Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Zaudētās dzimtenes simbolu meklējot
Anita Bormane

Tālu, tālu Flandrijas purvā pie Ziemeļjūras gar Brīvības pieminekli plecu pie pleca parādē iet gūstekņu divīzija. Vācu frenčos un angļu biksēs. Cauriem apaviem, nodilušiem mēteļiem. Apzīmogoti lieliem, melniem ielāpiem. Bet piemineklis ir mazs. Pat ne cilvēka augstumā. Gūstekņu rindas piestājas, brīdi klusēdamas noliec galvas un aiziet tālumā…" – šādi Latvijas valsts proklamēšanas gadskārtas atzīmēšanu 1945. gada 18. novembrī Zēdelgemas gūstekņu nometnē atceras Dzintars Kiršteins savā dokumentālajā atmiņu romānā "Kaliet sirdis akmenī, brāļi!" (izdots Bruklinā 1969. gadā).

Uz Zēdelgemas nometni Beļģijā 1945. gada septembrī bija pārvietoti lielākā daļa no angļu gūstā kritušajiem latviešu leģionāriem no Šlēsvigas-Holšteinas apgabala – kopumā apmēram 12 tūkstoši karavīru no dažādām vienībām un ieroču šķirām. Mitinādamies Zēdelgemas aukstajās, vēju caurpūstajās barakās vispārējas bezcerības un mūžīga pārtikas trūkuma apstākļos, viņi uzcēla savu mazo Brīvības pieminekli – 1935. gadā Rīgā atklātā Latvijas brīvības simbola kopiju, šādi apliecinādami latviešu karavīru nezūdošo kopības apziņu un kaldinādami ticību Latvijas nākotnei.

Ideja par Brīvības pieminekļa atveida celšanu radās 1945. gada 28. septembrī Zēdelgemas nometnes otrā nodalījuma 116. barakas iemītnieku vidū, atsaucoties uz nometnes latviešu vadības aicinājumu karavīriem, lai viņi padomā par savas apkārtnes izdaiļošanu līdz Latvijas Valsts proklamēšanas svētkiem. Pieminekļa idejas autors seržants Jānis Juškevics vēlāk atcerējās: – Dzima doma sadalīt laukumiņu pie mūsu barakas četrās daļās. Katrā stūrī veidot maketā kādu raksturīgāku vietu no Latvijas novadiem – Ventas ūdenskritumu pie Kuldīgas, Gaiziņa kalnu vai Staburagu, Ludzas pilsdrupas, bet vidū Brīvības pieminekli un reljefā – Rīgas skatus.

"Būsim brīvi brīvajā Latvijā…"

Nometnes angļu komandants pret gūstekņu vērienīgo ieceri sākotnēji izturējās diezgan vienaldzīgi, sacīdams, ka saņemt izejmateriālus ir maz cerību – lai "ceļ vien savu pieminekli no šā un tā". Līdz ar pārējiem bijušajiem leģionāriem (kaprāli Cīruli, kareivi Mieriņu, dižkareivi Jakovļevu, dārznieku Majoru un citiem) idejas īstenošanā aktīvi iesaistījās arī tēlnieks Ēriks Šitcs, tomēr arī viņam nebija skaidrs, no kā lai atveido Brīvības pieminekļa trīspadsmit tēlu grupas – ja izmantotu koku, tad pieminekļa atveidu, kuram pamatu lika 15. oktobrī, līdz svētkiem nekādā gadījumā nebūtu izdevies pabeigt. "Šā un tā" sastāvā bija atutošanas pulveris, margarīns, māli un vēl četras citas sastāvdaļas, kuras jaucot un maisot kopumā veidoja kaut ko līdzīgu plastiskai mīklai. Atceroties savdabīgā mikšļa izmēģināšanu, Jānis Juškevics rakstīja: "Stāvu tēlniekam Šitcam aiz muguras trīcošiem ceļiem un klusībā saucu talkā visus labos garus. Brīvības pieminekļa stāvu kaut kā uzceļam. Bet tēli un reljefi? Raidu SOS uz visām debesu pusēm, līdz Šitcam pamazām izdodas figūras izveidot."

