"Zilā liste" 1940. gada jūlijā
Uldis Neiburgs

Demokrātisko latviešu vēlētāju bloka neveiksmīgais mēģinājums piedalīties ar savu sarakstu 1940. gada 14. un 15. jūlija Saeimas vēlēšanās ir spilgts pierādījums padomju okupācijas režīma un tā saucamās "Tautas Saeimas" vēlēšanu nelikumīgumam. Tā ir arī svarīga liecība par latviešu tautas nacionālo aprindu vienotību un izmisīgo cīņu par Latvijas valsts neatkarības saglabāšanu.

Demokrātisko latviešu bloks
Pēc Latvijas okupācijas jaunizveidotā Augusta Kirhenšteina valdība, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, 4. jūlijā izsludināja jaunas Saeimas vēlēšanas, kurām bija jānotiek 14. – 15. jūlijā. Tajā pašā dienā izveidoja Centrālo vēlēšanu komisiju ar Ansi Buševicu priekšgalā. Sekoja paziņojums par Latvijas Darba tautas bloka kā vienīgā latviešu politiskā grupējuma nodibināšanu. Vēlēšanās varēja kandidēt jebkurš pilngadīgs Latvijas pilsonis, ja tā kandidatūru bija atbalstījuši vismaz 100 vēlētāju. Oficiāli paziņoja, ka vēlēšanas norisināsies saskaņā ar Satversmes 6. pantu, kas paredzēja, ka tām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, tiešām, aizklātām un proporcionālām. Tomēr nākamo desmit dienu laikā okupācijas vara lika visus šķēršļus, lai nepieļautu citu sarakstu līdzdalību.

1940. gada 30. jūnijā bijušā izglītības ministra Ata Ķeniņa birojā notika sanāksme, kurā piedalījās daudzi pazīstami latviešu sabiedriski politiskie darbinieki — senatori Voldemārs Zāmuelis un Mintauts Čakste, Demokrātiskā centra pārstāvji Pēteris Berģis un Jānis Breikšs, sociāldemokrāti Pauls Kalniņš un Kārlis Lorencs, Zemnieku savienības biedri ģenerālis Jānis Balodis un Hugo Celmiņš, Jaunsaimnieku partijas pārstāvji Vilis Holcmanis, Ādolfs Bļodnieks un Rihards Kronbergs, dzejnieks Kārlis Skalbe, soļotājs Jānis Daliņš un vairāki citi. Sanāksmes gaitā noskaidrojās, ka LSDSP pārstāvji uzskata par neiespējamu piedalīties Saeimas vēlēšanās, jo tajās pielaidīšot tikai vienu "valdības sarakstu".

Turpretī lielākā daļa pilsonisko un demokrātisko partiju un grupu pārstāvju nolēma tajās piedalīties ar vienu kopīgu sarakstu, neraugoties uz iespējamo pretdarbību un represijām. Par šo ieceri izlēma paziņot arī A. Kirhenšteina valdības pārstāvjiem un PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietniekam Andrejam Višinskim, ar kuru kopā A. Ķeniņš savulaik bija studējis. P. Berģis, A. Ķeniņš, V. Zāmuelis un H. Celmiņš izstrādāja Demokrātisko latviešu vēlētāju politisko platformu un memorandu. To pārtulkoja arī krieviski un iesniedza PSRS valdības pārstāvjiem, kā arī Latvijas komunistiskās partijas sekretāram Žanim Spurem un sabiedrisko lietu ministram Pēterim Blauam. A. Višinskis pusotras stundas laikā rūpīgi iepazinās ar deklarācijas saturu, izteica nožēlu, ka nav varējis palīdzēt apvienot Darba tautas un Demokrātiskā bloka kandidātu sarakstus, akceptēja šā saraksta līdzdalību vēlēšanās un novēlēja tam labas sekmes. Kā izrādījās vēlāk, tas bija tikai veikls viltus manevrs.

Demokrātisko latviešu vēlētāju komitejas vēlēšanu platforma pauda nepārprotamu uzticību brīvai, neatkarīgai un demokrātiskai Latvijai. Ņemot vērā reālo politisko situāciju, tā deklarēja ciešu pastāvīgu sadarbību un kultūras un ekonomisko sakaru paplašināšanu ar PSRS. Vēlēšanu sarakstā nolēma neiekļaut nevienu 1934. gada 15. maija apvērsuma dalībnieku, izņemot ģenerāli un bijušo kara ministru J. Balodi, kurš bija kļuvis par Kārļa Ulmaņa opozicionāru. Sākotnēji domāja, ka sarakstam pievienosies arī A. Kirhenšteina valdības ministri Pauls Lejiņš un ģenerālis Roberts Dambītis, taču tas nenotika. Uzsaukumā vēlētājiem Demokrātiskā bloka pārstāvji uzsvēra: "Pārdzīvojamais laiks ir ārkārtīgi nopietns. Vēlēšanās, kas notiks šā gada 14. un 15. jūlijā, izšķiras mūsu liktenis uz ilgiem laikiem. (..) Mēs gribam saglabāt brīvo un neatkarīgo Latviju, mēs to negribam zaudēt (..)."

