|
Atbraucis
ziņnesis Briedis Nora Driķe Leonīds Siliņš dokumentē savu Latvijas Centrālās padomes laiku Četrās stundās Leonīds Siliņš, kurš Arvīda Griguļa romānā Kad lietus un vēji sitas logā saukts par Leonu Siliņu, izstāsta pusotru ļoti ietilpīgu savas dzīves epizodi. Griguļa romāns nav par Siliņu, jo šī darba uzdevums bija absolūti cits, nevis aprakstīt Zviedru - latviešu bēgļu palīdzības komitejas sekretāra Siliņa darbību 1944.gadā. Taču uzrakstīt romānu tieši par Leonīda Siliņa dzīvi vai arī uzņemt filmu varētu. «Un jūs neticētu, ka tā ir patiesība,» saka viņš pats. Nupat pensionētais angļu valodas skolotājs saņēmis Spīdolas balvu par līdzdalību Konstantīna Čakstes vadītajā latviešu nacionālajā pretestības kustībā jeb Latvijas Centrālajā padomē (LCP) Otrā pasaules kara laikā un par tās izpēti un dokumentēšanu. Tieši šo darbu viņš turpina, jo «nevar pataisīt atmiņas par faktiem. Atmiņas nav kontrolējamas.» Ar aģentūras LETA rakstāmmašīnu Viņa mūžs un atmiņa ir tik piesātināta un tik pieblīvēta ar notikumiem un darbību. Vienmēr kustīgais, modrais un uzmanīgais Leonīds Siliņš nav dāsns vienā stāstā ātri pāršaut pāri visiem saviem 86 gadiem. Viņa dzīve joprojām ir viņa paša noslēpums, kuru gan it kā var izlasīt, tomēr tikai nojaust grāmatās, kuru autors un līdzautors ir viņš. Latvijas Centrālā padome, Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās, jaunākā Latvija un Rietumi iznākušas dažos pēdējos gados. Savās mājās Brommā, Stokholmas piepilsētiņā, viņš, kādreizējais ziņu aģentūras LETA tulks, vēl arvien klidzina vecu aģentūras rakstāmmašīnu, kas 1944.gadā pārvesta pāri jūrai kādā no slepenajiem braucieniem. «Zviedrijā vajadzēja rakstāmmašīnu ar latviešu burtiem,» viņš paskaidro vienkārši, kā jau profesionāls un, kā pats saka, ļoti labs skolotājs. Mums sarunājoties Rīgā, viesnīcas hallē, garām aiziet svešinieki, un viņš acumirklī pieklusina balsi. Šķiet, piesardzība Leonīdam Siliņam ir asinīs. «Vispirms pagriez galvu un tikai tad runā.» To viņš iemācījies. Ja vien, ierobežojot prieku, sāpes un bēdas, tādu savaldību vispār var iemācīties, viņš saka. Ja nebijis okupācijas, Leonīds Siliņš droši vien būtu kļuvis par skolotāju uzreiz un Latvijā, nevis tikai desmit gadus vēlāk Zviedrijā. Tad viņam nebūtu jāapgūst konspirācijas māksla un smadzenes jānoslogo ar šifriem, segvārdiem, parolēm, slepeniem signāliem, slēptuvju vietām un laiku. Viņš bija svešvalodu students. «Okupācija izsita no sliedēm. Pēkšņi ieraudzīju citu mērķi.» 1943.gadā studijas Universitātē bija tikpat kā pabeigtas, atlika aizstāvēt diplomdarbu. Viņam kā iesaistītajam pretestības kustībā tas nebija iespējams. Tā gada vasarā, 22.jūlija naktī, Ventspilī Leonīds Siliņš, 27 gadus vecs, ar pistoli vienā rokā, ar bateriju otrā iegūlās sava drauga Artura Arnīša sarunātā zvejnieka Jāņa Ķirša laivas dibenā un ļāvās, lai zvejnieki viņu noslēpj, pāri pārnaglojot dēļus. Koferis ar dārgiem dokumentiem, kas bija liecības par padomju un vācu okupāciju Latvijā, bija noslēpts jau pirms tam. Laiva devās uz Zviedriju. Viņš bija pirmais Latvijas ziņnesis, segvārdā Viesturs Briedis, kas, Latvijas Centrālās padomes sūtīts, nodibināja sakarus ar Latvijas sūtni Zviedrijā. LCP gan formāli tika nodibināta vēlāk, tā paša gada 13.augustā. Būdams LCP sakaru uzturētājs, līdz kara beigām viņš jūru šķērsoja vēl vairākkārt un palika dzīvs, riskējot kopā ar drosmīgiem latviešu un igauņu jūrasbraucējiem un Kurzemes saimniekiem, kuri savās mājās viņu paslēpa, kad to vajadzēja. Tā Zviedrijā tika nodibināta Zviedrulatviešu bēgļu palīdzības komiteja, izveidoti sakari starp LCP Latvijā un Zviedrijā, noorganizēta slepena laivu satiksme, kas vairāk nekā 2500 cilvēkiem deva iespēju glābties no vācu un vēlākās padomju okupācijas. Ar bailēm neko nevar izdarīt «Ja sirds būtu trīcējusi, manis te nebūtu. Jo ar bailēm neko nevar izdarīt. Var izdarīt tikai ar pārliecību un ideālismu, kas mums bija,» Leonīds Siliņš atbild, pārtraukts piedzīvojumu stāstā. «Tobrīd mēs neviens nebijām precējušies. Nelaidām klāt nevienu, lai kādu neiegāztu. Esmu pats sev jautājis, cik tālu dzīvē var iet, cik var upurēt visu dēļ? Paldies neviens neteiks. Ja sāk domāt man tur sieva, bērni, tu nevari izpildīt to ideālu. Kad neviena tev nav, nav arī baiļu.» Bet brālis un vecāki viņam bija. Vecāku mājās Leonīds bija meklēts, kamēr pats bija prom Zviedrijā. Vecāki zinājuši, kurp viņš devies. «Viņi bija pārāk rūdīti, piedzīvojuši piekto gadu. Vienu tēvabrāli kazaki nošāva. Manu krusttēvu izsūtīja uz Baikālu. Viņš palika dzīvs, jo mans tēvs aizsūtīja viņam Bībeli ar koka vākiem, kuros ielika iekšā pasi. Tā ka mans krusttēvs jau taisīja numurus. No tās paaudzes mums bija iekšā tas, ka ir jāpretojas un nekādā gadījumā nedrīkst ļaut sev likt kāju uz galvas,» viņš stāsta. Jaunībā sevis pārbaudei viņš kādu laiku nodevies askēzei. «Cik es varu izturēt? Tajos gados maniem draugiem, Universitātē studējot, bija citāda interese: ko es upurēju? Kāpēc man jādzīvo? Kāds ir manas dzīves uzdevums? To ir ļoti grūti pateikt, tā var būt arī kaut kāda ilūzija. Bet dziļākajā būtībā, man liekas, arī šodien cilvēkiem būtu jādomā ko es varu darīt citu cilvēku dēļ, kā cits citam varam kaut ko labu dot.» Diena, 2002. gada 27. decembris. |