Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Otrais pasaules karš. Joprojām vēsturnieku viedokļu krustugunīs
Profesors Antonijs Zunda, 

9. maijā, televīzijas reportāžās vērojot, kā ar vecajiem PSRS ordeņiem un medaļām greznojušies kara veterāni Pārdaugavā liek ziedus pie politiski pretrunīgā pieminekļa, atkal bija jādomā par politisko paradoksu: Lielais tēvijas karš, kurā pēc četriem baisiem ciešanu gadiem ar prātam neaptveramiem cilvēku upuriem uzvarēja Sarkanā armija, taču bija asiņaina konfrontācija starp vakardienas sabiedrotajiem Eiropas sadalīšanas plānos. Staļina–Hitlera mērķu kopību nostiprināja pirms sešdesmit pieciem gadiem noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts. «Briesmīgā 1939. gada augusta vācu–padomju alianse ir pats ciniskākais piemērs, kāds pieredzēts starp vissliktākajām antantēm,» teicis Eiropas Savienības idejas pamatlicējs Robērs Šūmans.

Plaši zināma atziņa, ka 1939. gada 1. septembrī līdz ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Drīz vien karā iesaistījās ļoti liels skaits valstu, pavisam sešdesmit viena, un tas aptvēra vairākus kontinentus. Kaut arī kopš to dienu traģiskajiem notikumiem jau pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, vēsturnieku starpā joprojām pastāv atšķirīgi viedokļi par to, kura valsts un kurš politiķis ir visvairāk vainīgs pie tā izraisīšanas.
Historiogrāfijā par šo jautājumu ir trīs galvenās koncepcijas: vienā Otrais pasaules karš tiek raksturots kā «Hitlera karš,» otrā — kā «Staļina karš,» bet trešajā — kā «Rūzvelta karš». Pirmās koncepcijas pārstāvji viennozīmīgi uzsver, ka tieši nacistiskā Vācija un Ādolfs Hitlers ir vainojami cilvēces lielākajā traģēdijā. Otrs virziens savukārt akcentē Padomju Savienības un tās diktatora Staļina izšķirošo lomu kara izraisīšanā. Trešā viedokļa piekritēji aizstāv domu, ka ASV izvirzīšanās par superlielvaru noveda pie vispārējā kara.

Pasaule lielvalstu atšķirīgo mērķu valgos
Pamatos Otrā pasaules kara izcelšanās saistīta ar lielvalstu atšķirīgajiem mērķiem un pieeju pasaules kārtības veidošanā un uzturēšanā. Vislielākā atbildība par kara izraisīšanu tomēr gulstas uz tā laika diviem lielākajiem totalitārajiem režīmiem Eiropā: nacistisko Vāciju un komunistisko Padomju Savienību. Hitlers jau 1924. gadā, runājot par nacistu partijas ārpolitiskajiem plāniem, uzsvēra, ka Vācijai tiesības uz jaunu zemju iegūšanu kļūst ne tikai par tiesībām, bet arī par pienākumu. Nepaplašinot teritoriju, liela tauta tiekot lemta bojāejai, un tas īpaši attiecoties uz lielo ģermāņu tautu, kas devusi pasaulei kultūru. Vācija vai nu varot būt lielvalsts, vai tās nebūs vispār. Lai kļūtu par pasaules lielvaru, Vācijai jāpanāk tādi apmēri, kas var tai nodrošināt pienācīgu lomu. Hitlers atzina, ka nacionālsociālisti, nākot pie varas, saraus saites ar pirmskara laika koloniālo un tirdzniecības politiku un pāries pie jaunu zemju iekarošanas politikas Eiropā.
Ieguvuši varu Vācijā, nacisti tiešām sāka gatavošanos karam. Tika veikta strauja valsts militarizācija, kāpināti bruņošanās tempi. A. Hitlers pēc 1933. gada darīja visu iespējamo, lai sasniegtu nacistu izvirzītos ārpolitiskos mērķus, kas iesākumā paredzēja Vācijai kļūt par Eiropas, bet tālākā perspektīvā — par globālu lielvaru un pakļaut savai kontrolei visu pasauli. 1938. gada martā nacistiskā Vācija realizēja Austrijas anšlusu — šīs valsts iekļaušanu trešā reiha sastāvā.
Nākamā valsts, pret kuru tika izvirzītas teritoriālās pretenzijas, bija Čehoslovākija. Kā iegansts tika minēta 3,5 miljonu vāciešu tiesību nodrošināšana Sudetu apgabalā. 1938. gada septembrī Hitlers kategoriski paziņoja, ka Vācija turpmāk nesamierināsies ar Sudetu vāciešu apspiešanu, un draudēja ar karu. Šādā situācijā rietumu lielvalstis Lielbritānija un Francija piespieda Čehoslovākiju bez cīņas atdot Vācijai tās pieprasītās teritorijas. 1939. gada martā Vācija sagrāba visu Čehoslovākiju, un tā beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts. Slovākija tika izveidota kā marionešu valsts, bet Čehija pārtapa par Vācijas protektorātu.
Nākamais Hitlera mērķis bija sagraut Poliju un pārvērst to par Vācijas satelītu. Bet Lielbritānija un Francija nolēma nepieļaut tālāku Vācijas nostiprināšanos un aizstāvēt Poliju. Lai apturētu Vācijas tālāko agresiju, Rietumu lielvalstīm bija jāpiesaka karš Vācijai.

