Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paziņojums par Otrā pasaules kara beigu izpratni Latvijā ir izraisījis plašu rezonansi. Ceturtdien viņas deklarāciju noraidīja Saeima, iepriekš viņas uzskati izpelnījās Krievijas ārlietu resora noraidījumu, tikko arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins stingri iestājies pret "mēģinājumiem pārrakstīt vēsturi".
 
Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu atbalsts prezidentes viedoklim par totalitārajiem režīmiem pagaidām nav tik skaļi popularizēts, taču arī viņa izteikumi liecina, ka V. Vīķes-Freibergas paziņojumu Rietumos lasa. Neatkarīgā pārpublicē Valsts prezidentes intervijas fragmentu austriešu laikrakstam Die Presse, jo tas parāda gan viņas spēju skaidrot Latvijas vēsturi pasaulei, gan arī jautājumus, ko Rietumu pasaule vēlas šajā saistībā uzdot.

Intervija ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu (publicēta laikraksta Die Presse 25. janvāra numurā)

– Kāpēc jūs pirmā no Baltijas valstu prezidentiem lauzāt vienošanos un pieņēmāt Krievijas prezidenta Putina ielūgumu ierasties 9. maijā Maskavā uz Otrā pasaules kara beigu noslēguma svinībām?

– Mana lēmuma galvenais motīvs bija parādīt pasaulei, ko šis datums nozīmē mums. Jābūt sadzirdētai arī mūsu balsij, citādi mēs pastāvīgi dzirdēsim tikai Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumus par Sarkanās armijas veikumu, atbrīvojot Eiropu no hitleriskā fašisma. Tas, protams, ir pareizi – Sarkanā armija kopā ar Rietumu sabiedrotajiem atbrīvoja vairākas valstis no nacionālsociālistiskā terora kundzības.

Tomēr mums ir lielas šaubas par to, kā dažkārt Maskava visai pasaulei prezentē 9. maiju un šīs dienas simbolisko nozīmi. Mums 9. maijs principā ir prieka diena. Mēs varam, kā jaunā Eiropas Savienības dalībvalsts svinēt 9. maiju, jo tas ir jaunās Eiropas veidošanās izejas punkts. Mēs varam tāpat arī demonstrēt simpātijas pret krievu tautu, kas frontēs zaudēja daudz karavīru, bet ienaidnieka aizmugurē daudz mierīgo iedzīvotāju – tāpat kā citas tautas, kurām šajā karā bija lieli cilvēku zaudējumi.

Vienvārdsakot, mēs varam ar atvieglojumu atcerēties nacistiskā režīma gāšanu. Bet doma, ka mūs 1944. un 45. gadā atbrīvojusi Sarkanā armija, ir mums gluži nedzirdēta. Mēs gribam atgādināt pasaulei, pēc Otrā pasaules kara mēs palikām okupēta valsts un tikai 1991. gadā kļuvām par brīvu valsti.

– Kā Tallina un Viļņa reaģēja uz jūsu solījumu Putinam?

– Esmu vairākas reizes runājusi ar Igaunijas prezidentu Arnoldu Rītelu un Lietuvas prezidentu Valdu Adamku. Principā mēs esam vienisprātis, ko mums nozīmē šī 9. maija diena. Problēma ir tajā, ka es piedāvāju pieņemt kopīgu deklarāciju, kurā mēs izklāstītu savu nostāju. Bet mani kolēģi vēl nebija gatavi izšķirties par šādu deklarāciju tieši tagad. Turklāt mums, triju valstu galvām, bija grūti ātri vienoties par kopīgu paziņojumu. Bet daudz laika mums vairs nebija.

– Dažos masu medijos ir spekulācijas par to, ka jūs pieņēmāt Putina uzaicinājumu, jo atteikuma gadījumā baidījāties no asas Krievijas reakcijas. Tā ir?

– Tās ir pilnīgas muļķības. Krievija jau tāpat pēdējā laikā neizrāda pret mums īpašu labvēlību. Mūsu attiecības ir sasniegušas pašu zemāko atzīmi, sliktākas tās vairs nevar būt.

