Mūžam
nedzīstoša sāpe mūsu tautas dvēselē
Prof. Antonijs Zunda, Valsts
prezidentes padomnieks vēstures jautājumos
1949.gada
25.marta deportāciju atspoguļojums padomju un mūsdienu Krievijas
historiogrāfijā
Nozieguma
baisie apjomi
25.martā
aprit piecdesmit pieci gadi kopš 1949.gadā veiktajām padomju režīma
deportācijām Latvijā. Tā ir viena no traģiskākajām dienām
Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža
nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši
nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu
mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku.
Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus
gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties
par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās
atgriezties mājās, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums un
ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli
un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām,
radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību,
pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu. Pēc savas nežēlības tā
bija vēl neredzēta soda akcija.
25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Tas bija valstiski organizēts genocīds, noziegums pret latviešu
tautu, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma vai noilguma.
Deportācija bija milzīga patvaļa, kad cilvēkam, nenorādot nekādu
vainu, konfiscēja visu mantu un uz mūžīgiem laikiem aizsūtīja svešumā.
Padomju periodā izdotajos vēsturnieku darbos par 1949.gada 25.marta
deportācijām atzīmēts, ka to noteica situācija laukos - šķiras
ienaidnieku pretestība un vardarbība kolhozu veidošanai. Piemēram,
V.Karaļuns grāmatā "Latvijas PSR vēsture," kas izdota
1986.gadā, rakstīja: "Darbaļaudis prasīja tautas ienaidniekus
bargi sodīt, bet viņu atbalstītājus budžus pārvietot ārpus
kolhozu teritorijas. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības,
daļu no budžiem un citiem pretpadomju elementiem uz laiku pārvietoja
ārpus republikas teritorijas."
Reālāk padomju deportācijas novērtētas 1988.gadā izdotajā
Latvijas PSR vēstures grāmatā vidusskolām. Latvijā tajā laikā jau
bija jūtama Atmodas elpa, un grāmatas autori atzīmēja, ka deportācijas
notika Staļina personības kulta apstākļos, neievērojot sociālistisko
likumību un pieļaujot varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ka pārāk
liela uzmanība tika pievērsta anonīmajām vēstulēm, kas bija
neobjektīvas un apmelojošas. Ka deportējamo sarakstos iekļāva
daudzus padomju varai lojālus pilsoņus, pat atsevišķas nabadzīgo
zemnieku ģimenes.
Padomju
melu mantojums Krievijas historiogrāfijā
Krievijas
Federācijā 1996. gadā izdotajā A.Daņilova un L.Kosuļinas Krievijas
vēstures mācību grāmatā 9. klasei uzsvērts, ka deportācijas
skaidrojamas ar staļiniskā totalitārisma nostiprināšanos, ka ar
šādām represijām režīms centās pievilkt skrūves un vēl vairāk
nostiprināt savu varu valstī. Atzīmēts, ka deportācijas un citas
represijas Padomju Savienībā šajā laikā liecināja par gulaga sistēmas
apogeju.
Radikāli atšķirīgu viedokli par 1949.gada deportācijām Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā pauž cits krievu vēsturnieks N.Bugajs. Viņš
1995.gadā publicētajā grāmatā "L.Berija - J.Staļinam"
raksta, ka pēckara perioda sākumā Baltijā pastāvēja bruņota
nacionālistiska un kontrrevolucionāra pagrīde. Minēts, ka 1947.gadā
šie pretpadomju spēki organizēja 8 tūkstošus teroristisku aktu. Tas
viss izraisījis padomju varas atbildes pasākumus. Grāmatā teikts, ka
1948.gadā, balstoties uz attiecīgu PSRS valdības lēmumu, sāka
gatavot iedzīvotāju pārvietošanu, un tālāk apgalvots, ka šos pasākumus
vērsa "pret bandītiem, kulakiem, buržuāziskajiem nacionālistiem
un viņu ģimenēm". N.Bugajs raksta, ka PSRS valdība izstrādāja
speciālu plānu un izveidoja štābu, lai no Baltijas republikām
izvestu "speckontingentu". Plāna izstrādē un īstenošanā
piedalījās centrālie varas orgāni, kā arī Baltijas republiku
attiecīgie dienesti.
N.Bugajam ļoti līdzīgu nostāju pauž cits krievu vēsturnieks
V.Zemskovs. Viņš 1993.gadā žurnālā "Otečestvennij arhiv"
publicējis rakstu "Piespiedu migrācija no Baltijas 1940.-1950.gadā".
Šī sacerējuma pamatdoma ir, ka no Baltijas republikām padomju vara
iedzīvotājus nedeportēja, izmantojot spēku, bet ka tas viss notika pēc
darbaļaužu lūguma un piekrišanas.
Kā redzams, mūsdienu Krievijas vēsturnieku vidū pastāv arī tāds
viedoklis par nelikumīgajām deportācijām. Daļa mūsdienu krievu vēsturnieku
cenšas attaisnot padomju varas veiktās represijas un noziegumus pret
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem. Šāds deportāciju
traktējums pilnībā sakrīt ar padomju perioda oficiālo nostāju.
Lasot N.Bugaja, V.Zemskova darbus, liekas, ka apstājies laiks.
Staļinisma
noziegumu dziļās saknes
Jaroslavļas
universitātes profesors M.Rutkovskis, vērtējot 1949.gada martā
Baltijas republikās notikušās akcijas, savukārt pievērš uzmanību
tam, ka attiecīgais PSRS valdības lēmums par kulaku izsūtīšanu
tika izstrādāts, balstoties uz vietējo varas iestāžu lūgumiem.
