Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?
Indulis Ķēniņš

Latviešu karavīri cīnījās, lai iznīcinātu boļševismu, apliecina leģionāru zvērests, pārliecināts skolotājs Indulis Ķeniņš

Paiet sešdesmit viens gads (29.aprīlī), kopš latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis izdeva pēdējo pavēli, ar kuru atbrīvoja latviešu karavīrus, kas atradās Vācijā, no visām līdzšinējām karavīru saistībām, tas ir, no karavīra zvēresta. Savā pavēlē ģenerālis norāda uz to, ka "(..) rietumu sabiedroto (angļu, amerikāņu un franču) fronte jau pienākusi tik tuvu mūsu novietojumam, ka man ir jāgādā par pārpratumu novēršanu ar tiem, ko mēs esam visā mūsu valsts pastāvēšanas laikā uzskatījuši par saviem draugiem un bez kuru atbalsta mūsu daudz cietušās latviešu tautas labākas nākotnes nodrošināšana nav pat iespējama"1, savukārt pulkvedis Aleksandrs Plensners piebilst, ka "(..) pārpratuma novēršanai vispirms jādeklarē:

1) neviena leģiona vienība nav ņēmusi dalību kādās aizmugures akcijās;

2) leģiona vienības ir cīnījušās tikai frontē un tikai pret lieliniekiem. Neviena leģiona vienība nav cīnījusies pret Rietumsabiedrotiem, kā tas bija izteikts arī leģionāru zvērestā".2

Jāatzīmē, ka jau drīz vien pēc Vācijas kapitulācijas, 1946.gadā, antihitleriskās koalīcijas rietumvalstu ASV, Lielbritānijas un Francijas valdības, ņemot vērā šos apstākļus, nepielīdzināja latviešu leģionu, lai arī tā oficiālajā nosaukumā bija apzīmējums SS, citām vācu karaspēka SS vienībām, bet gan piešķīra leģionāriem politisko bēgļu statusu. Šādu nostāju attieksmē pret leģionāriem atkārtoti demonstrēja ASV valdība 1950.gadā, deklarējot, ka "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa,3 ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām".4

Tajā pašā laikā, neraugoties uz minētajiem argumentiem, ka leģionāri nav un nevar būt pieskaitāmi pie vācu nacionālsociālistiskās partijas un tās īstenotās politikas atbalstītājiem, aizvien vēl mūsu sabiedrībā, (un ne tikai mūsu, bet arī ārvalstu) nemitīgi skan apgalvojumi, ka latviešu karavīri, ietērpti vācu formas tērpos, pakļauti vācu ģenerāļu pavēlēm, cīnījušies par hitlerisko Vāciju, cīnījušies par nacionālsociālistu — nacistu — idejām, turklāt kā galvenie šādu viedokļu argumenti tiek minēti divi: Leģiona nosaukumā minētā abreviatūra SS, kā arī karavīru zvērests Ādolfam Hitleram. Par pirmo argumentu — leģionāru piederību vai nepiederību nacistu elites militārajai SS organizācijai — līdz šim ir rakstīts un runāts pietiekami, tādēļ vēlos pievērst uzmanību otrajam argumentam, proti, karavīra zvērestam. Tātad — kam un ko īstenībā zvērēja latviešu karavīri, iekļaujoties vācu bruņotajos spēkos?

Kam un ko zvērēja leģionāri?

Vispirms sniegšu nelielu ieskatu dažos citos karavīru zvērestos.

Latvijas armijas karavīra zvērests (30.gados):

"Es, Latvijas karavīrs, apzinādamies atbildību likuma priekšā, apsolos un zvēru, netaupot savus spēkus un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un viņas neatkarību pret visiem, kas to apdraud, būt uzticīgs tās valdībai, izpildīt pēc labākās sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem priekšniekiem."