Okupācijas varas pretdarbība
Vispirms Centrālā vēlēšanu komisija paskaidroja, ka saraksta iesniegšanai nepietiek ar 100 vēlētāju parakstiem, bet ir vajadzīgs arī legalizētas organizācijas atbalsts. Dažu stundu laikā izstrādāja jaunās organizācijas statūtus. To, ne bez grūtībām, izdevās reģistrēt Sabiedrisko lietu ministrijā. 1940. gada 7. jūlijā sekoja A. Buševica parakstīts rīkojums, kas prasīja "(..) pievienot minētiem sarakstiem attiecīgu vēlētāju grupas vai organizācijas vēlēšanu platformu ar pierādījumiem, kā šī platforma ir darīta pieejama atklātībai". Tā kā visi preses izdevumi atradās A. Kirhenšteina valdības kontrolē, tie atteicās Demokrātiskā bloka platformu publicēt. Neveiksmīgi izrādījās arī mēģinājumi izdot pašiem savu laikrakstu "Neatkarīgā Latvija". Šajā situācijā vēlēšanu uzsaukumus izdevās iespiest pa daļai slepeni Ērmaņa Pīpiņa spiestuvē Rīgā. Desmit tūkstošus eksemplāru iespieda Ēķa spiestuvē Jelgavā, no kurienes tos tūdaļ izplatīja Zemgales pagastu valdēs, pienotavās un kooperācijas uzņēmumos.

Neiztika arī bez incidentiem. Daudzās vietās aicinājuma izlīmētājiem uzbruka bruņotas personas. Sarkandaugavā uz viņiem pat raidīja šāvienus, bet Mīlgrāvī kādu no tiem smagi piekāva. Daļu uzsaukumu konfiscēja pastā. Tā kā Demokrātiskā bloka aicinājums bija nodrukāts uz iezilgana papīra, tautā tas ieguva "Zilās listes" apzīmējumu.

Demokrātiskā bloka likvidēšana
Neilgi pirms vēlēšanu sarakstu iesniegšanas termiņa beigām — 1940. gada 9. jūlijā — Demokrātisko latviešu vēlētāju Saeimas vēlēšanu komitejas biroju Kaļķu ielā 2 (pēc citām ziņām, 4 — Aut.) aplenca ap 70 bruņoti miliči. Iebrucēji paziņoja, ka šeit notiek neatļauta sapulce, un aizturēja visas birojā atrodošās personas. Biroja telpas izkratīja un konfiscēja visus vēlēšanām savāktos materiālus. Rīkojumu par biroja pārmeklēšanu bija parakstījis iekšlietu ministrs Vilis Lācis un viņa biedrs Vikentijs Latkovskis.

Šīs dienas notikumus vēl šodien atceras arī Anglijā dzīvojošais Jānis Āpša, kura atmiņu ieraksts glabājas Latvijas Okupācijas muzeja videoliecību krātuvē. J. Āpša stāsta, ka 1940. gada vasarā 18 gadu vecumā viņš iesaistījies nelegālā pagrīdes darbībā, uzturot sakarus ar atsevišķām personām, kuras viņu informējušas par notikumiem Rīgā. Viņš uzzinājis par Demokrātisko vēlētāju bloka saraksta un platformas veidošanu. Pēc speciāla uzaicinājuma kādā dienā viņš ieradies Rīgā, kur sanāksmē pulcējušies daudzi cilvēki, to skaitā ģenerālis J. Balodis un vairāki latviešu politiķi. Par to esot uzzinājuši arī okupācijas varas pārstāvji, tāpēc sapulcējušies aizturēti. Ģenerālis Balodis esot izteicis savu izbrīnu un neapmierinātību ar otrā vēlēšanu saraksta nepielaišanu, sakot, ka iepriekšējā dienā esot ticies ar A. Višinski, kurš viņam apsolījis, ka viss būšot kārtībā. Pēc kāda laika Balodis esot panācis, ka trim delegātiem no aizturēto vidus miliču pavadībā atļāva doties uz Iekšlietu ministriju, lai noskaidrotu it kā radušos pārpratumu. Pēc kāda laika viņi atgriezušies ar rakstisku V. Latkovska apliecinājumu, ka visi sapulcējušies skaitoties aizturēti, bet saraksta parakstītāji kā noziedzīgi ir nododami tiesai. Pēc ilgāka laika gan cilvēki atlaisti.

Saistībā ar "Zilās listes" izveidošanu un atbalstīšanu okupācijas režīms represēja ap 500 cilvēku. Demokrātiskā bloka saraksta līderi A. Ķeniņu 1940. gada 19. septembrī apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. A. Ķeniņš pilnībā noraidīja apsūdzības par labējo partiju bijušo darbinieku grupas organizēšanu, "tādējādi nostādot savu sarakstu pret Darba tautas bloka sarakstu, lai iedabūtu savus deputātus Saeimā buržuāzijas interešu nodrošināšanai". Viņš pamatoja, ka gatavošanās "Tautas Saeimas" vēlēšanām ir notikusi saskaņā ar Latvijas Vēlēšanu likumu, kas bija sastādīts ar PSRS valdības piekrišanu. 1941. gada aprīlī viņu uz pieciem gadiem izsūtīja uz Kazahiju, bet 1944. gada sākumā apžēloja. 1944. gada novembrī A. Ķeniņš atgriezās Rīgā, bet 1951. gada martā viņu apcietināja otrreiz, piespriežot 10 gadus izsūtījuma. Šoreiz Latvijā viņam izdevās atgriezties 1955. gada pavasarī. Viņš mira 1961. gada 6. martā Rīgā.