Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Divsimt piecdesmit miršanas apliecību ik pa desmit minūtēm
Ieva Puķe

Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolotāja Tamāra Zitcere kopā ar skolēniem izpētījusi Rīgas geto māju vēsturi

Piektdienas rītā ar Ziemeļvalstu ģimnāzijas bioloģijas skolotāju Tamāru Zitceri interviju sarunāt neizdodas. Arī brīvdienu rīti viņai aizņemti. Īso vasaru, kad skolas nestrādā un ikviens pilsētnieks sapņo par atpūtu laukos, Tamāra pavada arhīvā, veicot salīdzinošu pētījumu par Latvijas bērnu mirstības iemesliem 1985. un 1987.gadā (gadu pirms un gadu pēc Černobiļas avārijas), kā arī 1948.gadā. Tamāra ir nelokāma pret intervētāju: "Rīt no astoņiem līdz diviem pēcpusdienā jāizskata 6000 miršanas apliecību. Savu tempu zinu: 250 miršanas apliecību ik 10 minūtēs."

Izstāstīt par T.Zitceri patiesībā ir rosinājis kas cits. Ebreju genocīda piemiņas dienā Rīgas domē atklāja skolotājas un viņas audzēkņu izstādi Rīgas geto mājas — pēc 60 gadiem. 64 fotogrāfijās — joprojām Maskavas forštatē eksistējošas ēkas. No pārējās pilsētas norobežotas ar dzeloņdrātīm, tās 1941.—1943.gadā bija patvērums 29 602 no saviem dzīvokļiem izliktiem ebrejiem. Budapeštā vai Prāgā šādu māju vairs nav. Izstādi papildina skolnieces Sandas Plūmes apkopotās ziņas par geto ēku pašreizējo statusu, T.Zitceres veiktā 253 bijušo geto ēku 1941.gada mājasgrāmatu analīze un vēl viens vērienīgs pētījums. Apskatot 65 510 apliecības par cilvēkiem, kas no 1940. līdz 1950.gadam miruši Rīgā, 2905 dokumentos izdevies uziet tautību "ebrejs". T.Zitceres fiksētie mirušo vārdi tiks iekalti ebreju piemiņas akmeņos Rumbulā, apstiprina Latvijas Ebreju kopienas izpilddirektore Gita Umanovska.

Stāstīt par to bērniem

Iespaidojoties no T.Zitceres veikuma, Ebreju kopiena plāno izvērst pētījumus visā Latvijā, kur 1941.gada vasarā un rudenī risinājās holokausts. "Kara noziegumi tika īpaši slēpti," ir skaidrojums, kādēļ aisberga redzamā daļa — dokumentos uzrādītais mirstības cipars — neatbilst šausminošajiem datiem par genocīdu. Vācu okupācijas laikā pavisam tika noslepkavots ap 70 000 Latvijas ebreju un 20 000 ebreju, ko Latvijā ieveda no citām valstīm. Asiņainajās akcijās piedalījās arī latvieši.

Taču reģistrēti tika vienīgi it kā nevardarbīgā nāvē mirušie. "Tie ir cilvēku likteņi," T.Zitcere saka par uzietajiem datiem. Tā par pazīstamo zooloģijas profesoru, šveicieti Naumu Lebedinski iepriekš domāja, ka viņš gājis bojā 1941.gadā, taču izrādās, viņš ar sievu Liu un dēlu Eduardu 1942.gadā noindējies Rīgā, ārpusgeto zonā Kuldīgas ielā 21.

T.Zitceres ebreju epopeja sākusies pirms Rīgas 800 gadu jubilejas. Viņa izlēmusi, ka svētku dāvanai kopā ar skolēniem jāsāk kopt aiz Latvijas Sporta akadēmijas esošos Jaunos ebreju kapus. Nīdētā un pasaulē izklīdusī tauta ar izteiktām kopības saitēm droši vien skumst pēc piederīgajiem, spriedusi Tamāra. Savukārt latvieši, kas tā lepojas ar savu kapu kultūru, šīm kopiņām ļauj ieaugt brikšņos.

"Ebrejiem nav jēdziena "nezināmā kareivja kaps"," izsakot skolotājai dziļu cieņu, teic G.Umanovska. "Nogalinot cilvēku, tu nogalini pasaules daļu. Ir jādara viss, lai saglabātu katru vārdu. Diemžēl visu lielākajās Latvijas pilsētās nogalināto ebreju vārdi vēl nav zināmi. Tas, kas notika holokausta laikā Latvijā, nav tikai ebreju traģēdija. Ne visi to apzinās tik labi kā T.Zitcere, kas bez materiāla atbalsta precizējusi nogalināto ebreju vārdu sarakstus, turklāt stāstījusi par to arī bērniem."