PSRS Padomju armijas karavīra zvērests, 1947.gada teksts. (Fragments.) Latviskā tulkojumā: "Es (..) zvēru un svinīgi apsolos (..) būt uzticams (..) savai padomju dzimtenei un padomju valdībai."6

Kā redzams no šiem tekstiem, karavīri zvērēja savai valstij un tās valdībai. Citēšu hitleriskās Vācijas karavīra zvērestu (1934.gada teksts):

"Ich schwore bei Gott diesen heiligen Eid, daā ich dem Fuhrer des Deutschen Reiches und Volkes, Adolf Hitler, dem Oberstbefehlshaber der Wermacht, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."7

Zvēresta latviskais tulkojums: "Zvērot pie Dieva, svinīgi apsolos Vācijas valsts un tautas vadonim Ādolfam Hitleram, bruņoto spēku virspavēlniekam, bezierunu paklausību, un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."8

Leģionāru zvērests savukārt bija nedaudz, bet būtiski atšķirīgs:

"Ich schwore bei Gott diesen heiligen Eid, dass ich im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wermacht, Adolf Hitler, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."9

Šis zvērests, ko latviešu karavīri deva latviešu valodā, skanēja: "Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."10

Lai varētu tālāk analizēt šos atšķirīgos zvērestus, vispirms jāatzīmē, kas bija Hitlers, kādas funkcijas viņš pildīja. Ādolfa Hitlera oficiālais amata apzīmējums bija "Der Fuehrer un Reichskanzler", tas ir, — vadonis un Valsts kanclers. Būdams šajā amatā, viņš pildīja šādas funkcijas: 1) Fuehrer der NSDAP (Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSVSP) vadonis), 2) Staatsoberhaupt (valsts galva (prezidents)), 3) Regierungschef (valdības vadītājs) un 4) Oberbefehlshaber (bruņoto spēku virspavēlnieks).11 Kā redzams no vācu karavīra zvēresta, primāri tas tika dots "Vācijas Valsts un tautas Vadonim" un tikai sekundāri "Bruņoto spēku virspavēlniekam". Līdz ar to jebkurš vācu karavīrs bija solījis pakļauties vispirms nacistiskajai ideoloģijai, jo bija zvērējis uzticību partijas vadonim, kā arī nacistu īstenotajai valsts politikai, jo bija zvērējis uzticību Vācijas valdībai Hitlera personā, un tikai pēc tam bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Ja tagad atsevišķi aplūkojam latviešu leģionāra zvērestu, tad redzam, ka mūsu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādējādi norobežojoties gan no nacionālsociālisma ideoloģijas, gan no Hitlera īstenotās valsts politikas. Šajā sakarībā būtu vietā pieminēt paša Hitlera 1933.gadā deklarētās politiskās programmas fragmentu:

"Wermacht wichtigste (..) Einrichtung des Staates. Sie soll unpolitisch und øberparteilich bleiben. Der Kampf im Inner nicht ihre Sache, sondern der Nazi–Organisationen (..) Keine Verquickung von Heer un SA beabsichtigt (..)"12

Latviešu valodā: "Bruņotie spēki ir nozīmīgākā valsts institūcija. Tai jāpaliek apolitiskai un pāri partijām stāvošai. Iekšējās cīņas nav to, bet gan nacistisko organizāciju lieta. Nevar būt runa par armijas un SA savienošanos 13 (SA jeb Sturmabteilung — triecienvienības; nacionālsociālistiskās partijas militārie formējumi, kuros iekļāvās arī SS (Schutzstaffel — aizsardzības vienības)).

Tātad Hitlera deklarētā politika nepieļāva vienādot parasto karaspēku (Wermacht) ar īstajām nacistiskajām SS vienībām, tādēļ arī frontes karaspēka SS formējumiem tika piešķirts apzīmējums "der Waffen–SS" (ieroču SS), un tās, it īpaši latviešu un igauņu leģioni, kam vācieši, neraugoties uz leģionāru izcilajām kaujas spējām, īpaši nemaz neuzticējās un šo neuzticību arī atklāti demonstrēja, bija pakļauti stingrai politiskajai kontrolei (tādēļ arī par leģiona divīziju komandieriem, ka arī sakaru virsniekiem iecēla tikai nacistiem uzticamus vācu esesiešus).

