Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Par padomju zemes vēsturi
Vita Zelče, vēsturniece

Pagājušā gada ziemas sākumā 1.Baltijas televīzijas kanāla ekrānos varēja vērot jaunu 14 sēriju seriālu Arbata bērni (rež. Andrejs Epšajs), kas tapis pēc Anatolija Ribakova (1911—1998) triloģijas Arbata bērni, Bailes un Pīšļi un pelni motīviem. Šie triju nedēļu vakari pie televizora rosināja domāt, kā mēs pārzinām Krievijas vēsturi, kā to saprotam, kā uztveram tās interpretācijas maiņas.

Savulaik — perestroikas gados — Arbata bērni bija laikmeta "lielais notikums", arī Latvijā. A.Ribakova teksts būtu pieskaitāms pie pamattekstiem, kas mums stāsta par staļinisko padomju zemi (grāmata ir tulkota 52 valodās, un jau 90.gadu sākumā tās koptirāža sasniedza 10,5 miljonus eksemplāru). Perestroikas laikā Arbata bērni mainīja Padomju Savienības iedzīvotāju attiecības ar attieksmi pret savas valsts vēsturi, tās pozitīvo dabu. A.Ribakovs pastāstīja jaunu stāstu par PSRS, tās pagātni un vienlaikus arī savas paaudzes biogrāfiju. Turklāt viņa gadagājumam varētu piešķirt apzīmējumu "padomju atslēgpaaudze". Tās kontā bija padomju valsts veidošana, industrializācija, kolektivizācija, staļiniskās represijas, karš, nāves pļauja visās jau nosauktajās norisēs. Dažiem dzīvi palikušajiem — arī PSKP 20.kongress, "atkusnis", stagnācija un iespēja perestroikas laikā pastāstīt par sevi.

2004.gada Arbata bērnos viss ir skaistāk, krāšņāk, arī butaforiskāk nekā Ribakova 80.gadu tekstā. TV ekrānos jauni, skaisti cilvēki (ne/iz)dzīvo staļinismā, satiekas, mīl, šķiras, nodod, ziedojas. 14 sērijās tiek piedāvāts pilns cilvēcisko attiecību un kaislību cikls. Ribakova varoņi simbolizē labāko, kas bija padomju valstij — cilvēkus, sevišķi jaunus cilvēkus ar to ideāliem par ideālo sabiedrību. Un arī sliktāko — neliešus, kuriem nebija ideālu, tikai savtīgums un bezmorāles dzīves pozīcija. Uzvaru toreiz svinēja sliktie, viņu bezprincipialitāte un cilvēcības trūkums ļāva viņiem (mērķtiecīgi vai nejaušības vadītiem) kļūt par staļiniskā terora īstenotājiem.

Ribakova Arbata bērnos padomju jaunieši ideālisti mēģina saprast sevi, savu laiku un telpu, varu un pakļaušanos, savu vietu šo dimensiju krustpunktos. Tiek uzdots jautājums: kāpēc tas notiek? Kur zuduši vecās boļševiku gvardes ideāli? Vai vispār tie ir bijuši, un, ja bijuši, tad acīmredzot ne tik stipri, lai neietu bojā. Stāvot uz staļinisko represiju dzirnu sliekšņa un gaidot arestu par savas godīguma un cilvēcībai uzticīgās padomju jaunatnes mērķi, Ribakova varoņi izvirza: "Mūsu uzdevums — izdzīvot. Iespējams, mūs gaida labāki laiki." Mēs zinām, ka viņu cerība bija velta, "labākie laiki" nepienāca, priekšā bija karš un tā nāves pļauja.

Padomju zemes vēsturē notikušais ar tās cilvēkiem ir galēji traģisks, no šodienas skatpunkta līdzjūtību pelna it visi, kas bija tajā ierauti ilgāku vai īsāku laiku. Padomju zemei piemīt arī t.s. izziņas valdzinājums, to mēģina (arī mēģināja un vēl mēģinās) saprast un izskaidrot daudzi vēsturnieki, politologi, sociologi u.c. visos kontinentos. Padomju Savienība ar tās politisko pieredzi, sociālo, kultūras un cilvēkattiecību modeli bija unikāla parādība visas pasaules vēstures un kultūras kartējumā. Un tādēļ tā ir tik vilinoša pētniekiem un arī kultūras un izklaides industrijas produktu radītājiem un pārdevējiem. Šī valsts vairs nepastāv, palikuši stāsti par tās vēsturi, tās pieredze, mantojums, pilsoAņi un cilvēki.

