikai viena Baigā gada laikā.

- Vai 14. jūnija traģēdija nebija arī sākums daudz dziļākai, plaši sazarotai latviešu nācijas traģēdijai? Tikai nedēļu pēc 14. jūnija Vācija uzbruka Padomju Savienībai, un daļa latviešu šo vēl pavisam svaigo pārdzīvojumu iespaidā sveica vācu karavīrus kā atbrīvotājus. Tā taču bija morāli psiholoģiska traģēdija.

- Skaidrs, ka tajā brīdī, redzot šīs šausmas, pirmā doma bija, kā tās apturēt. Un no citas puses iebrūkoša armija, kas padzen šī baisā, teroristiskā režīma armiju, izmisušajiem cilvēkiem šķiet kā atbrīvotāja. Katrā ziņā šī jauno iebrucēju armija atbrīvoja no iepriekšējā ļaunā spēka, no tās vardarbības. Un tajā brīdī, vācu armijai iesoļojot Latvijā, ļaudis droši vien īsti arī neapzinājās, ko nozīmē nacistiskā Vācija. Un te nu jāteic, ka pēdējos pirmskara gados tautai Latvijā nebija pietiekami daudz informācijas par to, kas notiek kaimiņu zemēs, ne komunistiskajā Padomju Savienībā, ne nacistiskajā Vācijā. Šī informācija bija nepilnīga. Vainīga bija arī toreizējā latviešu vēlme dzīvot savu latvisko dzīvi uz savas it kā izolētās saliņas un noslēgties no pasaules. Autoritārā režīma laikā, piemēram, Zentai Mauriņai tika pārmests, ka viņa interesējas par citu tautu dižgariem. Tas neesot vajadzīgs, jo latviešiem pašiem esot pietiekami daudz savu dižgaru... Tāda nacionālistiska šaurība, man šķiet, arī kavēja informācijas izplatīšanu tautas masās par režīmiem kaimiņvalstīs, gan komunistisko, gan nacistisko režīmu. Un latviešiem bija grūti izprast, kas īsti notiek šajās abās lielajās valstīs. Tagad, no šodienas pozīcijām raugoties uz cilvēku tālaika domāšanu, man šķiet, ka latviešu tauta visai naivi uztvēra vācu armiju kā atbrīvotājus no komunisma šausmām. Naivi cerot, ka vācu okupācija būs labāka par komunistisko un ka Latvija varēs atgriezties pie kaut kādām cilvēcības normām. Taču notika tieši pretējais, jo holokausts, kā komisijā atgādināja vēsturnieks Marģers Vestermanis, iznīcināja trīsreiz vairāk cilvēku. Bet, protams, 1941. gada jūnijā mūsu tauta vēl nevarēja izsvērt šo ļaunumu.

- Jo nezināja to, ko zinām mēs tagad, vairāk nekā pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara beigām. Bet cik daudz šodien pasaule par to zina un cik vēlas zināt? Pašlaik Austrālijas tiesa lemj par kara noziegumos apsūdzētā Konrāda Kalēja izdošanu mūsu valstij tiesāšanai. Protams, ikvienam kara noziedzniekam jāsaņem sods. Bet vai šie latvieši būtu atbalstījuši vācu okupantus, ja nebijis Baigā gada ar apogeju 14. jūnijā?