Otrs būtiskākais jautājums — ko latviešu karavīri zvērēja, par ko un pret ko viņi solīja cīnīties. Vai par Vāciju? Vai pret Vācijas ienaidniekiem? Vai sargāt Vāciju pret visiem, kas apdraud valsti un tās neatkarību, kā bija solījuši neatkarīgās Latvijas armijas karavīri? Vai par nacistisko ideoloģiju, līdzīgi kā padomju armijas karavīri, zvērot uzticību padomju varai, respektīvi — Komunistiskajai (boļševiku) partijai, zvērēja uzticību boļševismam? Atbilde šeit ir skaidra — nē! Leģionāru zvērestā ir skaidri un nepārprotami teikts: "cīņā pret boļševismu" (im Kampf gegen des Bolschewismus). Un tikai! Ne pret visiem Vācijas ienaidniekiem — antihitlerisko koalīciju kopumā, ne pret krieviem un citām PSRS tautām. Un arī ne pret komunismu kā ideoloģiju, kas nacistiskajā Vācijā tika uzskatīta par noziedzīgu. Latviešu karavīri cīnījās, lai iznīcinātu boļševismu jeb, latviskāk, lielniecismu. Kas tad bija boļševisms? Tas bija no starptautiskās sociālistiskās, vēlāk arī komunistiskās kustības atdalījies politisks virziens, ko īstenoja Krievijas lielinieki Vladimira Uļjanova (Ļeņina) vadībā. Vārds "boļševiki" tika iekļauts Krievijas Komunistiskās partijas nosaukumā partijas VII kongresā 1918.gada martā (KK(b)P — Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija, vēlāk, pēc PSRS nodibināšanas, VK(b)P — Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija), lai to kā "jauna tipa partiju" (pēc Ļeņina vārdiem) varētu atšķirt no tā dēvētajiem kreisajiem komunistiem un citiem marksistiskajiem virzieniem un īpaši no sociāldemokrātiem.14

Kāda bija boļševisma ideoloģija, kādas sekas bija šīs partijas darbībai, šķiet, nav jāstāsta. Pret boļševismu cīnījās ne jau tikai baltieši. Vācu karaspēka rindās bija arī krievu ģenerāļa Vlasova vadītā Krievijas Atbrīvošanas armija, un Kaukāza tautu bruņotie formējumi. Atgriežoties vēl pie karavīra zvēresta teksta, jāpievērš uzmanība kādai, manuprāt, būtiskai niansei: kā redzams no minētajiem Latvijas, PSRS un Vācijas armijas militārā zvēresta tekstiem, tajos visos sastopama svinīgā apsolījuma dublēšana, pastiprināšana: "Es (..) apsolos un zvēru; ū (..)  Ich schwore bei Gott diesen heiligen Eid (..)." Tāda pati formula ir ietverta arī leģionāru zvēresta vāciskajā tekstā. Savukārt šā paša teksta latviskajā variantā, ko leģionāri deva latviešu valodā, trūkst vārda "zvērēt" (schworen) — ir tikai "Dieva vārdā es svinīgi apsolos (..)". Šī nianse ir, iespējams, grūti saskatāma, tomēr, kā jau minēju, būtiska: latviešu valodā jēdziens "zvērests" gan nozīmē svinīgu publisku solījumu, tas ir nozīmīgs tiesisks un morālpolitisks akts, un tajā ietverto saistību neizpildīšana ir saistīta ar noteikta veida atbildību 15, bet ne jau katrs solījums, kaut arī svinīgs, uzskatāms par zvērestu — abi šie jēdzieni tikai papildina un pastiprina viens otru, līdz ar to, nezvērot, bet tikai svinīgi apsolot, kaut arī solījums dots Dieva vārdā, šim aktam tomēr ir mazāks morālais svars.

Par ko cīnījās leģionāri?

