Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Lielais Žanis
Uldis Neiburgs

Ar 917 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 190. ir ŽANIS (īstajā vārdā — Jānis) LIPKE (1900–1987). Pazīstamākais latvietis ebreju glābējs Otrā pasaules kara laikā. Kopā ar dzīvesbiedri Johannu nacistu okupētajā Latvijā viņš izglāba 55 ebrejus un pelnīti saņēma Izraēlas kneseta izveidotā Holokausta izpētes centra un muzeja «Yad Vashem» 1953. gadā nodibināto goda titulu «Taisnīgais starp tautām» un medaļu ar uzrakstu «Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli». Sekojot tradīcijai, 1977. gadā viesojoties Izraēlā, Lipke iestādīja savā un sievas vārdā nosauktu piemiņas koku Pasaules taisnīgo alejā Jeruzalemē.

Līdz šim publikācijās par Žani Lipki galvenā uzmanība ir pievērsta viņa varoņdarbiem — ebreju glābšanai un izglābto pārdzīvojumiem, kuri, dzīvi palikuši, visu savu mūžu neaizmirsa un neaizmirst Žani. Kā raksta žurnāliste Tekla Šaitere, «cilvēki, kas viņu pazina, saka — Žanis bija unikāls, leģendārs, viņš bija pašaizliedzīgs drošsirdis un neglābjams fantazētājs, viņš bija dvēseles aristokrāts, mākslinieks, leģendārs varonis, kas staigāja pa naža asmeni, un viņam vienmēr blakus stāvēja viņa sargeņģelis. [..] Cilvēki, kurus izglāba Žanis Lipke, joprojām uzdod sev jautājumus — kas viņš bija, un kas viņu mudināja rīkoties tik pārdroši laikā, kad lodi pierē varēja dabūt vienkāršāk par dienišķās maizes riecienu?» Atbilde uz jautāto nemaz nav viegla un pašsaprotama. Tāpat tikai nedaudz zināms par Lipkes dzīves gājumu līdz Otrajam pasaules karam, par viņa personības veidošanos un darbības motivāciju.

Mūsdienās apzinātie un Latvijas Valsts vēstures arhīvā pieejamie nedaudzie Žaņa Lipkes personas dokumenti liecina, ka viņš dzimis 1900. gada 1. februārī Jelgavā, piederējis evaņģēliski luteriskai ticībai, 1919. — 1920. gadā dienējis Latvijas armijas Latgales artilērijas pulkā, pēc nodarbošanās bijis strādnieks un dzīvojis Rīgā, dažādās vietās — Hospitāļu, Oskara, Jelgavas ielā, bet 1934. gadā no vācu zemūdens jūrnieka Kellermana nopircis māju Balasta dambī Ķīpsalā. Žaņa dzīvesbiedre bija četrus gadus jaunāka simpātiska poliete Johanna Lipke (dzimusi Novickis), un viņu ģimenē pasaulē nāca trīs bērni: Anna (1921), Alfrēds (1924) un Zigfrīds Ojars (1933).

Reklāma

Žanis bija iemantojis autoritāti Rīgas ostas strādnieku vidū, kur strādāja par dokeri. Viņš nebija komunists un nepiederēja arī nevienai citai kreisi noskaņotai politiskai organizācijai. Pēc Latvijas valsts iznīcināšanas 1940. gada 17. jūnijā pirmajā padomju okupācijas gadā viņa meita Anna gan aktīvi darbojās komjaunatnē un 1941. gada vasarā pēc Vācijas–PSRS kara sākuma devās uz Krieviju līdzi sarkanajai armijai. Pēc nacistu okupācijas varas izveidošanās Lipkes mājā iebruka latviešu palīgpolicisti un meklēja Annu, bet, to neatraduši, mežonīgi piekāva Lipkes ģimeni. Paradokss, bet Annas brāli Alfrēdu, kurš kara gados palīdzēja tēvam slēpt nāves briesmās nonākušos ebrejus, vēlāk iesauca latviešu leģionā. Pēc kara Anna atgriezās Latvijā, bet, nelaimīgi iemīlējusi kādu padomju virsnieku, vēlāk izdarīja pašnāvību. Alfrēds pēc kara nonāca Austrālijā, kur mīt vēl šodien.