Staļina — Hitlera politiskais tandēms
Protams, Padomju Savienība ir līdzatbildīga par Otrā pasaules kara izcelšanos, jo tā, tāpat kā nacistiskā Vācija, apdraudēja kaimiņvalstis un plānoja sagrābt jaunas teritorijas Austrumeiropā. PSRS parakstīja Molotova–Ribentropa paktu ar Vāciju, kas tai pēc astoņām dienām ļāva sākt uzbrukumu Polijai. Padomju Savienība, atbalstot savu sabiedroto Vāciju, kopā ātri sakāva Poliju un sadalīja to. Agresīvi PSRS izrīkojās ar Baltijas valstīm, kuras, pateicoties Vācijas akceptam, tika okupētas 1940. gada jūnijā.

PSRS ārpolitiskā stratēģija labi parādās J. Staļina runā VK(b)P CK Politbiroja sēdē 1939. gada 19. augustā. Tajā viņš atzīmēja, ka PSRS nevar parakstīt neuzbrukšanas līgumu ar Franciju un Angliju un sadarboties ar tām, jo tas novestu pie Vācijas izlīguma ar rietumvalstīm. Šāda notikumu attīstība, uzskatīja Staļins, ir bīstama Padomju Savienības interesēm. Sadarbojoties ar Vāciju, PSRS varēs iznīcināt Poliju, iegūt pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs, iekļaut savā sastāvā Besarābiju. Vācija piekritīs nodot PSRS ietekmē arī Rumāniju, Bulgāriju un Ungāriju. Pēc Staļina pārliecības, kara izraisīšana starp Vāciju un Rietumu valstīm bija PSRS interesēs. Viņš uzskatīja, ka jādara viss iespējamais, lai šis karš turpinātos ilgāku laiku un novārdzinātu abas puses. Tāda notikumu attīstība nostiprinātu Padomju Savienības pozīcijas Eiropā un pasaulē.

Japānas ekspansionistiskā politika 30. gados nenoliedzami sekmēja kara izcelšanos. Tā atklāti demonstrēja savu vēlmi kļūt par vadošo lielvaru Tālajos Austrumos un Āzijā. Japāna vērsās pret Eiropas lielvalstu, īpaši ASV, interesēm šajā reģionā. Japāna vispirms bija izvirzījusi mērķi pārņemt savā kontrolē tās valstis, kas ir bagātas ar dabas resursiem un izejvielām. Valsts rūpniecībai bija nepieciešama nafta, alva, citi krāsainie metāli, kaučuks u. c. Japānas agresīvā politika Āzijā vispirms skāra ASV intereses, un tāpēc konflikts iezīmējās tieši starp šīm lielvalstīm. 1937. gada jūlijā Japāna iebruka Ķīnā un īsā laikā guva panākumus, sagrābjot vienu no lielākajām ostām un pilsētām — Šanhaju un Nankinu.