Jāpievēršas vēl vienam jautājumam: par ko cīnījās latviešu leģions? Par Lielvāciju (Grossdeutsches Reich)? Atbilde ir — nē! To jau pierādīja leģionāru zvērests! Tad par ko? Par brīvu, neatkarīgu Latviju! — tā skan atbilde. Un saņem pretī gandrīz vai izsmieklu. Kā, zinot hitleriskās Vācijas plānus, kaut ko tādu vispār varot iedomāties! Pareizi, Vācijas uzvaras gadījumā Latvijas valsts vietā tiešām būtu tikai Ostlandes province, taču — tikai uzvaras gadījumā. Vai Vācijai bija cerības uzvarēt šajā karā? Atbilde ir — nē. Tas bija redzams ikvienam, kas sekoja līdzi notikumiem frontē jau pēc vācu sakāves pie Maskavas, bet īpaši pēc Staļingradas katastrofas un vēl jo vairāk pēc Sabiedroto invāzijas Normandijā. Tad kādēļ mūsu vīri un jaunekļi tik izmisīgi cīnījās pret daudzskaitlīgo pretinieka pārspēku? Atbilde — lai nepieļautu totalitārā komunistiskā režīma atgriešanos mūsu zemē, lai paglabātu kaut vai daļu Latvijas teritorijas no padomju okupācijas karaspēka, cerībā, ka atkārtosies 1919.gada situācija, ka mums palīdzēs rietumvalstu sabiedrotie tāpat kā Neatkarības kara laikā. Vai bija kaut mazākais pamats tā cerēt? "Kompetenti" cilvēki par to smejas — kādas gan varētu būt cerības uz Sabiedroto palīdzību pēc Teherānas, bet jo īpaši pēc Jaltas, nerunājot nemaz par Potsdamas konferenci! Un tomēr! Cilvēkiem, kas sekoja līdzi notikumiem, kas, kaut arī slepeni, tomēr klausījās radiofonā rietumvalstu pārraides, bija zināms, ka ne jau visi jautājumi šajās konferencēs tika atrisināti "vienprātīgā draudzībā". Zināja par daudzajām domstarpībām starp sabiedrotajām rietumvalstīm un PSRS, īpaši kara pēdējā fāzē, zināja pat par amerikāņu un angļu ieceri — pēc hitleriskās Vācijas kapitulācijas, ja PSRS atkāptos no dotajiem solījumiem, tad nepieciešamības gadījumā no jauna apbruņot vācu karavīrus un iesaistīt tos Sabiedroto spēkos, lai cīnītos pret iespējamo komunistiskā režīma ekspansiju Eiropā. Sējumā Padomju Savienības Lielais Tēvijas karš 1941—1945 padomju vēsturnieki raksta: "Pēc Berlīnes krišanas Dēnica fašistiskā valdība un Vācijas virspavēlniecība mēģināja noturēt "Čehoslovākijas cietoksni". Pēc viņu ieceres pretestības turpināšana šai rajonā dotu iespēju ieildzināt karu, nodibināt sakarus ar Rietumu reakcionārajiem spēkiem, noslēgt ar tiem darījumu, bet vēlāk pavērst vācu armijas atliekas pret padomju karaspēku. (..) Vācu fašistu centieni noturēt Čehoslovākiju atbilda Anglijas un ASV reakcionāro aprindu interesēm. 30.aprīļa telegrammā Trumenam Čērčils rakstīja: "Var gandrīz nešaubīties, ka Prāgas un iespējami lielākas rietumu Čehoslovākijas teritorijas atbrīvošana jūsu karaspēka spēkiem var pilnīgi izmainīt Čehoslovākijas pēckara stāvokli un turklāt gluži dabiski var ietekmēt arī kaimiņu zemes." Tieši šajās dienās Čērčils deva feldmaršalam Montgomerijam savu nodevīgo norādījumu "rūpīgi savākt vācu ieročus un nolikt tā, lai tos varētu vieglāk atkal izdalīt vācu kareivjiem, ar kuriem būtu jāsadarbojas, ja padomju uzbrukums turpinātos." 16 Tātad Sabiedroto karš pret PSRS bija iespējams gan teorētiski, gan reāli.