Latvijas Vallenbergs

Pēc muzeja «Ebreji Latvijā» pēdējos desmit gados savāktajām ziņām, nacistu okupācijas laikā Latvijā ir izglābti apmēram 400–450 ebreji. Līdz šim ir zināmi vismaz 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros iesaistījās vairāk nekā 400 glābēji. Taču īstenībā viņu ir vairāk, jo lielākā daļa glābēju un izglābto ir miruši, neatstājot par sevi nekādu ziņu. Vēsturnieks un muzeja «Ebreji Latvijā» vadītājs Marģeris Vestermanis uzskata, ka Lipke citu Latvijas ebreju glābēju vidū īpaši izceļas ar savu apbrīnas vērto pašaizliedzību, vīrišķību un spožo organizatora talantu, kas vienkāršam ostas strādniekam ļāva izglābt 44 ebrejus, bet ar draugu palīdzību kopā 55 vai pat 56. Šodien visi Lipkes izglābtie ebreji jau ir miruši.

Pētījumā «Pretdarbība holokaustam Latvijā» Vestermanis raksta: «Žani dažkārt dēvē par Latvijas Vallenbergu. Pielīdzinājums visā pasaulē pazīstamajam Budapeštas ebreju glābšanas akciju organizatoram, kura vārdā nosauktas starptautiskas organizācijas un fondi, ir pagodinošs, taču neprecīzs: Raulu Vallenbergu sargāja oficiāls Zviedrijas diplomāta statuss, viņš reizē bija ASV prezidenta Bēgļu palīdzības komitejas pārstāvis, viņa rīcībā bija ļoti ievērojami naudas līdzekļi un sakari starptautiskajās finanšu aprindās. Lipke turpretī bija pilnīgi neaizsargāts, viņam nebija ne statusa, ne līdzekļu, tikai liela vēlēšanās glābt un neapšaubāmi spožs organizatora talants.«

Vairāk nekā 20 ebrejus Žanis, viņa sieva Johanna un vecākais dēls Alfrēds paslēpa Rīgā vairākās speciāli ierīkotās slēptuvēs. Lipke prata pulcināt ap sevi cilvēkus, bez kuru palīdzības viņš nebūtu varējis veikt tik plaša mēroga glābšanas pasākumus. Rīgā viņa tuvākie palīgi bija šoferi Jānis Briedis un Kārlis Jankovskis, strādnieki Edgars Zande, Andrejs Graubiņš (gāja bojā Dahavas koncentrācijas nometnē), ādas galantērijas meistars Bernets Rozenbergs, Marija Lindberga. Dobeles pagastā, kur Lipke slēpa 34 ebrejus, vairāku slepenu patvērumu iekārtošanai vajadzēja vēl vairāk palīgu. Glābšanas akcijās Lipkem izdevās iesaistīt Dobeles pagasta vecāko Vili Bīnenfeldu (Staļina režīms viņu notiesāja par «dzimtenes nodevību» un ieslodzīja cietumā, un ar lielām grūtībām viņa draugi un bijušie vācu koncentrācijas nometņu ieslodzītie panāca viņa reabilitāciju), Dobeles slimnīcas galveno ārstu Edgaru Francmani, zemniekus no vairākām lauku mājām: Frici Rozentālu un viņa dēlus Bruno un Edgaru, Vilhelmīni Putriņu, Mariju Kelleri un viņas dēlus, Žani Milleru ar māsām Elzu un Lidiju, Friča Rozentāla brāli Žani, Kārli Didrihsonu, Jāni Unduli un citus.