- Jūs skarat vairākus jautājumus, kurus vajadzētu sadalīt. Sāksim ar kolaboracionismu un nacistu noziegumiem, kas notika arī Latvijā. Nu, notika! Bet tas ilgu laiku tika noliegts. Es atceros, kad vēl biju bērns, latviešu bēgļu nometnēs Rietumos cilvēki runāja: nē, tas nevar būt! Latvieši ir godīgi cilvēki, neviens no mums neko tādu nebūs darījis. Tāda bija arī oficiālā nostāja bēgļu nometnēs. Bet man arī nācās dzirdēt no viena, otra un trešā, ka "es satiku tādu un tādu cilvēku, ko pazinu no skolas gadiem, un viņš stāstīja, ka ir piedalījies". Lūk, tās bija gan tādas pastarpinātas, tomēr personiskas liecības par latviešiem, kas sadarbojušies. Protams, tagad dokumenti to apstiprina. Tātad pirmais - mums ir jāatkratās no šī mīta, ka latvieši nepiedalījās. Tas ir arī tas, ko no mums pieprasa pasaules ebreju kopiena. Mums jānonāk līdz šim psiholoģiskajam solim un jāatzīst, ka tur bija arī latviešu līdzdalībnieki. Tas ir noziegums, un noziegums ir jāsoda. Un ir arī jāsaprot, ka nekas nevar šādus noziegumus attaisnot. Mums jātiek vaļā arī no ļoti kaitīgā mīta, it kā 14. jūnija deportācijas un fakts, ka daudzi cilvēki tajās pazaudēja savus tuviniekus, varētu būt attaisnojums viņiem vēlāk stāties bedres malā un šaut ebrejus. Tas nav attaisnojums! Noziegums ir noziegums. Mēs redzam Balkānos un Tuvajos Austrumos, kas notiek, ja šādā veidā sāk domāt par atriebību, vienu noziegumu aizvietot un atriebt ar citu, vēl lielāku... Tad atkal nāk nākamā atriebība, un tā tas turpinās bez gala. Tas varētu ilgt gadu desmitus un gadu simtus. Asiņainas izrēķināšanās.

Tāpēc ir skaidri jāsaprot, kas ir taisnīga tiesa un kāpēc tā ir tik nepieciešama. To, kāpēc latvieši bija gatavi stāties vērmahta rindās un iet karot pret komunismu, pasaulei izskaidroja Rietumu bēgļi Nirnbergas prāvās. Šis izskaidrojums tika pieņemts, un to mēs varam aizstāvēt. Kaut ne bez grūtībām. Bet to, kāpēc atradās latvieši, kas piedalījās civiliedzīvotāju apšaušanā, nevar izskaidrot nevienam nekad un nekur, tas mums ir jāsaprot. Un tā ir būtiska starpība.

Bet tajā pašā laikā es arī atgādinu - un to Rietumi nesaprot -, ka Latvijā noziegumi pret cilvēci sākās jau 1940. gadā. Ka tie bija vērsti ne tikai pret latviešiem, bet arī pret ebrejiem, čigāniem un citām tautām, kas dzīvoja Latvijā. Ka šie bija plaša apmēra noziegumi pret cilvēci. Un, ja komunistiskā okupācijas režīma upuru skaits 1940. un 1941. gadā nebija tik liels kā nacistiskā okupācijas režīma upuru skaits četros gados, tad tikai viena iemesla dēļ - viņi nepaguva šajā relatīvi īsajā laikā noslepkavot tik daudz cilvēku. Bet viņi darīja savu darāmo. Deportācijas turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara, tāpēc mums tas viss ir jāsaista kopā - visi komunistiskā režīma noziegumi. Fakts, ka Padomju Savienība cīnījās pret fašismu Rietumu sabiedroto pusē, viņiem, protams, ir devis šo oreolu, kuru padomju režīms savā labā izmantojis visus pēckara gadus, un daudzi to turpina darīt vēl šobaltdien. Es domāju, ka Padomju Savienības mantiniecei Krievijai arī būs jānonāk pie savas vēstures pārvērtēšanas. Un daudziem Krievijā būs jāatzīst, ka viņi piedalījušies kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci. Būs jāsaprot, ka nevar vairs slēpties aiz antifašistisku cīnītāju maskas, ja par konkrētiem cilvēkiem ir pierādījumi, ka viņi kā indivīdi veikuši konkrētus noziegumus pret cilvēci - kara noziegumus vai piedalījušies genocīdā. Bet šobrīd mums ir pilnīgi skaidrs: Rietumu sabiedrisko domu dziļi iespaidojis fakts, ka sabiedrotie cīnījās pret fašistisko Vāciju un Krievija viņiem nāca palīgā. Atcerēsimies, kā bija, kad nacistiskā Vācija uzbruka Anglijai un sabombardēja viņu pilsētas. Bet karš apstājās, kad Padomju Savienība Austrumu frontē mazināja vācu armijas iespējas Rietumos. Protams, angļi Padomju Savienībai par to paliks mūžam pateicīgi, to nevar izdzēst no viņu apziņas. Un tas, protams, iespaido angļu, tāpat arī franču attieksmi pret Padomju Savienību kā bijušo sabiedroto Otrā pasaules kara laikā pret nacistisko Vāciju. Tā ir daļa no vēstures, kas viņus ilgi iespaidojusi. Baltijas valstīm vajadzētu sadarboties, lai parādītu pasaulei komunistiskā režīma noziegumus. Es saprotu, ka sasniegt Rietumu pasaules sabiedrisko domu būs daudz grūtāk, bet dokumentāli pierādīt komunistiskās okupācijas noziegumus un apjomus ir iespējams, un tas mums ir jādara. Jāparāda komunistiskā režīma noziegumi pret cilvēci.

