1941.gada 14.jūnijs. Vēl tikai trīs dienas trūka līdz apaļam gadam kopš dienas, kad Latvijas baltos lielceļus bija uzaruši Sarkanās armijas tanki, bet liela daļa mūsu zemītes cilvēku jau saguma zem to atnestās "brīvības". Kā ceļmalas ziedi pirms gada zem smagajām kāpurķēdēm. Garu garie ešeloni ar lopu vagoniem, kuros, kareivju apsargāti, bija ieslodzīti Latvijas cilvēki, devās uz Austrumiem. Pretī iznīcībai.

No tiem laikiem palikušas simtiem liecību, simtiem atmiņu stāstu, kas liecina par komunistiskā terora briesmu darbiem. Šoreiz piedāvājam ieskatam fragmentus no tagadējās liepājnieces, bijušās izsūtītās Smaidas Vecvagares politiski represēto aptaujas lapā rakstītā (viņu tautas ienaidniekiem pieskaitīja jau piecu gadu vecumā) un Vjatkas nāves nometnē ieslodzītā, badā mirstošā latvieša Jāņa Repša, Bauskas rajona Vecumnieku pagasta "Upesrepšu" saimnieka, vēstules sievai, kurai pašai, izsūtītai uz Krasnojarskas apgabalu, nebija lāga ko ēst. Bet Jānis Repša jau to nezināja. Viņš zināja un redzēja to, ko redzēja Vjatkas nāves nometnē ieslodzītie vīrieši: bez šaušanas, bez gāzes kamerām, tas ir, bez liekas piepūles un liekiem izdevumiem, tik vien kā nedodot ēst, bet smagā darbā izkalpinot, tika nobeigti tūkstošiem un tūkstošiem latviešu, igauņu un citu tautu vīriešu.

Visvairāk šajā nometnē bija tieši latviešu. Daži, kuriem izdevās no turienes atgriezties, stāstīja, ka ne tikai nometnes teritorija, bet pat ceļš, pa kuru nelaimīgos cilvēkus dzina uz darbu, bija melnum melns, katra sīkā zālīte tur bija apēsta, katram kokam, kas ceļmalai tuvāk, miza nograuzta. Cilvēku nograuzta. Bet tas viņus neizglāba. Gandrīz visi Vjatkā ieslodzītie latvju vīri tur arī palika. Mežos, grāvmalēs, baismīgi lielajās kopējās kapu bedrēs.

Izmisuma dzīts, Jānis Repše rakstīja sievai. Atkal un atkal lūdza vienu un to pašu ­ kaut ko ēdamu. Un var tikai apjaust tās sievietes izmisumu, kurai nebija iespējams izglābt sava vīra dzīvību. Pirmā diena, kad Jānim Repšam bija izdevība tikt pie īsta ēdiena, kļuva viņam pēdējā...

Šīs anketas dati un vēstules būtu jāizlasa visiem, īpaši tiem, kuri brēc, ka Latvijā klājas slikti, ka te viņiem dara pāri.

Aptaujas lapa

par deportētajiem un apcietinātajiem par politisko vai reliģisko pārliecību

Vecvagare Smaida Alberta m., dz.1936.g., latviete, dzīvoja Bauskas apr. Vecumnieku pag. "Jaunķēsās".

Lejnieks Alberts Roberta d., dz.1895.g. 6.maijā ­ tēvs, miris 1942.gada 7.februārī;

Lejniece Berta Andreja m., dz.1901.g. 7.janvārī, ­ māte, mirusi 1982.gadā;

Lejniece Mirdza Alberta m., dz.1927.g. 13.martā ­ māsa;

Lejniece Paulīne Tērēze, dz.1874.g. ­ vecāmāte, mirusi 1946.gadā.

