Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Krievijas nodarītie zaudējumi Latvijai — miljardos dolāru
Elmārs Barkāns, Dace Balode

Oficiāli darbu sākusi PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotā komisija, kas jau pirmajā sēdē paziņoja, ka komisijas darbs būs visai grūts un sarežģīts. "Nedēļa" uzskata, ka komisija nepelnīti nenovērtē 1990. gadā izdoto pētījumu "Kas kuram parādā?", kur izmantota ļoti korekta metodoloģija un pēc kuras PSRS nodarītos zaudējumus jau aprēķinājusi Lietuva.

Pagājušās nedēļas nogalē ar nepacietību gaidītās ziņas no Ministru Kabineta izveidotās un Valsts kancelejas pārstāvja Edmunda Stankeviča vadītās komisijas pirmās sēdes nesa vilšanos. Pat ne vilšanos — jo neviens jau negrib, lai komisija savā pirmajā sanākšanas reizē nāktu klajā ar pārsteidzīgiem paziņojumiem —, bet sajūtu, ka tas viss ieilgs uz gadiem un diez vai Latvija kādreiz spēs ar cieņu formulēt savas prasības šajā valstij tik svarīgajā jautājumā. Jāuzsver, ka runa nav par nervozu mīņāšanos, gaidot lielo naudu, bet par kompetenci, ko valsts spētu apliecināt.

Ziņa, ko ceturtdien par šo pasākumu publicēja ziņu aģentūra LETA, vēstīja: "PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai var traucēt pieejas trūkums arhīviem." Vai tas bija tas secinājums, kura dēļ kopā sanāca gandrīz divi desmiti cilvēku, pārstāvot visas valstī esošās ministrijas, Ģenerālprokuratūru, Satversmes aizsardzības biroju, Kara muzeju un Okupācijas muzeju? Tika gan arī vēl nolemts, ka trīs mēnešu laikā komisijai ir jāiesniedz valdībai metodoloģijas izklāsts par to, kā tiks veikti aprēķini, savukārt paši aprēķini aizņemšot krietni ilgu laiku, jo deportāciju un represiju upuru apzināšanai jāsaņem informācija no arhīviem.

Tas, ka arhīviem Krievijā piekļūt tikpat kā nav iespējams, sen jau ir zināms jebkuram vidusskolēnam, savukārt metodoloģija vai vismaz spēcīgs tās skelets ir izstrādāts jau pirms 15 gadiem. Tas atrodams minētajā pētījumā Kas kuram parādā?, ko 1990. gadā izdeva Rīgā un kura autors bija viens no tālaika izcilākajiem statistiķiem Modris Šmulders. Protams, ka pēc tik ilga laika ir nepieciešams precizēt un atjaunināt informāciju, taču metodoloģija, kā zināms, ir darbības vispārīgo principu sistēma, un tā no jauna nav jāizgudro. To neapstrīdami pierāda tas, ka tieši pēc Šmuldera metodoloģijas tā saukto Krievijas parādu nesen ir aprēķinājusi Lietuva, pie kuras mūsu komisija grasoties braukt pēc pieredzes.

Grūtā vēsture

Šķiet, gandrīz ikviens Latvijā saprot, ka ka PSRS okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanai galvenokārt ir politiska un morāla, nevis materiāla nozīme. Cerības par to, ka austrumu kaimiņvalsts mums atmaksās zaudējumus, līdzinās nullei, it īpaši patlaban, kad pats Krievijas prezidents Putins pēc Latvijas–Krievijas robežlīguma izgāšanās izraisīja diplomātisku furoru, paziņojot, ka Latvija "dabūs nevis Pitalovas rajonu, bet gan beigta ēzeļa ausis." Tik nediplomātiskus izteicienus valsts augstākās amatpersonas parasti neatļaujas, un Putina frāze uzskatāma par nedraudzīguma augstāko pakāpi pret Latviju. Savukārt Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs mēneša sākumā par Latvijas valdības ieceri līdz galam aprēķināt PSRS jeb Krievijas kā PSRS mantinieces nodarīto postu sarkastiski noteica: "Par ko tiks aprēķinātas kompensācijas — vai par to, ka pēc kara padomju vara pilnībā atjaunoja Jelgavu?" Te gan cienījamajam vēstniekam jāatgādina, ka Otrā pasaules kara laikā tieši sarkanā armija sabombardēja Zemgales galvaspilsētu. Krievu sūtņa morāle ir visai dīvaina: paši iznīcinām, paši atjaunojam, bet pie visa vainīga un materiāli atbildīga ir Latvija.

