Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Prasa patiesību par badu Ukrainā
VALDIS BĒRZIŅŠ

Ir pienācis laiks nosaukt vainīgos par amatpersonu izraisīto badu padomju Ukrainā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kas nogalināja miljoniem cilvēku, paziņojis Ukrainas prezidents Viktors Juščenko.

Viņš runāja piemiņas pasākumā, atzīmējot 1932. – 1933. gada notikumus, kas palikuši ukraiņu tautas atmiņā kā Lielais bads. To izraisīja padomijas diktatora Josifa Staļina pavēles par graudu ražas atņemšanu un ukraiņu turīgo zemnieku, kas pretojās viņa centieniem panākt lauksaimniecības kolektivizāciju, pretestības salaušanu.

Pasākums notika oficiālajā piemiņas dienā Maskavas politikas izraisītajam badam, ko Krievija nekad nav atzinusi. Uzrunājot 5000 cilvēkus Kijevas centrālajā laukumā, Juščenko paziņoja, ka badā gāja bojā aptuveni 10 miljoni cilvēku, un pieprasīja, lai Apvienoto Nāciju Organizācija atzītu šo notikumu par genocīdu. Pēc vēsturnieku vērtējumiem, toreiz gāja bojā aptuveni 7,5 miljoni cilvēku. Vēsturnieki ir izpētījuši arī 1921. gada jukas, kad Ukrainā plosījās bads pēc boļševiku apvērsuma, un 1946. gada notikumus, kad valsti bija noplicinājis Otrais pasaules karš un padomiskā zemnieku saražotās produkcijas atņemšanas sistēma. Sērotāji laukumā nolika 33 000 sveču, kas atbilst vienā dienā mirušo skaitam bada vistraģiskākajā posmā.

Labības un lopu sistemātiska konfiskācija Ukrainā, ko dēvēja par padomijas maizes klēti, noveda pie miljoniem cilvēku bojāejas, karavīriem sametot mirušo ķermeņus pamestās ogļu šahtās. Tie, kas pretojās īpašuma konfiskācijai, tika izsūtīti uz Sibīriju. Cilvēki, kas pacēla tīrumā vārpu ar graudiem, tika nošauti uz vietas. "Valsts sistēma, kas pieļāva šādus noziegumus, ir jāsoda vēstures tiesā," badā bojā gājušo piemiņas pasākumā teica prezidents Juščenko. Drūmo Lielā bada gadskārtu atzīmēja ukraiņi visā pasaulē, vērtējot to kā Staļina apzināti sāktu genocīdu pret ukraiņu tautu. Pirms dažām nedēļām pieņemtajā ANO deklarācijā bads trīsdesmitajos gados atzīts par Ukrainas nacionālo traģēdiju, taču nav nosaukts par genocīdu, izraisot lielu vilšanos Ukrainā, kas pieprasīja šo apzīmējumu, jo divos gados tika iznīcināta ceturtā daļa valsts iedzīvotāju.

Badam vēršoties plašumā, izplatījās kanibālisms. Tolaik sešus gadus vecā Olena Tuza atceras, kā 1932. gadā bedrē meža malā tika iemesta kaila sieviete, kurai no kauliem bija nogriezta miesa. "Cilvēks apēda cilvēku, mātes apēda savus bērnus. Dažreiz bērni pazuda bez pēdām, bet ciema ļaudis zināja, kas ar viņiem noticis. Cilvēki neapzinājās, ko dara, viņi bija izsalkuši," teica Tuza, kura piedalījās sēru pasākumā Kijevā, pieminot miljoniem bada upuru. Bada upuru vidū bija Hannas Kučerenko vectēvs, kurš dzīvoja Černihivas apgabala Krivonosivkas ciemā. "Daudzus gadus pēc tam es slēpu maizi kabatā un vēl tagad nevaru izmest maizes gabaliņu," viņa teica.

"Bads bija noziegums pret cilvēcību un tam bija izpildītāji, taču no juridiskā viedokļa vainīgie nav atrasti," teica Juščenko, pirms nomesties ceļos pie deviņdesmitajos gados uzceltā pieminekļa bada upuriem. "Var tikt atrasts slepkava, kas nogalinājis vienu cilvēku, bet par miljoniem cilvēku iznīcināšanu neviens netiek saukts pie atbildības. Varbūt tāpēc mums Ukrainā tagad ir tādas grūtības atjaunot likuma varu, sociālo taisnīgumu, izmainīt mūsu apziņu, ko ietekmējušas bailes un ideoloģiskā verdzība." Viņaprāt, "nākamo nelaimju pamatā bija komunistiskās sistēmas nespēja nožēlot bada traģēdiju". Rietumnieciski orientētais Juščenko, kurš nāca pie varas pirms gada pēc tā saucamās oranžās revolūcijas pret krāpšanu vēlēšanās, paziņoja, ka preses brīvība ir viens no viņa prezidentūras pirmā gada galvenajiem sasniegumiem. Prezidents solīja uzlabot tieslietu sistēmu un attīstīt pēcpadomju pilsonisko sabiedrību. Padomijas varas iestādes turēja slepenībā datus par badu Ukrainā, tāpēc pasaulē maz zina par šiem traģiskajiem notikumiem. Tikai 2003. gadā Ukrainā tika noņemta slepenība vairāk nekā tūkstoš dokumentiem, kas vēsta par šo traģēdiju.

Kaunpilnu lappusi Ukrainas notikumu neobjektīvā atainošanā amerikāņu žurnālistikas vēsturē ierakstījis autoritatīvā laikraksta "The New York Times" toreizējais korespondents Maskavā Volters Djurantijs, kurš 1932. gadā saņēma Pulicera balvu – augstāko apbalvojumu ASV žurnālistikā –, taču savos rakstos noklusēja par badu Ukrainā, lai nezaudētu Staļina labvēlību un pieeju diktatoram. Pulicera balvu komiteja saņēmusi vairākus desmitus tūkstošu vēstuļu ar prasību atņemt balvu Djurantijam, taču atteikusi prasītājiem, jo "neesot pierādījumu par apzinātu krāpšanu".

Latvijas Avīze 
29. nov., 2005

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home