1941.gada 14.jūnija naktī mūs pamodināja klauvējieni pie durvīm. Ienāca trīs cilvēki. Viens no tiem bija Vecumnieku ciema padomes priekšsēdētājs Roņsala (kara laikā gājis bojā) un divi bruņoti cilvēki. Lika sagatavoties ceļam. Laikam kā lieciniece bija pieaicināta Ņina (viņa strādāja pie mums par meitu, bija iebraucēja no Polijas, kara laikā esot gājusi bojā). Tēva nebija mājās, bija Rīgā kursos. Viņš tolaik strādāja par Vecumnieku patērētāju biedrības priekšsēdētāju (līdz 1940.gadam bija pagasta vecākais). Mamma un vecāmāte bija apjukušas, nezināja, ko ņemt, ko darīt. Krievu zaldātiņš atrāva skapja durvis, sagrāba klēpī drēbes, nometa uz grīdas noklātās segas un teica māsai: "Beri, ģevočka, tam prigoģitsa!". Taču, neskatoties uz viņa pamudinājumu, maz ko paņēmām līdzi. Kad mūs veda uz mašīnu, Ņina raudot apkrita mammai ap kaklu un teica: "Mīļo saimniec, piedodiet, es tik ļauni nedomāju!"

Mūs nogādāja Vecumnieku stacijā, izvietoja aizrestotos preču vagonos. Mātes māte vēl paguva atvest mums uz staciju šādas tādas drēbes, speķi, miltus, maizi un piena kannu, kas vēlāk ļoti noderēja ūdens uzglabāšanai vagonā. Mēs tobrīd vēl nezinājām, ka tēvs pēc atgriešanās no Rīgas pats bija aizgājis uz izpildkomiteju un pieteicies, lai ļauj braukt mums līdzi. Diemžēl stacijā viņu pie mums nelaida. Ievietoja citā vagonā, pie pārējiem vīriešiem, kuri jau bija nošķirti no ģimenēm.

Otrās dienas, 15.jūnija, vakarā vilciens sāka kustēties uz austrumiem. Pretī nezināmajam.

Jūnija beigās mūsu vilciena sastāvu arvien biežāk novietoja uz rezerves sliedēm. Garām mums uz rietumiem dārdēja vilcieni ar bruņojumu un kareivjiem. Sapratām, ka kaut kas ir noticis. Vietējiem šad tad atļāva pienākt pie vagoniem un kaut ko pārdot. No mūsu vagona kāda sieviete, kas prata krieviski, palūdza vienai meitenei, kas tirgoja pienu, lai atnes avīzi. Meitene drīz atgriezās, pārdodama piena pudeli, kura bija ietīta avīzē. Tā mēs uzzinājām, ka sācies karš.

Pēc mēneša vai vēl ilgāka laika vilciens piestāja Krasnojarskas apgabala Ačinskas pilsētā. Mūs nometināja aizžogojumā kādā šķūnī. Tas mudžēja no utīm. Acīmredzot, te bija pabijuši daudzi izsūtītie. Mēģinājām nakti pārlaist laukā, taču uznāca lietus.

Nākamajā dienā pie šķūņa sabrauca apkārtējo rajonu kolhozu priekšsēdētāji, kuri izraudzījās sev tīkamāko darbaspēku. Sievietes apstāja apsardzes kareivjus un lūdzās, lai atdod vīrus. Tas, pat ja viņi to būtu gribējuši, nebija viņu varā. Toties viņi visiem pieaugušajiem lika parakstīties, ka viņi šurp atbraukuši labprātīgi un vēlas te palikt 20 gadus.

Mūs izraudzījās kolhoza "Iskra" priekšsēdētājs Mihailovs. Mammu gan no sākuma negribēja ņemt, jo viņai bijām divi mazi bērni un veca, slima māte, bet māsīca Alma uzstāja, ka mēs esam viena ģimene.

Mūs sasēdināja zirgu pajūgos, un sākām braukt. Rati drausmīgi čīkstēja. Kad nokļuvām līdz Nagornovas sādžai, zirgi atteicās tālāk iet. Tos izjūdza un palaida ganīties. Mums uzbruka odu un knišļu mākoņi. Vietējie sādžas iedzīvotāji latvieši nesa mums ēdamo, kas nu kuram bija ­ kartupeļu plāceņus, pienu. Dzirdot atskanam latviešu valodu, kļuva it kā vieglāk ap sirdi.