- Vai nav arī dīvaini, ka Rietumos tik maz zina par padomju režīma īstenoto antisemītismu gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara?

- Jā, bet jāsaka arī, ka viens no iemesliem, kāpēc Rietumos parādījās kritiskas domas par Padomju Savienību, bija tieši sakarā ar ebreju vajāšanu. Nātana Ščaranska un citu ebreju disidentu lietas ieguva plašu publicitāti visā Rietumu pasaulē. Ebreju vajāšanas Padomju Savienībā, atteikšanās dot viņiem atļauju izceļot uz Izraēlu un cita veida diskriminācija masu medijos izskanēja visskaļāk un radīja Padomju Savienībai negatīvu publicitāti. Līdz tam Rietumu attieksme pret Padomju Savienību, pamatojoties uz šiem Otrā pasaules kara nopelniem, bija pārsteidzoši un, es pat teiktu, nepiedodami piedodoša, runājot par noziegumiem pret cilvēkiem Padomju Savienībā. Pārsteidzoši nekritiska attieksme, neiedziļinoties šo noziegumu būtībā.

Es iešu vēl tālāk. Vēl pavisam īsi pirms savas repatriēšanās uz Latviju es Kvebekas radio franču valodas raidījumā dabūju noklausīties kādu franču vēsturnieku, kurš viesojās Kvebekas universitātē. Viņš Kanādas radio stāstīja par Staļina laiku, represijām un miljoniem, kas Staļina dēļ gāja bojā pašā Padomju Savienībā. Un šis cilvēks atļāvās teikt, ka Staļinam šī rīcība bija politiski attaisnojama, jo viņam bija nepieciešams "nostiprināt revolūciju". Ka, piemēram, tie seši miljoni zemnieku, kas tika nomērdēti mākslīgi izraisītajā badā Ukrainā, bija "potenciāli draudi revolūcijai" un ka tas bija pilnīgi attaisnojams solis. Ir jābrīnās, ko kādreiz atļaujas teikt izglītoti Rietumu cilvēki! Apbrīnojamā nekaunībā būtībā pret visu cilvēci. Daudzus no viņiem ir spēcīgi iespaidojusi marksistiskā domāšana. Jo Rietumu liberālajās sistēmās marksisms universitātēs joprojām ieņem goda pilnu un cienījamu vietu. Sevišķi Vācijā un Francijā, kur marksisms kā teorija bija viens no pamatpīlāriem sociālo zinātņu studijās.

- No šejienes tātad dubultā morāle: viena režīma noziegumi tiek nosodīti, bet citam režīmam identiski noziegumi tiek piedoti vai attaisnoti!

- Jā, bet ir arī otra tendence. Tā Francijā jau apmēram desmit gadus kā parādījusies tā saukto labējā spārna vēsturnieku kritika par kreisā spārna franču intelektuāļiem. Es domāju, ka šāda veida pētījumu Rietumu kultūras vēsturē un arī Rietumu domāšanas jomā vēl vajadzēs ļoti daudz, lai saprastu, kāpēc tik viegli tika piedoti grēki un noziegumi pret cilvēkiem Padomju Savienībai. Bet viens no izskaidrojumiem diemžēl ir arī tas, ka šie noziegumi notika no Rietumiem lielā attālumā, un tad, liekas, par tiem varēja atļauties mazāk domāt un raizēties. Hitleriešu noziegumi tika īstenoti Viduseiropā, Holandē, ebreji tika deportēti no Francijas un citām Rietumeiropas valstīm. Nacistu noziegumi skāra arī lielu Rietumeiropas daļu, tādēļ tie viņiem ir labāk zināmi. Šie noziegumi pret cilvēcību Rietumu sabiedrībai ir vieglāk saprotami. Šausmas, kas notika Eiropas austrumu "nomalēs", viņiem bija tālākas un grūtāk izprotamas. Un tad nu parādījās šī attieksme, ka "par to mēs neko īpaši nezinām un arī negribam zināt".