Neatsverams solis attiecību uzlabošanā jau būtu tas vien, ja Krievija principā atzītu PSRS un īpaši Staļina režīma nodarījumus, kā arī Latvijas okupācijas faktu. Tad kompensācijā varētu izmaksātu kaut vai vienu pašu simbolisku rubli (pēc pašreizējā kursa — divi santīmi) un kaimiņvalstu sarunas politiskajā līmenī varētu sākt ritēt citā kvalitātē. Taču šobrīd Krievijas nostāja un, ko tur slēpt, arī mūsu pašu valsts nekonsekventā darbība gan procedūras, gan politiskajos jautājumos ir tāda, ka ap sirdi kļūst baisi — ir vai nav spēkā 1920. gada Miera līgums ar Krieviju, uzskatām vai neuzskatām, ka Abrene atņemta nelikumīgi, ir vai nav te atjaunotā 18. novembra Latvijas Republika, galu galā — bija vai nebija leģitīma denacionalizācija utt.

Latvija un Krievija — teorētiskā karastāvoklī

Savulaik gandrīz pirms gadsimta mūsu austrumu kaimiņš gan sadūšojās atzīt, ka Latvijai nodarīts pamatīgs kaitējums, un pat kusli centās izmaksāt kompensācijas, jo 1920. gadā noslēgtais Latvijas–Krievijas miera līgums paralēli konstatēja, ka Pirmā pasaules kara laikā Krievija Latvijai nodarījusi kaitējumu 328 miljonu zelta rubļu vērtībā, un divdesmitajos gados PSRS šo parādu kaut kā centās deldēt. Toreiz aprēķināja, ka no Latvijas uz PSRS teritoriju izvestas:

– rūpnieciskās izejvielas un darbagaldi 186 miljonu rubļu vērtībā;
– rūpnīcas 48 miljonu rubļu vērtībā;
– transporta līdzekļi 13 miljonu rubļu vērtībā;
– banku līdzekļi un ietaupījumi 81 miljona rubļu vērtībā.

Krievija piekrita zaudējumus kompensēt, bet faktiski atdeva tikai 18 miljonus rubļu: naudā — četrus miljonus; rūpnieciskās iekārtas — viena miljona vērtībā un transporta līdzekļus — 13 miljonu vērtībā.

Tā kā nav īstenoti 1920. gada Latvijas–Krievijas Miera līguma nosacījumi, teorētiski var uzskatīt, ka starp mūsu valstīm vēl joprojām pastāv karastāvoklis. Tālu no patiesības tas arī nav, un droši vien, ka diplomātiskais karš vēl asākā fāzē ieies tad, kad mūsu valdības pārstāvji oficiāli tik tiešām būs publiskojuši un pieprasīs kompensēt PSRS jeb Krievijas nodarītos zaudējumus Latvijai, ja vien tas jelkad notiks.

Hei, velosipēds jau ir izgudrots!

Tik lielas pūles, kā izskatās pašlaik, gan latviešu pusei nebūtu vajadzīgas, jo velosipēds jau sen izgudrots, tikai no atvilktnēm jāizvelk apputējušas dokumentu mapes. Šie dokumenti ir tapuši vēl PSRS okupācijas laikā — 1990. gada sākumā, taču pētījumi veikti neatkarīgi un tiem ir liela uzticamības pakāpe.

Interesanti, ka eksistē ne tikai Modra Šmuldera pētījums. Pirmo tāda veida pētījumu tika veikuši Latvijas Tautas frontes aktīvisti — ekonomisko zinātņu doktors Andris Burtnieks un matemātiķis programmētājs Romans Vitkovskis. Nacionālās atmodas pacēlumā viņi, neviena nemudināti, nolēma aprēķināt, cik liela ir Krievijas jeb PSRS materiālā atbildība par okupācijas izraisītajām sekām. Vēl ir būtiski tas, ka šā otra pētījuma aprēķini praktiski sakrīt ar Kas kuram parādā? skaitļiem.