LCP darbĪba

Atgriežoties pie Latvijas situācijas, jāpievēršas nacionālās pretestības organizācijas — Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbībai. Citēšu dažus fragmentus no prof. Edgara Andersona, Leonīda Siliņa un citu autoru grāmatas Latvijas Centrālā Padome: "1944. gada (..) martā notika (..) visu Baltijas valstu pretestības kustību pārstāvju konference. Šajā konferencē pieņēma svarīgus lēmumus attiecībā pret abiem okupantiem. (..) Trešajā dokumentā pasvītrots, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atbrīvošanas kustību kopīgais mērķis ir Baltijas neatkarīgo un demokrātisko brīvvalstu faktiskās suverenitātes atjaunošana. Lai sasniegtu šo mērķi, latviešu, igauņu un lietuviešu tautām izšķirīgā politiskā un militārā situācijā jāuzstājas aktīvi un jāatjauno savu republiku valdības un nacionālās armijas. Atjaunotām Baltijas brīvvalstu valdībām ir jāorganizē pretestība eventuālam padomju bruņoto spēku iebrukumam un jāapelē pie ārvalstīm, prasot respektēt latviešu, lietuvju un igauņu tautu tiesības atjaunot savas neatkarīgās un demokrātiskās republikas. Šāda situācijas var rasties: 1) ja Vācijas bruņotie spēki atstās Baltijas valstu teritoriju, 2) ja Vācija kapitulētu, 3) ja Vācijā notiktu radikālas politiskas pārmaiņas, vai 4) ja Vācijas bruņotie spēki sabruktu. (..) Galvenais faktors cīņā par Baltijas valstu neatkarības un brīvības atjaunošanu būs šo tautu pašu spēki. Ārējā palīdzība — tāpat kā 1919.gada brīvības cīņās — būs gaidāma tikai tad, ja igauņu, lietuvju un latvju tautas pašas izšķirīgā situācijā būs izgājušas aktīvā cīņā (..). (..) jāpanāk, lai no vācu okupantiem mobilizētās igauņu, latvju un lietuviešu vienības paliktu savās zemēs un stātos brīvvalstu atjaunoto valdību rīcībā." 17 Varētu atkal iebilst, ka tie bijuši tikai atsevišķu sabiedrisko un politisko darbinieku uzskati bez kāda seguma. Tomēr — ir tak zināms, ka LCP uzturēja pastāvīgus radiosakarus ar Rietumu sabiedrotajiem, saņēma no tiem norādījumus. Ja doma par ASV un Lielbritānijas eventuālo palīdzību būtu tikai tukša iedoma, tad kā lai izskaidro radiogrammu, ko LCP darbinieki Latvijā saņēma 1944.novembrī: "Angļu pārstāvji dod norādījumus turēt Kurzemi līdz tam laikam, kad angļu–amerikāņu flote ienāks Baltijas jūrā. Flotes ienākšanas laiku Baltijas jūrā nevar noteikt. Atkarībā no apstākļiem un jūsu rīcībā esošiem līdzekļiem izlemiet, vai to var darīt, un rīkojieties. Ja vietējie apstākļi to pielaiž, jādeklarē Latvijas valsts suverenitātes atjaunošana. Ja uz vietas LCP nesastāda pagaidu valdību, kas izdarītu deklarāciju, deklarāciju izdod bruņoto spēku virspavēlnieks ģen.(erālis) K.(urelis), kas pagaidām, līdz pagaidu valdības sastādīšanai, arī pārņem visu militāro un civilo varu. Pagaidu valdības sastāvu tādā gadījumā paziņos vēlāk." Tiesa gan, jau 1945. gada janvāra radiogramma vēstīja: "Turieties tanī pašā vietā cik ilgi vien iespējams. Mēs daudz nevaram palīdzēt, bet nezaudējiet možu garu," bet februāra paziņojumā jau minēts, ka padomju okupācija var arī ieilgt: "Cik vien iespējams, jātaupa latviešu daļas. To vajag paziņot arī Bangerskim. Zem krievu okupācijas, kas ieilgs, partizāniem nevajaga uzstāties aktīvi, bet gan izveidot un paplašināt organizāciju turpmākai darbībai, taupot dzīvo spēku (..)", savukārt martā jau skaidri tika pateikts, ka "mūsu kopējās domas par cīņu un darbu šeit nav devušas rezultātu. Mēs jums palīdzēt konkrēti (domāts militāri — grāmatas red.) nevaram". 18 Tātad latviešu tautai bija reālas cerības uz rietumvalstu palīdzību neatkarības atjaunošanā, un nav mūsu vaina, ka šīs cerības nepiepildījās. Starp citu, gan ASV, gan arī Apvienotā Karaliste (Anglija) pēdējos gados ir atvainojušās gan Baltijas tautām, gan pārējām Austrumeiropas tautām par savu valstu toreizējās administrācijas kļūdām, netālredzību, kas noveda pie Baltijas zemju, to skaitā Latvijas ilglaicīgās okupācijas

