Zurofs nepalīdz patiesībai, viņš to saduļķo

Zurofs nepalīdz patiesībai, viņš to saduļķo
Dainis LEMEŠONOKS

Nu jau par ikgadēju tradīciju pavasara vēstnesi Latvijai ir kļuvuši Efraima Zurofa izteiktie apvainojumi. Simona Vīzentāla centra Jeruzālemes nodaļas hiperaktīvais vadītājs centīgi tos sagatavo, lai pieskaņotu 16. martā notiekošajiem atceres pasākumiem. Varbūt mēs paši, Latvijas sabiedrība, esam pie tā vainīgi, savā laikā sabīstoties no savas pagātnes fantomiem un saskatot šajā vīrā kārtējo revidentu no galvaspilsētas.

Efraims Zurofs savā vēlmē atrast vēl kādu kara noziegumu, lai sarīkotu viņa paraugprāvu, kļūst arvien histēriskāks. Par viņa ienaidniekiem kļūst ne tikai jebkurš baltietis vai austrumeiropietis, bet arī ietekmīgu ASV ebreju organizāciju vadītāji, kuri nevēlas uzskatīt, ka kādai tautai ir jāuzveļ kolektīva un mūžīga vaina par tai piederīgu neliešu izdarītajiem noziegumiem. Šķiet, pārmērīgi moralizējošais nacistu rēgu mednieks drīz var kļūt par persona non grata savu tautiešu vidū, jo viņa izdarības, graujot Vīzentāla centra agrāko reputāciju, izskatās drīzāk kā antisemītiska provokācija.

Kuluāros ne reizi ir dzirdēti apgalvojumi, ka tieši mūsu sākotnējā bijība un pretimnākšana ir smagi atspēlējusies – neesam laikus sapratuši, ka Zurofs nav nekas vairāk kā nevalstiskas organizācijas menedžeris, kurš ar dažādām demonstratīvām akcijām cenšas piesaistīt ziedojumus. Un kuram finansējuma meklējumu amokā radusies pārliecība, ka latvieši ir kalēju un arāju tauta, ko pavisam viegli var izsmērēt pa sienu.

To, kādu attieksmi ir pelnījušas Zurofa aktivitātes, pirmā apjēdza Igaunija, kuras ietekmīgākie laikraksti ir atsacījušies publicēt Simona Vīzentāla centra izludinātās operācijas Pēdējā iespēja reklāmas – aicinājumus ziņot par ebreju šāvējiem, lai saņemtu desmittūkstoš dolāru atlīdzību. Turklāt tas notika pēc Igaunijas ebreju kopienas un organizāciju vadības kategoriska lūguma. Jo tā teksts – sludinājumā visi Igaunijas iedzīvotāji apsūdzēti sadarbībā ar nacistisko Vāciju – var izraisīt etnisko naidu un ir pretrunā ar valsts likumiem.

Latvijā šomēnes vienīgi Kurzemes vārds atteicās publicēt Zurofa asinsnaudas piedāvājumu, daži citi rajonu laikraksti to jau ir nodrukājuši. Iespējams, baidoties, ka atteikums iesaistīs tos nepatīkamos skandālos vai radīs Latvijai starptautiskas problēmas. Tomēr simptomātiski, ka valsts lielākajiem laikrakstiem šīs reklāmas vairs vispār netiek piedāvātas. Jo avīzes to publicēšanu pagājušā gadā novērtēja kā kļūdu, ko neatkārtos.

Būtu maldīgi apgalvot, ka igauņi savas minoritātes nēsātu uz rokām. Attiecības nebūt nav ideālas. Valsts naturalizācijas politika ir liberālāka, nepilsoņi var vēlēt pašvaldības, ir akceptēta mazākumtautību konvencija, tomēr neteikšu, ka Igaunijā būtu pilnībā izskausts sadzīves antisemītisms. Arī Pērnavā privāti celtais piemineklis «visiem Otrā pasaules kara dalībniekiem», kurā nez kāpēc attēlots tikai vācu formā tērpts vīrs ar šmeiseru rokās, diez vai veicina sabiedrības saskaņu. Taču Igaunijas ebreji uzskatīja par savu pilsonisko pienākumu novest Zurofu, kā viņš pats atzina, «šokā».

Kāpēc tik atšķīrīga ir Igaunijas un Latvijas līdzšinējā nostāja pret Zurofa aktivitātēm, centos noskaidrot, uzklausot problēmas padziļināti pārzinošu četru cilvēku atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Kāpēc, jūsuprāt, Igaunijas ebreju kopiena tik krasi solidarizējās ar savu valsti un vērsās pret līdztautieti Zurofu? Kādu šķēršļu dēļ Latvijas ebreji nespēj vai nevēlas rīkoties līdzīgi?