Nākamās dienas vakarā, kad kājām bijām pārvarējuši 40 kilometrus, nokļuvām Krasnojarskas apgabala Boļšeulujas rajona Bičkovas ciema padomes Vilovas sādžā. Tajā bija 41 māja. Vairums iedzīvotāju bija cara laikā no Latvijas izbraukušie latgalieši. Tiem pievienojāmies arī mēs, no Latvijas izsūtītās ģimenes.

Tās bija: Dreimaņi (mamma ar trim bērniem pusaudžu vecumā ­ Maiga, Ausma, Imants); Punkas (mamma, meitas: Mirdza, Vilma, Vilma bija gaidībās, piedzima puisītis, bet drīz nomira); Radziņa Ērika (viņai bija divas mazas meitenītes, abas nomira); Melbārde (viņai bija divas meitiņas ­ Gundega un Solveiga, Solveiga nomira); Meta Soduma (viņai bija mamma, Metas vīra brālis, meitiņa Vineta, dēliņš Andrītis, nomira); Alma Balode (vēl mamma, meitiņa Anita); Rasa (divi bērni ­ Jānis un Vija); Lūcija Kaktiņa; Milda Vīgrapa; Zelma Auguste; Alma Smokra (un mamma Repša); Saļipa.

Lielākā daļa ģimeņu tika izvietota bērnudārzā. Dažas, arī mūsu ­ skolā.

Pirmais darbs bija kārklu mizu plēšana. Pēc tam labības pļaušana ar sirpjiem. Apģērbā ierīkojām kabatas, lai kādu sauju graudu pārnestu mājās un izsautētu ēšanai.

Rajona robežas nedrīkstējām atstāt. Katru mēnesi sādžā ieradās čekists un pārbaudīja, vai visi izsūtītie vēl esam. Taču reiz mamma un māsīca Alma tomēr devās uz Hakasiju ar drēbju sainīti, lai tās iemainītu pret miltiem. Vecaimātei no mājām bija līdzi paņemts konjaks. Jau vilcienā viņa katru dienu man sāka dot pa tējkarotei. Visi pēc tam domāja, ka, tikai pateicoties tam, man nepiemetās caureja un es paliku dzīva.

Grūtības bija ar apaviem. Nosprāgušiem lopiem nodīrāja ādas un taisīja pastalas. Ziemai vecāmāte no rupjiem pakulu diegiem tamborēja vīzes. Vēlākajos gados bija jau iespējams iegādāties velteņus.

Rudenī, kad sākās skolas laiks, mūsu ģimene pārcēlās dzīvot pie krievu ģimenes ­ Desjatskiem. Tajā bija seši cilvēki. Priekšējā istabā mitinājāmies mēs, bet dibenistabā ­ saimnieki. Starp abām telpām atradās mūrēta krāsns, uz kuras ziemā gulēja saimnieku bērni. Ziemas laikā istabas stūrī mitinājās arī teļš, bet zem krāsns ­ vistas. Lai kaut cik istabā turētos siltums, kurināja skārda krāsniņu, uz kuras cepa šķēlēs sagrieztus kartupeļus un plāceņus no ūdenī iejauktiem miltiem. Vecāmāte uz savas lažiņas, puskrēslā sēdot, tamborēja vietējiem iedzīvotājiem jakas, par ko dabūjām kaut ko ēdamu.

Mamma strādāja kolhoza fermā par slaucēju. Svārkiem iekšpusē iešuva kabatu, kurā pastāvīgi glabājās stikla pudelīte. Tajā viņa paslepšus ieslauca kādu piena lāsi, lai mājās izvārītu zupu. Tas bija jādara ļoti uzmanīgi, jo saimnieku bērnu modrās acis no krāsns augšas sekoja visam, kas notiek mūsu pusē.