A. Burtnieks Nedēļai par 15 gadus veciem notikumiem stāsta: "Mēs vēlējāmies nevis uzskaitīt visus sīkumus, bet šim uzdevumam pieiet no cita viedokļa. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas tautsaimniecība bija vienā līmenī ar Dāniju un Somiju. Ja nebūtu okupācijas, tad teorētiski 1990. gadā mūsu ekonomiskajam līmenim vajadzētu būt vienādam ar šīm Ziemeļvalstīm. Mēs toreiz sarēķinājām, cik vajadzētu investēt Latvijas ekonomikā, lai sasniegtu Somijas līmeni. 90. gados Latvijas attīstības līmenis bija vismaz piecas reizes zemāks nekā Somijā. Par aprēķinu pamatu ņēmām vispārzināmus datus, kas bija publicēti statistikas gadagrāmatās. Konstatējām, ka zaudējumi vai nesagaidītā peļņa jeb ienākums, kā saka biznesmeņi, ir apmēram 73 miljardi rubļu."

1990. gada sākumā (aprēķinu veikšanas laikā) pēc oficiālā valūtas kursa 10 ASV dolārus pielīdzināja apmēram 60 padomju rubļiem. Tātad, okupācijas laikā Latvija vismaz ekonomikas jomā ir zaudējusi vairāk nekā 12 miljardus ASV dolāru. A. Burtnieks atzīst, ka tie nav galīgie aprēķini, jo šajā pētījumā netika ņemti vērā dzīvā spēka zaudējumi, kā arī netika veikti skrupulozi grāmatvedības aprēķini, cik daudz materiālās vērtības tika izvestas uz PSRS teritoriju, konfiscēti īpašumi utt.

A. Burtnieks saka: "Ceļi, kā aprēķināt stagnācijas procesa nodarītos zaudējumus, ir dažādi. Ja mēs iestigsim grāmatvedības aprēķinos, pretējā puse var apstrīdēt katru pievienoto kvīti un starpvalstu sarunas var novirzīties no galvenā mērķa. Galvenais taču ir parādīt, kādu ļaunumu nodarīja okupācija! Turklāt visu jau nekad nevarēs sarēķināt. Kā var izskaitļot, kādus zaudējumus Latvijai radīja tas, ka daļa tautas emigrēja? Kā materiālā izteiksmē var aprēķināt to cilvēku dzīvības, kas aizgāja bojā represijās? Tagad izveidota jauna komisija, kas aprēķinās zaudējumus. Domāju, ka visu pārrēķināt par jaunu nav vajadzības. Nekas nemainīsies, Krievija tā arī neko nemaksās. Manuprāt, komisijai vajadzētu apkopot jau izdarītos pētījumus un "izvilkt" kopsaucēju.

Mūsu veiktie aprēķini, protams, nav pilnīgi, un jāveic pārrēķini. Pirmkārt, jāvienojas par to, kādās naudas vienībās pārvērst zaudējumu summu un par kādu laiku. Jāteic, ka okupācijas negatīvās sekas turpinājās arī pēc 1990. gada. Piemēram, 1992., 1993. gadā mūsu ekonomiskā situācija bija tikai 40% līmenī no 1990. gada attīstības. To veicināja tieši PSRS rūpniecības sabrukums."

Ekonomists ir pārliecināts, ka zaudējumu aprēķināšana vairāk vajadzīga mums pašiem, nevis kā prasījums Krievijai par konkrētu naudas summu, ko mums tik un tā neizdosies saņemt. Vai pašreizējā komisija ņems vērā A. Burtnieka un R. Vitkovska veikto pētījumu, nav zināms, tāpat kā nav zināms, kāpēc viss jāsāk no nulles, ja ir tik spēcīgs pamats, uz kura atsperties.