– Jūs parakstīsiet, Maskavā esot, robežlīgumu?

– 10. maijā es pilnīgi noteikti nekādu robežlīgumu neparakstīšu. Es braucu uz Maskavu, lai pirmām kārtām mūsu partneriem Eiropas Savienībā izskaidrotu, ko 9. maijs simboliski nozīmē Latvijai. Mūsu robežlīgums ar Krieviju, kuram jābūt arī ES interesēs, varēja jau sen stāties spēkā. Es piedāvāju to parakstīt pirms 9. maija un pēc tam atceres dienās Maskavā 10. maijā apmainīties ar ratifikācijas apliecinājumiem.

– Ko jūs gaidāt no Maskavas saistībā ar padomju okupācijas gadu desmitiem? Formālu atvainošanos?

– Ja es pareizi saprotu Maskavas paziņojumu jēgu, tad tajos nevar just vēlmi atvainoties. No Krievijas vēstnieka Latvijā mēs dzirdējām, ka Krievijas Federācija negrib uzņemties saistības par padomju valdības darbībām, starp citu, tās valdības, par kuras tiesisko pēcteci tā sevi uzskata. Atšķirībā no Vācijas Federatīvās republikas Krievijas Federācija vēlas tikai bagātības, kura tā mantojusi no Padomju Savienības – tikai kredītus, nevis saistības, kas ar tiem saistītas.

Manuprāt, Maskavai šodien ir jāatzīst, ka mēs bijām okupēti un ka šī okupācija bija starptautisko tiesību pārkāpums. Tā ir ļoti vienkārša atzīšanās, bet Krievija nav vēl tam gatava. Bet mēs vēlamies pasaulei atgādināt, ka tam jānotiek pārskatāmā nākotnē.

– Ne visi cilvēki Rietumos piekrīt, ka jūs savā paziņojumā saucat par totalitāriem tirāniem Hitleru un Staļinu. Daudzi vēl joprojām Hitlerā saskata lielāku ļaunumu no abiem.

– Šiem cilvēkiem beidzot vajag sākt mācīties vēsturi. Vienreiz viņiem vajadzētu paskaitīt, cik cilvēku kļuva par Staļina valdīšanas upuriem. Ja viņi to vēl nav izdarījuši, tad Otrā pasaules kara beigu 60. gadadiena ir tam labs iemesls.

Tas, ka Staļins palīdzēja sabiedrotajiem uzvarēt Hitleru, nenoņem no viņa vainu par noziegumiem, ko viņš paveica vairāku desmitu gadu garumā – par noziegumiem pret paša tautu un citām tautām savā valstī un citās valstīs. Ticiet man, ja jūs kādreiz saskaitīsiet viņa valdīšanas upurus, jūs nonāksiet pie šaušalīgiem rezultātiem.

– Jūsu valstī ir daudz latviešu, kas cietuši no nacionālsociālistiskās un komunistiskās okupācijas. Taču ir arī latvieši, kas kalpoja Hitleram un Staļinam.

– Jautājums par upuriem un noziedzniekiem ir filozofisks jautājums. Kad valsts bija okupēta, bija sagrautas tās neatkarīgās struktūras, kad šīs zemes ļaudis bija spiesti divu ārvalstu diktatūru – Austrumu un Rietumu – spiediena ietekmē karot divās frontēs; kurš tad bija noziedznieks un kurš bija upuris? Es personīgi pazīstu vīrus, kuri tolaik atteicās karot vienā no frontēm un nonāca Štuthofas nometnē vai Osvencimā. Saistībā ar šādu perspektīvu daudzi izvēlējās pacensties palikt dzīvi vienā no frontēm. Protams, pēc pirmās staļiniskās okupācijas šausmām 1940. un 41. gadā bija arī brīvprātīgie, kuri bija redzējuši, kā spīdzina un deportē viņu radiniekus, un kuri zvērēja cīnīties pret komunistiem pat nacistu formastērpos.

(Saīsināti pārpublicēts no www.diepresse.com, publicēšanai sagatavojusi Anita Daukšte)