Pavasarī dabūjām zemi un iestādījām nedaudz kartupeļu (mizas ar izdiedzētiem asniem), iesējām kaut ko no dārzeņiem. Zemi mēslot nevajadzēja, tā bija ārkārtīgi auglīga. Rudeņos pēc ražas novākšanas rīkoja svētkus, tur to sauca sabantujs, ar ēšanu, dzeršanu, dziedāšanu, dejošanu.

Kad māsai Mirdzai palika 16 gadu (1943.gada pavasarī), viņu mobilizēja darba dienestā. Sākumā viņa strādāja kara rūpnīcā Krasnojarskā, lādēja lielgabalu šāviņu karkasus uz dzelzceļa platformām. Viena lādiņa čaula svēra 16 kilogramus. Vēlāk viņa strādāja par kurinātāju uz velkoņa "Parīzes komūna". Kuģītis pa Jeņiseju vilka baržas ar būvmateriāliem. Kuģa kurtuvē māsai bija jāliek metru garas slapjas malkas šķilas. Bija jāstrādā divatā, katram ik pēc četrām stundām pa četrām stundām, un tā bez apstājas, no dienas dienā.

Reiz, braucot ar laivu no krasta uz kuģīti, laiva apgāzās, un Mirdza gandrīz noslīka. Kad trešo reizi uzpeldēja no dzelmes, viņu ar ķeksi izvilka. Necilvēcīgais darbs un sliktais uzturs darīja savu. Viņu ievietoja slimnīcā. Miesa bija uztūkusi un pārklājusies vātīm. Ārsts viņu kā bezcerīgi slimu jau ierakstīja mirušo sarakstos. Tāpēc viņai atļāva 1945.gada pavasarī doties pie mums. No sākuma līdz Krasnojarskai viņa brauca ar kuģīti, tad uz vilciena kāpnītēm līdz Ačinskai, pēc tam kājām. Pēdējos kilometrus bija norāpojusi rāpus, jo kājas bija jēlas un spēka piecelties vairs nebija. Tajā laikā bijām jau iegādājušās govi. Mirdza pamazām atlaba.

1944.gada rudenī sāku iet vietējās skolas 1.klasē. Mācības bija krievu valodā. Sibīrijā pabeidzu trīs klases.

1946.gada Lieldienu rītā nomira vecāmāte. Jau Latvijā reimatisma dēļ viņa pārvietojās ar divām nūjām. Apglabājām trīs kilometrus attālajos kapos pie Apšukalna sādžas. Tajā dzīvoja gadsimta sākumā no Latvijas iebraukušie latvieši.

1946.gada rudenī Latvijā atradās cilvēki, kuri uzņēmās ļoti grūtu misiju ­ organizēja bērnu atgriešanos dzimtenē. Arī mana māsa ar vienu šādu grupu nelegāli atgriezās Latvijā.

1947.gada vasarā arī mēs ar mammu ar kolhoza priekšsēdētāja Višņevska atļauju sākām ceļu mājup. Vēlāk dabūjām zināt, ka viņš ielikts cietumā par to, ka atļāvis sava kolhoza latviešiem atgriezties dzimtenē. Augustā ienācām savās mājās. Ziedēja flokši. To smarža man vēl joprojām atgādina to neaizmirstamo laiku, kad pēc septiņu gadu prombūtnes atgriezāmies Dzimtenē.

Taču 1952.gada pavasarī mammu apcietināja par nelikumīgu atgriešanos no Sibīrijas un ielika Rīgas Centrālcietumā. Piesprieda trīs gadus ilgu cietumsodu un nosūtīja uz Sverdlovskas apgabalu. Pēc soda izciešanas viņai bija jābrauc atpakaļ uz iepriekšējo nometinājuma vietu, uz Krasnojarskas apgabalu. Latvijā atgriezās1957.gadā.