- Tagad Vācija sāk izmaksāt kompensācijas Otrā pasaules kara laikā Vācijā vergu darbos izmantotajiem cilvēkiem. Bet cik gan latviešu nav izmantots vergu darbos gulaga arhipelāgā! Un cik īpašumu latviešiem nav atņēmis komunistiskais režīms!

- Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas savā mūžā laikam gan nevarēs cerēt uz kompensāciju. Pabalsti, ko represētajiem spējīga sniegt Latvija, naudas apjoma ziņā ir niecīgi. Krievijai kā Padomju Savienības mantiniecei, kas taču ir pārmantojusi visus bijušās PSRS dabas resursus un bagātības, līdzīgi kā modernā Vācija pārņēma nacistiskās Vācijas mantojumu un saistības, būtu morāls pienākums uzņemties kādas saistības pret šiem cilvēkiem, kuri bijuši represēti. Īpaši pret tiem latviešiem, kuri vēl joprojām dzīvo Sibīrijā. 14. jūnijā notiks viņiem veltītas dokumentālās filmas pirmizrāde Latvijas televīzijā. Tur ir redzams, ka viņu dzīves ir izkropļotas un daudziem no viņiem, kas joprojām dzīvo Sibīrijā, pabalsts būtu ļoti vajadzīgs.

- Vai jums tikšanās laikā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu izdevās skart arī šos jautājumus?

- Mēs par kompensācijām nerunājām, ņemot vērā, ka Saeima tajā brīdī šo jautājumu bija nolēmusi neaktualizēt. Tādēļ oficiāli politiskā līmenī šis jautājums vēl nav aktualizēts. Bet es minēju to ļaužu likteni, kuri joprojām atrodas agrākajās izsūtījuma vietās Krievijā un par kuriem īpašas rūpes līdz šim nav izteikusi ne Latvijas, ne Krievijas valdība.

- Kāda bija Vladimira Putina reakcija?

- Ziniet, es nesajutu no viņa puses īpašu sajūsmu par šo atgādinājumu. Ka viņš grasītos šo jautājumu iekļaut savā darba kārtībā kā tuvākā laika prioritāti. Bet viņš arī neizslēdza iespēju izskatīt šo jautājumu.

- Vai mēs Latvijā pietiekami daudz zinām par genocīdu pret latviešu tautu Padomju Savienībā vēl trīsdesmitajos gados, kad pastāvēja slepens "latviešu saraksts" un desmitiem tūkstoši latviešu tika nogalināti vai izsūtīti aiz Polārā loka drošai nāvei - par to vien, ka viņi bija latvieši? Tika slēgtas visas latviešu skolas, un neviena no šīm skolām joprojām nav atjaunota.

- Vairāki latvieši diemžēl vēsturē ir kļuvuši bēdīgi slaveni ar saviem sasniegumiem tieši Padomju Savienības represīvo struktūru veidošanā, un liktenis viņiem to rūgti atmaksāja 1937. un 1938. gadā. Es domāju, ir jau veikti zināmi priekšdarbi, un šie cilvēki ir apzināti. Savā laikā, viesojoties Latvijā pirms neatkarības atjaunošanas, es kādā mazpilsētas muzejā redzēju ekspozīciju, kurā bija redzami arī šādu izcilo novadnieku dzīves stāsti. Un es tā muzeja vadītājai teicu: "Cik dīvaini, dzimšanas gadi viņiem ir dažādi, bet visi miruši 1937. vai 1938. gadā. Kāda sakritība! Kas tad ar viņiem visiem tā vienā laikā notika? " Viņa bija ļoti nelaimīga un apjukusi un tad nosarkusi teica, ka viņi ir miruši "valsts nāvē".

- Sibīrijas latviešu ciemos Krasnojarskas novadā vēl no cara laikiem dzīvo čakli latviešu zemkopji, kuru senči uz Sibīriju aizbrauca, lai dabūtu zemi. Vecākie šo ciemu iedzīvotāji 1989. gadā atcerējās, kā viņi vienā 1937. gada naktī tika arestēti - vienkārši par to, ka ir latvieši, - un aizsūtīti aiz Polārā loka. Īpaši nežēlīgi vietējie varasvīri bija izturējušies pret latviešu skolotājiem.