Glābtie un izglābtie

Jau pašā vācu okupācijas laika sākumā Lipke pie sevis slēpa pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus — ebrejus, kā arī vēlāk daudziem saviem draugiem latviešiem palīdzēja izvairīties no iesaukšanas vācu armijā. 1941. gada rudenī viņš sāka strādāt par krāvēju «Sarkanajos spīķeros» Maskavas ielā pie Rīgas Centrāltirgus, kas radīja iespēju palīdzēt ebrejiem, kurus dzina darbā no Rīgas geto uz tur ierīkotajām vācu gaisa spēku noliktavām. Pēc masu slepkavībām Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, kur nogalināja ap 24 000 Latvijas un 1000 ārzemju ebreju, Lipke drudžaini sāka meklēt patvērumu vēl dzīvi palikušiem ebrejiem. Viņš iekārtoja speciālas paslēptuves un pagaidu mītnes gan pie sevis mājās, gan pretī kinoteātrim Lāčplēša ielā, zem kafejnīcas «Flora» Brīvības ielā, Avotu ielā 75, Stabu ielā 61, Miera ielā 15 un citur. Rīgas jahtklubā viņš pat iegādājās jahtu, ar kuru plānoja slepus pāri uz Zviedriju pārvest 15–20 ebrejus. Šī iecere gan beidzās neveiksmīgi, jo, kad Žanis kopā ar diviem Rīgas geto ieslodzītajiem gatavojās to izmēģināt, viņus iztraucēja policija. Viens no Lipkes izglābtajiem ebrejiem, holokaustu pārdzīvojošais Izaks Drizins savās atmiņās stāsta: «Es Žanim biju pilnīgi svešs cilvēks un nevarēju saprast, kāpēc viņš to dara, kad apkārt notiek slepkavošana. Parādās cilvēks kā brīnums — ar mieru glābt nāvei nolemtos. Naudu viņš neņēma, komunists viņš nebija, un nevarēju saprast, kāpēc viņš uzņēmās tādu nastu un katru dienu sevi pakļāva nāves briesmām. Es viņa rīcību sapratu tikai tad, kad viņš mūs izveda no Rīgas uz Dobeles pagastu pie Rozentāliem, kur jau priekšā bija četri ebreji, mēs, klātpienācēji, bijām trīs, kopā septiņi. Žanis apgūlās siena pantā blakus atvestajiem ebrejiem un teica: «Tagad esmu priecīgs, esmu atvedis septiņus cilvēkus. Bet kas ir septiņi? Būtu septiņdesmit vai septiņi simti cilvēku! Ziniet, puiši, es tūlīt braukšu atpakaļ, vedīšu atkal cilvēkus.» Tad es sapratu, kāpēc Žanis glābj cilvēkus.«

Līdzīgas ir arī ebreju glābēja Bruno Rozentāla atmiņas par Lipki: «Varu tikai pateikties liktenim, ka sastapu Žani. Viņš bija ievērojams cilvēks — ar labu sirdi, ar mīlestību pret apkārtējiem. Žanis mani iedvesmoja, deva ticību un spēku glābt cilvēkus, kas bija nonākuši nelaimē. Kad ieradās Žanis, sēdējām Bērzes krastā, runājāmies un viņš vienmēr jautāja: «Vai var vest vēl?» Uz ko atbildēju: «Ved! Kaut kā galā tiksim.» Tā uz Dobeles pagastu tika aizvesti 36 cilvēki. «Miltiņos» taisījām večerinkas, kur uz ballēm sanāca vietējie fašistu līdzskrējēji, kā arī paši vācieši. Tā novērsām uzmanību. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka mājā slēpjas ebreji. Mums no slēptuves vēl bija rezerves izeja uz Bērzupes krastu. Mūsu attiecības bija ļoti sirsnīgas. Braucām ar velosipēdiem uz «Mežmakiem» — otru slēptuvi. Trešā vieta bija «Rešņi».» Pēdējās bija Latvijas armijas pulkvežleitnanta Alberta Kleinberga mājas, jo laikā, kad viņš komandēja bataljonu 1. Rīgas policijas pulkā Austrumu frontē, Lipkem izdevās kļūt par viņa māju oficiālu rentnieku. Jau pirms tam ebreji tika slēpti arī ap 10 kilometrus no Dobeles attālajā Annasmuižā. 1943. gada sākumā Lipke pārgāja darbā uz Rīgas ostu, kur strādāja par velkoņa bocmani, bet vēlāk iekārtojās darbā kantorī Marijas ielā 101, kur vervēja darbaspēku laukiem un deva iespēju Žanim netraucēti braukāt pa provinci un iekārtot jaunas apdraudēto cilvēku slēptuves.