Arī Itālijas līderis Benito Musolīni realizēja agresīvu politiku. 1935. gada oktobrī Itālija iebruka Abesīnijā un okupēja to. Diktators B. Musolīni bija viens no nacistiskās Vācijas tuvākajiem sabiedrotajiem un tās ekspansionistiskās politikas atbalstītajiem. 1936. gada oktobrī abas valstis parakstīja vienošanos par Romas — Berlīnes ass izveidi, kas paredzēja ciešu sadarbību.
1937. gada novembrī Itālija pievienojās Vācijas un Japānas agrāk parakstītajam Antikominternes paktam. Tā bija savienība, kas vērsās ne vien pret PSRS, bet arī Rietumu valstīm ar mērķi iegūt pasaules kundzību. 1939. gada 22. maijā starp Itāliju un Vāciju tika noslēgts jauns savienības līgums — Tērauda pakts, kas sekmēja Vācijas iebrukumu Polijā. 30. gadu beigās Itālija kopā ar Vāciju atbalstīja Spānijas ģenerāļa Fransisko Franko dumpi pret likumīgo valdību un panāca dumpinieku uzvaru pilsoņu karā. Tādējādi tika grauta pēc Pirmā pasaules kara izveidotā starptautiskā kārtība un stiprinātas revizionistisko valstu pozīcijas.

Ja mūsu priekšgājēji būtu zinājuši to, ko tagad zinām mēs… Tā bija jādomā, arī pārlasot izcilā latviešu rakstnieka Aleksandra Grīna apcerējumus par Eiropas politiskajiem līderiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Vecajā kontinentā jau veidojās Otrā pasaules kara priekšnoteikumi. Lūk, ko viedais rakstnieks 1935. gadā teica par Hitleru: «Hitlers ved savu tautu pa jaunu ceļu, kura gals slēpjas neziņas miglā. Ko slēpj sevī šī migla — Vācijas uzkundzēšanos citām tautām vai arī mierīgu sadzīvi ar tām, vai arī jaunu katastrofu, daudz smagāku par to, ko nesa 1918. gads? To rādīs nākotne, to pieredzēs, varbūt, arī tagadējā jaunā paaudze.«(Aleksandrs Grīns «Vadoņi un politiķi», «Grāmatu draugs», 1935., — citēts no LITTA 1991. gada izdevuma, 35. lpp.).

Diemžēl īsāks un mazāk brīdinošs bija Aleksandra Grīna toreizējais skatiens uz otru baiso diktatoru Staļinu — Hitlera nākamo sabiedroto un nākamo pretinieku cilvēces visasiņainākajā karā. «Lai gan Padomju Krievijā zeļ Staļina kults, Staļins tomēr nav gājis lētas popularitātes ceļu. «Masām» viņš ir nesasniedzami tālu, publisks ir tikai viņa attēls. Ar to pietiek kā viņam, tā, acīmredzot, arī «masām». Staļins labi pazīst savu zemi un savus ļaudis. Viņš nepazīst svešas zemes, svešus ļaudis un viņu paražas. Varbūt, taisni tas ir viņa lielākais spēks.» (Turpat, 91. lpp.)

1941. gada 22. jūnija rīts Berlīnē. Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops paziņo preses pārstāvjiem par kara sākumu ar PSRS. Attēls no Mihaila Meltjuhova grāmatas «Upuščennij šans Staļina», Maskava, 2000.
Izvērtējot dažādu vēsturnieku skolu pieeju Otrā pasaules kara vēstures problēmām, var atrast krasi pretējus viedokļus. Tā vācu vēsturnieks Joahims Fests ir klasisks «Hitlera kara» koncepcijas pārstāvis. 90. gadu sākumā, atbildot uz jautājumu, kas izraisīja karu, viņš rakstīja, ka Otrais pasaules karš bija Hitlera karš visplašākajā nozīmē. Tas bija viņa iepriekšējo gadu politikas rezultāts. Hitlers uz to gāja mērķtiecīgi, tas bija viņa karjeras orientācijas punkts. Bez kara Hitlers nebūtu tas, kas viņš bija.
Pēc Hitlera pārliecības jauna dzīves telpa vāciešiem iegūstama un nosargājama tikai ar kara palīdzību. Atšķirīgu viedokli pauž vācu vēsturnieks B. E. Topičs. Viņš raksta, esot smieklīgi apgalvot, ka padomju līderi, noslēdzot paktu ar Hitleru, nezināja, ka tādējādi viņi paver iespēju uzsākt pasaules karu. Neattaisnojot Hitleru, šis vēsturnieks atzīmē, ka tieši Staļina politika deva iespēju no aizkulisēm iedegt zaļo gaismu visaptverošai pasaules mēroga sadursmei.