Apstiprinājumam tiek minēta Igaunijas kompartijas pirmā sekretāra
Nikolaja Karotamma 1948.gada oktobrī nosūtītā vēstule Georgijam Maļenkovam,
kurā viņš lūdza atļauju kulaku piespiedu pārcelšanai uz
republikas ziemeļaustrumu rajoniem. Pēc N.Karotamma domām, kulakus
varētu nodarbināt kūdras purvos, degakmeņa ieguves raktuvēs un nomaļās
teritorijās lauksaimniecības darbos. M.Rutkovskis uzskata, ka tādējādi
N.Karotamms, iespējams, gribēja atstāt kulakus Igaunijā, pārceļot
viņus vienīgi uz citu dzīvesvietu.
Pēc M.Rutkovska domām, situācija mainījās 1949.gada janvārī, kad
tas pats N.Karotamms iesniedza PSRS valdības vadītājam G. Maļenkovam
jaunu dokumentu - par kolhozu organizēšanu Igaunijas PSR. Šoreiz
Igaunijas kompartijas sekretārs jau pieprasīja kulaku un viņu ģimenes
locekļu obligātu izsūtīšanu no republikas. Vēsturnieks uzskata, ka
šādas pārmaiņas N.Karotamma pieejā izskaidrojamas ar Maskavas
varasvīru norādēm, ka kulaki jālikvidē kā šķira, tādēļ obligāti
jāizsūta no viņu dzīvesvietām. Paši Igaunijas PSRS vadītāji
ierosināja izsūtīt uz Sibīriju apmēram 18-20 tūkstošus cilvēku.
M.Rutkovskis ir pārliecināts, ka šie skaitļi arī bija par pamatu
PSRS valdības noteiktajai izsūtīšanas kvotai Igaunijai.
Analizējot PSRS valdības organizētās deportācijas Baltijas republikās
1949.gada martā, M.Rutkovskis atzīmē, ka šis process bija aizsācies
jau ilgi pirms tam. Viņš raksta, ka jau 1948.gada maijā no Lietuvas
tika deportētas 11 345 ģimenes (ap 39 766 cilvēki).
Latvijā šajā laikā notikusi izsūtāmo saraksta sagatavošana, bet
republikas prokurors izstrādājis rekomendācijas padomju varai šķiriski
naidīgu elementu deportācijai. Latvijā izsūtāmo sarakstā bija iekļauts
ap 9000 ģimeņu. Balstoties uz Maskavas norādēm un vietējo vadītāju
aktivitātēm, Latvijas PSR 1949.gada 17. martā jau bija sagatavoti izsūtāmo
saraksti. M.Rutkovskis pievērš uzmanību tam, cik rūpīgi tika
organizēta izsūtīšanas akcija Baltijā: tika precizēti deportējamo
saraksti, veidotas drošības darbinieku operatīvās grupas,
organizēts transports, bija pat
noteikts, cik pārtikas produktu drīkst ņemt līdzi izsūtāmās
personas.
Izvērtējot deportāciju procesu, M.Rutkovskis raksta arī par to, kas
notika ar izsūtīto cilvēku īpašumu. Attiecīgs rīkojums noteica,
ka viss nekustamais īpašums (dzīvojamās ēkas, saimnieciskās būves,
inventārs), tāpat liellopi un iedzīve bez atlīdzības tiek nodots
kolhoziem un sovhoziem lietošanā. To motivēja ar nepieciešamību dzēst
kulaku nenomaksātos nodokļus un citas neizpildītās saistības pret
padomju varu. Daļu īpašumu izvazāja un piesavinājās tie, kas veica
deportācijas.
Iepriekš nosauktais vēsturnieks atzīmē, ka 1949.gada deportācijas
Baltijas republikās bija salīdzinoši maigākas par 1941.gada jūnijā
notikušajām, jo 1956.gadā Latvijā no 43 tūkstošiem izsūtīto
atgriezās tikai 31 600. Viņš uzskata, ka deportācijas ir nosodāmas
no morāli ētiskā un juridiskā aspekta.
Pēc M.Rutkovska uzskata, šīs padomju varas politikas saknes jāmeklē
jau J.Staļina režīma realizētajās represijās pret zemniecību
Padomju Savienībā 20.un 30.gados. Baltijā pēc Otrā pasaules kara
tika turpināts tas, kas PSRS jau bija noticis pirms diviem gadu
desmitiem.
Krievijas historiogrāfijā mūsdienās par 1949.gada deportācijām
izkristalizējas divi pamatos atšķirīgi viedokļi: viens - impēriskais
un šovinistiskais viedoklis, kas šos noziegumus attaisno, otrs - reālistiskais,
kas vairāk vai mazāk cenšas objektīvi vērtēt notikušo.
Būtiski, ka mūsdienās Krievijā ir arī akadēmiski izglītoti vēsturnieki,
kuri saprot, ka iedzīvotāju piespiedu izsūtīšana Baltijas republikās
bija noziegums pret civiliedzīvotājiem. Par zināmu objektivitāti
liecina atziņa, ka deportācijas nevar un nedrīkst attaisnot ar sociālisma
uzvaras nepieciešamību Padomju Savienībā. Šāda pieeja tuvina
Latvijas un Krievijas vēsturniekus un arī abu valstu sabiedrību
attieksmē pret tālajiem, bet tik smagajiem vēstures notikumiem.
Jācer, ka Baltijā pastrādāto staļiniskā režīma noziegumu reāls
izvērtējums Krievijā nepaliks tikai akadēmisko pētījumu formā,
bet iegūs vietu arī skolu un augstskolu vēstures mācību grāmatās.
, 24.03.2004