- Diemžēl notika ne tikai tas vien. Ir zināms, ka latviešu vīrieši bieži vien tika gluži vienkārši nošauti. Arī šie fakti ir jāizpēta. Mūsu vēsturnieku komisijā izskanēja viedoklis, ka būtu nepieciešama sadarbība ar Krievijas zinātniekiem šo faktu izpētē. Būtu ļoti vajadzīgs līgums ar Krieviju, kas mūsu zinātniekiem pavērtu pieeju Krievijas arhīviem. Diemžēl šādus pētījumus nav iespējams veikt bez sadarbības ar Krievijas oficiālajām varas iestādēm un bez viņu gatavības sadarboties un atvērt savus arhīvus gan saviem, gan mūsu pētniekiem šajos jautājumos.

- Vai 14. jūnijs neiespaidoja arī jūsu, tāpat kā desmitiem tūkstošu citu latviešu, likteni Otrā pasaules kara beigu cēlienā? Atļaujiet citēt jūsu vārdus no grāmatas "Brīvības vārdā": kāds cilvēks jūsu vecākiem "(..) zināja teikt, ka krievi jau ir Rīgas pievārtē (..) Pieņemt lēmumu un sapakoties braukšanai mums vajadzēja burtiski dažu stundu laikā (..)" Tātad jūsu vecākus vadīja tikai viena pamatdoma: glābties no briesmām. Vai tik daudzi latvieši būtu devušies bēgļu gaitās, atstājot visu sūri grūti sakrāto un uzbūvēto, ja mūsu tautas pieredzē nebijis baisā 14. jūnija?

- Mani vecāki bija vienkārši cilvēki. Viņi nebija nekādi buržuji un nepiederēja nevienai citai grupai, kuru okupantu režīms būtu varējis iekļaut savās represējamo shēmās. Respektīvi, viņi nebija ne zemnieki ar īpašumiem, ne namsaimnieki, ne valsts darbinieki, virsnieki vai tamlīdzīgi... Mans audžutēvs bija audzis sociāldemokrātu ģimenē, kas bija savā laikā izsūtīta uz Sibīriju par saviem kreisajiem uzskatiem, viņa brālis pat bija Sibīrijā dzimis. Tātad pirmajā brīdī, saskaroties ar padomju okupāciju, viņš no tās nudien negaidīja to sliktāko. Viņš bija gatavs vērot notikumu attīstību, lai redzētu, kas notiek. Bet šīs okupācijas gaitā viņa uzskati krasi mainījās. Un viņš redzēja, ka šī nu nekādā veidā nav strādnieku vara, ko aizstāvēja sociāldemokrāti. Ka tā ir totalitāra, brutāla, necilvēcīga vara. Manai mātei turpretim būtiski bija, ka viņa nevarēja paciest melus, ka patiesība tiek apgriezta ar kājām gaisā un melns pataisīts par baltu. Māte nevarēja pieņemt, ka okupācijas režīms vērsās pret reliģiskām vērtībām, pret ticību, pret cilvēka individuālajām tiesībām. Viņa reiz aizgājusi pie ārsta un teikusi, ka viņai uznāk sirds dauzīšanās. Ārsts bija prasījis: "Cik bieži jums tā sirds dauzās?" Un māte atbildējusi: "Tad, kad es klausos radio un lasu avīzes." Un tad ārsts viņai bija atbildējis: "Kundze, vienīgās zāles, ko es jums varu ieteikt, ir - nelasiet avīzes un neklausieties radio." Viņa nevarēja ar savu godīgo attieksmi pieņemt šo baiso okupācijas sistēmu. 14. jūnija izvešana viņu vēlākā lēmuma pieņemšanā bija tikai viens moments. Maniem vecākiem bija patiešām dziļi principiāli iebildumi pret šo sistēmu. Pret to, kā šī sistēma traktēja patiesību. Tā bija sistēma, kurā viņi vienkārši nevēlējās un arī nespēja dzīvot. Protams, bija dzirdēti arī šausmu stāsti par to, kā krievu armija uzvedās iekarotajās teritorijās. Protams, varētu teikt, ka tā bija arī vācu propaganda. Taču vēlāk, tiekoties ar aculieciniekiem, kas paši piedzīvoja šīs armijas ienākšanu, jāsecina, ka tā tomēr bija baisa patiesība.

- Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts kopš tiem baisajiem notikumiem. Tagad, vērojot latviešu trimdinieku ģimenes, mēs redzam aizvien jaunus panākumu stāstus. Ļoti daudzi latvieši ir ieņēmuši spožu stāvokli savu trimdas zemju sabiedrībā, daudzi trimdas latvieši tagad savu vērtīgo Rietumu pieredzi atdod Latvijai. Nācies arī dzirdēt retorisku jautājumu: vai, paliekot okupētajā Latvijā, šiem cilvēkiem būtu bijušas tik plašas profesionālās izaugsmes iespējas? Kā jūs tagad, no vēsturiskās perspektīvas raugoties, vērtējat latviešu došanos trimdā?

- Es domāju, mazajai latviešu tautai tas kopumā bija liels zaudējums. Vispirms jau dzīvā spēka zaudējums. Tas noteikti bija zaudējums. Bet no individuālā viedokļa ir ļoti grūti dot viennozīmīgu atbildi. Tik daudzas latviešu ģimenes bija sava veida eksperiments likteņa ceļos. Viens brālis devās uz rietumiem, otrs palika Latvijā. Māte devās trimdā, ģimene palika šeit. Vai otrādi. Bezgala dažādas, apstākļu sakritības radītas situācijas. Te zinātniekiem būtu patiešām daudz ko pētīt! Bet ļoti daudzi no šeit palikušajiem taču veidoja spožu karjeru komjaunatnē un partijā, lepni braukāja pa ārzemēm. Es atceros, kā biedrs Samsons no Latvijas Zinātņu akadēmijas man savā laikā lepni stāstīja, ka ārzemēs, kur viņš ierodas kā Padomju Savienības pārstāvis, visi viņa priekšā klanās un lokās. Viņš man arī mēģināja stāstīt, ka gadījumā, ja viņš būtu uz šīm pašām ārzemēm braucis kā "mazās Latvijas" pārstāvis, viņam tur neviens "pat virsū neskatītos". Viņš uzskatīja, ka latvietim vienīgā īstā izvēršanās iespēja, lai viņš kur tiktu un par kaut ko kļūtu, ir tikai Padomju Savienības paspārnē. Viņš pat teica - kas gan viņš būtu bijis kā "mazās Latvijas" pārstāvis. Ka tāds cilvēks būtu smieklīgs un neievērojams, tam nebūtu nekādas varas... Es domāju, mums ir ļoti daudz tādu tautiešu, kam gan cara laikos, gan komunistu laikos patika šī piesliešanās lielajai impērijai, kuras paspārnē viņi jutās lieli kungi, un tieši šī situācija viņiem ļāva tikt lielos amatos.

- Vai jums nešķiet, ka mēs Latvijā, spriežot par trimdas latviešiem, pārāk daudz uzmanības koncentrējam uz šo cilvēku panākumiem? Un ka mēs tikpat kā neko nezinām par trimdinieku dramatiskajiem pārdzīvojumiem, atstājot Latviju. Par smagajiem gadiem pārvietoto personu nometnēs un smago darbu rietumvalstīs pirmajos trimdas gados. Vai tā nav arī latviešu trimdinieku vaina, ka viņi tik maz par to stāsta saviem tautasbrāļiem Latvijā?