Arī pazīstamais ASV diplomāts un starptautisko attiecību vēstures pētnieks Henrijs Kisindžers ir pārliecināts, ka gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara izraisīšanā izšķirošā loma ir bijusi Krievijai. Viņš savā pazīstamajā darbā «Diplomātija» atzīmē, ka 1939. gada augustā Staļins atbrīvoja Hitleru no bailēm, ka tam būs jākaro divās frontēs. Līdz ar to Staļins padarīja nenovēršamu vispārēju karu. 1914. gadā Krievija iesaistījās karā, lai glābtu savu godu, bet 1939. gadā tā ar savu politiku sekmēja karu, lai vēlāk ar Hitleru varētu sadalīt laupījumu.

Vācija, pēc H. Kisindžera domām, abu karu sākumā uzvedās vienādi: ar nepacietību un bez perspektīvas izjūtas. Pirmajā pasaules karā tā devās, lai sagrautu valstu aliansi, kura bez Vācijas draudiem būtu izjukusi. 1939. gadā Vācija negribēja gaidīt savu pakāpenisku pārvēršanos par Eiropas lielvaru un noteicošo valsti. Tā sāka karu, atmetot visus racionālos apsvērumus. H. Kisindžers uzskata, ka Vācijas lēmums piedalīties abos pasaules karos bija bezjēdzīgs.

Savukārt mūsdienu krievu vēsturnieks Viktors Suvorovs ir izsekojis Padomju Savienības oficiālās nostājas maiņai jautājumā par to, kas ir vainīgs pie Otrā pasaules kara izraisīšanas.

1939. gadā, pamatojot uzbrukumu Polijai, PSRS valdība paziņoja, ka karu izraisīja pati Polija. 1939. gada novembrī Staļins savā rakstā laikrakstā «Pravda» paziņoja, ka kara vaininieces ir Lielbritānija un Francija, jo tās pieteica karu Vācijai. Pēc Otrā pasaules kara beigām tas pats Staļins jau atzīmēja, ka karu uzsākušas visas kapitālistiskās sistēmas valstis. Staļins visos iespējamos veidos centās novelt vainu par kara izraisīšanu uz Rietumu valstīm.

Vēstures joprojām neatbildētie jautājumi
Atsevišķi pētnieki aizstāv domu, ka Otrais pasaules karš bija «Rūzvelta karš». Tā vēsturnieks D. D. Bavendams 80. gadu sākumā rakstīja, ka Hitlers, uzbrūkot Polijai, ir gan uzsācis karu Eiropā, bet vienlaikus arī atzina, ka Otrais pasaules karš ir sācies krietni agrāk ar Japānas uzbrukumu Ķīnai un ASV ielaušanos Lielbritānijas līdzsvara politikas sfērā. Vācija, 1941. gada jūnijā uzbrūkot Padomju Savienībai, tikai apsteidza to. D. D. Bavendams apgalvo, ka politikai, ko realizēja ASV prezidents Franklins Rūzvelts, bija izšķiroša nozīme attiecībā uz visiem reģionālajiem kariem, kas izcēlās laika posmā no 1937. līdz 1941. gadam.

Kā redzams, daudzie gadu desmiti, kas pagājuši kopš Otrā pasaules kara beigām, nav spējuši vienot dažādo pasaules valstu vēsturniekus fundamentālajā jautājumā par to, kas uzsāka šo karu. Problēmas skaidrojumā ir pamanāmi dažādi politiski, ideoloģiski, ekonomiski, objektīvi un subjektīvi faktori. Otrā pasaules kara vēstures neatbildētie un pretrunīgi skaidrotie jautājumi mūsdienās ietekmē atsevišķu valstu savstarpējās attiecības, tie darbojas kā vēstures nasta. Tikai izsvērta pieeja, ņemot vērā visus faktorus, un atbrīvošanās no mītiem un veciem stereotipiem mūs tuvinās patiesībai.

«Latvijas Vēstnesis» 26.05.2004,   

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home