1949.gadā Mirdza apprecējās ar Jāni Ozoliņu. Arī viņa ģimene 1941.gadā bija izsūtīta uz Sibīriju. Tēvu nometnē nomērdēja badā, bet Jānis un mamma atgriezās Latvijā. 1950.gadā Jāni ar mammu otro rezi izsūtīja uz Sibīriju. Mirdza pati labprātīgi aizbrauca pie vīra uz Krasnojarskas apgabalu.

Pie mūsu ģimenes jāpieskaita arī mana māsīca (mātes māsas meita Alma Repša (dz.Tīkmane), kas pēc savas mātes nāves kopš 1934.gada dzīvoja mūsu ģimenē, bet kopš 1941.gada 1.jūnija, kad apprecējās, bija pārcēlusies uz sava vīra mājām ­ "Upesrepšām". Arī viņas vīra ģimene (mamma un māsa Alma Smokra) tika izsūtītas. 1942.gadā Ačinskā uz ielas Almai pienāca klāt kāda sieviete un jautāja, vai nepazīst Lejnieku, Repša un Sodumu ģimenes. Šo ģimeņu vīrieši meklējot savus tuviniekus, viņu adrese esot kādai sievietei, kas dzīvo kādā attālā sādžā. Alma un Soduma devās turp un dabūja zināt, ka vīri atrodas Vjatkā. Ilgāku laiku viņas uz vēstulēm atbildes nesaņēma. Tad Alma uzrakstīja kādu zīmīti krieviski. 1943.gada 31.martā atnāca atbilde. Tad arī dabūjām zināt bēdu vēsti par mūsu tēva un visu pārējo Vecumnieku vīriešu nāvi. Dzīvus palikušos 29 vīriešus palaida brīvībā, t.i., ļāva braukt pie ģimenēm nometinājuma vietās. Jānis vilcienā ceļā pie mums mira.

Alma sagrabināja, ko nu varēja, vairākkārt mēģināja Jānim nosūtīt paciņas ar pārtiku, bet pastā tās no viņas nepieņēma.

Dzīvoju Liepājā, strādāju Piena kombinātā. Pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas tehnoloģijas fakultāti.

Tēvam piederēja 60 ha zemes, aramzeme ­ 18 ha. Trīsdesmito gadu beigās tika uzbūvēta jauna lopu kūts un labības šķūnis. Bija sagatavoti būvmateriāli jaunas mājas celtniecībai. Saimniecībā bija daudz lauksaimniecības inventāra, 4 zirgi, 12 govis, bullis, 2 aitas, jaunlopi, cūkas, putni. Kad atgriezāmies, lopu kūts bija nodegusi. Dzīvojamās mājas vienā galā bija ierīkots zirgu stallis. Mājai bija bojāts jumts. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Tirdzniecības skolā, Vecumniekos vairs neatgriezos.

"31­III ­43.g.

Saņēmu 30.III Tavu vēstulīti, kura rakstīta 7 ­ III ­ 43. Ļoti priecājos. Tikai žēl, ka neesi neko minējusi par manu māmiņu un māsiņu, kā arī par saviem piederīgajiem. Jeb vai nedzīvojat kopā?

Alberts arī bija šeit, kā arī pārējie vecumnieki. Tikai, par nožēlošanu, viņu vairs nav...

Man iet puslīdz. Strādāju meža darbos. Veselība vēl turas, kaut gan tiku slimojis ar plaušu karsoni. Bet tagad esmu vesels, tikai drusku švakums vārdzina.

Šoreiz daudz nerakstīšu. Nākošā vēstulē toties varēšu vairāk. Tagad jāsteidz, lai nenokavētu pastu.

Būtu arī liels lūgums, ja tik Tu varētu to izpildīt, tas ir ­ atsūtīt man kādu sainīti ar produktiem. Galvenais, pēc kā tīkoju ­ tabaka, gribētos pēc iespējas stipru, un pīpojamo papīru, sīpolus, ķiplokus, kādu pudelīti ar sviestu jeb eļļu, medu, drusku suharus un miltus, maisītus ar sāli, vārdu sakot, visu, kas būtu iespējams sadabūt un cik atļautu līdzekļi. Tikai nedari sev pāri, jo es nezinu Tavu iespēju. Pie Tevis jau droši būs iestājies pavasaris, un ir jauks laiks. Kādi dabas jaukumi tur ir? Upes, ezeri, kalni?