2. Kā jūs vērtējat kampaņu Operācija: Pēdējā iespēja? Kādi varētu būt ieguvumi no tās īstenošanas?

3. Ikgadējās kaislības ap 16. martu – iekļaušana pieminamo dienu sarakstā un svītrošana no tā, ielu gājieni, to atļaušana vai aizliegšana, bijušo karavīru tikšanās, raksti presē un diskusijas par leģionu, kolaborāciju un kara noziegumiem – gadu gaitā piedzīvo savdabīgu attīstību. Kā šī evolūcija ietekmē Latvijas starptautisko reputāciju; kā – Latvijas ebreju attiecības ar savu valsti?

LU profesors Aivars Stranga:

1. – Igaunijas ebreju kopiena ir īpatnēja, salīdzinot ar tautiešiem Latvijā un Lietuvā. Pirms kara tā bija ļoti maza, tikai četri tūkstoši cilvēku, turklāt visbagātākā Baltijas valstīs un ar ļoti mazu komunistu īpatsvaru, ļoti lojāla Igaunijai, pat ar lielu tendenci asimilēties (atšķirībā no Latvijas). Igauniju vācieši iekaroja 1941. gada augusta beigās, tādēļ trīs tūkstoši izglābās un atgriezās valstī. Lielu daļu Latvijas ebreju kopienas veido cilvēki no vecajām republikām, kas skata notikumus padomju priekšstatos. Un viņu padomju mentalitāti vēl uzkurina tādi cilvēki kā Pliners un Cilevičs, kuri uzvedas tā, it kā te būtu sovjetu impērijas nomale. Daudziem latviešiem tas rada priekšstatu, ka tādi ir visi ebreji.

Negribu teikt neko sliktu, bet Igaunijas ebreju kopiena ir mazāk padomiskota. Man nav tiesību jaukties Rīgas ebreju kopienas lietās, bet uzskatu, ka tā bija kļūda – padarīt tās telpas par Zurofa tribīni, kur izteikt nepatiesas apsūdzības, ka pa ielām staigā simtiem kara noziedznieku. Zurofs kā privātpersona var sludināt, ko vien vēlas – ja valsts viņu šeit ielaiž, kopienai no tādām lietām būtu jānorobežojas, jāapzinās, ka Latvija ir brīva valsts, kas aizstāv ebreju intereses, un viņi nedrīkst pieļaut tās apmelošanu. Valsts vara ir bijusi pretimnākoša ebreju kopienas vajadzībām. Ja pret šādu valsti ir pretenzijas, tad es nezinu, ko teikt…

2. – Nebūs nekādu ieguvumu. Pat ne vēstures apzināšana, tikai skandāls. To jau liecina Zurofa uzvedība, kā viņš zinātniskā konferencē atļaujas bļaut uz cilvēkiem no Baltijas valstīm un no Polijas.

Jā, kara noziedznieki ir jātiesā, lai cik arī viņi būtu veci. Tas ir princips, bet praksē ir citādi. Kononova partizāni, atriebjoties par okupantu zvērībām, sadedzināja sievieti devītajā grūtniecības mēnesī, bet Krievija uzbļauj, un tiesa atceļ spriedumu. Viena noziedznieka tiesas prāvu nedrīkst pārvērst par visas nācijas apkaunošanu. Tad jau arī mēs varētu meklēt, kas īsti parakstīja deportāciju rīkojumus Latvijā – zinām, ka tikai četri, bet trīs no viņiem bija ebreji. Un varbūt, piemēram, Zjama Krivickis, kas parakstīja sešu tūkstošu cilvēku sarakstu, vēl ir dzīvs un kaut kur staigā pa ielām.

Ir vajadzīga akadēmiska pieeja, zinātniska pētniecība, un prezidentes izveidotā vēsturnieku komisija pie tā strādā. Ja pētījumi patiešām atklās, piemēram, joprojām nepierādīto apgalvojumu, ka ebreju slepkavošana dažreiz ir notikusi kā latviešu pašu iniciatīva, šāds fakts noteikti tiks atzīts, lai cik nepatīkami tas būtu. Lietuvā iesāktā tiesa, kad apsūdzētais nomira cietumā, jau pierādīja, ka paraugprocesi tikai apgrūtina vēsturiskās patiesības noskaidrošanu.

3. – Vecajiem leģionāriem ir vairāk saprāta nekā tiem, kuri vienu dienu par viņiem jūsmo, bet otru dienu kaunas. Nepieminēt kritušos būtu barbariski un pret kristietību, tikai ir jāapzinās, kādā veidā to darīt. Manuprāt, aizlūgums ir daudz svētīgāks par ielu gājienu, kuram piebiedrojas visādi līdzskrējēji – tie, kam nav nekāda sakara ar Volhovas purviem vai Kurzemes katlu. Tie, kuri bļaustās tikai tādēļ, ka jūtas neapdraudēti.