Skolēni — liels balsts

Specializējusies ģenētikā, bijusi Latvijas Medicīnas akadēmijas aspirantūras un klīniskās ordinatūras daļas vadītāja, par skolotāju T.Zitcere kļuvusi tikai 1989.gadā. Zinātnieces gars viņā nav rimis. Bērnu veselības pētījumu viņa veic, uztraukdamās par zemo dzimstību, augsto mirstību un bēdīgo vispārējo situāciju. "60 gadus pēc kara mums ir bērnunami. Vai viņi gaida, ka tētis no kara atnāks?" skolotāja ir retoriska.

Viņai ir vairāki cīņubiedri. Geto izstādes kurators ir Mārcis Skadmanis, savulaik zelta medaļnieks valsts vides projektu olimpiādē un līdzīgas olimpiādes Stambulā dalībnieks, tagad Turības Juridiskās fakultātes 2.kursa students. 2000.gadā viņš pieaugušo konkurencē plūca laurus Rīgas domes konkursā par pilsētvides nākotnes vīziju.

Šampētera mežā Mārcis bija atklājis otro atradni Latvijā retai gliemju sugai — blāvajai kristālspolītei un pirmo atradni, kas nav kāpu zonā, sarkanajā grāmatā ierakstītam augam — Jūrmalas armērijai. Taču kādā citā domes kabinetā izlemts par Zolitūdes pārvada būvniecību uz Rīgas lidostu. Tagad Mārča atradnes klāj asfalts. Studējot jurisprudenci, viņš ir nobriedis vērsties pret līdzīgiem precedentiem. Ar Mārča palīdzību par T.Zitceres ebreju projektu ieinteresējies Francijas holokausta muzejs Memorial de la Shohah, Ebreju kultūras centrs Berlīnē, El Paso holokausta muzejs Teksasā. Mārča 15 gadu vecās dvīņumāsas Daina un Anda papildinājušas geto izstādi ar vīzijām par holokaustu, zīmētām uz 60—80 gadu veca papīra, ko saglabājis viņu vectēvs mākslinieks Kondrāts Burka.

Diena, 2005. gada 16. jūlijs.


Diena un TV3 aicina sūtīt vēstules Latvijas lepnumam — Mūkusalas ielā 15, Rīgā, LV–1004 vai uz e-pastu: latvijaslepnums@diena.lv

Kas ir Latvijas lepnums?

Tie ir cilvēki, kas dzīvo mums līdzās un iemantojuši cieņu, palīdzot citiem. Tie ir gan ikdienas varoņi, kas citu labā paveikuši šķietami neiespējamo, gan cilvēki, kam rūpes par citiem sagādā prieku.

Tie ir cilvēki, kas gadiem ilgi kādam ir nesavtīgi palīdzējuši, stāvējuši blakus nelaimē, devuši cerību vai piepildījuši klusu sapni.

Latvijas lepnums - tā sauc arī projektu, kas iecerēts, lai atrastu un godinātu šos sirsnīgos, pašaizliedzīgos un nesavtīgos cilvēkus. Parasti šie cilvēki negaida atzinību vai slavu. Ar mūsu lasītāju starpniecību mēs gribam uzzināt viņu vārdus un pastāstīt par viņu labajiem darbiem.

Pateicoties šādiem cilvēkiem, pasaulē vairojas ticība labajam. Stāstot par viņiem, mēs gribam veicināt līdzjūtību un labdarību cilvēku savstarpējās attiecībās. Tā ir milzīga bagātība, ko varam vairot paši, negaidot atbalstu no valsts. Bagātība un labklājība nav viens un tas pats. Labklājīgu valsti veido nevis bagātnieku skaits, bet gan katra cilvēka drošības izjūta. Nelaimē nebūsi viens - tā ir labklājīgas sabiedrības attiecību norma.

Lasot stāstus par nesavtīgiem cilvēkiem, var noraust aizkustinājuma asaru, bet var arī pajautāt sev - vai mana sirds rocība ir tik maza? Vai es nevaru darīt kaut ko vairāk - ne tikai savam labumam vien?

Tāpēc aicinām sūtīt stāstus par šiem cilvēkiem un atgadījumiem. Ja to nepastāstīsiet jūs - kaimiņi, draugi, radi, paziņas - , kurš tad? Mēs zinām, ka labie vārdi un darbi nepazūd. Ļausim tiem iedvesmot un mudināt labu darīt citiem!

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home