Nozieguma mērvienība - zurofs
Viktors AVOTIŅŠ

   Kara noziedznieki ir jātiesā - lai kāds tam Latvijā piekristu, nav ne jākrīt histērijā, ne jādraud ar atomkaru. Taču tikpat skaidrs, ka sabiedrisko naidu (arī pret kara noziedzniekiem) nedrīkst laist laukā no tiesību telpas.

   Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs Latvijā nesen viesojās ne jau tādēļ, lai nodotu Latvijas Ģenerālprokuratūrai jaunus materiālus Kārļa Ozola vai Konrāda Kalēja lietā. Kurjera lomai ir diezgan citu dienestu un cilvēku. Zurofa kungs, kā to liecināja vizītes plāns, ieradās Latvijā, lai radītu šeit Kalēja un Ozola notiesāšanai nepieciešamo politisko gribu.

Gribas organizators
   Arī viņš pats to apliecināja. «Attiecībā uz apziņas modināšanu un veicināšanu sabiedrībā: lai pēc tik daudziem gadiem vajātu un sauktu pie atbildības kara noziedzniekus, ir nepieciešama politiska griba. Taču tāda ne allaž pastāv, un, taisnību sakot, tā bieži vien ir jārada. (..) Izskatās samērā dīvaini, ka Latvijas iestādes ir paguvušas celt apsūdzības jau pret deviņiem komunistiskiem noziedzniekiem, bet ne pret vienu vienīgu nacistisku noziedznieku. Un, cik nu man zināms, Latvijas iestādes vēl ne reizi nav ievadījušas šādu izmeklēšanu aiz pašu gribas - un nevis pateicoties tāda veida spiedienam no aizjūras, kura radīšanā piedalās Vīzentāla centrs.» (Diena, 8.05.2000.)

Temīdas spaidīšana
   Nav nemaz dīvaina Zurofa kunga nezināšana, ka padomju laikā attieksme pret nacisma un boļševisma noziegumu izmeklēšanu bija galēji pretēja. Dīvaini ir tas, ka Zurofa kungs nevēlas noskaidrot, kas un kā, bet izmanto nezināšanu savam «spiedienam». Tikpat labi viņš varēja teikt: «Kāpēc jūs neņemat piemēru no Padomju Savienības, tā, lūk, vajāja nacistus.»
   Latvijas telpā šis process pēc kara bijis nepārtraukts un, kas īpaši jāuzsver, PSKP tiesību izpratnes garā īstenots. Ar kādu gribu tad būtu jātiesā Kalējs, Ozols, Kononovs…, izņemot Temīdas gribu? Ar Vairas Vīķes-Freibergas, ar Saeimas, ar Efraima Zurofa gribu? Un, ja tie tiktu notiesāti ar šādu «politisku» gribu, ja Temīda piekristu šādā garā parakstīt vajadzīgos papīrus, vai tas vairotu holokausta traģēdijas izpratni Latvijā, vai tas vairotu cieņu pret šajā traģēdijā cietušajiem un ebrejiem vispār?
   Tiesa, Temīdas griba Latvijas varas acīs nav sevišķā cieņā. Tiesāt vai netiesāt - to nereti tiešām izšķir «politiskā griba». Zurofa kungam varēja rasties iespaids, ka diezgan atbraukt uz Latviju, parunāt ar vajadzīgajiem ļaudīm, lai dotos projām ar pārliecību, ka tiesību sistēmas rīcība un spriedums būs tieši tādi, kā runāts politiskajos kuluāros.Tomēr ņemos apgalvot, ka saistībā ar noziegumiem pret cilvēci Latvijas Temīdai gribas vēl ir diezgan. Var tikai priecāties, ka juristi nevēlas šai ziņā atkārtot padomju laika piegājienus. Jo ciktāl tad tiesa var pildīt dažādu spiedienu pasūtījumus? Galu galā - tā ir pašu juristu profesionālas atveseļošanās problēma. Ko Latvijas Temīdai un kara noziedznieku atklāšanai deva «politiskās gribas», spiediena respektēšana Kononova prāvā? Juridisku paviršību un iespēju dažādiem iebraucējiem spiest vēl vairāk.

Dialogs
   Nav šaubu, ka Ozols un Kalējs, ja vien būs pamats viņus tiesāt, tiks Latvijā notiesāti. Diemžēl Zurofa kunga stils un veids, kādā viņš organizē spiedienu, rada diezgan daudz skepses.
   Tāpēc gribētos, lai Latvijā tiek izdota ne tikai holokausta mācību grāmata Tell Ye Your Children, bet arī, piemēram, franču rakstnieka un filozofa Rožē Garodī, manuprāt, ar cieņu pret ebreju tautu uzrakstītā grāmata Les Mythes fondateurs de la Politique Israilenne (Izraēlas politikas pamatmīti). «Pat viena cilvēka vajāšana par viņa ticību un etnisko piederību ir noziegums pret visu cilvēci. (..) Nav efektīvāka ieroča pret hitlerismu par vēsturiskās patiesības iedibināšanu,» raksta Garodī. Viņš uzsver - «mēģinājumi pierādīt, ka vienu ciešanas neiztur nekādus salīdzinājumus ar citu ciešanām, noved pie īstenības politiskas ekspluatācijas, tās pārspīlēšanas un mītiem, rada pretrunas starp mērķi un tā sasniegšanas mērķiem».
   Un piedāvā risinājumu: «Mēs apzināmies, ka mūsu laikmetā nav citas alternatīvas kā vien - dialogs vai karš. Taču dialogs prasa, lai katrs iesākumā apzinātos, ka viņa ticībā kaut kā pietrūkst un viņam, lai aizpildītu šo tukšumu, nepieciešami arī citi.Tas tad arī ir ikvienas izaugsmes, ikvienu pilnības alku (katras dzīvas ticības dvēseles) nosacījums.»
   Gribētos, lai ne tikai Jēzus Kristus, bet arī Efraims Zurofs būtu pelnījis mūsu mīlestību.


© Neatkarīgā Rīta Avīze 2000                Pārpublicējot un citējot atsauce uz NEATKARĪGO obligāta

uz Noziegumi pret cilvēci