Sveicini manu māmiņu un nomierini viņu grūtos brīžos. Tāpat sveicini māsiņu un savus piederīgos. Kaut gan viņiem nekā laba nevaru paziņot, tāpat pārējiem vecumniekiem.

Vai tur pie Jums nav arī Olga Ceplis no Kuldīgas apr. Kursīšu pagasta?

Gaidīšu tavu sūtījumu un vēstuli.

Tavs mīļais Jancītis."

"5­IV­43.g.

Mīļo sieviņ!

Saņēmu Tavu vēstuli, kura rakstīta III­7. Un jau steidzu Tevim otro, jo mēs mainījām adresi. Man iet puslīdz. Strādāju vairums meža darbos un pie dažādiem citiem darbiem. Pirmajā vēstulē minēju Tev par paciņu ar produktiem. Tā gan būtu ļoti patīkama, tikai bail, ka Tu sevi ar to pārāk nenomocītu. Bet, ja tas būtu iespējams, tad pa druskai varētu atsūtīt, galvenais ­ tabaku, sīpolus, ķiplokus, sviestu jeb eļļu, medu un papīru.

Kamdēļ Tu neesi minējusi par maniem piederīgajiem? Vai ar viņiem kas ļauns jeb vai esat šķirti? Pasveicini manu mīļo māmiņu un māsiņu un saki, ka vēl turos uz kājām. Tikai jūtos tāds pašvaks. Sveicini savus piederīgos un Soduma ģimeni, bet tikai par nožēlošanu viņiem jāpaziņo tas bēdīgākais. Tu sapratīsi... Vairs nav mūsu mīļā Albertiņa Lejnieka, kurš bija te pie manis, tāpat Andreja Soduma, kā arī pārējo vecumnieku. Apskauj viņu piederīgos. Tad vari pateikt manai māmiņai par Andreju Audzi, viņas brāli, un paziņot to pašu.

Pie Jums jau arī būs iestājies jauks laiciņš, sēja un zemes darbi pilnā spēkā. Kad Tu saņemsi šo vēstulīti, arī mūsu dzimtenē noteikti būs tāpat. Ļoti ceru uz rudzu sēju. Man tā patika šos brīnišķos graudiņus sēt zemītē...

Minēšu vēl par to paciņu, jo es nezinu Tavas iespējas. Varbūt, ka tev kādi citi produkti izrādīsies pieejami? Un par to tabaku, tad būtu labāk stiprāku, ja iespējams (lai piesien dūšu). Tikai nedomā, ka esmu palicis pārāk karsts pīpmanis. Nē, nepavisam nē, bet tā jau mums tā derīgākā.

Uz drīzu redzēšanos!

Sveicina tavs vīriņš Jānis."

"1943­11­IV

Mīļo sieviņ!

Apsveicu Tevi, māmiņu un māsiņu Pūpolu svētdienā ­ 11­IV. Šī jau ir mana trešā vēstule, kuru rakstu uz Tavu adresi. Tik ātri būs pagājuši divi gadi, kā esam kāzu ceļojumā šķirti. Bēdājos par Jūsu likteni, jo nekādu ziņu par Jums nevarēju ievākt. Gan rakstīju uz visām pusēm, gan lūdzu draugus, ja rakstīs, lai piemin par mani, bet viss velti. Tu vari iedomāties to pārsteigumu, kādu man sagādāja Tava īsā, bet mīļā vēstulīte. Nu jau Mirdza un Smaidiņa būs lielas meitas pa šiem diviem gadiem izaugušas, nevarēs ne pazīt. Man iet tā puslīdz. Tikai ar uzturu bēdīgi. Bet mēs ceram uz drīzu kara izbeigšanos, un tad jau varēs vairāk ēst. Priecājos, ka Tu strādā kolhozā, tad jau Tev šis tas pieejams, turpretī mēs esam šeit, meža rajonā, un strādājam meža darbos...