Mazāk ir zināms, ka ne visi Lipkes pūliņi vainagojās ar panākumiem. Tā neizdevās desmit cilvēku grupas, kas līdz 1944. gada 24. augustam slēpās pie Almas Poles Peldu ielā 15 Rīgā, bēgšanas mēģinājums. Vācu drošības iestādes viņus atklāja un apšaudes laikā nogalināja, bet pašu Poli apcietināja un vēlāk nežēlīgi nomocīja līdz nāvei. Neizdevās izbēgt arī kādai ebreju grupai, kas bija ieslodzīta vācu armijai pakļautā nometnē Ganu ielā, — ieplānotajā bēgšanas dienā viņus visus nošāva kā ķīlniekus. Lipke mēģināja glābt arī Rīgas geto ieslodzīto slaveno medicīnas profesoru Vladimiru Mincu. Atbildot uz Lipkes aicinājumu bēgt no geto, Mincs atsūtīja viņam zīmīti: «Paldies, dārgais draugs! Es nekad to neaizmirsīšu. Bet saprotiet, ka es nevaru atstāt geto savus slimniekus. Es viņiem esmu ļoti vajadzīgs, viņi visi bez manis taču aizies bojā. Attiecībā uz sevi jau sen esmu izlēmis — kas notiks ar manu tautu, tas notiks arī ar mani…"

Pēckara laiks

Pēc Otrā pasaules kara Lipke ar sievu Johannu turpināja klusi dzīvot nelielajā namiņā Balasta dambī. Viņš nesaņēma nekādus padomju apbalvojumus un atzinību, jo uz viņa paveikto pat skatījās ar neuzticību un aizdomām. Bruno Rozentāls atceras, ka pēc kara Žani vairākkārt izsaukuši uz Valsts drošības komiteju, kur iztaujājuši — kāpēc glābāt ebrejus, vai par to jums maksāja? Uz galda esot stāvējusi tintnīca. Žanis paķēris to, pacēlis un gribējis sist pratinātājam pa galvu. Tad gan atvainojušies un viņu atlaiduši. Arī I. Drizins stāsta, ka tad, kad Lipke padomju laikā gribējis apciemot dēlu Sidnejā, viņam vienmēr atteikta izbraukšanas atļauja. Tomēr ar savu neatlaidību viņš panācis savu. Kad Lipkem piešķirts Izraēlas apbalvojums par ebreju glābšanu, viņš to nav varējis saņemt, jo starp PSRS un Izraēlu nav pastāvējušas diplomātiskās attiecības. Pēc ierašanās Austrālijā 1977. gadā Lipke bijis ielūgts pie Sidnejas mēra, kur Izraēlas sūtnis Sidnejā viņam svinīgi pasniedzis medaļu un uzaicinājis Žani apciemot Izraēlu. Pēc divām nedēļām sūtņa pavadībā Žanis izlidoja uz Telavivu. Izraēlā viņu sagaidīja tūkstošiem cilvēku, kas nesa viņu uz rokām pa pilsētas ielām.