- Ziniet, tā ir ļoti interesanta pieeja. Tas ir gandrīz tāpat kā ar latviešiem, kuri bija deportēti uz Sibīriju. To grūtāko posmu ļaudis nemēģina aprakstīt. Kaut ir arī memuāri, piemēram, Lūcijai Bērziņai, kuros viņa apraksta, kā uzlidojumā Drēzdenei gāja bojā viņas brālis. Ir parādījušies trimdinieku darbi ar vēsturisku vērtību. Ir arī citi darbi, kā Agates Nesaules darbs, kurā autore diemžēl izvēlējusies literarizēt savus piedzīvojumus un saviem pārdzīvojumiem pierakstījusi arī dažādas anekdotes un stereotipus, par kuriem runāja trimdas sabiedrībā un ko arī es atceros no savas bērnības. Vēlāk viņa pati ir atzinusi, ka tie visi gan nav viņas personiskie pārdzīvojumi, un tas mazina šī darba vēsturisko vērtību. Žēl, ka mums nav vairāk tādu neliterarizētu vai ne pārāk literarizētu atmiņu stāstu kā Lūcijas Bērziņas atmiņas. Ir arī satīra par pirmajiem trimdas gadiem ASV, ko varam atrast Anšlava Eglīša romānos. Tur var manīt, kā trimdas latviešiem gāja. Bet, atklāti sakot, mums nelaimējās. Laikam gan es tagad, to sakot, daudzus sāpināšu. Bet, jā, mums nelaimējās, ka starp trimdas rakstniekiem neradās tādi talanti, kas spētu pilnībā un pārliecinoši aprakstīt trimdinieku pārdzīvojumus. Jā, ir atsevišķi momenti, atsevišķi autori un atsevišķi darbi, kas sniedz šīs liecības. Bet es jums piekrītu, ka šo liecību ne tuvu nepietiek. Es jau arī vairākkārt esmu mudinājusi trimdas tautiešus. Arī pēc Agates Nesaules grāmatas iznākšanas, kad rakstīju recenziju "Laikā", es aicināju tautiešus fiksēt savas atmiņas. Man atrakstīja vesela grupa, kas saka, ka viss viņu mūžs ir sabojāts no šiem trimdas pārdzīvojumiem un ka ar šiem pārdzīvojumiem izskaidrojamas visas viņu vēlākās emocionālās problēmas. Es iebildu, sacīdama, ka cilvēks no pārdzīvojumiem var kļūt stiprāks. Ka ir arī ļaudis, kam bērnības traumas devušas lielāku spēku. Un tad man atrakstīja kādas sešpadsmit vai septiņpadsmit personas, diezgan detalizēti stāstot par savu dzīvi. Tas ir ļoti interesants materiāls, kas guļ manos arhīvos, jo man diemžēl nav bijis laika to apstrādāt.

- Ko jūs gribat teikt latviešu tautai 14. jūnijā - dienā, kad ikvienā latviešu mājā piemin zaudētos tuviniekus?

- Te būtu nepieciešami divi atsevišķi vēstījumi. Izsūtītajiem es teiktu, ka viņu pārdzīvojumi ir lielākais izaicinājums, lai viņi atrastu sava mūža ciešanām jēgu. Tā ir cilvēces mūžsenā problēma, kas iztirzāta "Vecās derības" "Ījaba grāmatā". Kādēļ man šīs ciešanas? Kādēļ man tas bija jāpārdzīvo? "Ījaba grāmatā" šī mūžsenā problēma jau ir ļoti skaisti filozofiski iztirzāta. Arī viena no izsūtītajām, kundze kādā Sibīrijas ciemā, kuru mēs redzēsim dokumentālajā televīzijas filmā, ļoti labi pateica: "Es pateicos Dievam, ka viņš man ir ļāvis visu to pārdzīvot, pašai nekļūstot ļaunai!" Es domāju, tas ir ļoti būtiski. Man šķiet, viņu, izsūtīto, izaicinājums ir pārdzīvot to visu, pārvarot rūgtumu un nekļūstot pašiem ļauniem. Neļaut šim ļaunumam arī viņus padarīt ļaunus. Tas ir pirmais izaicinājums.

Un otrs ir saskatīt savai dzīvei jēgu un piepildījumu. Neraugoties uz milzu ciešanām, kas pārdzīvotas. Arī tas ir svarīgi. Slikti, ja cilvēks domā, ka viņa dzīve ir iznīcināta. Es uzskatu, ka neviena dzīve nav iznīcināta, ka ikvienai dzīvei ir jēga un būtība. Pat ja dzīve bijusi ciešanu pilna, tai ir nozīme un svarīgums. Vispirms jau šī cilvēka paša dzīves un dvēseles ceļā.

Pārējiem latviešiem es gribu teikt, un visu mūsu tautu es gribu aicināt pievērsties šiem notikumiem un atcerēties, ka tie ir būtiska daļa no mūsu vēstures. Ka to mums vajag izprast un gūt par to fundamentālu informāciju. Katram latvietim es novēlu atcerēties: es pats varēju būt viņu skaitā! Es arī būtu varējis būt viņu skaitā. Tikai liktenis mani no tā ir pasargājis... Tad mums būs vieglāk izprast mūsu tautasbrāļus, kuri izgājuši šo Sibīrijas moku ceļu.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors
LV, 14.06.2001  Nr. 92 (2479) 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home