Pagājušajās vēstulēs Tev minēju par paciņu, ja tas Tev iespējams atsūtīt un ja nesagādā grūtības. Ceru, ka drīz tiksimies, tad būs liels prieks... Tā būs man laimīgākā diena.

Sveicinu Tevi, māmiņu, māsiņu un pārējos Lieldienas svētkos.

Tavs Jancis."

"Nazarovā, 27. II

Mīļš paldies par Jūsu vēstuli. Esmu laimīgs, ka Jūs mani nenosodījāt par tik ilgu klusēšanu. Bet zināt, ka man bija ļoti grūti izšķirties par to, vai labāk jums ziņot patiesību jeb ļaut vēl arvienu lolot cerības, ka kādreiz savu draugu satiksat. Nezināju, ka tas Jums jau bija zināms. Tagad nu mēģināšu Jums kaut ko tuvāk par mūsu kopīgo bēdu ceļojumu pastāstīt.

Pēc daudzām skumjām un grūti pavadītām dienām mums nāves salas vārti atvērās. 8.IX 43.g. mēs skaitā 29 cilvēki-ēnas tikām brīvībā un tikām iesēdināti preču vagonā, un ar dažiem pārtraukumiem tikām līdz N.Sibirskai. Tur visus pārsēdināja pasažieru vagonā. Jūsu draugs bij' vēl samērā spirgts un stacijā devās pēc siltas zupas. Es gan biju tik vārgs, ka pats nevarēju no vagona izkāpt un iekāpt, tamdēļ citi bēdubrāļi mani apkalpoja, cik varēdami. Vakarā izbraucām no N.Sibirskas. No rīta taisījāmies atkal doties pēc ēdiena. Es nakti gulēju kupejā uz sola, blakus uz otra sola bija apgūlies Jūsu draugs. Tuvojās stacija, sāku viņu modināt, un tikai tad noskārtu, ka viņš savu ceļu jau beidzis un ticis labākā Aizsaulē. Tumšajā naktī ne redzējām un ne jutām, ka viena mūsu ceļinieka vairs nav starp mums.

Kā jau pirmajā kartiņā minēju, viņu iznesa no vagona Marijinskas stacijā. Kabatā atradām dažas viņa piezīmes un Jūsu foto, kuru centīšos Jums nosūtīt. No ieliktā sarakstiņa redzēsiet, cik daudz no mūsu un varbūt arī Jūsu kopīgajiem paziņām jau bija no mums šķīrušies. Kā beidzamo es tur pierakstīju Jūsu draugu.

Atceros arī Jūsu pieminēto Grosbergu. Bet vai viņš arī bija no Jūsu puses, nezinu. Vai viņš tagad vēl dzīvs, arī nezinu. Ja neviļ atmiņa, tad laikam Jūsu draugs Jums vai nu rakstīja vai telegrafēja no ceļa. Es gan to neuzdrošinājos darīt, jo nebiju pārliecināts, ka mērķi sasniegšu, un mani tikai veltīgi gaidīs un nesagaidīs.

Kad iebraucu Ačinskā, no turienes mani vairs tālāk negribēja vest, teica, ka biļete esot nokavēta, bet naudas man nebija, par ko jaunu līdz Adadima stacijai nopirkt. Labi, ka atradās godīgi cilvēki, kas palīdzēja tikt vagonā. Mājās ticis, arī es pirmajā naktī tik tikko nebeidzu savu dzīvi. Tikai brīnums mani paglāba. Pamazām, divu gadu laikā atkal tiku par cilvēku.

Kā no pieliktā sarakstiņa redzat ­ visi vecumnieki, visi vallieši ir miruši.

Mīļš sveiciens visiem tautiešiem un Jums.

Publicēšanai sagatavoja Līvija Leine

Kurzemes Vārds