Lipke saņēma daudzu cilvēku — viņa izglābto ebreju un to tuvinieku — pateicību un mīlestību. Nerakstīta tradīcija bija, ka katru gadu Ziemassvētkos un Jāņos izglābtie ebreji ar savām ģimenēm vienmēr pulcējās pie viņa Ķīpsalā. Kara laika pārdzīvojumi tomēr bija iedragājuši viņa veselību. 60. gados Lipke sāka slimot ar sirdi un pārcieta vairākus infarktus. Viņu ārstēja Rīgas labākie ebreju ārsti. Slimnīcas pieņemšanas istabā nepārtraukti zvanījis telefons un cilvēki jautājuši: «Kā jūtas slimnieks Lipke?» Ārsti un medmāsas brīnījušās, kā vienkāršam pensionāram var būt tik daudz ciemiņu — ārsti, juristi, inženieri, mūziķi un pat draugi no ārzemēm. Žanis Lipke mira pēc devītā infarkta 1987. gada 14. maijā. Pēdējā gaitā viņu pavadīja simtiem cilvēku.

Piemiņu godinot

Divus gadus pēc Lipkes nāves Ebreju kopiena Meža kapos Rīgā viņam uzcēla iespaidīgu kapa pieminekli. 1998. gadā viņa vārdā tika pārdēvēta arī iela Rīgā, Maskavas priekšpilsētā blakus Ivana kapiem. Pēc bijušā premjera un uzņēmēja Māra Gaiļa, kinorežisora Augusta Sukuta un rakstnieka Leonīda Kovaļa iniciatīvas 2000. gada 21. aprīlī pie Žaņa Lipkes mājas Ķīpsalā Mazā Balasta dambī 8 atklāja piemiņas plāksni, uz kuras rakstīts: «Šajā namā dzīvojuši pasaules taisnie Žanis Lipke, viņa sieva Johanna, viņu dēli Zigfrīds un Alfrēds. Dievišķas gaismas apmirdzēti, viņi pasniedza glābjošu roku. 1941–1944». Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par Lipki teica: «Viņš vadījās pēc tā likuma, kas saka mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, jo katrs cilvēks, kas tiek iznīcināts, tas ir uzbrukums cilvēces pamatvērtībām. Katrs pāridarījums, kas tiek jebkuram no mums izdarīts, ir uzbrukums arī mums pašiem un mūsu pašu cilvēcībai. Es priecājos, ka tiek atklāta šī piemiņas plāksne cilvēkam, kas visgrūtākajos apstākļos spēja aizstāvēt cilvēcību un glābt citu dzīvības, būdams gatavs riskēt ar sevis paša dzīvību. Un būtu jauki, ja kādu dienu šī vēsturiskā vieta varētu kļūt par piemiņas vietu vispār nākamajām paaudzēm un lai atgādinātu mūžu mūžos, ka Latvijā ir bijuši tādi cilvēki arī tajā posmā, ar kuriem varam lepoties.«

Par Žani Lipki stāsta arī režisora Rodrigo Rikarda dokumentālā filma «Žanis un citi» (2000). Šobrīd sākusies arī Ebreju glābēju piemiņas fonda iecerētā pieminekļa izveide Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem, kuru plānots uzstādīt Dzirnavu un Gogoļa ielas stūrī Rīgā, blakus 1941. gada 4. jūlijā nodedzinātās Horālās sinagogas drupām. Rīgas Krievu drāmas teātris režisora Genādija Trostjaņecka vadībā jaunajai sezonai patlaban gatavo izrādi par Lipki. Dienas gaismu gaida arī Ņujorkā dzīvojošā ebreju rakstnieka Dāvida Zilbermana grāmata par Lipki. Turpinās arī izpētes darbs, lai 2007. gada nogalē varētu īstenot starptautiskā kinoforuma «Arsenāls» ietvaros pagājušogad iesākto projektu — rekonstruēt šķūni pie Žaņa Lipkes mājas Ķīpsalā un restaurēt bunkuru, kurš vācu okupācijas laikā kalpoja par patvērumu daudziem ebrejiem. Tas ļauj cerēt, ka nākotnē Ķīpsalā «parādīsies latviešu dokera Žaņa Lipkes nams, kurš liecinās par Lielo Žani — tāda bija viņa iesauka ostā. Viņš patiesi bija liels. Ne tikai ostā.» 

«Mājas Viesis», 9. jūlijs, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home