Kad sākās okupācija?

Kad sākās okupācija?
Vilnis Zariņš

"Latvijas Avīzē" 2004. gada 1. aprīļa numurā rakstā ''Cits skats'' minēti fragmenti no intervijas ar Rīgas vicemēru Sergeju Dolgopolovu. Atbilžu zemtekstā jūtams, ka Dolgopolova kungs šaubās, vai vispār varētu un vajadzētu runāt par Latvijas okupāciju.

Rakstā minēts: ''Ja runā par okupāciju, ļaujiet saprast, no kāda perioda vēsturiskā loģika ļauj sākt skaitīt. 1914. gada? Vai varbūt no 1801. gada? Varbūt pēkšņi no 1700. kāda tur gada? Un tad sapratīsim, ka nevis ar padomju tanku iebraukšanu Rīgā 1940. gadā Latvija nokļuva citas valsts tiešā ietekmē…''

Šis fragments satur tik daudz nevajadzīgas informācijas drupatu, ka to aizsegā iespējams daudz ko sajaukt. Senatnē karotāji bieži siroja, bet parasti nespēja uz ilgu laiku okupēt. 14. gadsimtā un arī lielākajā daļā 15. gadsimta robeža starp topošo latviešu un topošo krievu tautu bija robeža starp Livoniju, kas atradās nominālā Romas pāvesta un vācu impērijas virskundzībā, un Zelta ordu, kuras pakļautībā bija krievi. Tā atradās aptuveni turpat, kur ir tagadējā Latvijas — Krievijas robeža, tikai šķiet, ka Tālavas novads jeb Abrene Zelta ordā neietilpa. Te var runāt par sociālās un etniskās nevienlīdzības savīšanos zemēs, kas ir robežas abās pusēs. Bet ne par okupāciju.

Turpmākajos gadsimtos, it īpaši Ivana III valdīšanas laikā, no Krievijas puses bija centieni pakļaut Livonijas zemes, bet Livonijas ordenis 1502. gadā smagi sakāva krievu pulkus un viņu plāni izjuka. Arī latviešu karotājiem te bija savi nopelni. 16. gadsimta otrajā pusē bija enerģiski Krievijas cara Ivana Bargā centieni okupēt Livoniju. Tad Latvijas teritorija tika briesmīgi izpostīta, taču no ilgstošas nokļūšanas Krievijas kundzībā Baltijas tautas paglāba Polijas karaspēks Stefana Batorija vadībā. Protams, Polijas un vēlāk arī Zviedrijas karaspēks Latvijas teritoriju no krievu valsts uzmākšanās aizstāvēja ne jau filantropisku motīvu vadīts, taču tie nenesa tādu postu kā krievu armija, pēc kuras sirojumiem, kā liecina laikabiedri, varējuši dienām ceļot, nedzirdot ne suni rejam, ne gaili dziedam.

Liela nelaime Latvijai un it īpaši Vidzemei bija Pētera I sūtītā krievu karaspēka iebrukums Latvijā Ziemeļu kara laikā. Šā karaspēka komandiera Šeremetjeva atskaite Pēterim I, ka Vidzemē vairs nav ko postīt, liecina par vispārējo gaisotni un morāles principiem šajā karaspēkā, bet par okupāciju tad grūti runāt. Tā ir cita laikmeta leksika. Krievu karaspēka nodarītais posts Vidzemē jūtams vēl pēc vairākām paaudzēm.

Vidzemes iekļaušana Krievijas impērijā bija viens no Poltavas kaujas rezultātiem. To pamatā bija Pētera I prasme nesaudzīgi mobilizēt Krievijas materiālos un cilvēku resursus. Ziemeļu kara un arī Polijas dalīšanu rezultāti 18. gadsimtā latviešu tautai bija nevēlami galvenokārt tādēļ, ka tā nonāca atpalikušas un nekulturālas valsts varā. Tas kavēja mūsu tautas attīstību. Taču tautu pašnoteikšanās un nacionālo valstu veidošanās laiks tad vēl nebija sācies. Vēl pēc Napoleona kariem Vīnes kongresā Eiropas monarhi demonstratīvi ignorēja tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Šīs tiesības lauza sev ceļu 19. gadsimta gaitā kā Jaunās Itālijas, Jaunās Čehijas un citu tautu brīvības cīnītāju kustības. Tikai uz tautu pašnoteikšanās tiesību pamata veidotas nacionālas valsts tauta skaidri zina, ko nozīmē svešzemnieku okupācija.

Eiropas mērogā vislabāk zināmais aicinājums tautas atbrīvot no okupācijas un pakļautības citu zemju kundzībai ir ASV prezidenta Vilsona ''četrpadsmit punkti'', kas ASV Kongresam celti priekšā 1918. gada 8. janvārī. Te runā par Itālijas robežām pēc nacionālā principa, Austroungārijas tautu autonomiju, Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes neatkarību, Polijas neatkarību, apvienojot poļu iedzīvotājus. Latvijas neatkarība šeit nav pieminēta, jo tā vēl nebija proklamēta. Latvijas — Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā paredz, ka Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām tiesībām uz Latviju un atzīst tās neatkarību.

Molotova — Ribentropa pakts par neatkarīgo Austrumeiropas valstu sadalīšanu starp hitlerisko Vāciju un staļinisko PSRS, Polijas okupācija 1939. gadā un Baltijas valstu okupācija 1940. gadā bija smags abu šo valstu noziegums. Pamatvilcienos šis noziegums likvidēts tikai 1991. gadā, bet daudzas tā sekas vēl joprojām pastāv. To likvidācija ir svarīgs mūsu tautas nākotnes uzdevums. Ja nebūtu latviešu tautas enerģiskās cīņas par brīvību, Latvija šodien būtu otra Baltkrievija. Zīmīgi, ka daudzi krievi, kuri aicina latviešus aizmirst noziegumus, ko krievu imperiālisti Latvijā pastrādājuši okupācijas laikā, paši nemaz nesteidzas aizmirst vācu okupāciju Krievijā, kaut gan tā beigusies jau sen un tās sekas jau likvidētas.

2004. gada 24. aprīlis