Kam nav galvā, tam ir kājās

Tas, ka korektai PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai komisija mūsu valstī tiek izveidota 15 gadus pēc neatkarības atgūšanas, ir fakts, kuru labāk, protams, noklusēt. Tāpat kā to, ka daudzas lietas Latvijas uzplaukuma un prestiža labā bijām spējīgi izdarīt vienīgi atmodas laika milzīgajā pacēlumā, bet tagad ikdienas darbā staipām gumiju tāpat kā padomju laikā. No tādas gumijas stiepšanas un divriteņa izgudrošanas ir bail visvairāk, ja paseko līdzi komisijas veidošanai gaitai un tam, kā komisija iesāka savu darbu. Vispirms Ministru prezidents uzdod izveidot šādu komisiju vien tad, kad izgāžas robežlīguma parakstīšana, tad viņš to uzdod vadīt Iekšlietu ministrijai (! — aut.), līdz to sāk vadīt Valsts kancelejas darbinieks, kuram, diez vai ir skaidra stratēģija, kā visam jānotiek. Vai izpildvaras institūcijas, kurām pašām darba ir gana, pat pēc vienotas metodoloģijas spēs savilkt galus kopā tam, kāds ir PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru un masu kapu vietu skaits, vai spēs kvalitatīvi apkopot informācijas par represijām un masveida deportācijām, par Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem. Un ja spēs, kurš būs tas, kas tik dažādi klasificējamo informāciju apkopos vienā lielā dokumentā, kam jāietilpina sevī memoranda spēks?

Komisijas vadītājs, Valsts kancelejas (VK) Iestādes darbības nodrošinājuma departamenta vadītājs Edmunds Stankevičs žurnālam Nedēļa telefonsarunā pēc pirmās sēdes neminēja nevienu konkrētu personu, kurai būtu uzdots līdz kādam konkrētam termiņam veikt kādu konkrētu darbu. Ja spriež pēc VK sagatavotās preses relīzes, tad par konkrētiem darbiem laikam jāuzskata tas, ka tika "panākta vienošanās jau tuvākajā laikā apkopot bibliogrāfisko informāciju, datus par līdz šim paveikto upuru skaita apzināšanā un masu kapa vietu noteikšanā, kā arī informāciju par padomju okupācijas gadu laikā masveida deportācijās cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem". Vai arī par enerģisku rīcību jāuzskata tas, ka "komisijas locekļi atzina, ka svarīga ir sadarbība ar arhīviem, un vienojās, ka tiks rastas iespējas iegūt informāciju no pašmāju un ārvalstu arhīviem".

Vai Ministru prezidents šādai komisijai nevarēja piesaistīt autoritatīvus ekonomistus (Modris Šmulders jau diemžēl ir aizsaulē), kas sagatavo informāciju ekonomikas sadaļā, autoritatīvus vēsturniekus, kuri izvērtē vēsturisko un arhīvu sadaļu, un tad starpvalstu attiecību speciālisti to pārkausē dokumentā, ar kuru valsts var nākt klajā starptautiskā arēnā?

Nekur nav pieminēts arī tāds fakts, ka, spriežot pēc Saeimas stenogrammām, 1996. gadā bija sagatavota dokumentu pakete, ar kuru par šiem pašiem t. s. Krievijas parāda jautājumiem Latvija gatavojās runāt ar Krieviju tālaika starpvalstu komisijā. Bijušais premjers Valdis Birkavs Nedēļai apliecināja, ka toreizējie aprēķini arī, visticamāk, balstījās uz Šmuldera Kas kuram parādā? aprēķiniem.

Iespaidīgie skaitļi

Daudz pieminētajā pētījumā M. Šmulders, veicot pedantiskus aprēķinus, secinājis, ka Krievija jeb PSRS okupācijas laikā Latvijai nodarījusi 104,1 miljardu rubļu lielu zaudējumu (apmēram 17,3 miljardi ASV dolāru).

Pētījumā norādīts, ka 39,5 miljardi rubļu Latvijai būtu vajadzīgi, lai sasniegtu Somijas līmeni. A. Burtnieka un R. Vitkovska aprēķini liecināja, ka šim mērķim būtu nepieciešami 73 miljardi rubļu. Šajā gadījumā varētu strīdēties, pēc kāda kursa konkrētajā laikā tika aprēķināti zaudējumi, jo 1990. gadā ASV dolāra kurss attiecībā pret rubli piedzīvoja lielas pārmaiņas — no 6,1 līdz 5,4 rubļiem par dolāru. Tāpat M. Šmulders analizējis vairākus faktorus, ko viņa kolēģi A. Burtnieks un R. Vitkovskis nebija ņēmuši vērā. Pētījumā teikts, ka 14,8 miljardus rubļu Latvijas iedzīvotāji zaudēja piespiedu nacionalizācijas procesā, bet 26,3 miljardu vērtībā no Latvijas neatgriezeniski, bez atlīdzības uz PSRS teritoriju izveda dažādu veidu produkciju. Dzīvā spēka zaudējumi (izvestie, deportētie) novērtēti 10,5 miljardu rubļu vērtībā.