Amerikāņu vēsturnieks Martins Malia raksta, ka padomju iekārtas rašanās līdzinās jūrasbraucēja Kristofera Kolumba kļūdai, proti, boļševiku partija devās meklēt patiesā sociālisma karalisti, bet negaidīti nokļuva padomju realitātes neapgūtajā kontinentā. 1917.gada peripetijās vara Krievijas impērijas sirdī Petrogradā nonāca mazas revolucionāru partijas rokās. Tās spēks bija partijas biedru pasaulredzējums — viņi sevi uzskatīja par proletariāta un visu trūcīgo, ekspluatēto slāņu interešu paudējiem, tādējādi augstākā veida tikumības sludinātājiem. Vecās sabiedrības visapspiestākajiem slāņiem kā kompensācija par atrašanos apspiestības jūgā tika piešķirtas tādas tiesības, kādu citiem, raugoties no šā skatpunkta, vienkārši nav un nevar būt. Agrākie apspiestie personificēja nākotni, vēstures attīstību, progresu, humānismu, augstāko mērķi — sociālismu. 1918.—1919.gadā šie agrāk apspiestie pakāpeniski, izmantojot vardarbīgus un nevardarbīgus līdzekļus, kļuva par vienīgajiem saimniekiem valstī un sāka celt sociālismu. Ko viņiem tolaik nozīmēja "sociālisms"? Faktiski tas bija himērisks jēdziens, ko veidoja ekspluatācijas, dzīves smaguma un grūtību, amoralitātes un citu reālajā pasaulē pastāvošo negāciju noliegums. Jēdziens "sociālisms" piedāvāja reālās pasaules alternatīvu. Tai bija jābūt pretstatam sliktajai, jau eksistējošajai pasaulei, kuru sociālisti apzīmēja ar jēdzienu "kapitālisms". Tātad sociālisms – tā bija utopija. 1918.—1920. gadā, kad Krievijā sāka celt sociālismu, ar šo apzīmējumu reāli saprata tikai to, ka tas ir "ne–kapitālisms", proti, itin viss jādara otrādi, nekā līdz tam reāli eksistējošajā pasaulē.

Krievija pēc 1917. gada Lielā oktobra vairs nebija viena no daudzajām, lielākā vai mazākā mērā līdzīgajām valstīm, tā kļuva par "pirmo darbaļaužu valsti", par cilvēces vēsturē pirmo "sociālistisko sabiedrību, kurā valda vienlīdzība, taisnīgums un darbs". Šī Krievijas statusa attiecībā pret Rietumiem metamorfoze bija fantastiska — Eiropas atpalikušākā valsts acumirklī tapa par līderi. Utopijas būvēšana, sociālais eksperiments darīja to sevišķu, vienreizēju, pirmrindnieci starp pārējām pasaules valstīm.

Utopijas būvēšana ilga vairāk nekā septiņdesmit gadu. Tik ilgi arī pastāvēja pirmrindnieces sindroms, lepnums par savu vienreizīgumu, progresivitāti. PSRS gadu desmitiem ira, drupēja, līdz sabruka, nogrūžot bezdibenī visu savu vērtību jēgu un gaisinot mītus par agrākajiem svētumiem, kas tika likti valsts tiesiskuma, pareizības un idejiskās sūtības pamatā.

Savulaik padomju vēstures ideoloģizētā versija visus Krievijas pagātnes notikumus līdz 1917.gada Oktobrim traktēja kā gatavošanos "jaunajam laikmetam", kas sākās ar Auroras zalvēm. Tādēļ, kā raksta sociologs Ļevs Gudkovs, Krievijas vēsture bez Padomju Savienības sava sevišķuma pasludinājumiem zaudēja pašvērtību un jēgu. Padomju Savienības oficiālais vēstures stāsts vēstīja par padomju cilvēku ceļu no vienas uzvaras uz nākamo, no sasnieguma uz sasniegumu, savukārt šodienas sapratnē padomju zemes vēsture ir pārvērtusies par noziegumu un nelaimju virkni. Uzvara 1945.gadā — vienīgais Krievijas pēcpadomju sabiedrības pozitīvais pašapziņas balsts. Krievijas iedzīvotāji uzvaru Lielajā Tēvijas karā uzskata par visnozīmīgāko notikumu savā vēsturē. 1989.gadā to par pašu svarīgāko XX gs. faktu atzina 77%, 1994.gadā — 73%, 1999.gadā — 85% aptaujāto. Domājams, ka arī patlaban viedoklis ir līdzīgs.

Uzvara karā, pārliecība par šā notikuma gaišumu zināmā mērā attīra visu PSRS pastāvēšanu, kalpo kā attaisnojums, kā jēga bojāgājušo cilvēku dzīvei, kā atsvars režīma sakropļotajām un nerealizētajām cilvēku dzīvēm. Attaisno varas manipulācijas ar cilvēkiem. Pagātnes traumas, bailes no padomju zemes vēstures sejas patiesās šausmu īstenības neļauj Krievijai raudzīties racionāli uz pārciesto karu.

Slāpes pēc pozitīvas nacionālās pašapziņas un pārējās pasaules uzslavām liek joprojām šo savu lielo traģēdiju uzturēt Uzvaras rāmējumā. Tādēļ arī šogad Maskavas centrā tika izspēlēta pagātnes slavas spožuma izrāde ar pasaules varenajām personām goda ložā. Pār Sarkano laukumu joņoja butaforijas, un izklaides industrijas cilvēki kopā ar mūslaiku armijas daļām izskaistinātās kareivju formās nosoļoja, izdejoja un izdziedāja šo uzvedumu. Tauta — izdzīvojušie ierindnieki un jaunākie virsnieki, viņu meitas un dēli, mazbērni, draugi — atkal palika tā sauktajā otrajā balkonā, tur svinot savus svētkus, kam jāpārsedz vilšanās padomju valsts vēsturē. Totalitārisma miglājs, kā to vērojām televīzijas ekrānos, vēl sedz Krieviju un tās varas virsotņu prātus. Cerams, ka tas gaisīs, tāpat kā citi miglāji.

Diena, 2005. gada 14. maijs.

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home