Kā 16. marta notikumi varētu ietekmēt, piemēram, Latvijas un NATO līguma ratifikāciju ASV Kongresā? Tur ir politiķi, kas nav izlēmuši; viņus 16. marts var ietekmēt – vēl viens ārišķīgs ielu gājiens, un viņi nobalsos pret. Amerikāņiem grūti iestāstīt, ka bija sliktie nacisti un labie nacisti, un mēs nepanāksim attieksmes maiņu vienalga ar kādu pārliecināšanu.

Jaunais laiks ģenerālsekretārs Grigorijs Krupņikovs:

1. – Latvijas ebreju kopiena ir paziņojusi, ka tai nav nekā kopīga ar Zurofa aktivitātēm. Uzskatu, ka tā ir pietiekami skaidra nostāja.

2. – Šī akcija ir amorāla. Mērķis, ko Zurofs mēģina sasniegt, ir cēls. Tāpat ir jātiesā Staļina cilvēki, kuri slepkavoja un izsūtīja. Taču vispirms vainu vajag juridiski pierādīt, nevis mētāties ar tukšiem apvainojumiem. Piedāvāt naudu par stučīšanu šādos gadījumos ir amorāli.

Zurofam tiek veltīta pārāk liela uzmanība. Neadekvāti liela. Viņš ir vienas nevalstiskas organizācijas pārstāvis, Skaļš un runīgs. Mūsu reakcija viņam ir kā bezmaksas reklāma. Pieļauju, ka varbūt ir kāds, kas ir jātiesā – vienalga, cik slims vai vecs, Kalējs vai Farbtuhs. Jā, labums varētu būt tad, ja parādītos pierādījumi par slepkavām. Bet Zurofa kampaņa neko nav devusi. Tā ir ne tikai amorāla, bet arī neefektīva.

3. – Vienalga, ar 16. martu vai bez tā, ebreju kopiena ir lojāla Latvijai. To apliecina valsts vēsture. Ebreju kopienas karogs plīvoja manifestācijās Daugavmalā, kopiena ir atbalstījusi Tautas fronti un tagad palīdz Latvijai virzībā uz NATO. Amerikas ebreju komiteja, lielākā ebreju organizācija ASV, noteikti atbalsta Latvijas un NATO līguma ratifikāciju – un tā neko tādu nedarītu bez konsultācijām ar mūsu kopienu.

Augstu vērtējama ir pašu leģionāru nosvērtā attieksme – tas, kā viņi pavadīja 16. martu pagājušajā gadā un kā iecerēja šogad, ļoti uzlaboja Latvijas tēlu. Īpaši Amerikā un aprindās, kurām jālemj par NATO līguma ratifikāciju.

Protams, 16. marts Latvijas ebrejiem liek saspringt. Tā ir reakcija uz uniformu, kādā tērpti cilvēki – un ir vienalga, kādas tieši tautības! – nogalināja viņu tuviniekus, draugus, tautiešus. Jo, ko justu Kolimas lēģeri pārdzīvojušais, ieraugot NKVD formu? Ir tikai normāli, ja tiek rīkots dievkalpojums, godināta kritušo cilvēku piemiņa. Bet tikai ne svinēšana un dižošanās…

Arkādijs Suharenko, Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs:

1. – Visus jautājumus, kas saistīti ar Igaunijas ebreju kopienas pozīciju, vajadzētu uzdot konkrēti Igaunijas ebreju kopienai.

2. – Uzskatu, ka nacistiskos kara noziedzniekus ir nepieciešams meklēt. Šajā gadījumā nedrīkst būt nekādu noilguma termiņu. Tiem, kas nogalināja neaizsargātus mierīgos iedzīvotājus tikai viņu ticības un tautības dēļ, par saviem noziegumiem jāsaņem sods. Un tas, kurš ir izvairījies no soda, nedrīkst nekad justies drošībā un domāt, ka viņam ir izdevies sausam iziet no ūdens.

Vienlaikus es uzskatu, ka Jefima Zurofa metodes un darbības stils ir neētisks un nepieļaujams. Rīgas ebreju kopiena un es kā tās priekšsēdētājs neatbalstām šo Zurofa kunga darbību.

3. – Kas attiecas uz 16. martu, esmu vispār pret to, ka šo dienu atzīmē jebkādā veidā. Uzskatu, ka šajā sakarā nevajadzētu būt nekādiem gājieniem. Protams, šādas parādes kaitē Latvijas starptautiskajam prestižam.

Latvijas ebreji ir un būs savas valsts Latvijas sastāvdaļa. Turpmāk integrācija turpināsies, vērtīsies plašumā un kļūs arvien dziļāka. Šodien ebreju kopienai ir ļoti laba, cieša sadarbība ar Latvijas valsti un tās vadītājiem. Mēs pastāvīgi no viņu puses jūtam lielu atbalstu un patiesu ieinteresētību. Un 16. martam nav nekādas ietekmes uz attiecībām starp Latvijas ebrejiem un Latvijas valsti.

Neatkarīgā Rīta Avīze, 17.03.2003