1945. gada 18. novembra vēsajā, miglainajā rītā karavīri pulcējās pie Zēdelgemas nometnes otrā nodalījuma, lai piedalītos svinīgajā pašu rokām izgatavotā Brīvības pieminekļa atveida atklāšanā (to veidojot, bija aizritējušas 496 darba stundas), ko ievadīja latviešu divīzijas komandiera, pulkveža Arvīda Krīpēna uzruna. Savus likteņbiedrus uzrunāja arī seržants Jānis Juškevics: – Mūsu pelēkie stāvi šodien kustas starp dzeloņstieplēm, bet mūsu sapņus un ilgas nekas nespēj robežot un saistīt. Mēs ticam, mēs zinām – nāks diena, kad mēs atkal stāvēsim pie lielā Brīvības pieminekļa mūsu dzimtenes sirdī – sirmajā Rīgā. Mēs atkal būsim brīvi brīvajā, jaunajā Latvijā.

Vai celsim gaismā?

1945. gada 4. decembrī pieminekļa atveidu pārvietoja uz jaunu vietu pie nometnes galvenā ceļa. Kad divdesmit četri vīri cēla pieminekli ar visu pamatu ārā no zemes, tā pamatne salūza. Tomēr ar nometnes angļu vadības sagādāto materiālu palīdzību to vēl izdevās salabot. Jau 28. decembrī zēdelgemiešu vidū izplatījās ziņa, ka bijušais Latvijas sūtnis Beļģijā Miķelis Valters vēlas ņemt pieminekli savā aizgādībā un pārvest to uz Briseles Kara muzeju. Viens no organizācijas "Daugavas vanagi" dibinātājiem, bijušais 15. divīzijas izlūku bataljona komandieris Vilis Hāzners raksta, ka leģionāri gara acīm redzējuši, ka pēc gadiem viņu roku darbs atgriezīsies brīvajā Latvijā, kur to novietos Kara muzejā. Pret pieminekļa pārvešanu pretestību negaidīti izrādīja angļi, kuri pieprasīja, lai tā vietā uzstādītu senlatvieša atveidu dabiskā lielumā ar vairogu un vāli. Saskaņā ar aculiecinieku atmiņām 1946. gada 13. janvāra vakarā beļģi pārveda pieminekli uz Briseles Kara muzeju.

Kas ar leģionāru celto Brīvības pieminekļa atveidu notika pēc tam? Organizācijas "Daugavas vanagi" Centrālās valdes pārstāvniecības Latvijā vadītājs Valdis Jānis Kursietis, kura tēvs Fricis Kursietis, bijušais zēdelgemietis, piedalījies pieminekļa atklāšanā, savulaik ir apmeklējis Briseles Kara muzeju, kura ekspozīcijā ir arī neliela nodaļa, veltīta Latvijai. Viņš gan neatceras, ka muzejā toreiz būtu redzējis arī Latvijas leģionāru atveidoto Brīvības pieminekli, tomēr ir pārliecināts: – Nevaru pat iedomāties citu vietu, kur šis piemineklis varētu atrasties.

– Aizrauti svešumā aiz Zēdelgemas nometnes dzeloņdrāšu žoga, leģionāri vēlējās atstāt pēctečiem liecību par savu patriotismu, – ir pārliecināta Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vecākā speciāliste Janīna Āboliņa. Saskaņā ar viņas rīcībā esošo informāciju pieminekli tomēr diez vai izdevās pārvest uz Briseli, jo skulpturālais veidojums bija gatavots no pārāk neizturīgiem materiāliem.

– Pat gadījumā, ja pieminekļa atveids pārvešanas laikā būtu salūzis, bijušie zēdelgemieši tā detaļas tomēr būtu saglabājuši, – uzskata Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, arhitekts Vaidelotis Apsītis. Savulaik viņš sarakstījies ar Jāni Juškevicu, kura pēckara gadu mītnes zeme bija Austrālija. Bijušais zēdelgemietis vēstulēs apstiprinājis, ka vadījis Brīvības pieminekļa atveida izbūvi gūstekņu nometnē.

Zēdelgemā radītais mazais Brīvības piemineklis ir apliecinājums tam, ka latviešu karavīriem pat vissmagākajos apstākļos tomēr pietika drosmes un apņēmības izveidot savu zaudētās dzimtenes simbolu. Vai mūsu pienākums nebūtu, ja vien iespējams, to atkal celt gaismā? Lai gan no šiem notikumiem mūs šķir jau sešdesmit gadu, varbūt "Mājas Viesa" lasītāju rīcībā ir ziņas par leģionāru celtā Brīvības pieminekļa atveida turpmāko likteni?

Pateicos Kara muzeja speciālistiem par atbalstu materiāla tapšanā

Latvijas Avīze  21. novembris, 2005

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home