Nobeigumā vēl tikai viena piebilde: vai tad, ja latviešu leģionāri tiešām būtu bijuši "fašisti", "nacisti", "Hitlera pakalpiņi", "noziedznieki pret cilvēci", "tautas nodevēji" un tamlīdzīgi, kā bieži vien var lasīt vai dzirdēt ne tikai mūsu austrumu kaimiņa informatīvajos saziņas līdzekļos, bet arī pašmājās, pie tam nereti pat no pašu tautiešiem, kā arī dažos Rietumzemju informācijas avotos, vai tad 1946. un vēlākajos gados, kā jau iesākumā minēts, rietumu sabiedrotie būtu publicējuši minētās deklarācijas? Vai tiešām britu Reinas armija jau tūlīt pēc kara beigām būtu formējusi baltiešu sardžu dienesta vienības no līdzšinējiem esesiešiem, turklāt ieceļot par šo vienību sakaru koordinatoru augsta ranga SS virsnieku, leģiona ģenerālštāba priekšnieku, virspulkvedi Arturu Silgaili? 19 Vai ASV militārā pavēlniecība būtu bijusi tik neapdomīga, ka 1946.gada 27.jūnijā, saformējot no leģionāriem — Waffen–SS vīriem sardžu dienesta vienību, deva tai uzdevumu apsargāt nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergas tiesas prāvas laikā? 20

Šķiet, ka šis raksts varētu būt pārdomu vērts.

Indulis Ķēniņš, Dr. Paed., mag. hist. Valdemārpils vidusskolas skolotājs

***

1 Bangerskis R. Mana mūža atmiņas, III. Kopenhāgena: Imanta, 1960., 68.—69. lpp.
2 Plensners A. Informācija par latviešu leģionu. Pinneberga, 1949. 26.lpp.
3 Izcēlumi mani (I.Ķeniņš)
4 Latvijas Republikas 7.Saeimas 1996.gada 22.augusta deklarācija Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā.
6 Tulkojums mans. I.Ķ.
7 Die Reise in die Vergangenheit, Band 3. Brauschweig: Westermann, 1992., 81.lpp.
8 Tulkojums mans. I. Ķ.
9 Bangerskis R. Mana mūža atmiņas, 3.grām., Kopenhāgena: Imanta, 1959. 107. lpp.
10 Turpat.
11 Die Reise in die Vergangenheit, Band 3. Brauschweig: Westermann, 1992., 81.lpp.
12 Turpat, 77.lpp.
13 Tulkojums mans: I. Ķ.
14 V.I.Ļeņins. Proletariāta uzdevumi mūsu revolūcijā. Darbu izlase, 2., 1962. 43.lpp.
15 Juridisko terminu vārdnīca. 1998., 301.lpp.
16 Padomju Savienības Lielais Tēvijas karš 1941 —1945., 1975. 470.lpp.
17 Andersons E., Siliņš L. u. c. Latvijas Centrālā Padome. Upsala, 1995. 51.—53.lpp.
18 Turpat, 292. — 293.lpp.
19 Silgailis A. Latviešu leģions. 2001.,9. un 358.lpp.
20 Lācis V. Latviešu zemes un tautas vēsture, II. Vieda, Atsauces uz: Rakstu krāj. Latviešu karavīrs II pasaules kara laikā, IX sēj., 198.lpp., kā arī Skutāne I. Latviešiem uzticējās. Daugavas Vanagi, Vēstnesis. 2000.

Diena, 2006. gada 21. aprīlis.

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home