Jāteic, ka M. Šmuldera pētījums veikts skrupulozi, nevis — balstoties tikai uz statistikas gadagrāmatās atrodamiem salīdzinošiem skaitļiem, kā tas ir gadījumā ar A. Burtnieka un R. Vitkovska veiktajiem aprēķiniem. Lai nu kā, bet jaunizveidotajai Latvijas valdības komisijai nebūtu vis par jaunu jāsāk rēķināt zaudējumus un vētīt vecās kvītis vai meklēt nesameklējamus dokumentus nepieejamos arhīvos, bet gan mūsdienu situācijai piemērot jau izstrādātos dokumentus.

Kaimiņi atkal priekšā

Lai arī Latvija jau sen savu "mājas darbu" izdarījusi, valdības vilcināšanās to atklāt un arī bailes, ko par to teiks lielais lācis austrumos, Latviju atkal nobīdījušas malā. Lietuva PSRS nodarītos zaudējumus aprēķināja desmit gadus vēlāk nekā Latvija un pēc Latvijas metodoloģijas — 2000. gadā —, bet tagad var lepoties ar pirmatklājēja godu, jo mūsu dienvidu kaimiņi par sev izdarītām pārestībām nebaidījās runāt un nebaidījās saniknot Krieviju. Lietuvas valdība 2000. gada oktobrī paziņoja, ka tā no Krievijas pieprasa 20 miljardus ASV dolāru lielu kompensāciju.


Meklējiet rakstos

A. Burtnieka un R. Vitkovska "atklājumi" publicēti 1990. gada maija latviešu avīzēs. Savukārt ar otrā pētījuma — ekonomikas zinātņu doktora Modra Šmuldera darbu var iepazīties tikai krievu un angļu valodas pratēji. Viņa pētījumu Latvijas Tautas fronte savulaik publicējusi īpašā brošūrā krievu valodā, bet angļu valodā tas atrodams žurnāla Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis svešvalodu izdevuma versijā. 1990. gadā Latvijā tika ierobežota gan preses, gan grāmatu izdošana, jo valstī valdīja katrastrofāls papīra deficīts. Pētījuma pasūtītājs, tālaika valdība — Ministru Padome — uzskatīja, ka ar secinājumiem pirmām kārtām jāiepazīstina ārvalstu pārstāvji.

Latvijas dzīvā spēka zaudējumi PSRS laikā (skaits, procentuāli no iedzīvotāju skaita)

1940./41. gada terors, deportācijas — 35 000 jeb 1,8%
PSRS armijā iesauktie, 1941. gada bēgļi — 60 000 jeb 3%
1944./45. gada terors — 70 000 jeb 3,5%
Emigrācija Rietumu virzienā — 100 000 jeb 5%
Abrenes iedzīvotāji — 50 000 jeb 2,5%
Otrajā pasaules karā kritušie — 120 000 jeb 6%
Terors no 1946. gada līdz PSRS sabrukumam — 100 000 jeb 5%
Nacionālo partizāņu cīņās kritušie — 25 000 jeb 1,3%

***
PSRS okupācijas laikā Latvijai nodarītie zaudējumi

1940./41. gadā Latvijā piespiedu kārtā nacionalizēja 67% visas lauksaimniecības zemes platības (Ls 1965 miljonu vērtībā), 100% mežus (Ls 680 miljonu vērtībā), 70% ēkas pilsētās (Ls 600 miljonu vērtībā), 99% transporta līdzekļus (Ls 727 miljonu vērtībā). 1940./41. gadā uz PSRS izveda Latvijas nacionālās bagātības 300 miljonu latu vērtībā.

Starpkaru laikā no Latvijas izveda par 33,9 miljardiem rubļu vairāk produkcijas, nekā saņēma atpakaļ.

Nedēļa  15. augusts, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home